Mūsu domu pasaule parasti citiem ir apslēpta, un apkārtējiem bieži vien šķiet, 
ka viss ir kārtībā, taču cilvēks mokās savos pārdzīvojumos, negatīvajās emocijās, un tas sagādā viņam reālas ciešanas. Mārtiņa problēma bija iekšējs ļaunums un agresija, kas no sākuma bija tikai viņa fantāzijās, bet vēlāk šīs domas arvien uzstājīgāk prasīja īstenot tās dzīvē. Kad jaunais puisis saprata, ka, tā turpinot, agri vai vēlu izdarīs kādu likumpārkāpumu, viņš sāka meklēt palīdzību pie Dieva. Ienākot draudzē „Kristus Pasaulei” un paklausot tās mācībai, viņš ir iemantojis pilnīgu brīvību no ļaunajām un agresīvajām domām. Šobrīd Mārtiņa dvēselē ir miers, prieks un mīlestība uz cilvēkiem. Viņš uzticami kalpo draudzē un mājas grupiņā, liecinot par piedzīvoto Dieva žēlastību arī citiem.
Īsā sarunā Mārtiņš stāsta, kā tas notika: „Dzīvojām laukos un nebijām pārāk turīga ģimene. Mans tēvs ir automehāniķis, taču, lai nopelnītu kaut ko vairāk, viņš sāka tirgot apkārtnes iedzīvotājiem nelegālo alkoholu. Mūsu mājās bieži ciemojās iereibuši cilvēki un parādnieki, kuri vēlējās par velti kaut ko iedzert. Strīdus tēvs atrisināja pavisam vienkārši – palaižot rokas un izmetot šādus klientus aiz apkakles ārā pa durvīm. Līdz ar to manī jau no mazotnes nemanot iezagās ļaunums, jo redzēju, ka domstarpības un konfliktus var atrisināt ātri un efektīvi, ja rīkojas vardarbīgi. Pret mani gan tēvs nekad roku nepacēla, tomēr allaž sajutu pret sevi vērstu vienaldzību un atstumšanu.
Vienaldzību ģimenē juta arī citi, un pēc kāda laika vienai no manām radiniecēm parādījās savdabīgs hobijs, tā bija anatomija. Viņa nonāvēja dzīvniekus un vilka nost tiem ādu, lai iegūtu kaulus savai kolekcijai. Arī mani ieinteresēja šī lieta, reiz piestiprinājām dzīvu vardi pie dēļa un izņēmām iekšējos orgānus. Sāku viņai palīdzēt un tas, ko mēs darījām, sagādāja man prieku. Tā bērnībā, vērojot sava tēva agresivitāti pret cilvēkiem, es iemācījos naidu, bet, preparējot dzīvniekus, es iemācījos aukstasinību.
Dēļ atstumtības un redzētajiem skandāliem jau agri manī parādījās dusmas un iekšējs ļaunums. Bieži iztēlojos situācijas, kurās es pats rīkojos agresīvi. Ja ejot pa ielu, es redzēju nākam pretī cilvēkus, es baidījos, ka viņi gatavojas man uzbrukt un jau velk ārā ieroci. Tādās reizēs es iztēlojos neskaitāmus variantus, kā es ar viņiem tieku galā un nogalinu, vai arī viņi nogalina mani. Krūtīs bija dīvaina tukšuma sajūta, taču muskuļi uzvilkti un sasprindzināti līdz pēdējam. Manu acu priekšā bija ainas, kā es nožņaudzu savus pāri darītājus vai arī ietriecu dunci viņiem vēderā līdz spalam. Savā iztēlē es smējos viņiem tieši sejā, izbaudīju viņu ciešanas un nāvi.
Savas fantāzijas dzīvē nepiepildīju, jo ļoti labi apzinājos, ka tam būs smagas sekas. Pratu sevi kontrolēt un zināju robežas, tomēr daži notikumi bija zīmīgi un radīja manī bailes par turpmāko nākotni.
Pusaudžu gados biju sācis draudzēties ar kādu meiteni, taču drīz vien uzzināju, ka bez manis viņai ir vēl kāds draugs. Mani pārņēma milzīga greizsirdība, dusmas un ļaunums. Uzzināju šī cilvēka vārdu, adresi, vietu, kur viņš mācās, apzināju arī viņa ienaidniekus un biju viena soļa attālumā, lai panāktu, ka ar viņu izrēķinās. Viss jau bija noorganizēts un sarunāts, tomēr pēdējā brīdī man pietika spēka atteikties no sava ļaunā nodoma.
Skolā bija kāds puisis, kurš dažkārt darīja man pāri. Reiz, ejot pa pilsētu, viņu satiku un manī uzreiz uzliesmoja tādas dusmas un naids, ka, neskatoties uz draugiem apkārt, es viņu piespiedu pie žoga un žņaudzu.
Skaidri apzinājos, ja realizētu savas fantāzijas dzīvē, tad mani gaidītu ilgi gadi cietumā. Tomēr iekšējā agresivitāte arvien vairāk lauzās uz āru, un es sapratu, ka agri vai vēlu izdarīšu kādu likuma pārkāpumu. Manī mītošais ļaunums arvien vairāk pārņēma savā kontrolē un es redzēju, ka neesmu tālu no tā, ka sākšu nogalināt cilvēkus. Mēģināju šīs naida domas apturēt sevī, izveidot laimīgu dzīvi, meklējot savu piepildījumu attiecībās ar meitenēm, taču, kad es kārtējo reizi tiku piekrāpts un pamests, tas manī lika ļaunajām emocijām uzbangot ar vēl lielāku spēku.
Pirms pāris gadiem iepazinos ar meiteni, kuras vecāki bija kristieši. Viņi uzaicināja mani uz savu draudzi, kur es pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Par mani arī lūdza, lai es iegūtu brīvību no dusmām un naida. Kādu laiku no negatīvajām domām tiešām bija miers, taču šī meitene, ar kuru draudzējos, mani krāpa vairākus mēnešus. Kad es to uzzināju, naids un dusmas manī atgriezās. Sāpes bija tik milzīgas, ka es vairs necīnījos ar šīm domām un padevos.
Pagājušā gada beigās mani uzaicināja uz draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņu. Sapratu, ka šis ir pēdējais laiks, lai savestu savas domas un emocijas kārtībā. Šeit mani iemācīja katru rītu regulāri lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Mājas grupas vadītājs man izskaidroja, ka bez nopietnas tuvošanās Dievam un cīņas brīvība no ļaunajām domām pati neatnāks. Kādu pusotru mēnesi ar lūgšanas palīdzību cīnījos ar ļaunajām un agresīvajām tieksmēm sevī, arī gavēju. Varbūt no sākuma man vēl nebija pārāk lielas ticības uz Dievu, taču es izvēlējos paklausīt un rīkoties tā, kā teica mans vadītājs. Viņš pavadīja daudz laika ar mani, sniedzot padomus, dodot Rakstu vietas no Bībeles, mudinot vēl vairāk lūgt Dievu un braukt uz draudzes lūgšanu semināru inkaunteru. Tieši lūgšanas laikā pamanīju, kā manas emocijas un domas mainās.
Lūgšanu nometnē es nepiedzīvoju tās izjūtas un emocijas, par kurām daudzi stāsta un kuras varbūt arī pats šajā pasākumā gaidīju. Taču tieši tur es Dieva spēkā pieņēmu lēmumu savu laiku aizpildīt ar draudzes aktivitātēm, lai vairs nebūtu vietas negatīvām domām. Es izdarīju izvēli, ka gribu būt brīvs no naida un ļaunuma. Kopš inkauntera esmu visos draudzes dievkalpojumos, lūgšanās, mājas grupas sapulcēs un citos pasākumos. Cenšos palīdzēt savam vadītājam un viņa palīgam visur, kur vien varu. Esmu iesakņojies draudzē, tas man dod stabilitāti un pārliecību, ka naids un dusmas vairs nekad neatgriezīsies manī atpakaļ. Lūgšanu kambarī, ik rītus pavadot laiku ar Dievu, es saņemu spēku mīlēt cilvēkus un arī domāt labas, pozitīvas domas. Esmu ieguvis debesu Tēvu, kurš mani mīl un kuram es neesmu vienaldzīgs. Aizpildot savu laiku ar kalpošanu un kristīgām aktivitātēm, manī vairs nav vietas ļaunām un agresīvām domām vai fantāzijām.
Šobrīd jau ilgāku laiku esmu brīvs no ļaunuma pret cilvēkiem. Vairs neiztēlojos, ka pretīmnācēji uzbrūk un man nākas aizstāvēties. Par šādām lietām vispār nedomāju un vairs nebaidos, ka reiz pats varētu kļūt vardarbīgs. Man vairs nav jābaidās par to, ka varētu kļūt par likumpārkāpēju, jo ļaunums ir pazudis.
Cenšos palīdzēt cilvēkiem, stāstu viņiem par Dieva mīlestību, ko pats esmu piedzīvojis. Mājas grupiņā palīdzu savam vadītājam, tā, lai viņiem ir laiks citām, garīgām lietām. Ja redzu, ka kādam ir līdzīgas problēmas, kā savulaik man, es varu dot padomu.
Šobrīd es esmu pilnīgi atbrīvots no dusmām un naida, kas bija mani pārņēmis daudzus gadus. Ļaunums mani vairs nekontrolē! Manu sirdi tagad piepilda Dieva mīlestība, prieks un vēlme kalpot cilvēkiem. Saviem kolēģiem darbā es stāstu, kā Dievs ir izmainījis manu dzīvi un tāpat Viņš var izmainīt arī viņus.
Ja tu mokies savā ļaunumā, dusmās un naidā, tad tuvojies Dievam! Atdod savu sirdi Kristum un nāc uz dzīvu draudzi, kur var tev palīdzēt. Tad Dievs darbosies tavā dzīvē un tā mainīsies. Tikai kalpojot cilvēkiem un stāstot viņiem par Dieva mīlestību, tu pats iegūsi prieku un savas dzīves piepildījumu!”
Mārtiņa Aldiņa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums
