Ir kāda nodarbe,

ko nekad un nekādos apstākļos nedrīkst pamest. Un tās ir personīgas attiecības ar Dievu. Tas ir ieplānots laiks, kad tu atver savu Bībeli. Reizēm tas var būt spontāns brīdis, spontāns notikums, bet pamatā tam būtu jābūt plānotam notikumam. Ik dienas, regulāri tu atver savu Bībeli un nevis vienkārši lasi to kā grāmatu, bet sarunājies ar Dievu. Tu lēnām lasi evaņģēlijus, vēstules, psalmus. Tu dari to plānoti, reizēm tu vari to darīt brīvā stilā. Tu esi viens pats, atver Dieva vārdu, fonā skan mūzika vai arī ir pilnīgs klusums. Tu lasi Bībeli un pārdomā katru pantiņu, ko Dieva runā uz tevi. To var saukt arī par meditāciju par Dieva vārdu. Un tas ir saistīts ne tikai ar tavu garu, bet pirmkārt ar tavu prātu. Tas, kas ir tavā garā, ir saistīts ar tavu prātu, un tas, kas nav tavā garā, arī ir saistīts ar tavu prātu.

Kāda ir tava domāšana, tāda ir tava dzīve. Tas, kāds tu esi šodien, nosaka to, kāda tava domāšana ir bijusi pirms tam. Dieva vārds atjauno mūsu domāšanu. Vēl vairāk – Svētais Gars darbojas tajā brīdī, kad tu lasi Dieva vārdu. Ne tikai pie tava prāta, bet arī pie tavas dvēseles, emocijām, gribas un tavas miesas. Man nav skaidras detaļas, kā Svētais Gars to dara, bet es zinu, ka Viņš ir dzīvs. Dievs ir dzīvs. Jēzus ir dzīvs. Un, kad es lasu Viņa vārdu, es sastopos ar Viņu personīgi. Un tā ir lieta, ko nekad, nekādos apstākļos nedrīkst atstāt.

Stāsts ir par kādu vecmāmiņu, manu ķīmijas skolotāju no ceturtās līdz astotai klasei. Viņai jau toreiz bija brilles. Mēs puikas paslēpām viņas brilles zem stikla zem viņas galda. Viņai bija slikta redze, un viņa redzēja pašas brilles, bet neredzēja stiklu priekšā, un mums visiem bija ļoti jautri. Bija vairākas reizes, kad viņa izskrēja no klases pie direktora vai vienkārši paraudāt. Viņa bija laba, bet atzīmes lika ļoti sliktas. Es no ķīmijas formulām ļoti maz sapratu, mana domāšana bija citādāka nekā tagad, es negribēju mācīties, motivācija nebija. Trīsdesmit gadu vecumā es atgriezos pie Dieva. Un mana skolotāja bija dzirdējusi mani Kristīgajā Radio, viņa sameklēja mani un uzaicināja ciemos. Mēs ar sievu aizgājām pie viņas ciemos. Izrādījās, ka viņa ir pievērsusies Kristum, pazīst Jēzu personīgi. Veselības stāvoklis nebija tas labākais, bet garīgais stāvoklis bija ļoti labs. Viņa gribēja, lai par viņu aizlūdz. Viņas galvenā vajadzība bija redze. Viņa toreiz varēja lasīt Bībeli, bet viņa satraucās: „Kas būs tad, kad es vairāk nevarēšu lasīt Bībeli?” Viņa teica: „Es mācos Bībeli no galvas.” Psalmus un ko vien var iemācīties, viņa mācījās no galvas. Viņa apzinājās, ka redze nav bijusi viņas stiprā puse jau kopš tiem laikiem, kad viņa strādāja skolā. Jo Dieva vārdu nekad un nekādos apstākļos nedrīkst atstāt.

