Pēc mīlestības un uzticības ilgojas katrs cilvēks, un meklējumi pēc otrās pusītes nodarbina cilvēku prātus,
tomēr pasaulē var redzēt daudzas salauztas sirdis, vientuļus cilvēkus un sagrautas attiecības. Ne viens vien uzdod sev reizēm jautājumu – vai uzticība līdz mūža galam ir iespējama? Vai varu uzticēties konkrētajam cilvēkam? Raivo pastāstīs, kāpēc tieši iepazīstot Dievu un kļūstot par kristieti, viņam izdevās pārvarēt vientulības sajūtu, atgūt pašapziņu un izveidot laimīgas attiecības laulībā.
Raivo stāsta: „Pirms apmēram 4-5 gadiem biju pārvācies uz patstāvīgu dzīvi savā dzīvoklī, kur dzīvoju viens pats. Tā sakrita, ka šajā dzīves posmā man nebija tuvu draugu, nedz arī otras pusītes. Jutos ļoti vientuļi, jo strādāju sešas dienas nedēļā, pēc darba nācu mājās, kur laiku pavadīju vienatnē. Ļoti vēlējos, lai kāds būtu blakus. Protams, mani ietekmēja arī pasaules standarti un spiediens, ka katram puisim ir jābūt meitenei, jo citādāk tas būtu dīvaini. Kad man bija sešpadsmit, ļoti patika kāda meitene, kas bija mana „pirmā mīlestība”, taču viņa pameta mani. Tā nu vēlāk es sāku aktīvi mēģināt izveidot attiecības. Kā tas jau pieņemts – centos iepazīties ar meitenēm klubā, kur uzstājos arī kā dīdžejs. Pasaulē ir pieņemts sākt attiecības, balstoties uz ārējiem un fiziskiem faktoriem, taču tādas attiecības nepastāv ilgi, bet to es sapratu tikai vēlāk.
Agrāk man bija lielas problēmas ar mazvērtību, es centos uzvesties, ģērbties un dzīvot tā, lai izpatiktu citiem, es nebiju es pats. Pirku dārgus apģērbus, gāju uz solāriju, centos labi izskatīties, lai iepatiktos meitenēm. Neskatoties uz to man neizdevās nodibināt attiecības. Es vēlējos tiešām stabilu, mīļu cilvēku sev blakus, taču par īslaicīgiem kontaktiem tālāk netiku. Lai kaut kā kompensētu savu vēlmi pēc mīlestības un otras puses, sāku skatīties pornogrāfiju. No darba atnākot, ieslēdzu datoru un pavadīju laiku vientulībā, ieslīgstot arvien dziļākā atkarībā. Lai gan Dievam toreiz vēl neticēju, es iekšēji jutu, ka šī nodarbe nav laba un ka tā iztukšo mani pašu. Es it kā mēģināju aizpildīt tukšumu, taču patiesībā, tas mani vēl vairāk iztukšoja un sagrāva.
Ar laiku šī mazvērtība, tukšums un sajūta, ka nevienam nesimpatizēju, sāka mani tiktāl nomākt, ka aizdomājos par pašnāvību. Atceros kādu nakti, kad nevarēju aizmigt, istabā bija tumšs. Es pārdomāju savu dzīvi un ļoti stipri raudāju. Šķita, ka man „iet ciet”, jo tā raudājis vēl nekad nebiju. Es pat iztēlojos, kā es nomirstu. Atceros, kā izteicu šādus vārdus: „Nezinu, kas mani dzird, velns vai Dievs, paņem mani prom no šejienes, jo es vairs nevēlos dzīvot!” Skaļā balsī vairākas reizes atkārtoju šos vārdus un tā turpināju kādu nedēļu. Kā pēdējo „salmiņu” nolēmu izmēģināt iepazīšanos internetā – kaut gan fokusējos, lai atrastu meiteni, taču meklēju arī vienkārši draudzību, rakstīju visiem pēc kārtas, gribēju vienkārši izbēgt no vientulības, aizpildīt savu laiku. Es pieņēmu lēmumu – ja šis neizdosies, es sev kaut ko nodarīšu, jo tā dzīvot vairs nevēlos. Mani draudzības meklējumi bija neveiksmīgi, jo praktiski neviens neatsaucās.
Pēc divu nedēļu mēģinājumiem man atbildēja tikai viena meitene, kura, kā vēlāk izrādījās, bija kristiete un kura mani uzaicināja uz mājas grupiņu. Šī meitene pieņēma mani tādu, kāds es esmu, pastāstīja savu liecību – kā Dievs izmainīja viņas dzīvi, un iedrošināja mani. Lai gan sākumā izturējos skeptiski pret ticību, pat iesmēju, bet mājas grupiņas laikā man uzdeva jautājumu – vai es vēlos, lai man kaut kas dzīvē mainās? Un es sapratu, ka man nav ko zaudēt, jo visu esmu izmēģinājis, tādēļ atsaucos aicinājumam nožēlot grēkus un lūgšanā pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Tā es arī paliku draudzē – sāku nākt uz mājas grupiņām un dievkalpojumiem. Es uzdevu daudz jautājumu mājas grupiņas vadītājai, jo vēlējos tikt vaļā no pornogrāfijas atkarības, vientulības, iegūt dzīves jēgu, saprast, kāds ir Dievs, ko Bībele saka par attiecībām un citām dzīves sfērām. Es daudz skatījos draudzes mācītāja svētrunas un sāku arī pats lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Tajā brīdī es pat nedomāju par otru pusīti, vienkārši vēlējos uzzināt, kā Dieva spēkā izmainīt sevi.
Iepazīstot Dievu un esot draudzē, sapratu, ka ir cilvēki, kuri spēj dzīvot citādāk. Ņemot piemēru no mācītāja un citiem veiksmīgiem kristiešiem, pieņēmu lēmumu pamēģināt, kas man arī izdevās – dzīvot veiksmīgi pēc Bībeles principiem.. Devos arī uz trīs dienu semināru „inkaunteru”, kur lūdza par manām problēmām. Pamazām sāku piedzīvot iekšējas izmaiņas – bezcerību un apziņu, ka vienmēr būšu viens, spēju atstāt pagātnē, jo atgādināju sev, ka Bībelē ir arī rakstīts: ”Nav labi cilvēkam būt vienam. Es tam darīšu palīgu, kas atbilst viņam” /1. Mozus 2:18/ Ja agrāk sevi patiesi ienīdu, tad pēc šīm izmaiņām pieņēmu sevi tādu, kādu Dievs mani ir radījis un necentos vairs izpatikt apkārtējiem.
Draudzē es uzzināju, kādas attiecības ir radījis Dievs – attiecības starp vīrieti un sievieti ir tikai laulībā uz visu mūžu, un pirms cilvēki precas. Viņi nedzīvo kopā, bet cenšas iepazīt viens otra iekšējo cilvēku. Pasaulē šādi standarti ir sveši un tāpēc tik daudzas attiecības pajūk. Sākumā, kad uzzināju šo kārtību, man tas šķita neparasti, taču es izlēmu, ka, ja veidošu attiecības, tad tieši tādā veidā. Kāpēc? Jo tas, kā es iepriekš centos izveidot attiecības, bija neveiksmīgi un lika daudz vilties. Gāja laiks un es sāku aizdomāties par to, ka vēlētos attiecības, bet šoreiz pēc Dieva prāta. Tā kā šāda iespēja vēl nebija parādījusies, es atlaidu šo vēlmi un teicu Dievam: „Dievs, ja tas ir Tavs prāts, lūdzu, dod man mīļoto cilvēku, ar kuru pavadīt visu mūžu, ja nē, tad es vienalga kalpošu Tev.”
Pagāja apmēram divas nedēļas un es satiku savu tagadējo sievu. Es uzticējos Dievam, mācītājam un šai draudzei, kuru abi apmeklējam, tāpēc es biju pārliecināts par savu izvēli. Šobrīd esmu laimīgi apprecējies un nenožēloju, ka tieši šādi sāku veidot attiecības. Mēs ar manu sievu pirms laulībām iepazinām viens otra iekšējo cilvēku, kas palīdzēja mums veidot labas attiecības laulībā. Esot attiecībās ar kristieti, kas seko Dieva principiem, es zinu, ka mēs paliksim viens otram uzticīgi līdz mūža galam, jo mēs esam uzticīgi vispirms Dievam. Es zinu, ka mani mājās gaida cilvēks, kurš mani pieņem tādu, kāds es esmu, un otrādi. Ja agrāk man vajadzēja obligāti kaut ko tēlot no sevis, izpatikt, tad tagad es esmu patiess.
Esmu sapratis, ka mēs pa īstam nevaram piepildīt nevienu savu vēlmi, ja neesam gatavi to pilnībā atdot Dieva ziņā un pārlieku nepieķerties domām par to. Ja tu kalposi Dievam no visas savas sirds un brīvas gribas, piepildīsies tavas sirds vēlmes! Dievs nekad neatņem, Viņš, tieši pretēji, dos tev visu, kas ir vajadzīgs!”
Raivo Mahņova liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa
