Šodien ir Vasarsvētki. 
Daudzi noteikti gaida sprediķi par Svēto Garu, gaida, ka visi kritīs gar zemi, rāpos, kliegs, ripos, smiesies, raudās un lūgs mēlēs. Daudzi varbūt gaida, ka būs kaut kas īpašs, uguns nāks no debesīm un būs tāds troksnis, kā no daudzām lokomotīvēm, kā varens vējš. Bībelē Apustuļu darbos ir teikts, ka Vasarsvētku dienā tieši tā arī notika – no debesīm piepeši parādījās tādas kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no klātesošajiem. Visi dzirdēja troksni, skaņu it kā pūstu varens vējš. Cilvēki, kuri bija sapulcējušies augšistabā sāka runāt citās mēlēs, un tas ir tas brīdis, kad Dievs kristīja ar Svēto Garu. Viņš piešķīra spēku draudzei liecināt.
„Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8)
Dievs piešķir no Sava Gara, no Sava svaidījuma. Viņš kristīja ar uguni, ar Savu Garu viena iemesla dēļ – lai tu un es būtu liecinieki, lai mēs nestu labo vēsti, glābšanas vēsti. Dievs ir dzīvības avots visās tās formās.
„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā” (Mateja 28:19)
Tā ir Kristus lielā pavēle. Lūk, šī iemesla dēļ Dievs mums ir piešķīris īpašu svaidījumu, īpašu spēku. Mums šodien no debesīm nav jāgaida stiprs vējš. Mēs slavēšanas laikā un savos lūgšanu kambaros šad un tad piedzīvojam Svēto Garu, un tas viss ir normāli, taču reāli mums nav jāgaida, ka Svētais Gars tiks iedots. Viņš jau ir izliets un ir šeit. Tas notika Vasarsvētkos pirms diviem tūkstošiem gadu. Tie bija ražas svētki, kad Jeruzālemē bija sapulcējušās cilvēku masas. Vasarsvētki ir piecdesmitā diena pēc Lieldienām. Dievs vienreiz ir izlējis no Svētā Gara un šodien viss, kas mums ir jāizdara, ir jāpieņem. Bez visa tā, kas notika Vasarsvētkos, ir arī cits notikums, kas risinājās pirms Vasarsvētkiem, kuros Dievs izlēja Savu Garu pār visu zemi, visu miesu. Šis notikums ir pēc tam, kad Jēzus ir augšāmcēlies un parādījās saviem mācekļiem augšistabā.
„Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!” (Jāņa 20:22)
Tātad, ir divas Rakstu vietas atšķirīgos laikos, kad Dievs deva no Sava Gara. Kā to saprast? Jāņa evaņģēlijā tiek runāts par to, ka atvērās ceļš uz debesīm, un Svētais Gars caur jaunpiedzimšanu, caur to, ka tu pieņem Jēzu kā savu Glābēju, iemājo tevī. Ikvienam, kurš ir piedzimis no augšas un pieņēmis Jēzu par savu Glābēju, ir Svētais Gars. Vasarsvētkos, piecdesmit dienas pēc Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās, Viņš izlēja no Sava Gara pār visu miesu, bet ne tādā nozīmē, kā pirmajā Rakstu vietā Apustuļu darbos, bet citādāk. Dievs piešķīra īpašu svaidījumu un spēku ikvienam, kurš tic un pieņem Viņa Garu, lai liecinātu un sludinātu ar brīnumiem un zīmēm. Un pirmā līdzejošā zīme tam, ka tu esi kristīts ar Svēto Garu, ir runāšana jaunās mēlēs.
Mums ir Svētais Gars! Jau tajā brīdī, kad tu savā sirdī pieņēmi augšāmcelto Kristu un ikvienam, kurš ir pieņēmis Svētā Gara kristību un runā jaunās valodās, ir īpašs svaidījums un īpašs spēks ar brīnumiem un zīmēm izpildīt Kristus lielo pavēli.
Es šodien nerunāšu par Svētā Gara kristībām. Es runāšu par jēgu tam, ka Svētais Gars ir tevī, svaida tevi un piešķir tev spēku. Svētrunas tēma ir „Lietas, kas aizskar Dieva sirdi (dvēseli)”.
Dievs ir Persona. Viņš mūs ir radījis pēc Savas līdzības. Mums ir dvēsele, gars un miesa. Arī Dievs Jēzū Kristū ir miesā, un nāks otrreiz. Tāpat Viņš ir arī Gars un Viņam ir dvēsele – prāts, emocijas un griba. Pēc tā, kādi esam mēs paši, mēs varam spriest par to, kāds ir Dievs. Mums gan nevajadzētu taisīt Dievu pēc savas līdzības, bet, pirmkārt, pēc Dieva vārda un, kas tajā ir teikts par to, kāds ir Dievs. Dieva vārdā ir teikts, ka Viņam ir emocijas un ir lietas, kas Viņu aizkustina. Kādā veidā? Sprediķa nosaukumā iekavās esmu licis vārdu dvēsele. Ar vārdu sirds cilvēki parasti saprot emocijas. Droši vien esi dzirdējis, ka cilvēki saka: „Kā tev sirds saka, tā arī dari!” Pārsvarā cilvēki ar to domā, ka tu dari tā, kā tu jūties, un tas ir nepareizi. Tā var rīkoties tikai neprātīgi cilvēki. Jādara tā, kā ir pareizi. Mums, kristiešiem, ir jārīkojas tā, kā māca Dieva vārds. Kas aizkustina Dieva sirdi? Tās nav emocijas, bet tas, ka Viņš redz, ka tu un es darām pareizas lietas. Un Dievs saka: „Man tas patīk!” Dievs var nejust neko, bet Viņam tas ir patīkami. Par emocijām var runāt daudz un gari, un celt dažādas teorijas. Ja mums ir kaut kas patīkams, ka mēs saprotam, ka tas ir labi, tad kaut kāda nozīme ir arī tam, ko mēs jūtam. Mēs nepārtraukti kaut ko jūtam un nepārtraukti arī domājam ar prātu. Dievu aizskar tas, ka Viņš redz paveikto, un Viņam tas ir patīkami, un ir reizes, kad kādas lietas Dievu aizskar arī emocionāli. Vai tu zini, ka mūsu Dievs ir emocionāls Dievs? Ja daudz lasi Bībeli, tad noteikti esi pamanījis, ka Dievs var dusmoties, var būt greizsirdīgs un Viņš tāds arī ir. Dievs ir arī mīlošs, un mīlestība, pirmkārt, ir mans lēmums, bet tās ir arī jūtas. Ja domā, ka tev nav jūtas, tad vajag attiecīgu situāciju, un tu redzēsi, ka tev tās ir.
Ir lietas, kas aizskar Dieva sirdi un arī dvēseli, vai vienā vārdā sakot, aizskar Dievu gan emocionāli, gan arī prāta līmenī. Kādas lietas tevi var aizskart emocionāli. Piemēram, tu esi dievkalpojumā, kur ir laba mūzika, un tu sajūti Dievu, sajūti siltumu vai skudriņas, tev gribas paraudāt. Tu vari emocionāli un pat ar miesu sajust Dieva klātbūtni, Svētā Gara klātbūtni. Taču cilvēku var aizskart pats Dievs pie lietām, kad tu redzi kādus Dieva darbus. Piemēram, Dievs tevi ir svētījis, bet tajā brīdī tu nekūsti, nejūti nekādas skudriņas no tā. Šodien mums bija liecība, kur jauns vīrietis liecināja kā Dievs viņu ir finansiāli svētījis. Liecinot, viņš emocionāli „nekusa ārā”, neraudāja, nesmējās. Viņš bija apmierināts, viss ir normāli. Dievs viņu ir svētījis, aizskāris viņa dzīvi. Tajā brīdī viņš emocionāli to nepiedzīvoja, bet zināja, ka ir svētīts. Arī šādā veidā Dievs aizskar.
Dievu aizskar gan dažādas darbības, ko mēs darām, gan tas, kas notiek apkārt pasaulē. Dievu lietas aizskar gan emociju līmenī, gan sirds, Gara līmenī, kur emocijas nav iesaistītas. Parasti gan gars ar emocijām darbojas kopā, bet gars jeb sirds ir pāri emocijām. Pirmkārt, ir mūsu lēmums, prāts, mūsu rīcība un pēc tam ir jūtas.
Ir lietas, kas aizskar Dieva sirdi gan Viņa prāta līmenī, gan emocionāli. Vecajā Derībā es lasīju, ka bezdievība Dievu aizskāra tādā mērā, ka Viņš sadusmojās un teica, ka iznīcinās visus cilvēkus.
„Tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma.” (1. Mozus 6:6)
Šī ir tikai sestā nodaļa, bet Bībelē ir tik daudz nodaļas un Dievam jau kļuva žēl. Viņam kļuva žēl tas, ka Viņš ir radījis cilvēku – to pretīgo būtni. Viņam tajā brīdī bija pretīgi, riebums un dusmas tāpēc, ka Viņam bija žēl. Rezultātā cilvēki aizskāra ne tikai Dieva sirdi, bet arī Viņa prātu. Dievs tika aizskarts emocionāli, un tā sekas bija plūdi. Dievs iznīcināja visu dzīvo zemes virsū. Draugi, Dievs ir mīlestība, taču Viņš ir arī dusmīgs un bargs. Viņš ir taisnīgs Dievs un arī emocionāls. Jaunajā Derībā ir rakstīts, ka: „ir briesmīgi krist dzīvā Dieva rokās”. Dievs var būt sakaitināts, kā lāču māte. Tu vari patrāpīties Viņam ceļā tad, kad to nevajadzētu darīt. Es to neesmu izdomājis, bet tas ir rakstīts Dieva vārdā. Viņam kļuva žēl, ka Viņš ir radījis cilvēku. Ja kļuva žēl vienreiz, tad tas var notikt arī otrreiz.
Dievs var kādu brīdi vērot kādu cilvēku, bet par viņu tiek pienestas sūdzības, par šo cilvēku Dieva priekšā nāk lūgšanas un brēkšana līdz brīdim, kad Dievam „piegriežas” un kļūst žēl, ka Viņš ir devis dzīvību. Punkts! Notiek autokatastrofa vai kas cits, un šī cilvēka vairs nav. Vai nevar tā būt?
Dievs nemainās! Bībelē ir teikts, ka Dievs ir nemainīgs.
„Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi.” (Ebrejiem 13:8)
Starp Jauno un Veco Derību nav būtiskas starpības kā vien tā, ka mums ir pieeja pie Jēzus caur Viņa asinīm bez upura palīdzības. Pats Dievs nemainās un nemainās arī Viņa raksturs. Ir nepareizi teikt, ka Vecajā Derībā ir cits Dievs. Viņš nav citāds Vecajā vai Jaunajā Derībā, bet Viņa būtība ir tāda pati. Pamainīta ir kārtība un derība, taču Dievs ir tas pats un arī cilvēki ir tie paši. Ir lietas, kas aizskar Dieva sirdi.
Šis sprediķis radās no manas sarunas ar kādu draudzes māsu. Viņa priecīgi man stāstīja, ka lasījusi Dāga Hevarda Milla (Dag Heward-Mills) grāmatu un viņš saka, ka visiem ir jābūt nastai par cilvēkiem. Tas ir tā, ka es esmu izglābts un man jābūt ir nastai – kaut kas ir jājūt, jābūt līdzjūtībai un žēlumam, iekšējai vajadzībai glābt cilvēkus. Es viņai saku, ka man nav žēl cilvēku. Padomājot pat šķiet, ka kaķīšu un sunīšu man ir vairāk žēl nekā cilvēku. Ja tā reāli skatās, tad man ir jābūt žēl par katru cilvēku, kurš nāk man pretī. Man ir jāiežēlojas, jājūt un man visu laiku ir smagi. Tā ir nasta. Man būtu jābūt žēl par visiem, un man visu laiku būtu jāraud. Man tā nav! Es zinu, ka dažiem labiem ir žēl, un viņi gandrīz vienmēr domā par to, ka tie cilvēki iet uz elli. Tad es sāku domāt par to, ko draudzes māsa man stāstīja. Ir kādas lietas, kuras grūti uzreiz saprast un atbildēt. Tev tās ir jāpārdomā. Kad es sāku pārdomāt, tad sapratu, ka man ir nasta, bet tas nenozīmē, ka es visu laiku staigāju apkrauts, jo visi iet bojā, visi iet ellē un man katram ir jāpastāsta par Dievu. Nav tik briesmīgi, bet šī nasta ir. Kā ir radusies šī draudze? Ja nebūtu nasta, tad kāpēc gan es to darīju, kāpēc iesāku un turpinu to darīt? Kas man lika to darīt? Neviens! Man bija iekšēja vajadzība un ne tikai emocionāla, bet arī ar prātu.
Lietas, kas aizskar Dieva sirdi un dvēseli gan emocionāli, gan arī prāta līmenī. Mēs esam radīti pēc Dieva līdzības un kādas lietas aizskar arī mūs. Es zinu, ka Dieva vārdā ir teikts, ka cilvēki ir pazuduši un Jēzus ir vienīgais ceļš, patiesība un dzīvība, un mums ir pavēle iet pie cilvēkiem, mīlēt viņus un vest pie Kristus, glābt no pazušanas un ievest Debesu valstībā. Un ne tikai tajā, bet darīt to jau šeit virs zemes, kur parādās Dieva valstība. Tu šodien dzirdēji liecības. Mēs kļūstam bagāti, turīgi, emocionāli sakārtoti, brīvi no atkarībām, faktiski ideāli cilvēki. Kur tu vēl tādus atradīsi?
Ir lietas, kas aizskar arī mūsu sirdi. Kāpēc tapa šī draudze? Es zināju, ka tas ir jādara. Bet tas vēl nebija viss, jo ir kaut kas iekšējs. Ne tikai prāta līmenī, bet arī iekšēja vēlme. Tas nav tā, ka es naktīs nevarēju gulēt un par to vien domāju, bet man patīk to darīt. Es gribu to darīt, nevis par katru cilvēku „kūst” bezgalīgā mīlestībā. Es gribu, lai katrs cilvēks ir glābts. Es gribu to! Un attiecīgos brīžos īpašā Dieva klātbūtnē es tiešām varu arī raudāt. Es varu īpaši lūgt – tā no dvēseles dziļumiem, par cilvēkiem, kuri nepazīst Dievu, bet ir atsevišķi brīži, kas nav nepārtraukti, kad varu just nastu. Bet nasta ir arī bez sajūtām.
Kad bija pēdējais vai pirmspēdējais lielais sniegs, mana sieviņa brauca no Rīgas ar auto, kam ziemas riepas bija tādas, ar kurām var braukt tikai vasarā. Viņai tiesības nav ļoti sen un pa tādu sniegu viņa nekad nebija braukusi. Sieviņa bija Rīgā, kad sākās sniegputenis un viss ceļš ātri vien palika balts. Tas bija martā un tā kā domājām, ka sniegs vairs nebūs, tad riepas izlēmām nemainīt. Mana sieviņa pa nakti brauca mājās, un es viņai zvanīju pa telefonu uz auto. Ikdienā es nezvanu savai sievai ik pēc piecām minūtēm. Var būt pat brīži, kad es gribu būt viens pats. Galu galā es esmu personība un vēlos pabūt viens pats. Bet, ja tu gribi zināt, vai tu mīli savu ģimeni, savu sievu vai kādus cilvēkus, tad ir vajadzīgi attiecīgi apstākļi. Un toreiz es sapratu, ka viņa nebrauc tik labi, lai izbrauktu to ceļa posmu tādos laika apstākļos ar sliktām ziemas riepām. Tad man bija tā, ka domāju, ka varu pazaudēt savu ģimeni. Es zvanīju savai sievai un mēs norunājām visu ceļu, kamēr viņa atbrauca līdz mājām. Viņa brauca uz kādiem 30-40 km/h, jo ātrāk nebija iespējams. Es sapratu, ka mīlu savu sievu un savu meitiņu – savu ģimeni. Viņas ir manā sirdī. Bet ikdienā es nejūtu lielo mīlestību.
Es atkal parunāšu par tiem, kas taisās precēties. Visiem ir vienādi. Visiem kā viens ir „gaisa pilis” un „rozā brilles”. Nu tik būs, man būs tāds vīrs, kurš visu darīs, mana sieva tā gatavos ēst! Realitāte ir citāda, draugi, ja neticat, tad pajautājiet tiem, kuri jau ir tam gājuši cauri.
Sākumā ir „rozā brilles”, viss forši un pēc tam sākas reālā kopdzīve, un izrādās, ka tā maizīte reizēm nav tik salda. Ja tava sieva brauktu tādā kupenā vai putenī? Tādos brīžos mēs saprotam, cik šis cilvēks mums ir dārgs un mēs negribam viņu pazaudēt. Man kā ģimenes galvai, kā tēvam un vīram ir atbildības sajūta par savu ģimeni. Dievs ir ielicis vīrieti par atbildīgo ģimenē, viņam jānes ir šī atbildības nasta. Uzreiz nāk prātā domas: „Vajadzēja pašam braukt, vajadzēja paredzēt laika apstākļus”. Visas šīs domas nāk galvā, kāpēc? Tāpēc, ka tas ir kaut kas, kas te, sirdī ir.
Par ko ir runa šodien? Par to, ka Dievs mums ir devis no Sava Gara, Viņš ir mūsos. Pāvils saka: „Vai jūs nezināt, ka Svētais Gars mājo jūsos?” Viņš ir mūsos, un Viņa sirdi, prātu un dvēseli aizskar kaut kādas lietas, kuras aizskar arī mūs. Ja Viņš ir mūsos, tad arī mūs aizskar tās lietas, kas aizskar Viņu.
Lūk, mums ir nasta par cilvēkiem, mums ir atbildības sajūta. Katram tas izpaužas savādāk, bet kopumā ir viens un tas pats, citam vairāk, citam mazāk, cits ir emocionālāks, cits atkal vairāk pieiet tam ar prātu. Un tomēr, mums ir dārgi šie cilvēki, kuri šodien nepazīst Dievu. Bet vēl dārgāki man ir tie cilvēki, kuri ir man apkārt, pirmkārt, mana ģimene, otrkārt mana draudze. Tā nav mana personīgā draudze, tā ir Jēzus draudze. Taču Dievs šeit ir mani ielicis, un es esmu garīgais vadītājs un es nevaru pat iedomāties, ka velns kādu no maniem tuvākajiem kalpotājiem tā vienkārši paņemtu un izrautu, nu nē! Es nevaru teikt, ka es to nepārdzīvošu, es to pārdzīvošu, es neiešu kārties vai nošauties, es neiešu slīcināties vai indēties, es neieslīgšu depresijā, es iešu tālāk, taču tas būs sāpīgi un ļoti nepatīkami, ne tikai emocionāli, bet arī ar prātu.
Es vakar aizrādīju diviem „putniņiem”, kuri taisās precēties, kādas lietas, un es redzēju, kā uz mani skatījās šī meitene. Viņas acīs bija redzams, ka viņa nesaprot līdz galam visu to, ko saku, bet paklausa, jo mācītājs zina labāk tomēr. Man arī nepatīk kaut ko teikt un kaut ko aizrādīt. Bet kāpēc es to daru? Es esmu ieinteresēts, lai jūs pēc tam būtu laimīgi savā laulībā. Ne tikai laulībā, bet ka jūs paliekat pie Dieva, turaties pie Viņa, kalpojat Viņam. Kad es redzu vai dzirdu, ka kaut kas nav tā kā vajag, nav īsti pareizi vai par daudz, man uzreiz rodas iekšēja trauksmes sajūta, ir jāpakoriģē. Tāpēc es parasti nekavējos, es eju un saku. Tēvs, kurš mīl savus bērnus, vai viņš izlaiž viņus? Vai viņš tikai slavē un glauda pa galvu? Jā, uzslavē, taču ir reizes, kad ir jādisciplinē, jo velns kā lauva rūkdams staigā apkārt, meklē, ko tas varētu aprīt. Un es nebūšu tas, kurš tā vienkārši atdos velnam kādas dvēseles.
Ir lietas, kas aizskar Dieva sirdi un tās lietas, kas aizskar Dieva sirdi, ja Svētais Gars ir mūsos, aizskar arī mūsu sirdi, lūk, kā ir. Tās aizskar mūsu sirdi, lasot Bībeli, klausoties sprediķus, mēs saprotam, kas ir pareizi un nepareizi, tas aizskar mūs, mums ir kaut kāda nasta un atbildība par savu dzīvi, par kādu citu cilvēku dzīvi.
Mani pašu ļoti aizskar cilvēku liecības, ka es pats tur esmu piedalījies, kaut ko esmu darījis cilvēku labā, es redzu kā cilvēki mainās, kā viņi pieaug un nostiprinās. Vai nav forši? Man ir prieks par jums. Es lielāko daļu no jums atceros, kādi mēs visi te bijām, kāds es pats biju. Un kad es redzu kā mēs maināmies, tas aizskar manu sirdi, tas aizskar arī Dieva sirdi.
Ja mēs meklējam Viņu, klausāmies Viņā, Viņš ir mūsos, tas aizskar arī mūs un mēs attiecīgi arī rīkojamies, pēc Dieva sirds, pēc Dieva prāta. Dievs ir devis mums no Sava Svētā Gara.
„Bet ne vien viņa, arī mēs paši, kas jau esam apveltīti ar pirmo debess balvu – Garu, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu, savas miesas pilnīgo atpestīšanu. Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo, ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, tad to ar pacietību sagaidām. Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.” (Romiešiem 8:23-26)
Es šodien ne tik daudz runāšu par Vasaras svētku dienu, par Svētā Gara kristību, bet vairāk par to pirmo notikumu, kad Jēzus teica: „Ņemiet Svēto Garu”. Par to notikumu, kad Jēzus piešķīra Svēto Garu katram no tā brīža, kad cilvēks pieņēma Viņu par savu Glābēju.
Vai tev ir Svētais gars? Tev Viņš ir. Mums ir nasta, un ne tikai mums, bet arī visa radība gaida un nopūšas. Kā to saprast? Mēs zinām kāda ir pilnība un kādi esam mēs paši. Mēs zinām kāda ir pasaule, kas nesaskan ar Dieva gribu, un tas aizskar mūs. Piemēram, draudzes patrioti, kuri strādā un ceļ draudzi, glābj cilvēkus no visas sirds, kalpo. Kad tu ieraugi, ka kādā citā draudzē ir, piemēram, 1000 cilvēku, bet mums 260, vai tev nav sajūta, mums ir maz, maz, gribu vairāk? Savā mājas grupiņā, kad tev ir viens, divi vai trīs cilvēki, vai tev nav smagi? Es nesaku, ka tev tagad ir jāstaigā nokrautam ar smagumu un jāiet evaņģelizēt tādā stāvoklī. Jo kad cilvēki uz tevi paskatīsies un redzēs, ka tev pašam ir tik smagi, viņi teiks: „Man nevajag tavu Dievu, kāds tev ir, pārāk smags ir tavs Dievs”. Tev nav jāstaigā tādam „sagruzītam”. Bet zināmā mērā tas aizskar, jo ir vēlme, lai arī tavā grupiņā ir pietiekams skaits cilvēku un ir augļi tavam darbam. Jābūt ir vēlmei, kad tu ar prātu zini, ka tā ir Dieva griba, ka mēs vairojamies, un arī emocionāli ir jājūt – es gribu vairāk! Tā ir tā nasta, tās lietas, kas aizskar sirdi, kas Dieva sirdi aizskar, aizskar arī mūsu sirdis, jo Viņš mājo mūsos.
Es to visu nemāku izskaidrot pilnībā, skaidri un perfekti, taču Viņš ir mūsos, un Viņu var dzirdēt. Svēto Garu var dzirdēt, var arī sajust. Tev nav jāieklausās sirdī, lai saprastu, tev iet taisni, pa labi vai pa kreisi, tev tā nav jāieklausās. Ir jāsalīdzina ar Bībeli, ir jāieklausās Svētajā Garā. Pirmkārt, caur Bībeli, kaut gan reāli Viņš ir tevī un Viņš tevī darbojas, raisot tevī dažādas domas un sajūtas.
Pats Gars nāk palīgā tev lūgt. Pirmīt es teicu par nopūtām, tas ir tas, ko tu redzi, ka radība cieš cilvēku dēļ, augu valsts cieš, zeme cieš, asinis tiek izlietas. Bet šajā gadījumā pats Svētais Gars tevī aizlūdz. Kas tad tas tāds ir? Bībele saka, mēs kad lūdzam garā, mēlēs, mēs paši nesaprotam, bet pats Gars aizlūdz. Lietas, kas aizskar Dieva sirdi, ir kādas lietas, kas var aizskart īpaši. Dievs ir īpaši aizskarts un Viņš caur tevi lūdz.
Lūk, notikums, lai jūs labāk saprastu. Ir reizes, kad es redzu zīmīgus sapņus, tas nav bieži, bet ir. Zīmīgs nevis tāpēc, ka es tajā sapnī kaut ko redzēju, bet tāpēc, ka es tajā brīdī arī kaut ko jutu. Tādos sapņos es īpaši kaut ko jūtu un satiekos ar Dievu, tas nav bieži, bet tas notiek, un notika arī naktī no piektdienas uz sestdienu. Es redzēju sapni, redzēju Ukrainu, lidmašīnas un iznīcinātājus, lidmašīnas bija melnas un pelēkas, un to bija ļoti daudz, un tās nolaidās lidlaukā viena pie otras, daudz, simts, varbūt vairāk. Nākamā bilde, es redzu lidmašīnu pilotus, es katru seju varēju redzēt pat labāk, nekā tagad jūs redzu. Tie bija dažādi cilvēki. Un es reāli skatos uz viņiem un es skatos viņiem sejā. Viņi stāvēja ierindā vairākās grupās, vieni bija melnās formās un citi bija gaišās formās. Es sapnī redzēju to, ko viņi domā un kā viņi jūtas. Redzēju, kā viens pie sevis domāja par to, ka viņš pilda savu pienākumu Ukrainas priekšā, par to, ka dzīvību viņš negribētu atdot, bet to darīs, ja būs nepieciešams. Redzēju citus apņēmības pilnus, kuri tiešām bija patrioti un bija gatavi to darīt, kopumā es redzēju, ka šie cilvēki izdarīs, izpildīs savu uzdevumu. Viņi darīs to, ko komandieri viņiem liek. Un tajā brīdī es sapnī sāku ļoti spēcīgi lūgt mēlēs par šiem cilvēkiem, es sapnī raudāju. Kā tas viss beidzās? Mani sieva pamodināja. Tās sajūtas sapnī bija ļoti spēcīgas un reālas, man gribējās iemigt un skatīties tālāk, kas notiks.
Es ļoti skaidri zinu, ka miegā Dievs mani īpašā veidā pamudināja lūgt, parādīja man konkrētus cilvēkus, par kuriem man ir jālūdz un es lūdzu par viņiem. Man ir žēl Ukrainas, Dievs ir ielicis sirdī man šo zemi, un es regulāri lūdzu par viņiem. Vakar bija divas lūgšanas un mēs lūdzām par Latviju un par Ukrainu, un bija īpaša Dieva klātbūtne šeit. Es ticu, ka tas, ko es lūdzu tajā brīdī, ka Dievs caur to kaut ko izdarīja pie tiem pilotiem. Ko? Es nezinu, es mēlēs lūdzu un man bija viņus žēl, tas aizskāra manu sirdi. Kad es redzu cilvēku, kurš izdara savu pienākumu līdz galam, neskatoties uz to, ko viņa miesai gribas, pat, ja ir kaut kādas šaubas, jo viņš ir karavīrs un izdarīs savu darbu līdz galam. Ja vajadzēs mirt, tas ir viņa darbs, viņš nomirs. Un manu sirdi tas aizskar, tas aizskar arī manas emocijas, kad es redzu rakstura cilvēkus, kuri iet un izdara.
Kad es redzu bez kompromisa cilvēkus, kuri atdod sirdi Dievam, kalpo Viņam un cilvēkiem, to es apbrīnoju, to es vērtēju, un Dievs to vērtē, jo ir lietas, kas īpaši aizskar Dieva sirdi. Un tu vari būt pārliecināts, ja tu aizskar Dieva sirdi ar savām darbībām, ar savām lūgšanām, ar savu evaņģelizāciju, pār tevi būs īpaša Dieva apsardzība un svētība. Tev nekas netrūks, tev visa būs pa pilnam, ar tavu prātu un emocijām viss būs kārtībā. Nevar neko labāku vēlēties, kā aizskart Dieva sirdi.
Nu kā var aizskart Dieva sirdi, kad tu pavēro, kas mums Latvijā notiek? Kāpēc Latvijā nav aizliegts nēsāt Georga lentītes, kas ir tīrs fašisma simbols? Daudzviet citās valstīs tās ir aizliegtas. Ar šim lentītēm krievi, čečeni slepkavoja, laupīja un spīdzināja cilvēkus svešas valsts teritorijā. Kāpēc mums ir atļauts nēsāt šo lentīti? Kad redzu braucot automašīnu ar šo lentīti, man sirds saraujas. Man riebjas tās lentītes. Kā tas var neaizskart sirdi? Kā vispār cilvēkam var atņemt brīvību? Ukrainā šie paši piloti savu dzīvību atdod par to, lai kaut vienu televīzijas torni noturētu savā kontrolē, lai pārraidītu patiesību, to, kas patiesībā notiek, brīvo žurnālistiku, nevis Kremļa propagandu caur krievu kanāliem. Šie cilvēki ar lentītēm, nebūs tie, kuri izdarīs savu pienākumu, tie ir cilvēki, kuri domā par savu labumu.
Kad mēs bijām ekskursijā „Čekas pagrabos”, gide stāstīja, ka bija cilvēku saraksts, kuri strādāja uz „čeku”, pienesot informāciju. Protams, ka tie svarīgākie papīri tur vairs nebija un neviens tos neredzēja, kā tikai krievi paši, tie tika kaut kur prom aizvesti. Bet palika daudzi dokumenti un tos nepublisko, bet publiskos, iespējams, tikai pēc kādiem trīsdesmit gadiem. Kāpēc nepublisko, ja tas viss ir beidzies? Tāpēc, ka nav nekas beidzies. Mēs varam pārraidīt propagandas kanālus, varam ļaut nēsāt Georga lentes, tas nerada kaut kādu lepošanās stāju, kas var aizskart, tieši pretēji, kā Dievs ir teicis: „Man ir žēl, ka esmu cilvēku radījis, kurš pats sevi neaizstāv, kurš pats nepareizi rīkojās”.
Starp citu, mūsu brālis no mūsu draudzes tikko bija Ukrainā, viņš bija pie kādā dievkalpojumā, un šodien es saņēmu personīgi no šī mācītāja grāmatu, tā ir viņa paša grāmata. Viņš mani atceras ar labu vārdu, interesējas par mums, kā mums iet, prasa aizsūtīt video, kas mums te notiek. Šis cilvēks ir ietekmējis manu dzīvi un daļēji arī šī šī iemesla pēc tapa mūsu draudze. Es toreiz braucu pie viņa, lai viņš varētu man veltīt laiku, biju sagatavojis jautājumus par to, kā viņš vada savu komandu, savu draudzi, kāda ir viņu struktūra, un visu to pierakstīju. Otro reizi es personīgi ar viņu tikos, kad kalpoju Ukrainā, toreiz es dzīvoju pie viņa un lūdzu Dievu viņa darbistabā, jo viņš pats kaut kur bija izbraucis. Šīs draudzes vēl nebija, kad es viņam lūdzu, lai viņš aizlūdz un svētī mani, lai es atbraucot varētu atvērt savu draudzi „Kristus Pasaulei”. Viņš aizlūdza par mani, un savā ziņā viņš ir mani ietekmējis. Vakar mēs lūdzām par Ukrainu, un šodien es saņēmu viņa grāmatiņu. Es domāju, ka mēs ar viņu vēl kādreiz tiksimies.
Es atceros vēl kādu sapni, mums draudzē bija viens brālis, viss izskatījās normāli, bet es sapnī redzēju viņu, līdzīgi kā par Ukrainu un pilotiem, tāpat es naktī raudāju un lūdzu par viņu Dievu, tomēr pēc dažām dienām viņš tik un tā aizgāja no mūsu draudzes. Tas bija pirms pāris gadiem. Nevar to visu izskaidrot, bet Svētais Gars ir mūsos un viņš pats pamudina mums ko lūgt, pirmkārt, ar prātu ir jāsaprot, kā lūgt, un jābūt ir jūtīgam pret Svēto Garu, sadzirdēt Viņu.
Ir lietas, kas aizskar Dieva sirdi. Ja tu dari tādas lietas, kas aizskar tavu sirdi, ja tu centies iet tajā virzienā, lai arī Viņu tas aizskar, tad dari to, kas Dievam patīkams. Vari būt pārliecināts, ja tu dari tādas lietas, kas Viņu aizskar, pār tevi nāks īpaša svētība. Svētais Gars ielika manī šo vēlmi uzcelt šeit draudzi. Tagad Svētais Gars ir tevī ielicis vēlmi uzcelt mājas grupiņu. Vai tev ir vēlme uzcelt savu mājas grupiņu? Svētais Gars ir tevī ielicis vēlmi vest cilvēkus pie Kristus? Tās ir lietas, kas aizskar Dieva sirdi, kad tu ar prātu to saproti un ej, un dari to. Aizsniedz cilvēkus! Dieva Gars mūsos projicē Savu gribu un savas jūtas. Tu reizēm vari domāt: „Kāpēc es tā jūtos, kāpēc es sapnī tā jutos?” Tas bija Dieva Gars, kas uz mani projicēja šīs savas sajūtas. Viņš ielika tās manī. Man ļoti patika, kad kāds puisis liecināja, ka tik īsā laikā paklausīja, atvēra savu biznesu un finansiāli sāka sevi nodrošināt. Mēs esam bagāti! Tāda ir Dieva griba. Nevajag sapņot un domāt par citiem, ko kāds stāsta, ka tā nav Dieva griba, ka jābūt ir nabagiem un pieticīgiem. Jā, pieticīgiem, taču, ne nabagiem. Mums nav jāstrādā uz svešiem cilvēkiem, mums pašiem jāpieņem darbā cilvēkus. Tāda ir Dieva griba! Tas aizskar Dieva sirdi, jo viņš saka: „Man ir prieks!” Dievs redz, ka cilvēks bija nabags un tagad kļūst turīgs. Ko Dievs dara? Tas aizskar Viņa sirdi, tāpēc arī mani tas aizskar. Kaut gan cilvēcīgi domājam: „Ā, paliks iedomīgs, jo ir bagāts palicis. Man nav, bet viņam redz, ir.” Tā cilvēki domā bieži, vai ne? Bet Dievs tā nedomā, Dievu tas aizskar, jo Viņš domā: „Es priecājos par šo cilvēku, es tiešām no sirds priecājos par katru, kurš ceļas šodien.” Dievs ir labs. Ko Dievs jūt? Ko Bībelē var atrast?
„(…) tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma.” (1. Mozus 6:6)
Tātad, Dievs skumst. Viņu aizskar cilvēku bezdievība un tam seko rekcija. Dievs skumst šī iemesla dēļ. Nu pasakiet Jūs, mājas grupiņu vadītāji, kad kāds cilvēks jūsu grupiņā bija normāls, un pēkšņi sāka muļķības runāt un gvelzt, tas neaizskāra Tevi? Un labi, ja neaizskar cilvēcīgi, bet, kad Dievu tas aizskar, jo tu negribi to cilvēku pazaudēt, tu negribi, lai tas cilvēks iet neceļos. Tu iestājies un lūdz par viņu, cīnies par viņu. Ir cilvēki, kam ik pēc perioda uznāk lēkmes. Tad cīnies par viņiem un patriec to velnu! Tāpēc jau Dieva Gars aizskar mūs ar šiem notikumiem, lai mēs rīkotos. Nu un tad, ka tu jūti nastu? Rīkojies! Lūk, tā ir nasta. Lūk, kas aizskar Dieva sirdi! Nevis tikai tas, ka tu jūti kaut ko, bet, ka tu paklausi šai Dieva balsij un rīkojies, sludini, evanģelizē, aprūpē un lūdz, dari un vēlies celt citus.
„Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma (…)” (Jāņa 11:33)
Par ko tad Jēzus noskuma? Par ko Viņš raudāja? Jā, Viņš zināja, ka piecels Lācaru no nāves, bet Viņam ir žēl, tāpēc viņš ir noskumis, jo Viņš jūt līdz cilvēkiem un cilvēku problēmām. Tātad, Dievu aizskar cilvēku problēmas. Vai mans sapnis par Ukrainu neaizskar Dieva sirdi? Notikums Sīrijā, Āfrikā vai citur, vai šī nežēlība, vardarbība un bads neaizskar Viņa sirdi? Izvirtība skolās, ko lēnām sāk propagandēt, vai tas neaizskar Viņu? Tātad cilvēku problēmas, kur par cilvēku pat nezin, ka viņam ir problēmas, bet Dievu tas aizskar. Ne tikai bezdievība vispār, bet cilvēku problēmas arī viņu pašu grēku dēļ aizskar. Kad manai ģimenei kādam ir problēmas, tas mani aizskar. Ja man kādam draudzē ir problēmas, tas mani aizskar. Ja kādam draudzē ir problēma, man par to ir jādomā, jo es dzīvoju līdz tam visam. Tāds ir Dievs. Un kurš tētis vai mamma nedzīvo līdz saviem bērniem? Kad viņam labi iet, vecāki par to priecājas, bet, ja viņam slikti iet, tad arī vecākiem tomēr ir nasta.
„Un, kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.” (Mateja 9:36)
Dieva sirdi tas aizskar, jo Viņš iežēlojas par cilvēkiem – par kristiešiem, kuriem nav savas mājas grupiņas, par visiem tiem, kam nav savas stipras draudzes un aprūpes, kas ir kā bars. Tur ir rakstīts. Viņš redz cilvēkus, kuri it kā nāk pie Jēzus, it kā klausās Viņa vārdos un kuriem tajā pašā laikā nav sava gana. Viņi ir kā avis, atstāti, viņi nav stiprā draudzē, kur ir kārtība, kur ir struktūra, kur ir mērķi, kur ir aprūpe un uzmanība katram cilvēkam. Lūk, Dievu tas aizskar. Dievs grib, lai katrs cilvēks ir aprūpēts, un lai katrs cilvēks aprūpētu citus. Ja tu aprūpēsi cilvēkus, ja tu iesi un stāstīsi viņiem par Dievu un vedīsi viņus pie Kristus, tas aizskars Dieva sirdi labā nozīmē.
Es skatos mūsu mājas grupiņu statistiku, kas notiek katrā mājas grupiņā, cik cilvēku bijuši neformālajā pasākumā. Man ir atskaite, garš saraksts. Apmēram 50 mājas grupas mums jau ir. Un reizēm es skatos, neformālajā pasākumā ir tikai viens cilvēks, bet grupiņā pavisam ir 6 cilvēki. Kas tas ir? Tas neaizskar Dieva sirdi labā nozīmē. Dievam tas nepatīk. Tu padomā, kā Dievs pret Tevi jūtas. Viņš iežēlojās par tiem, kam nav sava gana. Sāc domāt ne tikai par sevi, bet arī par citiem cilvēkiem. Sāc uzņemties atbildību, lai tavam grupiņas vadītājam nav vienam pašam jāaprūpē cilvēki, jāzvana un jādarās. Dari arī tu, ņem šo daļu nastas uz sevi. Tas aizskars Dieva sirdi un, vari būt pārliecināts, Dievs tevi svētīs. Iemesls, kāpēc Dievs var nesvētīt ir, lūk, tieši šis. Tu neaizskar Viņa sirdi. Tieši otrādi, tu liec skumt Svētajam Garam sevī un Viņš ir apbēdināts. Ir tāda Rakstu vieta, kurā rakstīts, ka var apbēdināt Svēto Garu. Kādā veidā apbēdināt? Kad Dievs uz tevi konkrēti runā, bet tu nedari. Kā tas var būt, ka neformālajā pasākumā ir tikai viens cilvēks vai vispār nav cilvēku, bet parasti grupiņā ir 6 līdz 7 cilvēki, kā tas var būt? Tas ir egoisms augstākajā pakāpē, lūk, kā to sauc, un Dievam šādas lietas nepatīk. Skaties, ka Dievam nepaliek žēl, ka Viņš tevi vispār ir radījis: „Man ir žēl, ka Es viņu esmu radījis, jo viņš domā tikai par sevi un Es viņam nevaru palīdzēt, jo Bībele saka, mīli savu tuvāko, kā sevi pašu!” Tev taču patīk, ka tevi apčubina, izdziedina un palīdz tev un visu tev priekšā pasaka un tev viss ir. Vai tuvākajam to visu nevajag? Ir lietas, kas aizskar Dieva sirdi un arī dvēseli.
„(…) Tas Kungs atkal priecāsies par tevi tavā labumā (…)” (5. Mozus 30:9)
Tas Kungs atkal priecāsies par tevi tavā labumā, ka tu esi svētīts un ka tev labi iet, ka tu dzīvo Dieva gribā. Dievs priecājas, jo Viņš tiek aizskarts. Ziniet, ko Dievs šodien darīja? Šodien bija jauna un laba dziesma. Ko Dievs darīja? Viņš priecājās. Bet kad visu laiku drillē vienas un tās pašas vecās dziesmas, Dievu tas neaizskar. Viņš domā tā: „Atkal tā pati vecā dziesma, apnicis jau.” Dieva vārds saka: „Dziedi jaunu dziesmu Tam Kungam!” Šodien bija jauna dziesma un Dievs priecājās, un mēs arī varam priecāties līdz ar Viņu, un mēs arī priecājamies. Bija taču forši, ka par jums šeit aizlūdza? Vai daži dabūja kaut kādu pieskārienu, dabūja kaut kādu prieku? Tas viss šodien nebūtu, ja nebūtu jauna dziesma, Dievs domātu: „Es jau to simts reizes esmu dzirdējis, viss jau ir apnicis.” Un es arī tāpat domātu: „Eh, tas viss jau ir bijis.” Tas gan ir tikai viens piemērs, tev nav jāsaprot manis teiktais pilnīgi burtiski. Es nedomāju, ka Dievam pilnīgi nepatīk vecās dziesmas, bet es lietoju šo piemēru, lai mēs labāk saprastu. Ir lietas, kas aizskar Dieva sirdi.
Jēzus izsūtīja mācekļus pa divi. Viņi dziedināja, izdzina ļaunus garus un sludināja evaņģēliju un viņi atgriezās pie Jēzus un stāstīja: „Ļaunie gari padodas mums Tavā vārdā!” Un Jēzus ko darīja?
„Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts. (Lūkas 10:21)
Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā par to, ka mācekļi iet pie cilvēkiem, dziedina, izdzen ļaunos garus, stāsta evaņģēliju, uzliek rokas. Ik reizes, kad tu pazvani kādam cilvēkam, satiecies, uz ielas izej evaņģelizēt, Jēzum ir prieks. Vai tev pašam gadījumā nav prieks? Bet kāpēc? Viņam ir prieks un Viņš ir tevī. Saki: „Jēzus ir manī!” Jēzus ir mans Glābējs un Jēzus ir mans Kungs!
Kad pazudušais dēls atgriezās pie Tēva un vecākais dēls to pārmeta, ka Viņš tādu godību izrādīja savam pazudušajam dēlam, kurš atgriezās, tad Tēvs teica:
„(…) bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.” (Lūkas 10:21)
Dievs saka, ir jāpriecājas par to, ka cilvēki tiek glābti. Un, kad kāds cilvēks ir aizgājis un atgriezies atpakaļ, ir jāpriecājas. Zini, es priecājos pat par visnegantākajiem, kas te irtaisījuši podus. Viņi pazūd uz kādu pusgadu, un pēc tam nāk atpakaļ, un man ir prieks par viņu. Kaut arī es atceros, ko viņš ir darījis, un esmu uzmanīgs, taču man ir prieks par katru cilvēku. Kāpēc? Svētais Gars ir manī! Viņš ir tevī.
„Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” (Lūkas 15:10)
Debesis līksmojas tad, kad grēcinieki atgriežas. Lūk, kas aizskar Dieva sirdi. Vai tu gribi aizskart Dieva sirdi, tu gribi, lai Dieva labvēlība īpašā veidā ir pār tavu dzīvi? Tad aizskar Dieva sirdi un izglāb grēciniekus, ej un izglāb viņus. Evaņģelizācija nav hobijs, evaņģelizācija ir darbs.
„Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” (Lūkas 19:10)
Tas ir Jēzus atnākšanas mērķis un tāda ir Viņa griba – meklēt un glābt pazudušo. Ir lietas, kas aizskar Dieva sirdi, ka mēs darām Viņa gribu. Zini, kas nepatīkami pārsteidz un nepatīkamas sajūtas izraisa Dievam? Bībelē ir Rakstu vieta – Marka 3:5, kur aprakstīts cilvēks, kuram roka bija nokaltusi. Jēzus gribēja viņu dziedināt un farizeji pārmeta Viņam, ka Viņš dziedinās viņu sabatā.
„Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību, un, viņu sirds cietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: “Izstiep savu roku!” Un tas to izstiepa, un viņa roka atkal kļuva vesela.” (Marka 3:5)
Jēzus bija noskumis farizeju sirds cietības dēļ. Tātad, Dievam izraisa dusmību, skumjas un nepatiku kristietība bez evaņģelizācijas – reliģioza kristietība. Mēs apgalvojam, ka sekojam Kristum, bet, ja tajā pašā laikā tu neglāb cilvēkus, neevanģelizē, tad tā nav sekošana Kristum, tas nav tas, kas aizskar Dieva sirdi. Ir dažādi reliģiozi iemesli – kāpēc mēs nevaram darīt to un kāpēc mēs nevaram iet tur. Zini, ka Dievam riebjas reliģija, jo reliģija viņam nodarīja ļoti sāpīgi. Ko tā izdarīja? Piesita krustā.
„Kādēļ mēs gavējam, viņi saka, un Tu to neredzi? (…).” (Jesajas 58:3)
Viņi saka: „Mēs kalpojam Tev, bet tad, kad mēs vēlamies, lai Tu mūs svētī, tad Tu mūs nesargā un nesvētī, bet mēs taču gavējam un kalpojam Tev.” Jautājums, vai arī tev tā ir? Tu gavē, apmeklē mājas grupiņu un dievkalpojumus, un pat Bībeli lasi. Iespējams, tev ir pat speciāli iedalīts laiks, kad tu lasi Bībeli un lūdz Dievu. Tu esi bijis divos vai trijosinkaunteros. Tu esi dabūjis vismaz vienu, divus vai trīs diplomus šajā draudzē, iespējams, tu esi dabūjis pat pakāpi – žetonu. Tu brauksi arī uz „Brūveriem”, jo ir jābūt kopā ar draudzi. Varbūt tev ir pat kalpošana grupiņā, jo tu esi uzņēmies vadīt slavēšanu vai sagādāt pārtiku. Tajā pašā laikā ir tā, ka tev jāsaka Dievam: „Dievs, es visu daru, bet ir lietas, kur galīgi nav atbildes no Tevis.” Varbūt, ka iemesls tam ir, lūk, kāds:
„Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa jūga važas (…)?” (Jesajas 58:6)
Kad tu darīsi tā un sauksi uz Dievu, Tas Kungs tev atbildēs un tu būsi kā auglīgs dārzs, kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst. Dievs apsola, ka Viņam, svarīgākā kalpošana par visu ir cilvēku glābšana, jo šī Rakstu vieta – Jesajas 58:6 sasaucas ar Lūkas 4:18. Jēzus saka:
„Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā.” (Lūkas 4:18)
Lūk, kāda gavēšana patīk Dievam, kad mēs atraisām jūga važas, ka mēs ejam pie cilvēkiem un atklājam viņam Kristu. Un, ne tikai atklājam, bet arī vedam viņus Dieva valstībā, aprūpējam, mīlam, ceļam un mācām, darot par spēcīgām personībām Jēzū Kristū un Svētā Gara spēkā. Lūk, Dieva griba, lūk, kāds var būt iemesls, kāpēc Dievs pilnībā nevar svētīt. Kaut kādas svētības mums ir, jo zināmā mērā mēs katrs esam svētīti. Bet tā ir lieta, kas var aizturēt Dieva svētības, un lieta, kas vispār var aizvest pretējā virzienā, ja mēs nesāksim domāt pēc Dieva sirds, pēc Dieva prāta, ja mēs nesāksim ieklausīties Svētajā Garā kas ir mūsos un just, kā Dievs, domāt, kā Dievs, dzīvot, kā Viņš un darīt, kā Viņš. Darīt tās lietas, kas aizskar Viņu un Viņa sirdi.
Es atceros, kad Limbažos evaņģelizācijā mans bijušais mācītājs atbrauca ar skaistu, baltu Mercedes busu. Pirms tam viņš brauca ar baltu, sagrabējušu Audi, kurā viņš bija apsaldējis kājas, jo ziemā sildītājs nestrādāja. Toreiz Limbažos bija evaņģelizācija, kuru mēs rīkojām. Faktiski būtu jārunā par Dievu, jārunā par evanģelizāciju, bet ko viņš teica tajā reizē? „Nāc šurp, es tev kaut ko parādīšu, skaties. Redzi? Dievs to man iedeva.” Un tas buss bija balts, smuks un svaigs, un patiešām viņam no debesīm nokrita tāpat, kā dažs labs šeit draudzē arī tika pie automašīnas. Aizveda viņu uz auto placi un izvēlējās mašīnu par padsmitiem tūkstošiem euro, tas bija daudzus gadus atpakaļ. Mācītājs priecājās, viņš gribēja visiem to pateikt, jo šī dāvana viņu aizskāra.
Klausies, vai Jēzus nav tava lielākā dāvana? Vai Viņš nav aizskāris tavu sirdi? Vai tu vari tagad klusēt, vai tev jāgaida tie brīži, kad tu emocionāli jutīsi, ka tu tagad vari evanģelizēt? Bet Dievu aizskar tas, ka tu ar prātu saproti un dari, un tas Viņu aizskar, gan prāta līmenī, gan emocionāli. Mēs nevaram klusēt par to ko esam saņēmuši. Ko tā sieviete Bībelē darīja, kas pazaudēja vienu grasi? Ko viņa darīja, kad to atrada? Viņa sasauca kaimiņienes un teica: „Re, es atradu savu pazudušo grasi!” Ja jau tu negribi runāt un evanģelizēt, negribi celt grupu, tad jau tu neesi glābts! Tev nemaz nav tas prieks un apziņa, ka tu esi glābts, jo tu to nemaz nesaproti. Bet ir lietas, kas aizskar Dieva sirdi. Lūk, kādu māsu no mūsu vidus četru gadu vecumā nobiedēja vilku suns un viņa trīs dienas pēc tam vispār nerunāja. Pēc šīs notikuma viņa runāja ar grūtībām, jo valoda raustījās. Un viņai valoda raustījās līdz tam brīdim, kad, esot jau draudzē, šī māsa sāka evanģelizēt un stāstīt cilvēkiem par Dievu. Kad viņa sāka kalpot Viņam, tad sākās dziedināšana. Šobrīd viņa var brīvi draudzes priekšā runāt, un viss ir kārtībā. Lūk, tiešs pierādījums, kā Dievs darbojas. Es nesaku, ka tev būs tieši tā, uzreiz kā sāksi kaut ko darīt, tā Dievs uzklās tev galdu – viss ir pieejams un ņem ko gribi. Bet, tas aizskars Dieva sirdi.
Debesīs ir prieks, kad ikviens grēcinieks atgriežas! Tas aizskar Dieva sirdi, kad kāds nāk pie Viņa un saka: „Jēzu, Tu man esi vajadzīgs, es vairs nevēlos dzīvot tādu dzīvi, kā līdz šim un es gribu jaunu dzīvi kopā ar Tevi.”
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska, Daila Lielbārde un Ilze Drātniece
