Nosaukums šai svētrunai, ko es šodien sludināšu, ir – LĪDZ GALAM! 
Cik no jums ir bijuši draudzes inkaunteros? Tur ir šī nodošanās lūgšana – „Es esmu viens no tiem, kas ir cieši nolēmis iet līdz galam!” Lūk, par to arī šodien būs runa: kā mums būt tiem, kas ne tikai grib aiziet līdz galam, bet kas arī aiziet līdz galam, kas cīnās pareizi, pa īstam un līdz galam, kas iemanto apsolījumus, kas ir auglīgi un svētīti. Līdz galam!!!
Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu. Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. 1. Korintiešiem 9:24-26
Latvijas olimpiskajai izlasei ir izveidojusies tradīcija – mūsējie brauc, nevis lai uzvarētu, bet, lai piedalītos. Mums ir diezgan liela komanda, tik mazai valstij, kā mēs. Sportiskie tūristi. Vairāki desmiti cilvēku par mūsu nodokļu maksātāju naudu aizbrauc atpūsties. Un mazliet viņi piedalās arī olimpiādē. Nu, kādreiz jau atved viņi mājās arī kādu medaļu. Es tā ceru klusībā, ka mūsu hokeja komanda „Rīgas „Dinamo” nevadās pēc šāda principa.
KHL komanda „Lokomotiv” bija uzstādījusi mērķi šai sezonai – pirmā vieta. Otrā vieta jau būtu zaudējums, par trešo un ceturto vispār nerunājot. Kad viņu pamatsastāvs gāja bojā aviokatastrofā, izskanēja priekšlikums no pārējām līgas hokeja komandām sūtīt uz Jaroslavļu pa vienam vai diviem spēlētājiem, kā arī piesaistīt juniorus, lai varētu nokomplektēt jaunu komandu un „Lokomotiv” varētu piedalīties KHL čempionātā šajā sezonā. Taču Jaroslavļas klubs atteicās no šī piedāvājuma, jo ar steigā nokomplektētu komandu nevar uzvarēt. Bet tāds hokejs, lai tikai piedalītos, mums nav vajadzīgs!
Draugs! Tas, vien, ka tu kaut kur piedalies, vēl neko nenozīmē! Tas, ka tu ej draudzē, nāc uz mājas grupu vai pat pieliec roku kādā kalpošanā, vēl nenozīmē neko! Jautājums – KĀ tu cīnies!? Ievēro, kas te ir teikts šajā Rakstu vietā: skrien visi, bet godalgu saņem tikai viens! Senajās olimpiskās spēlēs bija tikai viena godalga – pirmā vieta. Īstam atlētam visas pārējās vietas nozīmēja tikai un vienīgi zaudējumu. Pāvils savās vēstulēs izmanto daudzus piemērus no sporta.
Arī man būs kādi piemēri no sporta. Tie ir universāli principi. Tie darbojas tikpat labi sporta arēnā, kā militāra konflikta gadījumā, tie paši principi darbojas arī garīgajā cīņā, cīņā par savu ģimeni, kalpošanu, tuviniekiem, cīņā pašam ar sevi. Tu varbūt domā, ka tu piedalies šajā ticības skrējienā, esi lielajā barā, kopā ar visiem, skrien pa stadionu un saņemsi uzvaras vainagu. Tu esi kopā dedzīgajiem un negribīgajiem, čaklajiem un slaistiem, kopā ar piecām gudrajām un piecām ģeķīgajām jaunavām tu esi kopā šajā ekumēniskajā „kolhozā”, ko daudzi uzskata par Kristus miesu jeb universālo draudzi. Un tiesas dienā, kad tu stāvēsi Jēzus priekšā un atbildēsi par savu dzīvi, un teiksi: „Es jau te kopā ar visiem pārējiem biju draudzē, tu sludināji, tavi kalpo sludināja, mēs kopā baudījām sadraudzību mājas grupā… Kungs atdari man!” Viņš teiks: „Es tevi nepazīstu!” Jo tu nebiji uzvarētājs! Tu nenostājies uz pjedestāla! Tu necīnījies pa īstam.
Vai tad obligāti mums jāstāv uz pjedestāla? Vai obligāti jāizcīna pirmā vieta, lai nonāktu debesīs? Pāvils saka: „Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat!”. Viņš nesaka, ka jūs visi dabūsiet pirmo vietu. Pat, ja tev neizdodas iegūt pirmo vietu, jautājums paliek: kā tu esi cīnījies? Vai tu esi darījis visu, kas ir bijis atkarīgs no tevis? Vai tu esi nodevis sevi uz visiem 100%? Vai tavai cīņai ir rezultāts?
Dažkārt sarunās ar cilvēkiem, kuriem es kalpoju, kad es jautāju, vai tev ir lūgšanu kambaris un vai tu lasi Bībeli, viņš saka – es cīnos! Kā tev iet ar draudzes un mājas grupas apmeklēšanu? Vai tu kādu esi uzaicinājis uz draudzi vai neformālo pasākumu? Nē, neesmu nevienu uzaicinājis, bet es cīnos!
Es atcerējos to KRAUTAS reklāmu, par cīņu ar slinkumu. Tur bija divi vīri, kas sēž uz dīvāna un cīnās ar slinkumu. Slinkums viņus uzvarēja. Šajā reklāmā viņus sauca par haltūristiem. Un ja tu nekur nestrādā, ja tev ir praktiski visa diena ir brīva un tu to pavadi uz dīvāna un stāsti man, ka tu cīnies par to, lai tev būtu laiks, kad lasīt Bībeli, ja tu nevari 15 minūtes lūgt par saviem trim cilvēkiem, jo tev televizors jāskatās, tad nestāsti man un arī sev, ka tu cīnies! Man liekas, ka arī uz tevi var attiecināt to apzīmējumu no KRAUTAS reklāmas – haltūrists! Jo cīņa ar slinkumu nav joks!
Mēs bieži imitējam cīņu un mānām paši sevi, ka mēs taču cīnāmies. Bet patiesībā jau pirmajā raundā mēs noguļamies grēkam un paši savam slinkumam pie kājām kā veca padauza.
Vai mēs saprotam uzvaru nozīmi mūsu kristieša dzīvē un kalpošanā? Vai mēs apzināmies to, cik ārkārtīgi liela nozīme mūsu ticības dzīvē ir panākumiem un augļiem? Lūk, daži apsolījumi tiem, kas uzvar. No Jāņa Atklāsmes grāmatas:
Tam, kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē. Atklāsmes 2:7
To, kas uzvar, neievainos otrā nāve. Atklāsmes 2:11
Tam, kas uzvar, Es došu no apslēptās mannas, Es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū. Atklāsmes 2:17
Un tam, kas uzvar, kas dara Manus darbus līdz galam, Es došu varu pār tautām. Un viņš tās ganīs ar dzelzs zizli, kā māla traukus sadauza; kā arī Es esmu saņēmis varu no Mana Tēva. Un Es došu viņam rīta zvaigzni. Atklāsmes 2:26-28
Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā. Atklāsmes 3:5
To, kas uzvar, Es darīšu par balstu Sava Dieva templī, un viņš no tā nekad neaizies, un Es rakstīšu uz viņa Sava Dieva Vārdu, arī Mana Dieva pilsētas, jaunās Jeruzālemes, vārdu, kas nokāpj no debesīm, no Mana Dieva, un Manu jauno Vārdu. Atklāsmes 3:12
Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla. Atklāsmes 3:21
Visi Dieva apsolījumi, izrādās, pieder tiem, kas uzvar! Vai ir arī kāds apsolījums tiem, kas zaudē? Diemžēl, jā!
Jo, ja tie, kas pasaules gānekļiem mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atziņā izbēguši, bet tanīs atkal iepīti, zaudē cīņu, tad viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums. Jo labāk viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā pie atziņas nākušiem nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa. 2. Pētera 2:20-21
Bet arī tad, ja tu visu dari no sirds un sities vai nost, arī ar to var būt par maz, lai izcīnītu uzvaru.
Un, jebšu kāds cīnās, viņš dabū vainagu tikai tad, kad viņš ir cīnījies pareizi. 2. Timotejam 2:5
Kā cīnīties pareizi?
Kā mums cīnīties, lai uzvarētu un sasniegtu savu galamērķi, kā mums cīnīties, lai aizietu līdz galam. Es ticu, ka tas ir aktuāls jautājums draudzei kopumā un katram no mums. Būs vairāki punkti.
1. Cīnies, lai uzvarētu.
Dodies cīņā uzvaras apziņas pilns! Psalms 45:5
Pavēro šo vīru sejas, kuri dodas ringā! Nedod Dievs, kāds no viņiem nolaidīs acis sava pretinieka priekšā un nebūs pārliecināts par sevi! Cīņas iznākums pa lielai daļai izšķiras jau šeit, kaut arī pati cīņa vēl nemaz nav sākusies.
Dodies cīņā ar vienu domu – lai uzvarētu. Un nekā citādi! Cik no jums ir skatījušies filmas par mežonīgajiem Rietumiem? Pirms desmit gadiem televīzijā bija seriāli „Bordertauna” un „Renegāts”, kurā galveno lomu spēlēja Čaks Noriss. Semjuels Kolts, Amerikas ieroču meistars, 19. gadsimtā radīja leģendāro revolveri. Un viņš teica: „sešložnieks” domāts tikai vienam mērķim – lai nogalinātu”. Nevis, lai kādu brīdinātu, sataisītu troksni vai vārnas pabaidītu. Ja tu velc ārā „Koltu” tāpat vien, pats vainīgs!
Ja tu domā apmēram tā: „Nu, palūgšu un paevaņģelizēšu mazliet par saviem trim cilvēkiem. Varbūt viņi tiešām atgriežas pie Jēzus! Nu, panākšu uz draudzi un mājas grupu. Pakalpošu mazliet. Paskatīšos, kā tur būs ar to vīziju G12. Palūgšu, pamēģināšu, paskatīšos, varbūt tiešām sanāks!” Aizbraukšu uz inkaunteru. Varbūt Jēzus asinis tiešām šķīsta mani no visiem grēkiem un es tieku ar savām atkarībām galā, ar kurām es cīnos jau 20 gadus. Ja tu ar tādu motivāciju izej cīņā, ar domu, ka pamēģinās, paskatīsies un redzēs, kā būs, tad ar šādu motivāciju nevar uzvarēt!
Necīnies, lai piedalītos un necīnies, lai pamēģinātu. Cīnies, lai uzvarētu! Lūk, kāda Rakstu vieta tavas ticības stiprināšanai:
Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība. 1. Jāņa 5:4
2. Esi godīgs un nemāni pats sevi!
Krieviem ir teiciens: „после драка кулаками не машут”. Pēc cīņas dūres nevicina. Dūres jāvicina tad, kad tu esi ringā. Tad, kad tu cīnies, tu dari visu iespējamo uz 100%, lai uzvarētu. Pēc cīņas tam vairs nav nozīmes. Ir cīņa. Ja tev ir iznācis zaudēt, necenties savi attaisnot un sevi mānīt. Sauc lietas īstajos vārdos. Zaudējums ir zaudējums. Grēks ir grēks, sakāve ir sakāve. Kapitulācija ir kapitulācija. Slinkums ir slinkums. Haltūra ir haltūra. Saki: „Kungs, piedod manu kūtrumu un gļēvumu!” Tad dari visu, lai pārtrauktu zaudējumu sēriju un izcīnītu nākamo uzvaru.
Cilvēks ir meistars izdomāt dažādas atrunas, mānīt citus un pats sevi. Es bieži aicinu cilvēkus uz draudzi, mājas grupu un neformālajiem pasākumiem. Reizēm cilvēki nāk, tomēr bieži viņi arī neatnāk. Interesanti, ka reti kādam pietiek drosmes atklāti pateikt, ka viņš nevēlas nākt uz mūsu draudzes pasākumiem. Tā vietā pēdējā brīdī atskan telefona zvani vai tiek sūtītas īsziņas ar dažādiem paskaidrojumiem, kāpēc viņš šoreiz nevar ierasties pasākumā. It kā jau ļoti grib, taču nevar! Vai arī telefons pēkšņi ir atslēgts, cilvēks nav sazvanāms un pēc tam skaidro man, ka viņam ir bijušas problēmas ar savu telefonu. Es varētu sarakstīt romānu par to, kā cilvēki aizbildinās, atrunājas un stāsta dažādus „pekstiņus”, kāpēc nav būts grupā. Dažam labam tas, ka ilgi nenāk autobuss, neviens no draudzes viņu neved ar mašīnu un jāpastāv pārdesmit minūtes pieturā, ir pietiekams pamatojums, lai nebūtu dievkalpojumā vai mājas grupas pasākumā.
Bet vai tu zini, ka hernhūtieši pirms trīssimt gadiem uz savām sapulcēm bieži mēroja trīsdesmit verstis kājām? Un viņi visi bija noguruši, pārsaluši un neēduši, viņi visi strādāja, un ne jau astoņas stundas, kā tagad. Viņi pa naktīm kājām devās uz savām lūgšanu sapulcēm, lai jau nākamajā rītā agri būtu muižas tīrumā. Lūk, kāpēc mums toreiz Vidzemē bija atmoda un kāpēc mums tagad ir neatkarība. Cilvēki maksāja cenu. Mēs gribam, lai arī mums būtu atmoda, gribam, lai mūsu draudze un mājas grupas aug, bet mēs negribam maksāt cenu.
Kad iepazinos ar savu sievu, viņa stāstīja man, kā savas ticības dzīves pašā sākumā gājusi no savām mājām katru svētdienu 10 kilometrus uz draudzi un atpakaļ. Sestajā, septītajā un astotajā grūtniecības mēnesī. Desmit kilometri kājām, ziemā un pavasarī, ar mazu bērnu zem sirds.
Un tagad nestāsti man, ka tu nevari rīt būt neformālajā pasākumā, jo tev ir tāda profesija, vai tāda ģimene, kā nevienam. Nestāsti, ka tu esi dakteris vai mākslinieks, pārmocījies savā darbā vai ar saviem bērniem, tik īpašs, ka vari atļauties ņemt atvaļinājumu no draudzes un no Dieva!
Ir veselas teoloģijas un mācības, kas attaisno mūsu vājumu, mūsu slinkumu, mūsu sakāves un mūsu grēkus. Tu jau redzi, Kungs, kāds materiāls mēs esam! Gars jau ir labprātīgs, tikai tā miesa ir vāja. Es jau cīnos, es jau gribu labu darīt, bet man sanāk vienmēr ļaunais. Es jau pats no sevis neko labu nevaru – ne domāt, ne runāt, ne darīt, ne pieņemt pareizu lēmumu. Es nevaru savākt savu miesu, tikt galā ar savu slinkumu un grēkiem. Es pats neko nevaru! Nāc, Kungs, un savā žēlastībā un neizmērojamā mīlestībā ieved mani Savā valstībā!
Es noraidu visus šos „pekstiņus” kā netaisnu liecību!
