Šie trīs vārdi ir tāpēc, lai varētu normāli uzrakstīt un normāli atcerēties. Trīs vārdos šo sprediķi var nosaukt „Lielākais upuris Dievam”, bet paplašināti – lielākais, smaržīgākais, patīkamākais upuris. Paskaties uz savu blakussēdētāju – tev blakus sēž vispatīkamākais cilvēks! Pat ja viņš tev nepatīk, tev tā būs domāt par viņu – patīkamākais. Parasti mēs arī sasēžamies blakus ar sev patīkamākajiem cilvēkiem, un, kad kāds nepatīkamāks apsēžas blakus, tu saki: „Te aizņemts!”. Lūk, viens no iemesliem, kāpēc mūsu draudzē nevar aizņemt vietas pat ne bērniem, ne sievām un ne vīriem. Kas pirmais nāk, tas sēž! Patīkams vai nepatīkams – tam nav nozīmes, jo mēs visi esam patīkami viens otram. Tātad, kas tad ir labākais, smaržīgākais, patīkamākais upuris Dievam. Kas vispār ir upuris?
„Un Ārons uz tā lai dedzina smaržīgas kvēpināmās zāles; viņš lai tās dedzina ik rītus, kad viņš saved kārtībā eļļas lukturīšus. Un, kad Ārons eļļas lukturīšus aizdedzina ap vakara laiku, tad viņam atkal tās jādedzina; tas lai ir pastāvīgs kvēpināmais upuris Tā Kunga priekšā uz audžu audzēm.” (2. Mozus 30:7-8)
Bībele runā par dažādiem upuriem saiešanas teltī, vēlāk templī un bija dievkalpošanas kārtība. Ja cilvēks vēlējās pateikties Dievam, viņš kaut ko nesa no sevis. Ja cilvēkam vajadzēja grēku piedošanu, viņš nesa kādu dzīvnieku noteiktā kārtībā, kādā tas templī bija paredzēts. Par attiecīgiem grēkiem viņš nesa attiecīgu dzīvnieku upuri, jo bez asins izliešanas Vecajā derībā nebija grēku piedošanas, un tieši tāpat arī Jaunajā derībā – bez asins izliešanas nav grēku piedošanas. Absolūti visa dievkalpošanas kārtība gāja caur upurēšanu – dedzināmie un kvēpināmie upuri, smaržīgas zāles un dzīvnieku tauki, un tā tālāk. Tie bija jāpienes pastāvīgi, jo Dievs teica, lai tas ir pastāvīgs upuris uz audžu audzēm. Dieva griba ir, lai šie upuri nekad neapstājas, tam jānotiek ir vienmēr. Kurš ir iemācījies lūgt pēc saiešanas telts parauga? Lūk, saiešanas teltī aiz kvēpināmā altāra ir vissvētākā vieta. Pirms ieiešanas vissvētākajā vietā mēs dodamies pie kvēpināmā altāra jeb priesteris devās pie šī altāra, uz kura kvēpināja īpaši smaržīgas zāles. Šie dūmi pārklāja caur aizkaru vissvētākajā vietā šķirsta vāku, un tur Tas Kungs atklājās. Kungs atklājās caur upuri – caur kvēpināmo upuri. Katru rītu un katru vakaru bija jānes smaržīgs kvēpināmais upuris uz kvēpināmā altāra derības šķirsta priekšā. No rīta un vakarā – tas nozīmē nepārtraukts upuris. Piefiksē to, ko es runāju, jo tam visam ir jēga!
Mozus grāmatās ir apraksti par to, kādai ir jābūt upurēšanas kārtībai un dievkalpošanas kārtībai Vecajā derībā Israēlā. 4.Mozus grāmatā 28:1-24 ir minēti dažādi upuri. Un lūk, neliels ieskats.
“Pavēli Israēla bērniem un saki tiem, lai viņi savu upura maizi arī turpmāk gādātu Man par uguns upuri patīkamai smaržai noteiktos svētku laikos!” (4.Mozus 28:2)
Upuri noteiktos laikos. Bija rīta un vakara upuri, kā arī cita veida upuri svētku laikos, kādās īpašās dienās. Šeit ir runa arī par uguns upuri patīkamai smaržai – maizes upuri.
„Vienu jēru sataisi upurim no rīta, bet otru jēru ap pievakari.” (4.Mozus 28:4)
Uguns upuris Tam Kungam par patīkamu smaržu. Vecās derības cilvēki uzskatīja, ka šīs smaržas, vai tās būtu kvēpināmās zāles vai cepts dzīvnieks uz altāra, tas ir, sadedzināti dzīvnieku tauki, reizēm viss dzīvnieks, lūk, viņi uzskatīja, ka Dievs to saož šo smaržu un Viņam patīk. Viņš ir sajūsmā. Tāpat kā sievietēm patīk smaržas! Sievietēm patīk, ka viņām dāvina zeltu un smaržas. Bet kas notiek, kad uzdāvina tādas, kas nepatīk… Ir liela atšķirība starp to, kad es satiekos ar cilvēku, kurš smaržo pēc sviedriem vai pēc labām smaržām. Īsti vīrieši smaržo pēc sviedriem. Es atceros, kad es iepazinos ar savu sievu, mēs tad jau veidojām attiecības, un es vienreiz nācu no sporta zāles, un sporta zālē man nebija laika nomazgāties. Parasti es nācu mājās un tikai tad mazgājos dušā. Lūk, es satikos ar savu nākamo sievu un apzinājos, ka es smaržoju pēc sviedriem, un sacīju viņai: „Jūti, kā īsti vīri smaržo!” Tas bija vienpadsmit gadus atpakaļ, bet mana sieva atceras gan manus vārdus, gan smaržu. Tā bija maza atkāpīte no tēmas, bet tomēr par tēmu. Mēs domājam par dzīvnieku smaržu, kad viņus dedzināja, arī par kvēpināmām zālēm, kas mums vēl kaut nedaudz šķiet pieņemamas – taču Dievam tas bija tīkami. Pirmkārt, Dievam ir patīkams pats šis upuris, tas, ka cilvēks izdara to, ko Dievs viņam ir norādījis. Mums nav šis jāsaprot tiešā nozīmē, ka Dievam ir ožas orgāni ļoti labi attīstīti vai ka Viņam ir liels deguns un Viņš nodarbojas ar ostīšanu, bet mēs varam to saprast, ka ir upuris, ko Viņš saredz kā patīkamu smaržu. Tajā pašā laikā es ticu, ka Dievs arī sajūt šo smaržu.
„(..) dedzināmo upuri par patīkamu smaržu Tam Kungam.” (4.Mozus 28:13)
Es nelasu visu, kas un kā jāupurē, jo tas ir ļoti neinteresanti, ja vienīgi to tēmu īpaši nestudē. Tam arī nav nozīmes šobrīd. Svarīgi ir zināt, ka Dievam par patīkamu smaržu ir dedzināmais, uguns, ēdamais un kvēpināmais upuris.
„Un tāpat sagatavojiet ik dienas, visas septiņas dienas, maizi uguns upurim par patīkamu smaržu Tam Kungam; klāt pie ikdienas dedzināmā upura to sagatavojiet līdz ar tā dzeramo upuri.” (4. Mozus 28:24)
Dievam tīk arī degošas maizes smarža. Viņam tīk viss tas, ko cilvēki izpilda pēc Viņa norādījumiem. Tātad, mācība no šī visa – visi šie upuri ir patīkami un smaržīgi Tam Kungam, taču jautājums – kurš no šiem upuriem Dievam patīk vislabāk, kurš smaržo vislabāk? Kurš upuris no šiem visiem ir lielākais? Tik daudz dažādu upuru, tik daudz dažādu smaržu.
Dārgās māsas, dārgās sievietes! Atveriet savas somiņas un izvelciet savas mīļākās smaržas! Es tās pasmaržošu.
Lūk, bija vairākas smaržas, kuras es testēju. Kad tu ej uz smaržu veikalu, tu arī testē. Kad es pērku dāvanu, es arī tās testēju pats personīgi un meklēju tās, kuras, manuprāt, patiks tieši šim cilvēkam, kuram es gribu tās dāvināt. Visbiežāk es trāpu, un cilvēkam patīk. Es domāju, ka visas šīs smaržas, ko es sajutu, bija labas, bet kāda no viņām man patīk īpašāk. Tāpat arī Dievam – daudz un dažādi smaržīgi upuri, taču kurš no viņiem ir lielākais, patīkamākais un smaržīgākais? Lindas smaržas bija visspēcīgākās, otras Lindas – visvājākās, man personīgi vislabāk patika Betijas smaržas. Kristīnes Chanel ir ļoti specifiskas, Ivetas smaržas līdzvērtīgas Betijas smaržām. Dievam ir sava oža, un arī Viņam ir smaržas, kas patīk labāk. Šīs smaržas ir saistītas ar upuri, un mēs jau noskaidrojām, ka ne pati smarža, bet upuris ir patīkams Dievam. Bībele saka, ka paklausība ir labāka par upuri. Tas ir paklausības upuris. Ikviens upuris, ko Vecajā derībā pienesa Dievam, bija paklausības upuris. Cilvēki paklausīja un izpildīja rituālus, ko Viņš bija noteicis. Taču kurš no tiem visiem Dievam ir vislielākais, vissmaržīgākais un vispatīkamākais? Ieskatīsimies Bībelē.
„(..) dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu.” (Efeziešiem 5:2)
Dievs pats Sevi Jēzū Kristū mūsu labā ir nodevis par upura dāvanu, par jauku smaržu. Dievs atdeva Savu Dēlu Jēzu Kristu, Viņš pats nāca cilvēka miesā un dzīvoja cilvēka dzīvi, Dievs izcieta mokas pie krusta, Viņš samaksāja cenu, atpirka mūs no mūsu grēkiem un velna varas, no pasaules Sev par priesteriem, ķēniņiem un bērniem. Viņš izrāva mūs no tumsības un pārcēla gaismā, Viņš izrāva mūs no elles un pārcēla Debesu valstībā, mums pieder mūžīgā dzīvība caur Jēzus upuri! Pats lielākais upuris, kas jebkad, jebkādā veidā un jebkur ir pienests, ir Dieva upuris – Jēzus Kristus. Nav lielāka upura par šo un nav lielākas mīlestības par šo, ka kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Nav nekā svarīgāka, nav nekā lielāka par Kristus upuri. Nav nekā lielāka par to, izņemot pašu Dievu.
„Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jāņa 15:13)
Kāda ir vislielākā mīlestība, kas jebkad redzēta, jebkad piedzīvota? Tā ir Kristus mīlestība, tā ir Dieva mīlestība. Kādā veidā šī mīlestība izpaužas? Samaksājot cenu par tevi pie krusta. Kad Dievs cilvēka miesā mira pie krusta, izliedams Savas asinis, Viņš izpildīja upurēšanu pats ar Savu Dēlu, pats ar Sevi, lai uz visiem laikiem pārtrauktu dzīvnieku upurēšanu, rituālo kārtību, ka mēs spētu ieiet caur Kristus upuri Tēva klātbūtnē, personīgās attiecībās ar Dievu, ka mēs varētu iegūt brīvību un dziedināšanu, un mūžīgo dzīvību. Draugi, bez Jēzus upura nav mūžīgās dzīvības. Bez Jēzus upura nav grēku piedošanas. Bez Jēzus upura nav attiecības ar Tēvu. Bez Jēzus upura nav pilnīgas dziedināšanas. Bez Jēzus upura nav pilnīgas brīvības. Bez Jēzus upura neviens nevar baudīt Dieva klātbūtni. Neviens nevar dzīvot mūžīgi bez Jēzus upura. Lūk, Dieva mīlestības augstākā izpausme – Viņa upuris. Lielākais, smaržīgākais, patīkamākais upuris Dievam! Vedīšu tevi tālāk. Vai Dieva vārds tevi aizskar? Vai Dievs tevi uzrunā? Vislielākais no visiem upuriem ir Jēzus upuris. Kad Jēzus staigāja virs zemes, kāpēc Viņš dziedināja? Vai tikai tāpēc, ka Viņam bija žēl slimo? Nē, lai tu ticētu. Viņš demonstrēja Sevi, Viņš dziedināja, lai atklātu tev Savu upuri, lai atvērtu tev ceļu uz Debesīm, ceļu pie Tēva. Lūk, pirmā nozīme! Dziedināšanai nav jēgas bez Kristus upura. Tu vari dziedināt, tu vari nodarboties ar dziedniecību, tu vari būt ārsts, bet Dieva acīs tam nav nekādas vērtības, ja tu personīgi nepazīsti Jēzu kā savu Glābēju, ja tu neesi pieņēmis Kristus upuri, ja šis izārstētais cilvēks caur tavu kalpošanu neierauga Kristu, ja es nedemonstrēju Kristu, Kristus upuri. Jēzus atbrīvoja. Ir daudz un dažādas metodes, ar kurām var atbrīvoties no kādām atkarībām, taču nekādas pasaulīgas metodes, nekādi rehabilitācijas centri nespēj cilvēku darīt pilnībā brīvu. Ir kādas sfēras, kādas lietas, kurās var ar pasaules metodēm palīdzēt, taču bez Kristus upura nav iespējama pilnīga brīvība. Jēzus atbrīvoja. Viņš neprasīja cilvēkiem, vai tie Viņu pazīst vai nē, Viņš vienkārši dziedināja. Visbiežāk tā arī notika – cilvēki nāca pie Viņa, un Viņš tos dziedināja. Reizēm Viņš prasīja: „Vai tu zini, kas ar tevi runā, vai tu zini, kas Es esmu.” Mērķis, kādēļ Kristus atbrīvoja, bija, lai parādītu Savu godību, lai cilvēki ticētu un ieraudzītu, lai viņi ticētu Jēzus upurim, lai iepazīstinātu viņus ar Tēvu caur Savu upuri. Viss uz Kristus upuri un caur Kristus