Mīlestības trūkums Ivetas bērnībā atstāja iespaidu uz visu viņas turpmāko dzīvi un lika cīnīties par citu cilvēku uzmanību. 
Nonākot draudzē „Kristus Pasaulei”, viņa iepazina Dievu, kurš deva viņai Savu mīlestību.
Ivetas vecāki nebija īsti gatavi uzņemties rūpes par bērnu, un tad, kad mamma palika stāvoklī, viņi izlēma veikt abortu. Taču šis nodoms neizdevās, jo ārsts Ivetas mammu neatbalstīja, bet norāja un aizsūtīja atpakaļ mājās. Mēģināt vēlreiz viņa neuzdrošinājās, un tā Iveta ienāca šajā pasaulē. Taču jau pirmajos mēnešos viņa tika atstāta audzināšanā pie vecāsmātes, jo tētis tika ielikts cietumā, bet mamma, aizņemta ar darbu, pārcēlās uz dzīvi citur.
Pēc šī notikuma Ivetas dzīvē ienāca bailes pazaudēt savus tuvos cilvēkus, un parādījās pārmērīga vēlme cīnīties par mīlestību un uzmanību. Iveta stāsta: “Es biju ļoti pieķērusies savai vecmammai, jo viņa man nozīmēja drošību. Ļoti baidījos, ka varētu viņu pēkšņi pazaudēt, man kā bērnam šķita, ka viņa ir veca un varētu nomirt, kaut patiesībā viņai bija tikai 50 gadi. Ja es biju atstāta viena un nezināju, kur viņa ir, man sākās panika, es skaļi kliedzu, saucu pēc viņas un dauzīju aizslēgtās durvis.”
Uzsākot skolas gaitas, Ivetas mamma paņēma meitu atpakaļ dzīvot pie sevis, taču vēlme pēc uzmanības un novērtēšanas izpaudās vēl vairāk.
„Mamma bija aizņemta darbā un veltīja man ļoti maz laika. Tā nu centos sevi apliecināt ārpus ģimenes, – būt vislabākā klasē, saņemt vislabākās atzīmes. Es piedalījos visos iespējamajos pulciņos. Mammai gan nekad neatlika laika ierasties uz skolas pasākumiem, kuri man bija ļoti svarīgi, jo vēlējos, lai mamma mani redzētu un novērtētu. Mani iepriecināja panākumi, citu cilvēku uzslavas un uzmanība. Savukārt neveiksmes mani tik ļoti sāpināja, ka varēju ilgi dusmoties, raudāt, pat kauties ar konkurentiem un klusībā plānot savu izrēķināšanos. Draudzīga biju tikai tad, ja darīja man pa prātam.
Arī, kļūstot pieaugušai, mīlestības un uzmanības trūkums man traucēja veidot ģimeni. Neviens nespēja mani mīlēt, novērtēt, atzīt tā, kā es to gribēju un sagaidīju. Vienas un tās pašas lietas manā dzīvē atkārtojās – bailes, ka mani pametīs, nemīlēs, nesapratīs un nenovērtēs. Lai būtu labāka par citām sievietēm, es sāku daudz strādāt, lai pēc iespējas vairāk nopelnītu. Nauda deva gandarījumu, un kādu laiku ļāva justies veiksmīgai, bet līdz ar to es atstāju novārtā savu meitu un viņu neaudzināju tā, kā tas būtu pareizi. Arī es nepratu izrādīt viņai mīlestību, nekad neteicu, ka mīlu viņu, bet mierināju sevi ar domu, ka nevaru jau iedot to, ko pati neesmu saņēmusi.
Viss sāka mainīties, kad nokļuvu draudzē „Kristus Pasaulei” un aizbraucu uz trīs dienu lūgšanu nometni – „inkaunteru”, kas atvēra man acis un atklāja patiesību par manām problēmām. Sāku pārdomāt un analizēt savu dzīvi. Caur atstumtību no vecāku puses es biju ieguvusi bailes, mazvērtību, lepnumu, arī ļaunumu un nepiedošanu vecākiem, kas bija traucējuši visai manai turpmākajai dzīvei. Esot šajā nometnē, es saņēmu dvēseles dziedināšanu un spēju piedot saviem vecākiem un arī pati sev.
Mans raksturs nemainījās vienā dienā. Pie tā bija jāstrādā un ik mirkli jāpiedomā, ko par to teiktu Dievs, kā Jēzus būtu rīkojies manā vietā. Es mācījos no jauna mīlēt savu vīru un meitu. Šodien man ir brīnišķīga ģimene, ko es ļoti mīlu, Dievs ir atjaunojis un sakārtojis manas attiecības ar vecākiem. Es apzinos, ka mani mīl Dievs, un man nav nepieciešami pārmērīgi mīlestības apliecinājumi un uzmanība no cilvēku puses. Man nav vairs jācenšas vienmēr būt pirmajai un labākajai. Mēs esam radīti mīlestībai, bet nezinām, kāda tā ir, pirms neiepazīstam Dievu personīgi. Tikai Dievs spēj piepildīt cilvēku ar patiesu mīlestību un pilnībā viņu izmainīt un atbrīvot. Esmu laimīga, jo tagad esmu pieņemta un mīlēta.”
Ivetas liecību pierakstīja Līga Paņina