3. Cīnies mērķtiecīgi, lai tev ir stratēģija un plāns.
Tad, kad Pāvils raksta Korintas draudzei, ka viņš necīnās, kā gaisu sizdams, tad viņš lieto konkrētu piemēru no sava laikmeta sporta dzīves. Olimpiskajās spēlēs pamatdisciplīnas bija vieglatlētika un cīņa. Skriešana bija 1 stadija vai 2 stadijas (viena stadija – 174 m, stadions – apmēram tikpat garš ovāls aplis, apmēram tāds pats, kā tagad). Cīņa bija dūru cīņa, apmēram tas pats, kas tagad bokss, grieķu romiešu cīņa, jeb laušanās, atļauti visi tvērieni un metieni līdz jostasvietai. Pankrations, jeb jauktu stilu cīņa, ļoti līdzīgs mūsdienu MMA, jeb cīņām bez noteikumiem. Tur bija vēl mazāk noteikumu, kā mūsdienu MMA, bija atļauts praktiski viss, sitieni ar celi, ar elkoni, sāpju paņēmieni.
No šejienes Pāvils ņem visus šos piemērus par skriešanu, stadioniem un gaisa sišanu. Ar to viņš saka, ka viņa cīņa nav tāpat vien, kaut kā, bet, ka viņš cīnās mērķtiecīgi. Katram sportistam, vai viņš ir ringā vai stadionā, ir sava cīņas stratēģija un plāns. Karavadoņiem un ģenerāļiem pirms kaujas ir gan stratēģija, gan plāns. Pat ugunsdzēsēju torni tu nevari uzcelt bez būvvaldē apstiprināta plāna.
Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai, lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam. Vai arī – kurš ķēniņš, kas grib iet karot pret otru ķēniņu, papriekš neapsēdīsies, lai apspriestos, vai viņš ar saviem desmit tūkstošiem varēs stāties pretim tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem; un, ja ne, viņš, kamēr tas vēl ir tālu, sūtīs vēstnesi, lai lūgtu mieru. Lūkas 14:28-32
4. Cīnies pēc noteikumiem.
To piemēru par Taisonu un Holifīldu laikam zina visi! Boksa ringā Taisons nokoda Holifīldam ausi. Atceraties! Viņi abi divi bija smagsvari. Ej nu īsti zini, kurš no viņiem abiem tobrīd bija stiprāks, bet otrā raundā Taisons tika diskvalificēts par košanu pretiniekam ausīs un tiesnesis viņam ieskaitīja zaudējumu.
Katrā sporta veidā, faktiski arī katrā cīņā, vai tā būtu garīga, vai kāda dzīves situācija, ir savi noteikumi. Futbolā ir savi noteikumi, boksā ir savi noteikumi un džungļos ir savi noteikumi. Tu nevari spēlēt tenisu pēc boksa noteikumiem, un tu nevari boksa ringā pielietot kaut ko no džungļu likumiem. Un grauzt nost ausis pretiniekam boksa noteikumi neparedz!
Nesen mēs, vīru līderu grupa, kopā ar mūsu mācītāju arēnā „Rīga” bijām uz K1 un MMA cīņām. Tā bija otrā reize, kad mēs uz kaut ko līdzīgu bijām. MMA ir retais sporta veids, kur atļauts sist gulošu. Man gan tas tā īsti saprotams nav, bet noteikumi to pieļauj. Zālē parterī sēž „skūtie” zēni un viņi mīl izkliegt dažādas replikas un stulbus padomus tiem, kas cīnās. Kādā cīņā viens no cīkstoņiem bija uzsēdies otram virsū un sita ar dūrēm, otrs aizstāvējās un tāda īsta risinājuma nebija ne vienam, ne otram, tiesnesis arī ļāva, lai cīnās. Kāds zālē valdījās, valdījās un tad skaļi teica krievu valodā: „Nu, nu, tabureti paņem vismaz!” Bet nu nevar ņemt ķeblīti! Izrādās, ka arī cīņās bez noteikumiem tomēr ir kaut kādi noteikumi!
Mums, kristiešiem, ir noteikumi, ko saka Dieva Vārds, ir noteikumi un sava kārtība sabiedrībā, ģimenē un arī draudzē. Sievas grib uzvarēt savus vīrus ģimenēs. Tur gan dažreiz pat ķeblīši un trauki iet pa gaisu. Sievas grib kontrolēt savus vīrus, vīri grib, lai sievas izpilda visas viņu kaprīzes, bērni cīnās par savām „tiesībām” pret vecākiem… Bet Dieva Vārds saka: „Godā savu tēvu un māti! Bērni, esiet paklausīgi saviem vecākiem! Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, kā tam Kungam! Un vīri – mīliet savas sievas!
Tu varbūt saki – es cīnos par savu ģimeni! Par to, lai mana sieva vīrs, dēls, māte un sievasmāte top glābta. Vīrs, vai sieva! Gribi izglābt savu ģimeni! Sāc ar sevi un ieņem to vietu, kādu Tas Kungs tev ir paredzējis. Sāc tu pats nākt uz draudzi un grupu. Iesaisties kalpošanā! Sāc pats lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Neļauj, lai tavi piederīgie tevi kontrolē un nosaka, vai tu drīksti nākt uz draudzi, vai ne.
Tev varbūt ir slima mamma un tu pusgadu nenāc uz draudzi un saki, ka tev ir jākalpo mammai un jāved viņa pie Jēzus. Bet Dieva Vārds saka: „Neatstājiet savas sapulces!”
Katrā draudzē ir sava kārtība un savi noteikumi. „Manā vecajā draudzē nebija pieņemts runāt par naudu. Tur nerunāja par parazītismu. Un vispār nebija pieņemts, ka kaut kur obligāti jānāk, jādara kāds par mācekļiem, manā vecajā draudzē nebija tik šerpi vadītāji, kas prasa no manis disciplīnu, nebija jāatskaitās, ka esmu e pastu saņēmis, varēju nākt un varēju palikt mājās, man bija tik labi!” Tu jau vari tur arī palikt un cīnīties pēc saviem vecajiem noteikumiem. Tālu tiksi!
5. Pēdējie metri līdz finišam ir visgrūtākie!
Tas, ka tu savā laikā esi ļoti dedzis Dievam, esi kalpojis, pienesis upuri, maksājis cenu, uzvarējis daudzas cīņas un bijis varonis, šodien nenozīmē pilnīgi neko. Ir svarīgi ne tikai varonīgi sākt un tad turēties, vēl svarīgāk ir arī varonīgi cīņu beigt kā uzvarētājam. Beigas labas, viss labs!
Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos. 2. Timotejam 4:7-8
Pāvils saka, ka ir svarīgi pabeigt skrējienu. Pirms gada es kopā ar mācītāja komandu bijām Tarzāna takās Siguldā. Tur ir dažāda līmeņa, jeb smaguma trases. Ir melnā trase, kas ir grūta, un ir supermelnā trase, kas ir ļoti grūta. Es izgāju visus piecus vai sešus līmeņus un nonācu pie supermelnās trases beigām. Tur bija lēciens tīklā, tad bija jāuzrāpjas uz platformas un tad vēl pa virvi bija jāuzlien kādus četrus metrus augstāk un tad pa virvi varēja nolaisties no 20 metru augstuma zemē. Es līdu pa virvi, bet savus spēkus es jau biju iztērējis iepriekšējās trasēs. Līdz augšējai platformai bija palicis kāds metrs, ne vairāk, kad es jutu, ka vairs nevaru. Vēl kādu momentu atceros, pirms vairāk, nekā divdesmit gadiem. Kad mācījos arodskolā, biju diezgan sportisks, nodarbojos ar cīņu, cilāju svarus un kad mums trešajā kursā bija jākārto ieskaite sportā, tad man likās zem sava goda nolikt uz mazāku atzīmi, kā 5. Tas vēl bija padomju laiks, kad atzīmes lika pēc piecu ballu sistēmas. Bet tieši tajā laikā es biju pasācis arī pīpēt un pa retam lietot alkoholu. Tieši pēc ballītes, kurā bija daudz dzerts un maz gulēts, mēs, vairāki tādi, ar ziliem riņķiem zem acīm, ieradāmies, lai liktu eksāmenu fizkultūrā. Lai dabūtu „teicami”, vajadzēja 10 reizes pievilkties pie stieņa vai arī divdesmit reizes pacelt viena puda svaru bumbu. Ķēros klāt svaru bumbai. Treniņos ne tas vien bija cilāts. Kad nāca tā divdesmitā reize, jutu, ka mana roka tāda saliekta arī paliek pie pleca. Un es nevaru viņu iztaisnot. Domāju pie sevis: „Ak, kaut tu paliktu vieglāka!” Bet nekā. Puds kā bija, tā palika – 16 kg.
Es atceros šos momentus un tie mani uzrunā. Nedod Dievs, ka manā ticības dzīvē līdz finišam paliktu tikai viens metrs! Tepat, tepat gandrīz jau bija! Sportā „gandrīz” neskaitās. Man liekas, ticības dzīvē, attiecībās ar Dievu ir tieši tāpat! Cīņas ar grēku, atkarībām un kaitīgiem ieradumiem. Cīņas ar paša slinkumu. Vājuma brīži, kuros gribas padoties un mest „plinti” krūmos. Brīži, kad mūsu ģimenē, kalpošanā, grupā un draudzē ir smagi. Varbūt pat ir kādi konflikti un gribas visu pamest un aiziet projām no draudzes. Dievs, dod, ka mēs tagad ikviens uzvaram tās cīņas, kuras kādreiz dzīvē esam zaudējuši!
6. Cīnies līdz galam uz visiem 100%, neimitē cīņu!
Padalīšos vēl ar kādu piemēru no boksa. Oskars de la Hoija. Amerikāņu bokseris vidējā svarā, pirms desmit divpadsmit gadiem viņš bija ļoti slavens. Viņam bija iesauka: „Zelta puika”, (Golden Boy). Līdz 1999. gada septembrim viņš uzvarēja visus savus pretiniekus pēc kārtas un bija pasaules čempions. Sacensību laikā zālē valdīja apmēram tāda gaisotne, kā „Bītlu” koncertos. Meitenes ģība un slapināja biksēs. Viņa honorārs par vienu cīņu bija 20 miljoni dolāru. Tajā laikā pat smagsvara čempioni par cīņu saņēma pāris miljonus.
1999. gada 18. septembrī viņam bija cīņa ar puertorikāni Feliksu Trinidadu par pasaules čempiona titula aizstāvēšanu. Bija 12 raundu cīņa, katrs raunds pa trim minūtēm. Līdz devītajam raundam ieskaitot de la Hoija bija pārliecinošā vadībā pēc punktiem. Pārliecināts, ka cīņa jau ir uzvarēta, Zelta puika atlikušos trīs raundus vienkārši noskraidīja pa ringu. Sev iesist viņš neļāva, taču arī pretiniekam viņš nesita un īstā uzbrukumā vairs nedevās. Es neesmu bokseris, taču ja man maksātu 20 miljonus, es arī labprāt paskraidītu pa ringu! Zālē atskanēja svilpieni un skatītāji bija vīlušies, jo neredzēja pietiekamu atdevi no sportista, par kura cīņu bija samaksāta tik dārga nauda par biļetēm. Kad atskanēja beigu signāls, Oskars de la Hoija droši iznāca ringa vidū, būdams pilnīgā pārliecībā, ka cīņu uzvarējis ar lielu pārsvaru. Bet tiesnesis viņam par pasivitāti piešķīra zaudējumu! Protams, sekoja protesti un sūdzības. Hoija pats sēdēja pie datora un skaitīja punktus. Viņš sūtīja video ierakstus uz boksa asociāciju… Bet tiesnesis viņam jau bija „iešķiebis” zaudējumu. Sportā tiesneša lēmums ir autoritatīvs un apšaubīt to nav pieņemts. Pat tad, ja arī tiesnesis, kā jebkurš cilvēks, dažkārt kļūdās.
Tas bija 1999. gadā. Pēc tam viņš sāka zaudēt regulāri un 2008. gadā viņš paziņo, ka beidz savu profesionālā boksera karjeru. De la Hoija ir dzimis 1973. gadā. Tātad, viņš ir piecus gadus jaunāks par mani. Viņš vēl ilgus gadus varēja boksēt ringā. Holifīldam ir 46 gadi un viņš grib cīnīties par čempiona titulu. Cita lieta, kā viņam tas sanāk, bet viņš dara no sirds. Uz viņa halāta ir rakstīti šie vārdi: „Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru!”
7. Pārbaudi pats sevi!
Regulāri izmeklē savu sirdi, īpaši tad, jau tu jūti, ka tev kaut kas neiet kalpošanā vai personīgajā dzīvē.
Pāvils saka: „Kas šķietas stāvam stipri, lai pielūko, ka nekrīt!” 1. Korintiešiem 10:12
Dāvids saka: „Kurš gan apzinās savu nomaldīšanos”. Psalms 19:13
Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu! Psalms 139:23; 24
Kurš no mums apzinās brīdi, kad paliekam tikai mazliet remdeni, kūtri, tikai mazliet sākam pieļaut sīkus kompromisus ar savu sirdsapziņu, mazliet sākam atlaisties, vairs tik ļoti nedegam savās sirdīs par To Kungu un Viņa valstību? Vēl jau liekas, viss ir kārtībā, uz draudzi nākam, kalpošanā esam, lielos grēkos neesam krituši, vēl jau lidojam! Bet Jūda jau arī neatkrita no Jēzus un nenodeva Viņu vienā dienā.
Tad, kad liekas, vēl jau esam augstā lidojumā un nekāda katastrofa nedraud, cik labi, ka mums ir draudze un mūsu vadītāji, kuri redz mūsu kursu, kad tas jau sāk tiekties uz leju. Kad mums liekas, ka viss ir kārtībā, ka viņi mūs brīdina, ka patiesībā nekas nav kārtībā!
8. Un tagad pats galvenais punkts – paļaujies uz Kristu! Tas ir ārkārtīgi svarīgi! Tas ir pats svarīgākais. Plāni un stratēģijas, cīnīšanās un apņemšanās, pareizi principi un iešana līdz galam, cenas maksāšana, zobu sakošana un miesas sišana krustā ir svarīga. Tā ir mūsu daļa. Bez tās nevar, Dievs gaida, kad mēs savu daļu izdarīsim, un tikai tad Viņš nāks un darīs! Bet mums ir jāsaprot, ka tas galvenais darītājs ir Dievs, nevis mēs! Ja mēs to aizmirstam un liekam akcentu tikai uz savu darīšanu, savu cīņu un pūlēm, tad mēs pārvēršamies par tādiem kristīgiem monstriem. Tu varbūt klausies mani, es te stāstu piemērus par boksu, pankrationu, K1, cīņām bez noteikumiem un tu varbūt domā – kur es esmu iepēries – draudzē vai cīņas klubā! Taisons un Holifīlds, Tarzāns un „renegāts” Čaks Noriss…Viss kārtībā, tu esi Kristus draudzē!
Nesen mans vecākais dēls, salasījies internetā jociņus par Čaku Norisu, sauc mani: „Tas nebija ne zibens, ne pērkons, tik Čaks Noriss kopā ar Švarcenegeru un Stalloni devās uz mājām!” Vēl tur bija tamlīdzīgi joki. Sieva klausās virtuvē un tad saka: „Nu, ko jūs tiem filmu aktieriem tik ļoti esat pieķērušies! Raugieties uz stiprajiem!” Mēs abi ar puiku smējāmies kādu pusstundu. Sieva laikam gribēja teikt, ka visi šie grāvēju aktieri –Švarcenegeri, Norisi, Stallones ir „mīkstie”. Uz draudzi un ticīgajiem esot jāskatās. Lūk, kur stiprie! Mēs ar dēlu smējāmies un tad es padomāju: „Bet tā jau arī ir!”. Pirms pāris gadiem bija nopērkama Čaka Norisa grāmata latviešu valodā. Daudzas lietas tur tiešām ir noderīgas, taču ar Dievu viņš nav. Un tas izšķir visu!
Šodien es gribu tev teikt: Raudzīsimies ne tikai uz stiprajiem draudzē un ārpus draudzes. Raudzīsimies uz Jēzu, mūsu ticības iesācēju un piepildītāju!
Zirgu gan sakopj kaujas dienai, bet uzvara nāk tikai no tā Kunga. Salamana pamācības 21:31
Ir lietas, ko mēs varam, un ir lietas, ko mēs vairs nevaram. Mūsu daļa ir sakopt zirgu, kāpt sedlos, jāt kaujas laukā, izvilkt zobenu un cīnīties no sirds! Tā ir mūsu daļa un mēs to varam. Bet uzvaru (vai arī zaudējumu) piešķir tas Kungs!
Joki paliek joki, bet vēsts nopietna – daži no mums dažreiz pagurst! Kurš atceras mūsu mērķus 2011. gadam – 40 līderi un 50 grupiņas! Kādas mājas grupas tiek atvērtas, bet kādas, diemžēl, aizveras arī ciet. Varbūt tu esi apbrīnojis kādu draudzē vai mājas grupā. Un kādu dienu viņš paziņo: „Viss, es te vairs nenākšu! Man ir par grūtu šī vīzija G12”. Un viņš aiziet projām no draudzes. Varbūt tu uzzini, ka kāds pasaulē ļoti populārs sludinātājs vai evaņģēlists ir kritis grēkā. Lieli Dieva vīri un lielas Dieva sievas krīt! Ko nu! Vai tas neskars arī mani? Vai nepienāks diena, kad arī es kaut kādu apstākļu, konfliktu, paguruma, velna uzbrukumu dēļ aiziešu prom? Man ir kāda ļoti mīļa rakstu vieta:
Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu. Psalms 91:7;14
Skan lepni, vai ne? Mūsu prioritāte Nr 1 ir Tas Kungs. Lai kādi nebūtu apstākļi un pārbaudījumi, lai kādiem sarežģījumiem vai pat konfliktiem mums nebūtu jāiet cauri arī mūsu savstarpējās attiecībās, lai kādi velna uzbrukumi, velna meli, intrigas mūs neskartu, Dievs vada mūsu ceļu! Un ja pat desmit tūkstoši aizietu no draudzes un tūkstoši atkristu pilnībā no Tā Kunga, es ar pilnu ticību un paļāvību, kā Dāvids varu teikt: Mani tas neskars! Tu nu pat teici – kam liekas, ka viņš ir stiprs, pielūko, ka nekrīti! Ja es esmu stipri pieķēries savam Kungam, ja man ikdienas ir personīgais laiks attiecībām ar Viņu, ja es ik rītus lasu Bībeli, slavēju Viņu un nāku pie Viņa lūgšanā, un ja es pazemībā atzīstu, ka īstenais darītājs, Pestītājs, cīnītājs, draudzes cēlājs ir tas Kungs un nevis es, tad Viņš saka, ka Viņš mani izglābs! Mani atkrišana, zaudējums un pazušana neskars!
Pēteris arī saka kaut ko līdzīgu. Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā ir runa par to, kā Jēzus ar saviem mācekļiem un arī citiem sekotājiem tuvojas Jeruzālemei un māca viņus, brīdina un sagatavo, ka Viņš tiks nodots nāvē un sists krustā. Tajā brīdī harizmātiskā atmoda Jēzus kalpošanā beidzās un sākās pārbaudījumu laiks. Daudzi to nespēja pieņemt un aizgāja no Jēzus. Tajā dienā tūkstoši atkrita. Paliek Viņa 12 mācekļi. Tad Jēzus jautā saviem mācekļiem: „Vai jūs arī gribat aiziet?”
Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.” Jāņa 6:68, 69
Pie kā iesi tu, draugs? Pie kā iešu es, pie kā mēs iesim tad, kad liksies, šī vīzija G12 paliek par grūtu? Man nav kur iet un es domāju, ka arī tev nav kur iet. Man nav laika staigāt pa citām draudzēm, bet dažkārt cilvēki no citām draudzēm nāk pie mums. Es negribu nevienu draudzi nolikt un teikt, ka tikai mēs vienīgie esam tie pareizie, taču cilvēki no citām draudzēm ir nākuši man klāt un teikuši, ka mēs esam šobrīd Latvijā garīgās cīņas avangardā. Tie nav mani vārdi vai mans vērtējums. Tas ir šo cilvēku no malas, vērtējums. Pie kā tad vēl man un tev iet? Es nezinu nevienu citu draudzi šeit Rīgā un pat Latvijā, kur tik ļoti nododas Dievam, kur māca iet līdz galam, cīnīties uz visiem 100%, kur patiesi dara cilvēkus par mācekļiem. Es nezinu vēl citu tādu vietu, kur tik ļoti mīl cilvēkus un kalpo viņiem, kur rūpējas par cilvēkiem un liek priekšplānā viņu vajadzības nevis draudzes pieaugumu. Es nezinu, kur vēl citur man būtu tāds atbalsts manās cīņās un vajadzībās, kā tas ir šeit. Varbūt, ka ir, bet es nezinu. Un tāpēc es esmu un palieku šeit, šajā grūtajā, bet skaistajā vīzijā G12, lai cīnītos un ietu līdz galam.
Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie Manis Manās grūtībās. Un tāpēc Es jums novēlu Valstību, kā Mans Tēvs Man to novēlējis, ka jums būs ēst un dzert pie Mana galda Manā Valstībā un sēdēt uz troņiem un tiesu spriest pār divpadsmit Israēla ciltīm. Lūkas 22:28-30
Un tam, kas uzvar, kas dara Manus darbus līdz galam, Es došu varu pār tautām. Un viņš tās ganīs ar dzelzs zizli, kā māla traukus sadauza; kā arī Es esmu saņēmis varu no Mana Tēva. Un Es došu viņam rīta zvaigzni. Atklāsmes 2:26-28
Jēzus novēl savu valstību tiem, kas iet līdz galam un kas pastāv līdz galam. Tiem, kas ir uzticīgi, un dara Viņa pavēles līdz galam. Ja tu esi bijis inkaunterā, tad tur ir šie nodošanās vārdi: „Es esmu viens no tiem, kas ir cieši apņēmies iet līdz galam!” Šos vārdus kādā ASV karabāzē uz sienas bija uzrakstījis kāds karavīrs, kurš bija ieslodzīts karcerī savas ticības dēļ. Šos vārdus viņš bija uzrakstījis ar savām asinīm. Es aicinu tevi šodien kopā ar mani vēlreiz atkārtot šos vārdus. Tad, kad tev būs grūti un nāks virsū šaubas, atceries šo reizi, vai arī inkaunterā, reizi, kad tu apņēmies Dieva priekšā būt viens no tiem, kas pastāv un cīnās līdz galam.
Es esmu viens no tiem, kas cieši nolēmis iet līdz galam.
Man ir Svētā Gara spēks – atpakaļceļa vairs nav. Esmu pārkāpis pāri robežai. Es esmu atsacījies no dzīves mājīguma un komforta.
Lēmums ir pieņemts: es esmu Jēzus Kristus māceklis. Es neskatīšos atpakaļ, neatslābšu, nepalēnināšu tempu, negriezīšos atpakaļ.
Mana pagātne ir izpirkta, manai tagadnei ir piešķirta jēga, mana nākotne ir drošībā.
Uz visiem laikiem es esmu pārtraucis seklu dzīvi, staigāšanu uz naža asmens, nenozīmīgus plānus, sagrozītu vīziju, tukšas sarunas, skopu došanu un nekonkrētus mērķus.
Es esmu viens no tiem, kas ir cieši nolēmis iet līdz galam.
Man vairs nav vajadzīga slava. Mani vairs neinteresē stāvoklis. Man vairs nav vajadzīga popularitāte. Man obligāti nav nepieciešams būt tam, kuram ir taisnība. Man nav obligāti jābūt pirmajam. Es neesmu atkarīgs no atzinības un cieņas, es negaidu uzslavas un balvas no cilvēkiem.
Es esmu viens no tiem, kas ir cieši nolēmis iet līdz galam. Es tiecos uz priekšu, mans skatiens ir noteikts, mans mērķis ir debesis.
Mans ceļš ir šaurs, tas nav viegls, man nav daudz ceļabiedru, bet mans pavadonis ir uzticams un mana misija skaidra.
Mani nav iespējams nopirkt, piespiest uz kompromisu, atturēt vai pavedināt. Mani nav iespējams piespiest griezties atpakaļ vai ievest maldos. Mani nevar apstādināt, es nenobīšos no nepieciešamības sevi ziedot, es nešaubīšos, ja pienāks drūmi laiki, es nesēdīšos pie pārrunu galda ar ienaidnieku, no popularitātes man negriezīsies galva, un es nemaldīšos pa labirintu, kas saucas viduvējība.
Es nepadošos, neapklusīšu, neatslābšu, nesadegšu, kamēr nebūšu beidzis sludināt, nebeigšu lūgt Dievu, kamēr nebūšu samaksājis visu cenu, ievācis visu ražu un izstāvējis ar Kristu līdz galam.
Es esmu viens no tiem, kas ir cieši nolēmis iet līdz galam.
Es esmu Jēzus māceklis. Līdz Viņa atnākšanai man ir jāturpina iet uz priekšu. Man ir jādod, kamēr vien man ir. Man ir jāsludina, kamēr vien Viņu neiepazīs un jāstrādā, kamēr Viņš neapturēs. Un kad Viņš atnāks pakaļ savējiem, Viņam nebūs grūti mani atpazīt, jo es savu dzīvi esmu veltījis tam, lai būtu viens no tiem, kas ir cieši nolēmis iet līdz galam.
Artūrs Danenbaums.