upuri. Bez Kristus upura nekam nav nekādas jēgas. Jēzus gatavoja divpadsmit mācekļus, Viņš diendienā staigāja ar viņiem kopā un mācīja viņus. Kāpēc Viņš to darīja? Ar vienu nodomu – lai šie cilvēki nestu Evaņģēliju Labo vēsti, tautām. Kas ir Labā vēsts? Glābšana caur Jēzu Kristu! Labā vēsts ir tā, ka Jēzus ir Dievs un Kungs, ka Viņš ir nācis virs zemes cilvēka miesā, nomiris par mūsu grēkiem, trīs dienas bija kapā, trešajā dienā augšāmcēlās un ir dzīvs un sēž pie Tēva labās rokas, un ikviens, kas tam tic, tiek izglābts! Jebkāda veida skolai, jebkāda veida mācīšanai, jebkāda veida dziedināšanai, atbrīvošanai, jebkāda veida biznesam, jebkam, kas ir ārpus Kristus upura, nav jēgas. Tas nav patīkams upuris Dievam. Bet jebkāds bizness, jebkāda dziedināšana, jebkāda atbrīvošana, jebkāda kalpošana, jebkāds darbs, kuru dara cilvēks par slavu Dievam, liekot centrā Kristus upuri un paužot šo Labo vēsti, ir patīkams upuris Dievam.
„(..) es, būdams Kristus Jēzus kalps citām tautām, pildītu priestera pienākumus pie Dieva evaņģēlija, lai šīs tautas kļūtu Dievam par patīkamu Svētā Gara svētītu upuri.” (Romiešiem 15:16)
Tu zināji, ka tu esi Dieva priesteris un ķēniņš? Priesteris izpildīja upurēšanas kārtību Vecajā derībā, bet Jaunajā derībā tu pats esi priesteris, tu pats izpildi šo kārtību. Bet nu vairs ne caur dzīvnieku asinīm – caur Jēzus asinīm tu esi glābts. Tu izpildi savus pienākumus attiecībā pret Dievu ar cita veida upuriem. Lūk, šajā pantā ir minēts viens no šiem upuriem – man ir priestera pienākums pie Dieva evaņģēlija, lai šīs tautas kļūtu Dievam par patīkamu Svētā Gara svētītu upuri. Pāvils saka, ka viņa pienākums kā priesterim pie cilvēkiem, kas nepazīst Dievu, ir panākt, lai šie cilvēki kļūst par Dievam patīkamu, svētītu upuri. Pāvils uzskata, ka tie cilvēki, kurus viņš pieved Kristum, ir patīkams upuris Dievam. Tie cilvēki, kurus Pāvils pieved Dievam, kuri kļūst par mācekļiem, ir patīkams upuris Tam Kungam. Un tagad pats svarīgākais šajā sprediķī jeb pati svarīgākā doma visā svētrunā – ja Jēzus upuris ir pats patīkamākais un lielākais upuris Dievam, tad padomā, kāda iemesla dēļ Kristus upurēts. Vai tas, ko Viņš izdarīja, nenorāda uz Dieva viskarstāko vēlēšanos? Kāda ir Dieva karstākā vēlēšanās? Glābt pazudušos caur Jēzus upuri! Vai ir iespējams glābt bez Jēzus upura? Tātad kāds ir mans un tavs lielākais, Dievam smaržīgākais un patīkamākais upuris? Cilvēki, kurus tu pieved Kristum! Lūk, galvenā doma šajā sprediķī. Lielākais un patīkamākais upuris, ko tu Dievam vari pienest, ir atvest cilvēkus pie Viņa, iepazīstināt cilvēkus ar Kristu un veidot viņus par mācekļiem.
„Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās.” (2. Korintiešiem 2:14)
Atziņas labā smarža, evaņģēlija labā smarža. Caur ko tā izplatās? Caur mani un caur tevi, jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam. Smaržīgais, lielais un saldais upuris Dievam ir Kristus, un mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti un tiem, kas pazūd. Mūsu gadījumā arī nav būtiski, vai cilvēks pieņēma evaņģēliju vai nepieņēma, svarīgi ir, ka tu esi smarža viņam vai nu uz pazušanu, vai nu uz glābšanu, lai katrs cilvēks var izvēlēties Debesis vai elli, glābšanu vai pazušanu, pilnvērtīgu dzīvi Kristū vai nepilnīgu, izkropļotu pasaulīgu dzīvi. Tikai Jēzū Kristū ir pilnvērtīga dzīve. Viņš ir dzīvības avots, Viņš ir dzīvības Kungs, un nav dzīvības ārpus Kristus!
„Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību.” (2. Korintiešiem 2:16)
Tu esi Kristus saldā smarža. Tavs darbs, kad tu pieved cilvēkus Kristum, ir saldā smarža, lielākais upuris Dievam.
„Un Noa uzcēla Tam Kungam altāri un ņēma no ikviena šķīsta lopa un no ikviena šķīsta putna un upurēja dedzināmo upuri uz altāra. Kad Tas Kungs oda patīkamo smaržu, Viņš sacīja Savā sirdī: Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām, un Es arī turpmāk vairs neiznīcināšu visu dzīvo, kā Es to esmu darījis. Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.” (1. Mozus 8:20-22)
Vai tu esi kaut ko dzirdējis par Noa? Noa ticēja Dievam, un Dievs izglāba viņu no grēka plūdiem. Noa pēc Dieva pavēles uzcēla šķirstu un patvērās tajā – viņš un viņa ģimene, un dzīvnieki. Noa un viņa ģimene kļuva par vienīgajiem iedzīvotājiem uz zemes pēc lielajiem plūdiem. No viņa mēs esam cēlušies, mēs esam Noa radinieki. Noa ir tavs vecaistēvs.
Un ir rakstīts: pēc tam, kad Noa tika izglābts, viņš uzcēla tam Kungam altāri. Ņēma ikvienu šķīstu lopu un putnu un upurēja uz altāra dedzināmo upuri. Tajā laikā vēl nepastāvēja dievkalpošanas kārtība templī. Kad Tas Kungs oda patīkamo smaržu, Viņam patika Noa upuris. Un Dievs deva atbildi uz šo upuri. Dievs teica: „Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēku dēļ. Es vairs neiznīcināšu visu dzīvo, kā Es to izdarīju.” Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts. Mēs vēl joprojām, kā senāk, sējam un pļaujam. Mums var šķist, ka tam tā ir jābūt, bet tas tā ir Noa upura dēļ. Kad Dievs sajūt patīkamo upura smaržu, tad lāsti tiek salauzti, nabadzība un slimības aiziet, un cilvēks iegūst brīvību.
25. augustā būs dziedināšanas dievkalpojums. Cilvēki nāks ar savām vajadzībām. Arī tu nāksi pēc savas dziedināšanas. Kā Dievs vērtēs tevi, kad tu nāksi ar savu vajadzību pie Viņa? Kādu upuri Viņš pieņem vislabprātāk? Varbūt tu domā, ko tu varētu Dievam dot. Lielu naudas summu? Dievam tas patīk, jo tā ir daļa no tavas dzīves. Dievam patīk tava paklausība, svēta dzīve, pienākumu pildīšana grupiņā un draudzē. Dievam patīk, kā tu izpildi savus pienākumus darbavietā. Viņam patīk tavas rakstura izmaiņas, taču kas būs tas, kas visvairāk iekustinās Dieva sirdi? Kad tu visdrošāk vari cerēt, ka Dievs apmierinās tavas vajadzības? Tad, kad tu pienesīsi Viņam pašu lielāko upuri. Kad tu izdarīsi no savas puses visu, lai iepazīstinātu cilvēkus ar Kristu. Āmen! Es zinu, ka tas nav viegli. Taču no šīs dienas mēs zinām, kāds ir pats lielākais, pats smaržīgākais un pats patīkamākais upuris Dievam. Uz šādu upuri Dievs atbild vislabprātāk. Parūpējies par Dieva lietām, un Viņš parūpēsies par tavām lietām.
Vakar lūgšanu sapulcē es minēju kādu piemēru par reālu cilvēku Oskaru Šindleru. Viņš bija filantrops, kurš Otrā pasaules kara laikā, būdams Vācijas nacistu partijā, glāba ebrejus no nāves. Viņa kontā ir 1100 – 1200 izglābtas dzīvības. Viņš ir apglabāts Jeruzalemē, ieguvis dažādus goda titulus. Interesanti ir tas, kas viņš bija veiksmīgs uzņēmējs, kuram piederēja fabrika. Tāds viņš kļuva, kad kara laikā, izmantojot lēto ebreju darbaspēku, atvēra savu rūpnīcu. Pēc tam viņš šo naudu sāka lietot lai, piekukuļojot SS virsniekus, pa vienam vien atpirktu ebrejus no nāves nometnēm. Šindlers nopirka viņus, lai viņi strādātu viņa fabrikā, kaut patiesībā darbs pie viņa bija kā paradīze – tā bija vieta, kur izglābtie varēja justies drošībā. Oskars Šindlers glāba cilvēkus, riskējot ar savu dzīvību. Viņš iztērēja visu bagātību, kas viņam piederēja. Ir uzņemta filma „Šindlera saraksts”, kas balstīta uz patiesiem notikumiem. Tā ir atzīta par vienu no astoņām labākajām filmām pasaulē.
Un tagad parunāsim par to, par ko filmā nav stāstīts. Pēc tam, kad Šindlers bija izglābis ebrejus, viņš nomira nabadzībā. Būdams bankrotējis, viņš vairākas reizes centās uzsākt savu uzņēmējdarbību, bet neveiksmīgi. Ar viņu neviens nevēlējās sadarboties. Viņš pārcēlās no vienas vietas uz citu, līdz beigās dzīvoja no savu izglābto ebreju palīdzības. Šos izglābtos ebrejus tā arī sauc – par Šindlera ebrejiem. Šie ebreji izveidoja ģimenes, un šobrīd ir vairāki tūkstoši cilvēku. Oskars Šindlers nomira no nieru slimības, esot nabags naudas izteiksmē. Taču viņš nomira bagāts dvēseļu izteiksmē. Šajā gadījumā nav runa par dvēselēm, kas mantotas Kristum. Runa ir par faktu, ka viņš bija finansiāli bagāts tik ilgi, kamēr glāba dzīvības. Cik gan daudz vairāk Dievs gādās par tevi tad, kad tu rūpēsies par cilvēku glābšanu Kristum. Dievs rūpēsies par tavu biznesu un tavām vajadzībām! Sāc evaņģelizēt! Sāc glābt cilvēkus, ej pie viņiem – dari to internetā, tiecies ar cilvēkiem, lūdz par viņiem un strādā! Kad tu sāksi rūpēties par Dieva vajadzībām, Viņš rūpēsies par tavām vajadzībām. Nav jēgas man un tev eksistēt, ja mēs nenesam pašu svarīgāko upuri Dievam un nedarām pašu svarīgāko darbu – nevedam cilvēkus pie Kristus. Mūsu uzdevums ir celt Dieva valstību no dzīviem akmeņiem – no cilvēkiem. Dieva vārds saka: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” (Mateja 28:19)
Strādāt labā darba vietā nav upuris Tam Kungam, ja tu negādā par cilvēkiem, kam jātop glābtiem. Ugunsdzēsēja darbam nav vērtības, ja netiek glābtas dvēseles no pazušanas. Nav nozīmes policista vai ārsta darbam bez Kristus upura. Nav jēga vārīties savā sulā, paildzināt savas dzīves ilgumu, ja netiek pildīts pats galvenais. Tu zināji, ka Dziesmu svētki Latvijā sākotnēji bija kristīgi svētki, kuros slavēja Dievu? Tu zini, kādēļ medmāsas sauc par māsām jeb māsiņām? Tāpēc, ka Anglijā pirmos hospitāļus izveidoja kristieši, un tajos kristietes, māsas brīvprātīgi palīdzēja aprūpēt ievainotos. Viņas arī frontē palīdzēja ievainotajiem, kā arī nodarbojās ar labdarību. Viss šajā pasaulē ir sabojāts. Ja pamatā nav Kristus un Viņa upuris, visas lietas ar laiku tiek izkropļotas un sabojātas, līdz tām vairs nav nekādas vērtības. Medmāsām bija vērtība tik ilgi, cik ilgi viņas darīja Dieva darbu. Un Dieva darbu var darīt tikai esot kopā ar Viņu, pazīstot Viņu personīgi caur Jēzus Kristus upuri. Vērtība Dziesmu svētkiem bija tikai tik ilgi, kamēr tajos dziedāja kristīgas dziesmas. Var arī dziedāt kādas laicīgas dziesmas, taču pamatā ir jābūt Kristus upurim un Dieva iepazīšanai. Ko šodien dzied Dziesmu svētkos? Ko dara kristieši, kas tos apmeklē? Viņi pielūdz pērkonu, pielūdz Māru, sauli un Daugavu. Gandrīz katra deja šajos svētkos simbolizē elkdievības rituālus. Šie paši Dziesmu svētku fani vēlējās mūsu himnu jeb lūgšanu „Dievs, svētī Latviju!” nomainīt pret „Saule, Pērkons, Daugava”. Latvieši nesaprot, kāpēc viņiem tik slikti iet. Tas ir tādēļ, ka viņi ir atteikušies no Kristus upura. Ir palikusi vai nu tikai kaila reliģija bez ticības izpratnes, vai arī dažādi okultismi, elkdievība vai dievturība. Bez Kristus upura nekam nav jēga. Arī darīt cilvēkam labu, bet neiepazīstinot ar Jēzu, nav nekādas jēgas. Jo viss, kas ir labs šajā pasaulē, nāk no Dieva, caur Jēzus Kristus krusta upuri. Nu, labi, pieņemsim tu izdarīji kaut ko labu kādam cilvēkam, viņš nomira un nonāca ellē, jo viņam nebija iespēja iepazīt Kristu. Varbūt tu gūsti panākumus sportā. Taviem panākumiem sportā, ja tiem pamatā nav Kristus upuris, nav nekādas vērtības. Varbūt tev ir laba izglītība vai vairākas izglītības? Ja tu staigā lepns un uzpūties, un nepazīsti Kristu kā savu Glābēju, kāda tam jēga? Ja tava izglītība nekalpo tam, lai iepazīstinātu cilvēkus ar Kristu, ir vienalga, kāda vai cik tev tās ir. Viņam neinteresē tava izglītība, un tā Viņam nav patīkama smarža, tā pat vispār nav smarža, ja tu nelieto šo izglītību Dieva darbam un par slavu Viņam. Ja tu pazīsti Kristu, tad tu mācies, lai ar iegūto izglītību strādātu tādu darbu, kurā tu vari pagodināt Dievu un iepazīstināt cilvēkus ar Dievu. Izglītība pati par sevi ir laba, taču tās vidū ir jābūt Kristus upurim. Tas pats attiecas arī uz ģimeni. Ja tavā ģimenē nav Kristus, kaut arī tā būtu paraugģimene, Dievs skatās uz to un neatrod tajā neko patīkamu. Tā nav patīkama smarža. Dieva vārds saka, par tiem, kuri to nedzird un nepieņem, ir briesmīga tiesas gaidīšana, uguns karstums un pazušana. Tātad pats svarīgākais mūsu dzīvē nav strādāt vai mācīties, bet pats svarīgākais ir vest cilvēkus pie Kristus. Celt Dieva valstību. Mēs augsim un vairosimies, un piepildīsim visu zemi ar Dieva slavu. Latvija uzziedēs! Bet ne izglītības, biznesa vai investīciju dēļ, bet gan Dieva dēļ. Tas būs laiks, kad cilvēku zināšanas, darbs un nauda kalpos pareiziem mērķiem, – nevis lai sponsorētu grēku, bet sponsorētu Dieva darbus. Lai mūsu valstī tiek īstenoti Dieva principi un Dieva griba.
Varbūt tu domā, ka tavs lielākais upuris Dievam ir tāds, ka tu beidzot esi panācis rakstura izmaiņas. Vai arī beidzot tev izdevās paklausīt savam grupas vadītājam. Vai arī tu beidzot savā ģimenē esi ieņēmis tev paredzēto vietu. Varbūt tev beidzot izdevās savaldīt savu miesu un nepārgulēt ar ko pagadās. Tu beidzot esi ticis vaļā no pornogrāfijas? Tas viss ir labi, bet tas nav lielākais upuris Dievam. Lielākais upuris ir cilvēku personīga iepazīstināšana ar Kristu caur evaņģēliju. Tu pats esi upuris Viņam, kā arī tie cilvēki, kurus tu ved pie Dieva. Nav jēgas rakstura izmaiņām, ja tās nav iekš tava kā evaņģēlista upura. Tas ir pats galvenais. Tavs upuris Dievam ir tas, ka esi sācis regulāri apmeklēt draudzi? Tev beidzot biznesā veicas? Ja tam neseko darbs pie cilvēkiem, ar laiku tie pārvēršas par sapuvušiem āboliem, un, ja tu tos neizmetīsi ārā no sava groza, tad viss grozs sapūs. Atgriezies pie paša pamata.
Ebreju masveida iznīcināšanu sauc par holokaustu. Tulkojot no grieķu valodas holokausts nozīmē „dedzināmais upuris”. Ir vēsturnieki, kas uzskata, ka Hitlers bija okultists, par ko es nešaubos, un viņš nogalināja ebrejus krematorijās kā dedzināmos upurus sātanam. Kopā holokaustā tika iznīcināti seši miljoni cilvēku. Arī pagāni, kā rakstīts Bībelē, saviem dieviem upurēja bērnus. Visi pagānu dievi vai elki patiesībā ir sātans un viņa ļaunie gari. Hitlers upurēja velnam cilvēkus, un pēc tam velns viņu pašu paņēma pie sevis. Tu vari iedomāties, kādu upuri nes pagāni savam dievam. Tāpat sabiedrība šodien mums uzspiež piekopt ārpus laulības sakarus, uzspiež mums geju kultūru. Reklamē bezdievību, vardarbību, un, jo vairāk tu to klausies, jo vairāk problēmu parādās tavā dzīvē. Homoseksuālisma kultūra pati no sevis neizplatās, tā tiek bagātīgi sponsorēta. Cilvēki strādā pie tā, pienesot lielus upurus. Hitlera labā strādāja vairāki valsts uzņēmumi, sākotnēji arī Oskars Šindlers. Mums uzspiež arī ateismu, antikristīgas reliģijas, un tam visam apakšā ir nauda. Tie ir dažādi bezdievju sponsorēti fondi, kas atbalsta sātana vērtības. Tu pat nevari iedomāties, cik lielos mērogos tas viss notiek. Tas ir nepārtraukts karš par cilvēkus prātiem, sātana un Dieva karš.