Otra lieta, ko nekad un nekādos apstākļos nedrīkst atstāt, ir lūgšana. Un tā nav tēvreizes skaitīšana, no galvas iemācītu pantiņu skaitīšana. Tās ir personīgas attiecības ar Dievu caur Jēzu Kristu. Kad tu lasi un pārdomā Dieva vārdu, savā ziņā arī tā ir lūgšana. Tu esi viens, tikai tu un Dievs, skan mūzika vai ir klusums, tu esi mežā vai savā istabā, un tu runā ar Viņu, tāpat kā tu runā ar savu draugu. Tu pasakies Viņam par visu to, kas tev ir, par visu, ko Viņš ir apsolījis. Tu pasakies par Jēzu Kristu, Viņa asinīm, tu arī ieklausies Viņā. Dievs runā uz tevi caur Savu vārdu, bet lūgšanā tu runā ar Dievu. Un tās ir personīgas attiecības ar Dievu. Tu nes Dieva priekšā lūgšanu vajadzības par sevi, savu ģimeni, cilvēkiem, mājas grupiņu, kaimiņiem, valsti un citas. Tu atrodi Dieva vārdā, kāda ir Viņa griba un apsolījumi, un lūdz par to. Tu veido personīgas attiecības ar Debesu Tēvu. Jēzus ir sabiedrisks, bet īpašos brīžos Viņš nodalījās no sabiedrības, gāja tuksnesī, vientuļās vietās un pavadīja laiku ar Dievu. Četrdesmit dienu gavēņa laikā Viņš bija viens pats ar Dievu. Tā ir lieta, ko Jēzus nekad neatstāja.

Bībele un lūgšana ir lietas, ko nekad un nekādos apstākļos nedrīkst atstāt. Es izvēlējos vārdu „nedrīkst”. Es zinu, ka Pāvils saka: „Viss man ir atļauts, bet ne viss man der.” Nav nekas, kas tev ir aizliegts, tev viss ir atļauts, bet es zinu ar prātu, ka Bībeli un lūgšanu es nedrīkstu atstāt. Teorētiski es to varu darīt, jo man ir brīva izvēle, mani neviens ar varu nespiež to darīt, bet es zinu, ja es to pārstāšu darīt, pārtrūks manas attiecības ar Debesu Tēvu. Ja es pametīšu Bībeli un lūgšanu, pārtrūks dzīsla jeb avots, pa kuru plūst dzīvība manā dvēselē. Jēzus ir dzīvības avots. Viņš ir augšāmcelšanās un dzīvība. Jēzus saka: „Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer.” Kad es eju savā lūgšanu kambarī, atveru savu Bībeli, lūdzu, pielūdzu un slavēju Dievu, es nāku un dzeru no mūžīgā dzīvības avota. Un es esmu dzīvs. Nepietiek ar to, ka tu reiz teici vārdus: „Jēzu, piedod manus grēkus, nāc manā sirdī un esi manas dzīves Kungs.” Tas ir mazākais solis, ko tu esi spēris. Tu pieņēmi Kristu par savu Glābēju. Pēc tam pat vēl var nebūt dzīvas izmaiņas, kādu grēku atmešana, sakārtota laulības dzīve, finanses vai raksturs, – tas ir sekundāri. Primāri ir pieņemt Kristu par savu Glābēju, atzīt, ka Viņš ir vienīgais Glābējs, vienīgais Kungs, pateikt, ka tu esi grēcīgs un bez Viņa nevari sevi izglābt. Pēc tam ir personīgas attiecības ar Dievu, ko nekad un nekādos apstākļos nedrīkst atstāt.

Kā mācītājs esmu devies evaņģelizācijas tūrēs, kas bija vairākas nedēļas vai pat mēnešus garas, īpaši Ukrainā. Tur mēs bijām aptuveni sešdesmit pilsētās piecu mēnešu laikā. Es nekad nezināju, kur es gulēšu un kur ēdīšu, kur mūs uzņems un vai vispār uzņems, bet man bija nepieciešamas manas personīgās attiecības ar Dievu. Es lūdzu tualetē, vannas istabā, parkā, automašīnā, jebkur, jo nekādi apstākļi nekad nevar būt par traucēkli, lai meklētu Dievu.

Trešā lieta, ko nekad un nekādos apstākļos nedrīkst atstāt, ir draudze. Tā ir Kristus miesa. Jēzus ir Galva, un mēs esam Viņa locekļi, tā saka Dieva vārds. Neviens cilvēks individuāli, vienatnē nekad neko jēdzīgu nav sasniedzis. Lieki būtu teikt, ka viena pagale nedeg. Mums pietiek ar Jēzus pavēli, vēstuli ebrejiem, kurā ir rakstīts: „neatstājiet savas sapulces”. Kristus miesā ir dzīvi cilvēki ar vienu mērķi – pielūgt Dievu, būt kopā un izpildīt Viņa misiju. Nekas un nekādos apstākļos nevar būt par šķērsli, lai būtu draudzē. Un ir liela atšķirība starp draudzes apmeklēšanu un būšanu draudzē. Tu vari apmeklēt draudzi un tajā pašā laikā nebūt draudzē, un es nerunāju par uzņemšanu draudzē, kristībām vai draudzes sarakstiem. Draudzē ir tas cilvēks, kurš ir reālās attiecībās ar draudzes cilvēkiem. Mūsu draudzē tas ir ļoti vienkārši – savā mājas grupiņā. Tās nav virspusējas attiecības, bet gan būšana draudzes mācībā un kopējā darbā, kopējos priekos un bēdās.

