„Agrāk uzskatīju, ka depresija ir lieta, ar kuru man nekad nenāksies cīnīties, diemžēl es kļūdījos,” savu stāstu iesāk Henisa. Kad pirms vairākiem gadiem štatu samazināšanas dēļ sieviete palika bez darba, kā arī vienlaikus saskārās ar citām grūtībām, viņas dzīvi pārņēma bezcerība, nebeidzamas skumjas un bailes par nākotni. Saprotot, ka ne zāles, ne speciālisti nespēj palīdzēt iegūt patiesu sirdsmieru un prieku, Henisa sāka lūgt Dievu, un, ienākot draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņā, viņas dzīvē sākās pozitīvas izmaiņas.

„Aptuveni 14 gadus es strādāju radošu un interesantu darbu, kas man ļoti patika, kādā interjera salonā par aizkaru dizaineri, diemžēl negaidīti mani atlaida. Es to ļoti pārdzīvoju, jo savu nodarbošanos patiešām mīlēju, turklāt tas nozīmēja arī ievērojami zemākus ienākumus. Paralēli strādāju vēl kādā uzņēmumā, taču arī to skāra krīze, un pasūtījumi kļuva aizvien retāki. Sāku meklēt jaunu darba vietu savā profesijā, diemžēl bez rezultātiem, tādēļ nolēmu sūtīt CV pilnīgi jebkur, lai tikai varētu strādāt un nopelnīt vajadzīgos iztikas līdzekļus. Šajā laikā sāku justies ļoti nomākta, man parādījās bailes par nākotni un to, kā dzīvošu tālāk. Divu gadu laikā nomainīju četras darba vietas – tīrīju kopmītnes, strādāju rūpnīcā, lokot kartona kastes, un darīju vēl citus mazapmaksātus, taču grūtus darbus. Gandrīz katru rītu uz darbu devos ar asarām acīs, jo jutos bezvērtīga un pazemota. Ik dienas astoņas stundas lokot kartona kastes, man sākās problēmas ar roku pirkstiem, un es sapratu, ka, šo darbu turpinot, es sabojāšu savu veselību un vairs nekad nevarēšu šūt un adīt, ar ko nodarbojos agrāk. Tomēr izvēles nebija – man vajadzēja nopelnīt.

Šajā laikā es satiku kādu vīrieti, ar kuru vēlējos veidot nopietnas attiecības, jo ļoti ilgojos pēc mīlestības un kāda cilvēka, ar kuru būt kopā. Sākumā viss bija ļoti skaisti un es jutos kā spārnos, domājot, ka šis vīrietis ir mans īstais, diemžēl mans lidojums ātri aprāvās un tam sekoja sāpīga šķiršanās. Es paliku ar salauztu sirdi, jutos vientuļa, nemīlēta, nevienam nevajadzīga. Visu vēl vairāk sarežģīja hormonālās pārmaiņas, kas ir normāls un dabīgs process ikvienai pusmūža sievietei, taču tas radīja pilnīgu haosu manās jau nestabilajās emocijās. Mani pārņēma nebeidzamas skumjas un bezcerība – es vairs neredzēju savai dzīvei jēgu, nekas mani nespēja ieinteresēt vai iepriecināt. Katru vakaru devos gulēt pēc iespējas ātrāk un miegā pavadīju ļoti daudzas stundas, lai tikai atkal nebūtu jāceļas un jātgriežas drūmajā ikdienā. Pēc kāda laika nolēmu vērsties pie ģimenes ārsta, kuram pastāstīju savu problēmu, un man tika izrakstītas nervu zāles. Pāris dienas tās lietojot, sapratu, ka jūtos vēl sliktāk un ka nevēlos savas dienas aizvadīt pilnīgā apātijā, tādēļ no zālēm atteicos. Cilvēki apkārt, vēloties palīdzēt, mudināja mani doties pie speciālistiem, lai palīdzētu tikt ārā no šī stāvokļa, taču es zināju, ka neviens ārsts nespēs sakārtot manu dvēseli. Tomēr pēc neilga laika es sastapu Kādu, kuram tas bija pa spēkam.

2015. gada rudenī es tiku uzaicināta uz draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņu Ventspilī. Lai arī sākotnēji viss, kas tajā notika, man likās svešs un nesaprotams, es tomēr nolēmu to apmeklēt regulāri, jo manī radās cerība, ka Dievs var palīdzēt atrisināt manu problēmu. Klausoties mācītāja sprediķus, sapratu, ka man jāveido personīgas attiecības ar Dievu. Es regulāri sāku veltīt laiku lūgšanām un Bībeles lasīšanai. Laikam ejot, pamanīju, ka kļūstu aizvien mierīgāka un priecīgāka. Pateicoties lūgšanām, es ieguvu garīgu spēku valdīt pār savām emocijām un nepakļauties nomāktībai un skumjām. Gaušanās un baiļu vietā izvēlējos pateicību par katru jaunu dienu un visām lietām, kuras ir manā dzīvē. Lasot Bībeli, esmu ieguvusi drošības sajūtu un vairs nebaidos par savu nākotni, jo zinu, ka Dievs gādā par mani un Viņam ir svarīgi, lai es būtu laimīga un drošībā. Tagad uz problēmām skatos pilnīgi citādāk, jo visās lietās uzticos Dievam, zinot, ka Viņš dos gudrību, kā tās atrisināt.  Ne vienmēr ir viegli, taču visas grūtības es vienmēr uzvaru, pateicoties attiecībām ar Dievu, kā arī mājas grupiņas cilvēku atbalstam. Mana dvēsele ir dziedināta, un es vairs nejūtos vientuļa, atstumta vai nemīlēta, jo zinu, ka man ir Debesu Tētis. Mana dzīve vairs nav bezmērķīga un tukša, esmu brīva no apātijas un nomāktības – un tas viss, nelietojot nekādas zāles! Brīnišķīgas pārmaiņas notika arī darba jomā. Es sāku lūgt Dievu par to, lai varu atsākt strādāt savā profesijā, katru dienu apliecināju un pateicos, ka tur strādāju, kā arī sarakstīju konkrētus mērķus un plānus, kā to sasniegt. Jau pēc neilga laika šī lūgšana tika atbildēta, un nu jau vairāk kā gadu es strādāju par adījumu dizaineri, sadarbojoties ar modes māksliniekiem, kā arī ik pa laikam pieņemu aizkaru dizaina pasūtījumus. Man ir brīvs darba laiks, es varu strādāt jebkurā vietā un jebkurā laikā, un tas dod iespēju atpūsties un darīt vēl citas lietas, kuras mani iepriecina. Mana dzīve ir tik brīnišķīgi mainījusies, es esmu laimīga! Protams, lai to noturētu, katru dienu ir jāstrādā ar sevi un jāizcīna iekšējās cīņas, taču Dieva spēkā man pieder uzvara gan pār savām emocijām, gan apstākļiem. Dievs ir ļoti labs, un Viņš spēj palīdzēt arī tev, tikai uzticies!” tā ikvienu aicina Henisa.

Henisas Siliņas liecību pierakstīja Monta Gulbe