Bezdievji nekautrējās uzspiest savu bezdievību. Piemēram, cilvēki pludmalē nekautrējas publiski atkailināties. Jaunieši skolās pa stūriem mīcās un skūpstās. Gan jau mamma izaudzinās bērnu, un gan jau bāriņtiesa aizstāvēs! Visur ir redzama izvirtība augstākajā pakāpē. Bezdievji nekaunas un nekautrējas izrādīt un izteikt savus uzskatus. Tiklīdz kāds no cilvēkiem nāk pie Kristus, viņa radinieki nekautrējas sūdzēties tiesās, apmelot un teikt acīs visu, ko domā. Pasaule nekautrējas par saviem upuriem saviem dieviem. Tad kāpēc mēs kautrējamies? Vai mums būtu jākaunas par to, ka faktiski mēs esam vienīgā cerība šiem cilvēkiem? Mēs esam Kristus upura saldā smarža tiem, kas tiek glābti, un tiem, kas top pazudināti. Tu to apzinies? Tu esi Visaugstākā bērns, vēstnesis, saucēja balss tuksnesī. Neklusē un pasaki visiem, ka Jēzus ir dzīvs! Viņš ir vienīgais ceļš, patiesība un dzīvība. Viņš ir vienīgais Dievs un vienīgais Kungs! Nāciet pie Kristus! Nekautrējies par sevi, liecini par to, ko Dievs ir darījis tavā dzīvē! Neapklusti un sludini, nemirsti, bet dzīvo!
„Jo Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo.” (Mateja 18:11)
Ja kādam cilvēkam ir simts avis, un viena no tām nomaldās, vai viņš neatstās tās deviņdesmit deviņas kalnos un neies meklē to, kas nomaldījusies? Un ja viņam laimējas to atrast, tad viņš vairāk priecājas par to vienu, nekā par tām deviņdesmit deviņām, kas nomaldījušās. Par ko Dievs visvairāk priecājas, kas Viņam ir patīkamāks? Tas, ka mēs deviņdesmit deviņas sēžam un saucam Aleluja!, kas Dievam ir normāla smarža, vai ejam meklēt pazudušo? Ja tu tikai slavē Dievu un lasi Bībeli, Dievam pietrūkst tas, ka tu ej meklēt pazudušos. Lūk, patīkamākais upuris Dievam. Ej un sākot ar šo, dienu meklē cilvēkus Tam Kungam!
„Tas, kurš glābj vienu dvēseli, tas glābj visu pasauli.” (no Talmuda)
Uzaicini cilvēkus uz dziedināšanas dievkalpojumu 25. augustā. Nešķiro, kam ielūgumu sūtīt un kam nesūtīt, sūti visiem, jo visiem cilvēkiem vajag Dievu. Ņem par piemēru Jēzu, – vai Viņu neatgrūda, nelamāja, Viņam neuzbruka? Jēzus nerunāja ar farizejiem? Nav svarīgi, kāda ir cilvēku reakcija, katram cilvēkam vajag dzirdēt evaņģēliju. Tu esi Kristus upura saldā smarža viņiem. Atved savus cilvēkus, viņiem ir vajadzīga dziedināšana un Kristus upuris. Āmen!
Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, mēs slavējam Tevi par Tavu upuri, caur kuru mums ir pieeja pie Tevis. Tu esi mūsu dzīvības avots. Mēs esam glābti un mums ir stiprs pamats zem kājām. Mēs slavējam Tevi, Jēzu, par to, ko Tu izdarīji mūsu labā, paldies, ka Tu esi apveltījis mūs ar spēku pienest Tev pašu lielāko, pašu patīkamāko, pašu smaržīgāko upuri – iet pie cilvēkiem, dažnedažādos veidos uzrunāt viņus, paust evaņģēlija vēsti, celt Tavu valstību šeit, zemes virsū. Es slavēju Tevi, ka mēs varam rūpēties par cilvēku vajadzībām, ka viņi tiek glābti, un Tu rūpējies par mūsu vajadzībām. Slava Tev, Kungs, un pateicība!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu pierakstīja Ieva Našeniece un Monta Jefremova
