Neskatoties uz to, ka piedzimu normālā ģimenē, kurā vecāki rūpējās par mani un abiem brāļiem, visu bērnību un arī pusaudža gadus es dzīvoju ar iekšēju sajūtu, ka esmu sliktāka un nevērtīgāka par citiem. Biju kautrīga, klusa un vienmēr turējos visiem aizmugurē. Manas galvenās rūpes bija, lai tikai neviens mani nepamanītu. Sasveicināšanās ar nepazīstamiem cilvēkiem prasīja lielu piespiešanos, nemaz nerunājot

Dainis un Dace ilgu laiku ir pastāvīgi draudzes „Kristus Pasaulei” dalībnieki. Šajā draudzē viņi abi arī iepazinās un apprecējās. Gadu pēc kāzām viņiem piedzima pirmais bērniņš, meitiņa vārdā Rebeka. Kad apmēram sešu mēnešu vecumā bērns tika pakāpeniski radināts pie cietākas barības, vecāki ievēroja, ka meitiņai trūkst apetītes un Rebeka pa dienu ļoti maz ēd. Savas bažas vecāki uzticēja ģimenes

Jau kopš bērnības Marianu mocīja muguras sāpes. Neviens ārsts līdz šim nebija varējis palīdzēt, un viņa bija jau iemācījusies ar tām sadzīvot. Bet tad sākās vēl citas veselības problēmas. Pirms trim mēnešiem Mariana, strādājot savā darbavietā un ilgstoši atrodoties caurvējā, saaukstējās. Viņai parādījās stipras sāpes sprandā. Neskatoties uz slimību, darbs bija jāturpina. Taču kādu rītu pamostoties, Mariana saprata, ka

Vija ar artrītu saslima aptuveni pirms sešiem gadiem. Ceļi sāka sāpēt aizvien biežāk un biežāk. Vēršoties pēc palīdzības pie ārsta un dzerot zāles, viņas veselība neuzlabojās, bet tikai pasliktinājās. Ārsts paziņoja, ka pēc dažiem gadiem Vijai būšot jāguļ uz gultas, jo kustēties palika aizvien grūtāk un neiespējamāk. Aizgāja līdz tam, ka Vija vairs nevarēja pietupties, viņas ceļi palika pavisam

Agiju jau vairāk nekā četrus gadus savā verdzībā turēja depresija, neļaujot dzīvot pilnvērtīgi. Dzīve bija kā nasta, smagums, kas dienu no dienas nospieda, reizēm bija tik nepanesams, ka visa diena tika pavadīta vienkārši bezspēkā guļot. Zāļu kastītes vairojās, apmeklējumi pie psihologa un citiem speciālistiem kļuva biežāki, taču veselība un pašsajūta neuzlabojās. „Tas bija tumšs un grūts periods manā dzīvē,”

Zita ilgu savas dzīves laiku ir pavadījusi noslēgtībā, reti izejot ārā no mājām. 20 gadus viņu vajāja panikas lēkmes un baiļu sajūta.  Tās noteica visu viņas dzīvi. Zita saka: „Es nevarēju iziet no mājām un būt cilvēku sabiedrībā, bailes mani pilnībā pārņēma. Man nebija tādas vietas, kur es justos drošībā. Tās sekoja līdz visur – braucot ar sabiedrisko transportu,

Kad Arvis un Linda ienāca draudzē „Kristus Pasaulei”, viņu laulība bija uz izjukšanas robežas. Tagad ir pagājuši vairāki gadi un viņi ir veselīga, laimīga, dzīvespriecīga un veiksmīga ģimene. Samilzušās ģimenes problēmas iemesls ir meklējams laulāto raksturos. Linda ir augusi nabadzīgos apstākļos, kas kalpoja kā stimuls apņemties un darīt visu, lai izmainītu šo faktu un savu dzīvi turpmāk veidotu savādāku.

Inese ir jauna sieviete, kura ir precējusies un kopā ar vīru audzina divas jaukas meitiņas. Viņai ir darbs, kas sagādā gandarījumu. Finanses, kas ir pietiekamas, lai nodrošinātu savu ikdienu. Šķietami ir viss, lai varētu spriest, ka viņas dzīve patiešām ir izdevusies. Tā arī būtu, ja Inese kopš bērnības nemocītos ar depresiju un ar tās visām iespējamajām izpausmēm. Viss sākās

Pavisam negaidīti Anita uzzināja, ka pēc pārciestajiem sarežģījumiem dzemdību laikā bija izveidojušās cistas, taču lūdzot Dievu, viņa iegūst savu dziedināšanu. Pirms vairāk kā gada Anita sāka strādāt Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā. Likumdošana paredz, ka visiem, kuri darbojas medicīnas jomā, ik gadu ir jāveic veselības pārbaudes. Neko ļaunu nenojaušot, Anita  devās kārtot sanitāro grāmatiņu. Taču par lielu pārsteigumu ginekologa  apmeklējuma laikā

Rita ir ieraudzījusi savā dzīvē, cik Dievs ir labs un ka Viņam ir jāuzticas, jo nekas nespēj palīdzēt tā kā Viņš. Dievs ir tas, kas palīdz mums, ja mēs griežamies pie Viņa savās vajadzībās. Šodien Rita ar prieku stāsta, ka Dievs ir pilnībā dziedinājis viņas galvas sāpes, jo ir pagājis labs laiks kopš šīs dziedināšanas, bet no galvas sāpēm

Pirms vairāk nekā pusotra gada, dzīvodama izlaidīgu dzīvesveidu, es pirmo reizi ar atvērtu sirsniņu dzirdēju evaņģēliju un trīs brīnišķīgus vārdus, kuri mainīja manu dzīvi – „Jēzus Tevi mīl”. Vēl nezinādama, cik neaprakstāmi skaists piedzīvojums mani sagaida, uzsāku savu ceļojumu pretim Dievam. Jau kopš mazotnes man pietrūka īsta ģimene, tēva mīlestība, padoms, reizēm arī viņa stingrā roka un tā brīnišķīgā

Mans piedzīvojums ar Dievu sākās šī gada maija inkaunterā (draudzes „Kristus Pasaulei” lūgšanu nometnē) un viennozīmīgi varu teikt, ka turpinās joprojām. Lai gan visu savu apzināto mūžu esmu bijusi katoliete, tāpat kā mana vecmāmiņa, un ik pa laikam apmeklēju katoļu baznīcu, mana ticība nebija dzīva, es daudzas lietas nesapratu un nezināju. Tikai nokļūstot inkaunterā, es patiešām iepazinos ar Dievu un tad arī sapratu,

Pirms es iepazinu Dievu, es biju ļoti izlaidīga – es daudz tusējos pa klubiem.  Es dzēru un smēķēju. Man bija nepareizas attiecības ar puišiem. Visās šajās lietās meklēju piepildījumu savai dzīvei un sirdij. Es meklēju patiesu mīlestību, bet nevarēju tur to atrast. Lai arī cik skaists puisis man būtu blakus, tāpat laimīga nekad nebiju. Man bija draugi, mēs kopā apmeklējām tusiņus, kopā smējāmies

Jau pirms es satiku kristiešus, es zināju, ka Dievs ir reāls. Taču es nebiju iepazinusi Dievu personīgi un rezultātā dzīvoju neticīga cilvēka dzīvi. Pirms es iepazinu Dievu, man bija ļoti vājš raksturs. Es nespēju cilvēkiem atteikt vai nostāties pret kādu, viņa uzskatiem. Man apkārt esošie cilvēki nekautrējās to izmantot un norādīja, kā man dzīvot un kādai man būt. Es

Es biju vienīgais bērns ateistiskā un komunistiskā ģimenē. Mani vecāki mani ļoti mīlēja un deva visu nepieciešamo, taču arī stipri kontrolēja un bieži neuzticējās. Jau no pašas bērnības man tika teikts, ka visā jāpaļaujas tikai uz sevi, ka šajā dzīvē varu rēķināties tikai ar saviem spēkiem un tāpēc jācenšas būt vislabākajai visā un visur. Es labi mācījos, klasē biju

Telefona sarunā ar mani Sarmītes balss ir tik priecīga un dzirksteļojoša, ka arī es pati klausoties atplaukstu platā smaidā. Sarmītes stāsts par nesenajām pārmaiņām un viņas dzīvi ir pozitīvisma piestrāvots. Sarmīte draudzi „Kristus Pasaulei” apmeklē tikai mēnesi, bet viņas dzīvē jau ir jūtamas un redzamas izmaiņas.  Viņa pati stāsta: „Mani uzaicināja uz mājas grupiņas neformālo evaņģelizācijas pasākumu, kurā bija

Pirms kāda laika pametu Latviju, jo baidījos šeit palikt lielo kredītu dēļ, kuri jāatmaksā. Dzīvojot Anglijā, nodevos naktsklubiem un lietoju daudz alkoholu. Es biju ļoti agresīva un pēc kārtējās iedzeršanas varēju izrēķināties ar cilvēkiem arī fiziski. Daudz lamājos. Šī dzīve neatnesa man neko labu, taču tobrīd, kad es biju tajā visā, man šķita, ka esmu apmierināta. Man tas likās

Līga sāka apmeklēt Daigas mājas grupiņu aprīļa beigās un kopš pirmās reizes nāk regulāri. Pēc kāda laika sāka apmeklēt arī dievkalpojumus. Sākumā viņa nav gribējusi nākt uz draudzi, jo bija vērojusi savu māsu Ingu, kura draudzi „Kristus Pasaulei” apmeklē jau vairākus gadus, un viņa redzēja māsas nopietno attieksmi pret Dievu. Tāpēc zināja, ka kļūt par kristieti, tā nav nekāda

Draudzē „Kristus Pasaulei” Salvis pirmo reizi ieradās šī gada janvārī, jo bija nolēmis, ka vēlas iepazīt Dievu. Dievs bija tas, kas izvilka Salvi no depresijas un apnicīgās ikdienas, kamēr viņš strādāja Anglijā. Divdesmit divus gadus vecais puisis bija sapratis, ka viņu laimīgu darīt spēj tikai Jēzus. Vasarā viņš izlēma, ka šī draudze ir viņa īstā vieta un ka Dievs

Šis bija mans trešais inkaunters, un, varu droši apgalvot, ka vissvētīgākais. Mani ļoti uzrunāja iepriekšējā, jūlija mēneša inkauntera cilvēku liecības, kas izskanēja dievkalpojumā. Gandrīz visu laiku raudāju, tās klausoties, tādēļ jautāju Dievam, vai man braukt šoreiz. Viņš man ne tikai atbildēja ar jā, bet nosauca vairākas lietas, no kurām man ir jāsaņem dziedināšana un atbrīvošana. Viena no vissvarīgākajām inkauntera daļām, manuprāt, bija tā, kurā

Kopš vien sevi atceros, mani ir pavadījusi atstumtības un vientulības sajūta. Vienmēr esmu bijusi neapmierināta ar savu izskatu. Vienmēr kaut kas likās par lielu vai par mazu. Kad 5. klasē pārgāju mācīties uz Centra ģimnāziju, man likās, ka tur nemūžam man nebūs draugu. Sāku meklēt draudzenes no atstumto gala, jo tā man bija drošāk, ka mani pieņems. Biju pārliecināta, ka esmu

Bieži cilvēki ir neapmierināti ar savu izskatu, bet gadās arī tā, kad cilvēks ir apmierināts ar visu, bet viņam sejā parādās kas tāds, kas liek justies slikti, piemēram, aukstumpumpa. Izteikti tas ir sievietēm, jo viņām vienmēr gribas izskatīties lieliski. Arī Annai bija šāda problēma. Viņai pie acs bija izveidojies kaut kas līdzīgs miežu graudam, kas radīja diskomfortu. Šis veidojums

Sandrai bija vairākas nopietnas veselības problēmas, viena no tām – tahikardija jeb paātrināta sirdsdarbība. Šīs slimības dēļ viņa bija tuvu nāvei, taču Dievs viņu izglāba un dziedināja. „Kur ārsts vairs neko nevar, tur Dievs var palīdzēt,” saka Sandra. Sandra naktīs modās no nedabīgi ātrām sirds klauvēm, viņai bija tāda sajūta, ka mirst. Šādas briesmīgas lēkmes atkārtojās ik pēc 3

Valentīna ir uzticīga draudzes „Kristus Pasaulei” apmeklētāja jau vairākus gadus. Neskatoties uz savu vecumu, katru sestdienu viņa droši dodas ceļā no Valmieras uz Rīgu, lai būtu dievkalpojumā. Pēc 25.augusta dziedināšanas dievkalpojuma Valentīna iznāca draudzes priekšā, lai pastāstītu par piedzīvoto. „Šodien man spēcīgi sāpēja galva un zobi, taču tagad vairs nekas nesāp. Nedaudz sāpēja arī kreisais celis, taču tagad tas

Pagājušajā nedēļā draudze „Kristus Pasaulei” rīkoja dziedināšanas dievkalpojumu. Mācītājs kalpoja ar īpaši sagatavotu vārdu par dziedināšanu, un pēc svētrunas ikviens varēja nākt draudzes priekšā, lai saņemtu aizlūgšanu. Jau tūlīt pēc dievkalpojuma bija pirmās atskaņas par brīnumiem, kurus Dievs darījis šajā dievkalpojumā. Sīkāk par savu brīnumu ar mums dalīsies Anžela, kura šajā draudzē iepazina Dievu: „Vairāk kā pirms pusgada, krītot