Daudzi uzdod sev jautājumus par to, vai ir kāds augstāks spēks,
vai ir Dievs un garīgā pasaule? Ar vēlmi izzināt nezināmo un ieraudzīt pārdabisko sastopas gandrīz katrs. Cilvēki meklē atbildes uz jautājumiem un risinājumus savām problēmām kā vien spēj – ezotērika ir viens no veidiem, ko bieži izmanto. Arī Liene vairākus gadus interesējās par dažādām ezotēriskām praksēm, kas, no malas skatoties, šķita ļoti pozitīvas un vērtīgas, taču patiesībā nekādus risinājumus nesniedza. Paralēli interesei par šīm praksēm Liene reizēm apmeklēja arī baznīcu, kur piedalījās dažādos reliģiskos rituālos, kurus pilnībā neizprata. Nekas no tā, ko viņa darīja, nemainīja dzīvi un nesniedza iekšēju piepildījumu.

Liene stāsta: „Jau vidusskolā mācoties, sāku aizdomāties par garīgo pasauli. Neticēju, ka cilvēks ir tikai fiziska būtne, kura strādā un ēd. Es nezināju, vai Dievs ir, tāpēc centos meklēt un izprast to pēc sev pieejamās informācijas – ezotēriskās literatūras un dažādām televīzijas pārraidēm par garīgo pasauli. Mana labākā draudzene toreiz apmeklēja baznīcu un aicināja arī mani. Intereses vadīta, es gāju līdzi, bet dievkalpojumu laikā garlaikojos un nevarēju sagaidīt beigas, jo es neredzēju jēgu tam, kas tur notiek. Bībele man bija sveša, un arī mana draudzene to nelasīja. Kad sastapos ar problēmām, tā vietā, lai meklētu palīdzību lūgšanā, mēs ar draudzeni veicām darbības, kas vairāk līdzinājās ezotērikā pielietotām metodēm. Piemēram, no baznīcas atnesām “īpašo, svēto” ūdeni un iesvētītas svecītes, lai vēlāk ar tām “attīrītu” manu istabu no sliktajām enerģijām, kuru dēļ, kā tobrīd ticēju, man bija radušās problēmas. Es ticēju, ka, apejot ar iedegtu sveci apkārt savai istabai, viss negatīvais no tās pazudīs. Mēdzu kūpināt arī vīraku ar domu iegūt harmonisku gaisotni, sasniegt iekšēju mieru un tādā veidā pasargāt istabu no visa negatīvā, kas notiek apkārt.”

Liene bija pārliecināta, ka viņai nepieciešami dažādi “attīrīšanas” rituāli, lai atbrīvotu sevi no dienas laikā uzkrātās sliktās enerģijas, viņa ticēja, ka citi var viņu “noskatīt”, padomājot kaut ko sliktu. Jaunās meitenes prātu arvien vairāk nodarbināja domas par to, ko citi cilvēki runā vai domā par viņu. Viņa kļuva pārliecināta, ka kāds viņu aprunā un sačukstas. Lienei šķita, ka uz ielas pretimnākošo skatieni ir dīvaini, noteikti kāds bija gatavs “uzlikt” kādu neveiksmi vai “ļauno aci”. Par spīti visiem reliģiskajiem un ezotēriskajiem rituāliem, Lienes problēmām netika atrasts risinājums, viņa arī iekšēji nejutās piepildīta, tie neatbrīvoja viņu no šīm bažām par sliktajām enerģijām. Dažādās iegūtās zināšanas ezotērikā lika viņai aizdomīgi skatīties uz katru pretimnācēju, jo viņš varēja būt potenciālais negatīvās enerģijas novirzītājs, no kura būtu jāuzmanās.

Liene turpina: „Augstskolas laikā sāku vēl vairāk aizrauties ar ezotērisko literatūru. Lasīju dažādas grāmatas par astroloģiju, metafiziku, pievilkšanās likumiem jeb to, ka katrs var piesaistīt materiālajā pasaulē to, ko pats iztēlojas un vēlas, tāpat arī „konsultējos” ar visumu. Es biju iekārtojusi sev kladi, kurā rakstīju dažādas afirmācijas – frāzes, ar kuru palīdzību sev iestāstīju to, ko vēlējos sasniegt un kas gribu būt. Lasīju autoru grāmatas, kuri mācīja par to, kādai jābūt sievietei, lai pēc iespējas vairāk aktivizētu tā saucamo sievišķo enerģiju, kas ne tikai piesaista vīriešus, bet arī zināmā mērā dod sievietei varu. Tie mācīja par to, kāds apģērbs jāvalkā, kādi priekšmeti mājās jātur, uz kādiem attēliem jāskatās, kāda satura kino vai grāmatas jālasa, lai piesaistītu naudu, veiksmi un lai iegūtu gandarījumu pašai par sevi. Es nelasīju ziņas, jo centos neklausīties un pilnībā ignorēt negatīvo informāciju, lai arī tā bija patiesība. Bieži vien es redzēju arī rezultātus šīm afirmācijām un dažādu okultu priekšmetu pielietojumam, taču toreiz es nesapratu, ka tam visam nav jēgas, jo nekas no kārotā nepastāvēja ilgstoši un beigās nedeva iekšēju piepildījumu. Nebiju nemaz aizdomājusies, ka garīgajā pasaulē eksistē arī ļaunie gari, kurus cilvēki piesaista tieši ar šādu darbību veikšanu, un, iegūstot gribēto, vēlāk sastopas ar vēl lielākām problēmām.

Meklējot atbildi uz jautājumu: „Kas ir ārpus materiālās pasaules?”, bieži darīju lietas, kurām vispār nebija nozīmes un kas jauca man prātu. No rītiem gāju, nu jau viena pati, uz baznīcu, pēcpusdienā skatījos raidījumus par ekstrasensiem, bet vakarā devos uz parku, jo ticēju, ka parka koki un tekošā upīte noteikti noņems negatīvo enerģiju. Nekas no tā nespēja piepildīt manī slāpes pēc kaut kā augstāka un patiesāka. Pati nemaz nebiju pamanījusi, ka šo iekšējo vēlmi pēc piepildījuma aizvietoju ar pārmērīgu pieķeršanos cilvēkiem, absurdu ballēšanos, kurai sekoja nepareizas attiecības ar vīriešiem un alkohola lietošana. Gāja laiks un vienā acumirklī šķita, ka šī uzdzīve sāka iziet ārpus kontroles. Tad pēkšņi es ieraudzīju sevi no malas – par ko es biju pārvērtusies un kāda ir mana ikdiena. Es sapratu, ka ir jāpiebremzē šī bezmērķīgā trakošana un kaut kas jāmaina. Iesākumā sāku atturēties no stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, bet tomēr turpināju lietot mazāk stipros dzērienus. Pārtraucu regulārus kontaktus ar uzdzīvotājiem no ierastās kompānijas, taču reizēm tos joprojām satiku. Faktiski dzīvoju tāpat, kā iepriekš, tomēr riebās visas neskaitāmās ballītes, kas, principā, bija dzīšanās pēc nekā. Cīnījos ar sevi, jo nebija spēka pārtraukt uzdzīvi, iziet no ierastās kompānijas degradējošajām normām. Vēl vairāk mocījos ar domu „Ko viņi par mani padomās, ja nerīkošos, kā līdz šim?”. Tomēr kādu dienu viss sāka mainīties.

Reiz mana labākā draudzene, kura bija sākusi apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”, iesāka stāstīt par Dievu kā par dzīvu un reālu Personību. Mana galva bija pilna ar domām un jautājumiem. Dienas pavadīju, no rīta līdz vakaram, pārdomājot patiesību starp visumu, pievilkšanās spēkiem un dažādām konfesijām. Ticēju Dievam un uzdevu Viņam jautājumu: „Kur ir patiesība?” Piekritu atnākt uz dievkalpojumu pēc pirmā uzaicinājuma. Man bija viegli pieņemt lēmumu ierasties, jo uzticējos savai draudzenei. Zināju, ka viņa ir prātīga un sapratu, ka nebūtu sākusi apmeklēt dievkalpojumus, tikai tāpēc, ka kāds ir pierunājis vai ikdienā ir palicis garlaicīgi, bet gan tādēļ, ka patiesi ir atradusi tam jēgu.

Tolaik gandrīz vispār neko nezināju par draudzēm, kur māca par personīgām attiecībām ar Dievu un kur cilvēki dzīvotu tā, kā māca Dieva vārds.”

Ienākot draudzē, Liene iepazina Dievu kā Personību – lasot Bībeli, pavadot laiku lūgšanā un esot sadraudzībā ar kristiešiem. Viņa sāka apmeklēt mājas grupiņu un dievkalpojumus. Pamazām Lienes dzīve sāka mainīties. Viņa ne tikai ieguva atbildi uz jautājumu: “Kas ir ārpus materiālās pasaules?”, bet arī saprata, ka jebkāda veida lāsti un “ļaunās acis”, dažādi priekšmeti, kas nes veiksmi vai tieši otrādi – neveiksmi, darbojas tikai to cilvēku dzīvēs, kuri nav kopā ar Dievu. Cilvēkam, kurš ir pieņēmis Jēzu kā savu personīgo Glābēju un kurš ikdienā pavada laiku ar Dievu, ir Viņa apsardzība un svētība. Liene apzinās, ka nav jābaidās no sliktām enerģijām vai cilvēkiem, jo jebkura ļaunuma avots ir dzīve bez Dieva un nepaklausība Viņam. Viņa vairs nepiekopj dažādus rituālus, lai iegūtu mieru un drošības sajūtu, jo saprot, ka Dievs ir ar viņu.

Šobrīd Liene ir izpratusi, kāds ir bijis iemesls tukšumam un mūžīgā piepildījuma meklēšanai. Viņas galvā vairs nevalda domu juceklis un svārstīšanās starp dažādām patiesībām. Iekšēji viņa ir mierīga un cilvēku skatieni vai sarunas viņu nesatrauc. Visa bezjēdzīgā uzdzīve ir pārtraukta un šodien Lienes ikdiena ir aizpildīta ne tikai ar darbu un laiku, kas pavadīts ar ģimeni, bet arī ar kalpošanu Dievam. Viņa stāsta un palīdz daudziem cilvēkiem uzzināt par Dievu un par to, kā Viņš spēj mainīt cilvēku dzīves. Komunicēšana ar cilvēkiem vairs neizraisa nepamatotas aizdomas un viņai ir daudz vieglāk uzticēties apkārtējiem. Liene ir arī labs palīgs mājas grupiņas vadīšanā. Ikdiena sagādā viņai prieku, jo vienīgi dzīvei, kas tiek veidota pēc Dieva principiem, ir jēga.

Citiem Liene iesaka: „Meklējiet patiesību un netērējiet laiku, apgūstot informāciju, kā atbrīvot sevi no problēmām un ļaunuma, izmantojot līdzekļus un metodes ārpus Dieva, tādā veidā iekuļoties vēl lielākās problēmās. Meklējiet patiesību Dievā. Tikai Jēzus var darīt patiesi brīvu un jūs pasargāt!”

Lienes Kandes liecību pierakstīja Kristīne Krapāne