Ceturtā lieta, ko nekad un nekādos apstākļos nedrīkst atstāt, ir kalpošana cilvēkiem. Jēzus saka: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīli Dievu no visas savas dvēseles, prāta un spēka un savu tuvāko kā sevi pašu.” Mums ir jāmīl savs tuvākais. Tā nav lieta, ko var piespiest vai pavēlēt, tas ir lēmums, kas jāpieņem tev pašam. Tev pašam tas ir jāsaprot. Bībele saka: „Dodiet un tad jums taps dots.” Kad tev taps dots? Tad, kad tu dosi citiem. Ja tu esi iepazinis Kristu un tev ir personīgas attiecības ar Viņu, un tu zini noslēpumu, kur ir dzīvības avots, tu nevari par to klusēt, tev ir jāved cilvēki pie šī dzīvības un svētību avota. Ved cilvēkus pie Kristus!

Lūk, četras lietas, kuras nekad un nekādos apstākļos nedrīkst atstāt. Teorētiski drīkst, bet praktiski nē, jo tad pārtrūks tavas dzīvības avots un tavā dzīvē iezagsies ne tas vējš, kas pūš no debesīm.

Vakar es pavadīju laiku kopā ar savu jaunāko līderu grupu. No vienpadsmitiem rītā līdz pat pusdivpadsmitiem naktī. Tā mums sanāca, ka nekādīgi nevarējām izšķirties. Beigās viņi bija pie manis ciemos, skatījāmies filmu līdz vēlam vakaram, bet rītā ir dievkalpojums, kalpošana. Ir arī jāguļ. Mums bija labs laiks kopā. Bijām Līgatnē, gājām pa dabas takām, bijām Siguldā. Gājām visur un skatījāmies visu, ko nebijām redzējuši, un šodien var just, ka ir bijis sports, jo nogājām aptuveni piecpadsmit kilometrus.

Mēs bijām Līgatnes papīra fabrikā. Ļoti interesanta vieta. Tagad tā pieder bankai. Mums bija gids, kas mums pastāstīja Līgatnes vēsturi. Un to es tev gribu izstāstīt, jo tas ir saistīts ar personīgām attiecībām ar Dievu. 19. gadsimtā Līgatnē sāka ražot papīru. Tur, kur tagad Līgatnes centrā ir kafejnīca, bija pirmā fabrika ar vienu meistaru un septiņiem vai astoņiem mācekļiem. Ar laiku tas attīstījās un izauga strādnieku pilsētiņā. Tas, ko cilvēki brauc skatīties, ir šīs fabrikas pilsētiņas drupas – aizvēsturiskas ēkas, kas visas pieder papīra fabrikai. Vācu kungs, kurš attīstīja fabriku, par saviem personīgajiem līdzekļiem saviem strādniekiem uzcēla mājas, kultūras namu, kapliču un pat dzemdību namu. Ja mastā plīvoja baltais karogs, tad dzemdību namā nekas nenotika, ja tika uzvilkts zilais karogs, – piedzimis puisītis, ja rozā – meitenīte. Strādnieki no savām darbavietām pa logu varēja redzēt. Strādnieki dzīvoja pietiekami labās rindu mājās, nevis dzīvokļos. Stāstīja daudz interesantu lietu. Šobrīd papīru Latvijā vispār vairs neražo, mēs to iepērkam no ārzemēm. Vēl pirms gada šajā teritorijā vēl darbojās neliela ražotne. Sieviete, kas bija mūsu gide, padomju laikā vasaras brīvlaikos bija strādājusi šajā fabrikā. Pilsētiņa ir kā sava valstība, viss ir uz vietas, nekur nav jābrauc. Visa Līgatnes pilsēta izauga, pateicoties papīra fabrikai. Visi cilvēki, kuri dzīvoja pilsētā, bija fabrikas strādnieki. Gluži kā Šindlera paradīzē. Cilvēki stāvēja rindā, lai tiktu tur strādāt. Es nedomāju, ka darbs bija viegls, bet apstākļi bija labi. Dažas tajā laikā celtās koka mājas vēl tagad tur stāv, cilvēki joprojām tur dzīvo. Ziedu laikos, kad fabrika strādāja pilna apjomā, Līgatnē esot dzīvojuši pieci tūkstoši cilvēku, tagad Līgatnē dzīvo tūkstotis iedzīvotāju. Fabrika nestrādā. Cilvēki ir, mazāk nekā sākotnēji, bet ēkas un cilvēki vēl ir. Pilsētiņas dzīvības avots bija fabrika jeb vācu cilvēks. Pēc tam īpašnieki mainījās, padomju laikos mainījās viss, bet fabrika strādāja. Pēc tam fabrika tika izsaimniekota.

Šo Līgatnes papīra fabriku var salīdzināt ar Dieva valstību. Mēs varam redzēt daudz baznīcas, ēkas, kas ir celtas it kā Dieva godam. Mēs redzam sev apkārt it kā daudz kristīgas draudzes. Pēc datiem, kurus sniedz tradicionālās draudzes, sanāk, ka Latvijā nav tika daudz iedzīvotāju, cik cilvēku ir šo draudžu sarakstos. Trīs simti tūkstoši! Pieci simti tūkstoši! Divi simti tūkstoši! Aizej uz šo draudzi, un tur būs desmit cilvēki. Ēkas ir, cilvēki nav. Kas tas ir? Tu vari aizbraukt ekskursijā pa Latviju vai Eiropu, un visbiežāk apskates objekti ir baznīcas un klosteri, bet diemžēl tie ir tikai tūrisma apskates objekti. Ja arī tur ir cilvēki, tad viņi ir relikvijas, un tas viss ir tikai tāpēc, ka reiz draudzes ir plaukušas un zēlušas, ziedu laikos, kad cilvēki ir personīgi pazinuši Dievu, personīgi pavadījuši laiku ar Dievu, draudzes mācītājs ir lūdzis, slavējis, lasījis Bībeli un dzīvojis pēc Dieva vārda un mācījis cilvēkus dzīvot pēc Dieva vārda. Šajos laikos arī tikušas saceltas draudzes ēkas. Bet tad ir pienācis brīdis, kad cilvēki ir atstājuši personīgas attiecības ar Dievu, ko nekad un nekādos apstākļos nedrīkst atstāt. Bija brīdis, kad draudzes apmeklējums bija tik šķidrs, ka cilvēki bija ar varu jāspiež iet uz baznīcu. Mums tam ir piemērs arī Latvijā. Latviešu zemniekiem bija obligāts pasākums – apmeklēt baznīcu, un par nepaklausību sodīja. Un dievkalpojumā tikai nolasīja, kas visiem ir jādara un kādas nodevas kam jāsamaksā. Draugs, šādām baznīcām ar Dievu nav nekā kopīga. Reiz bija plaukstoša papīrfabrika, cilvēki bija, ēkas bija, bet tad fabrika pārtrauca strādāt, cilvēki pameta Līgatni, brauca strādāt uz Rīgu un citām pilsētām, vēl palikušie cilvēki tur vēl dzīvo ieraduma pēc, kā relikvijas. Nu tas ir tika tūrisma objekts. Draudze nav tūrisma objekts! Līdz tam brīdim, kamēr draudzes cilvēkiem ir personīgas attiecības ar Dievu, kuras nekas un nekādos apstākļos nedrīkst atstāt, draudze ir dzīva. Līdzko cilvēki draudzē atstāj attiecības ar Dievu, tai draud tāds pats liktenis kā papīra fabrikai, kā citiem tūrisma objektiem. Kamēr ir fabrika, kamēr ir personīgas attiecības ar Dievu, dzīvības avots, cilvēki ceļas, un pilsēta plaukst. Fabrikas nav, laiks ar Dievu nav, daži cilvēki aiz inerces paliek, bet dzīvības avots vairāk nav.

Reiz Latvijā valdīja dažādas svešvaras, kuras pašas savā starpā nespēja sadzīvot. Un reiz uz Latviju atbrauca brāļi no Vācijas, kurus sauc par hernhūtiešiem jeb brāļu draudzēm, kuri pretēji luterismam un katolismam, un pareizticībai, kas valdīja mūsu teritorijā, sludināja dzīvo ticību un mācīja personīgas attiecības ar Dievu; viņi dzīvoja kopā ar latviešiem, viņi strādāja kopā, lai nestu evaņģēlija vēsti. Viņi to uzņēma, un rezultātā ir radusies brīva un neatkarīga Latvija. Pirmā inteliģence, pirmie intelektuālie cilvēki.

Latvijas garīgā atmoda nāk no hernhūtiešu draudzēm, no Vidzemes atmodas. Simts tūkstošu cilvēku bija draudzē. Tas ir cipars, cik patiesībā bija cilvēki, piemēram, Valmieras dievkalpojumā bija vairāk cilvēku nekā Valmierā tolaik bija iedzīvotāju. Lūk, tā radās Latvija. Baumaņu Kārlis, kas uzrakstījis himnu „Dievs, svētī Latviju!”, ir hernhūtiešu pēctecis. Latvijas neatkarība nāk no brāļu draudzēm. Tas ir pierādāms, to daži noliedz, taču patiesība ir patiesība. Ne vāciešiem,ne krieviem, ne kādām citām varām nav bijis izdevīgi to atzīt. Mūsu labklājības avots ir Jēzus Kristus. Personīgas attiecības ar Dievu, nevis reliģija, kailas ēkas, relikvijas. Mums ir vajadzīgs dzīvs Dievs! Ne reliģija, ne surogāts, ko velns piedāvā, bet dzīvas attiecības ar Dievu, Jēzus Kristus, krustā sistais, ir tas, kas tev ir nepieciešams.

Šodien ir īpaša diena, jo 14. jūnijā, 1941. gadā šajā dienā izveda latviešu inteliģenci, Litenē nošāva latviešu virsniekus. Daži zina un daži ir piedzīvojuši sekas tam, kas noticis šajā dienā. Ar šo nav jālepojas, to der tikai atcerēties. Dažus nošāva, dažus izveda. Vagonos izveda sešpadsmit tūkstošus cilvēku. Šī bija viena no izvešanām. Tikai retais atgriezās. Kāpēc tā notika? Lūk, ko saka Bībele:

„Bet tev būs kalpot Tam Kungam, savam Dievam, tad Viņš svētīs tavu maizi un tavu ūdeni; un Es novērsīšu visas tavas slimības.  Un tev nebūs sievu tavā zemē, kas nelaikā dzemdē vai ir neauglīgas; Es darīšu pilnu tavu dienu skaitu. Savas briesmas Es sūtīšu tev pa priekšu un sacelšu izbailes ikvienā tautā, pie kurām tu nāksi, un visiem taviem ienaidniekiem Es likšu bēgt. ” (2. Mozus 23:25-27)

Tātad finansiāla labklājība, pārticība, veselība, pilnīga dziedināšana dvēselei, garam, miesai, ilgs mūžs un pilnvērtīga dzīve ir Jēzū Kristū, pluss vēl visiem ienaidniekiem Viņš liks bēgt. Tev nav jākaunas, ja tu esi latvietis. Un, starp citu, ja tu domā, ka uz tevi tas neattiecas, jo tu esi krievs, tad atceries, ka izveda ne tikai latviešus, bet arī krievus un poļus. Tas ir režīms un ideoloģija. Viss nacionālisms ir apzināti uzkurināts un lietots dažu interesēs. Un visi, vai tie būtu krievi, poļi vai jebkas cits, kas šķērso viņu intereses, tiek negatīvi ietekmēti. Kāpēc Dievs to pieļauj? Jo ir Dieva perfektā griba, kur Dievs grib, ka mēs dzīvojam mierā, drošībā, veselībā un bagātībā, veidojot attiecības ar Dievu, un ir Viņa atļaujošā griba, kur cilvēks dara, kā viņš grib, un tad notiek tā, kā mēs negribam. Ne Dievs mūs soda, mēs paši sevi sodām.

„Un Tas Kungs tavus ienaidniekus, kas vien pret tevi celsies, nonāvēs tavā priekšā: pa vienu ceļu tie pret tevi izies, bet pa septiņiem ceļiem tie no tevis bēgs.” (5. Mozus 28:7)

No mums bēgs pa septiņiem ceļiem, ja mēs būsim katrs individuāli un visi kopā spēcīgi, – veidosim personiskas attiecības ar Dievu.

„Un Tas Kungs tevi nometīs zemē sakautu tavu ienaidnieku priekšā: pa vienu ceļu tu pret viņiem iziesi, bet pa septiņiem ceļiem tu no viņiem bēgsi, un tu būsi par biedinājumu visām zemes ķēniņu valstīm. ” (5. Mozus 28:25)

Ja tu nemeklēsi Dieva vaigu un nestaigāsi viņa ceļus, kas attiecas un katru individuāli un draudzi kopumā, tad pa vienu ceļu tu pie viņiem iziesi un pa septiņiem – bēgsi.

Dieva vārdā ir daudz atbildes.

Reiz kādi pēc hernhūtiešu atmodas atļāvās atstāt attiecības ar Dievu, kam sekoja nepareiza rīcība. Tam sekoja spēki, kas paverdzināja tautu. Ja sešpadsmit tūkstošus izveda toreiz, tad tagad latviešu skaits ir neskaitāmas reizes mazāk. Godīgi runājot, latvieši pašreiz iznīkst. Fakti runā paši par sevi. Kāds ir risinājums? Ir kādas lietas, kuras nekad un nekādos apstākļos nedrīkst atstāt. Mums ir jāveido personīgas attiecības ar Dievu, lai Dievs varētu mūs svētīt. Mums ir jāiepazīstina ar Kristu citi. Un, ja mūsu tauta masveidā atzīs Kristu, mēs būsim drošībā. Ja arī kāds ienaidnieks celsies pret mums, viņš kritīs. Pa vienu ceļu nāks, pa septiņiem bēgs! Ne primāra ir tehniskā drošība valstij, bet garīgā drošība, kam seko reālas svētības fiziskā plānā, arī valsts drošība. Tika aptaujāti vairāk nekā tūkstotis cilvēku, un viņi atbildēja, ka viņus visvairāk uztrauc veselības aprūpe un drošība. Un Jēzus saka, ka „Viņa brūcēs mēs esam dziedināti” un Viņš mums nav devis bailības garu, bet mīlestības, savaldības un gudrības garu. Psalmos rakstīts, ka nekāds ļaunums man nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies manam namam. Tūkstotis kritīs tev blakus, desmit tūkstoši pa labo roku, taču tevi tas neskar. Un, lai kas arī nenotiktu mūsu valstij, mēs cerēsim un ticēsim. Dievs tevi pasargās, ja tev būs attiecības ar Viņu.

Mēs dziedājām dziesmu ar vārdiem: „cauri dzelmēm Tu izved mūs, ļauj pa ūdens virsu staigāt”. Pēterim Viņš lika staigāt pa ūdens virsu, un, kamēr Pēteris skatījās uz Dievu, viņš staigāja pāri problēmām, bet, līdzko zaudēja fokusu uz Kristu, tā sāka grimt. Arī tavā dzīvē, ja tev ir personīgas attiecības ar Dievu, tevi nekas nespēj ietekmēt, tu staigā pa ūdens virsu, tev iekšā ir miers un prieks Svētajā Garā. Tu esi laimīgs cilvēks.

Šodien no rīta skatos pa logu – pa ielu staigā kāds vīrs. Izskatās solīds cilvēks, ar somiņu, tikai staigā tā jocīgi – vienā brīdī pa ielu, tad pa trotuāru. Nevar saprast – vai nu cilvēkam lēkme, vai viņš ir piedzēries. Visticamākais, otrais variantus. Mirklī, kad ieraudzīju, ka viņa pēcpuse ir netīra, es sapratu, ka viņš ir piedzēries, jau agri no rīta, kaut kur izvārtījies, visu nakti dzēris. Viņš kaut kur dodas, kaut ko meklē. Tev ir jābūt baznīcā, te ir tava vieta. Citādāk tu ej kaut kur, nezini kur, autopilotā un pats nesaproti, ko dari. Tā vietā, lai normāli atnāktu pie Kristus, lai slavētu Dievu, viņš vazājas ar netīru pēcpusi pa Siguldas ielām.

Drīz būs Līgo svētki, kad visi varēs atkal uzdzīvot. Man nekas nav pret svētkiem, kas palīdz latviešu kopībai, bet es esmu pret jebko, kas novērš mūsu skatu, fokusu no Jēzus. Līgo nozīmē „lai top svētīts”. Cilvēki apstaigā laukus un dzied „līgo, līgo”. Tie ir rituāli, arī orģijas, ar kuru palīdzību cilvēki domā, ka tiks svētītas viņu gaitas. Drīzumā būs pliko skrējiens. Šajā dienā esot atļautas seksuālas vaļības. Noģērbies, skraidi pliks pa lauku un tici, ka tavi lauki tiks svētīti. Neaizmirsti to darīt pareizajā laikā. Ieiet pirtī īstajā laikā, kad tur ir kosmiskais caurums, kā arī papardes ziedu sameklēt. Ja tu to darīsi pareizā laikā, saulgriežos, tad tev būs svētība, bagātība, skaistums un tā tālāk. Vienreiz nopeldies, pastaigā pliks pa lauku, padziedi līgo dziesmas un uzpin vainadziņus, kurus uzmet govij uz ragiem. Noīrē baltu zirgu, iejāj pa vārtiem, izjāj pareizā laikā. Man nav nekas pret svētkiem, bet, ja to saknes slēpjas elku kalpībā – esmu pret! Tev būs pielūgt Kungu savu Dievu. Nedarini sev elku tēlu! Tev būs kalpot Kungam savam Dievam! Nevis tad, kad tu pliks skriesi pa laukiem, bet tad, kad tu kalposi Viņam. Nevis tad, kad tu vainadziņus metīsi uz govju ragiem, nevis tad, kad tu lēksi pāri ugunskuram, ne tad, kad tu papardēs izvārtīsies, nedz arī tad, kad tu naktī iesi pirtī, bet tad, kad tu nāksi pie Kristus un izveidosi personīgas attiecības ar Viņu. Kāda jēga šiem svētkiem? Jo tur esot auglības dievs, visi grib būt veseli, auglīgi, bagāti. Veselības aprūpe un drošība ir tas, kas uztrauc mūsu tautu tieši elku kalpu dēļ, reliģijas dēļ. Dzīvais Dievs un Jēzus Kristus ir vienīgais ceļš, patiesība, dzīvība!

Mēs ar draudzi izmantosim šīs dienas, lai būtu kopā. Protams, būs pirts un citas izklaides, bet motīvs būs cits – lai atpūstos, būtu kopā. Mums ir viens Tēvs, mums ir viena ģimene!

„Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās un tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” (Marka 10:14)

Kas ir debesu valstība? Pilnīga harmonija ar Dievu, sakārtotas attiecības ar Dievu, kam seko labklājība, veselība, viss pārējais. Kas ir bērni? Kam pieder Dieva valstība? Bērniem, tas ir, mums. Tiem, kas tic uz Jēzu.

„Viss man ir atļauts, bet ne viss der.” (Pāvila 1. vēstule Korintiešiem 6:12)

„Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs.” (Efeziešiem 2:6)

Dievs tev ir devis spēku, ka tu vari staigāt pāri čūskām un skorpioniem un pāri ikvienam ienaidnieka spēkam un tas tev nekā nekaitēs. Tu esi līdz ar Kristu garā augšām celts un valdi kopā ar Kristu.

„Aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. ” (Efeziešiem 1:17-23)

Tev ir svarīgi zināt un saprast, kur tu sēdi – tu valdi pār visu. Varbūt ne viss ir tā, kā tu šobrīd vēlies, bet garā tev viss jau pieder! Tas ir pārlieku liels spēks! Pārlieku liels! Ja tev ir attiecības ar Kristu. Jēzus ir absolūts valdnieks, viss ir zem Viņa kājām, un, ja mēs esam Viņa miesa, tad viss ir zem mūsu kājām. Kamēr mēs neesam relikvijas, kamēr mūsu fokuss ir Jēzus, viss ir zem mūsu kājām.

Visas slimības, neauglība, nelāgs raksturs, nelabvēlīgi apstākļi, bailes, vājums, infekcijas, nabadzība, lāsti ir zem tavām kājām. Jo tu esi Dieva miesa. Mēs kā draudze valdām un viss ir zem mūsu kājām. Tev viss pieder. Tātad, pirmkārt, tev ir personīgas attiecības ar Dievu, kuras tu nekad un nekādos apstākļos tu nevari atstāt, citādāk tu pārvērtīsies par relikviju, otrkārt, Jēzus ir Galva, un mēs esam Viņa miesa. Tātad viss ir zem mūsu kājām. Mēs valdām, jo mums ir debesu Tētis, ar kuru mēs veidojam personīgas attiecības.

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Anna Brača