Lai arī Līga ir pavisam jauna sieviete, pastāv lietas, par kurām viņa nešaubās, un viena no tām ir pārliecība, ka Dievs eksistē. Taču šīs zināšanas vēl nenozīmē, ka cilvēks dzīvos un rīkosies pareizi. Tāpat arī Līga līdz brīdim, kamēr neiepazina Dievu personīgi, bija darījusi dažādas nepareizas lietas, kas negatīvi ietekmēja viņas dzīvi.

Līga stāsta: “Jau kopš bērnības ticu, ka Dievs ir. Esmu gājusi baznīcā un pat pabeigusi svētdienas skolu, taču, kad paaugos no Dieva atsvešinājos, un aizvien vairāk sāku interesēties par pasaulīgām lietām.

Mans raksturs un uzvedība vairs neliecināja, ka esmu kristiete. Bija brīži, kad kādu iemeslu dēļ varēju aizskart cilvēkus ar necenzētiem vārdiem, savām piezīmēm un izdarībām. Man patika laiku pavadīt jautrās kompānijās, kur daudz tika lietots alkohols un dažreiz šīs pasēdēšanas beidzās ar kautiņiem. Bieži vien aprunāju citus savā draugu lokā, bet dažreiz vienkārši cilvēkus ignorēju un nerunāju ar viņiem. Vēlāk kāds no pazīstamajiem mani iemācīja spēlēt azartspēles – spēļu automātus. No sākuma es to darīju pa retam, taču pēc tam tas pārvērtās par nekontrolējamu atkarību. Kad izdevās vinnēt lielāku naudas summu, turpināju spēlēt līdz atkal visu zaudēju, jo bija nepārvarama vēlme laimēt vēl vairāk. Pēc laika es sapratu, ka viss ir aizgājis pārāk tālu, un centos šo atkarību pārvarēt, ar draugiem saderot, ka vairs nespēlēsim, bet tik un tā pa kluso gājām un spēlējām. Bija skaidrs, ka saviem spēkiem nespēju tikt galā. Ar laiku man tas viss sāka arvien vairāk apnikt.

Tajā pat laikā Bībeli nelasīju, domāju, ka pietiek ar to, ko biju apguvusi svētdienas skolā un ko regulāri dzirdu dievkalpojumos baznīcā. Tur nemācīja, cik ļoti svarīgi ir izveidot personīgas attiecības ar Dievu, bet mācīja, ka ir ne tikai Debesis un elle, bet arī vidusceļš – šķīstītava. Mums mācīja – ja gadījumā cilvēks nomirst ar grēku, kas nav nopietns grēks, viņš nonāk šķīstītavā, bet pēc tam tāpat Debesīs! Taču vēlāk, lasot Bībeli un apmeklējot draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumus, sapratu, ka šķīstītava nemaz neeksistē. Biju arī pārpratusi Dieva žēlastību, jo zināju, – ja arī sagrēkošu, izdarīto vienkārši nožēlošu, bet pati vispār necentos mainīties un darīt pareizi. Tādēļ dzīvoju remdenu un kompromisu pilnu dzīvi, kur bija vieta gan grēkam, gan nepaklausībai Dievam. Aizbildinājos ar domu, ka mēs jau esam tikai cilvēki, tā attaisnojot iemeslu grēkot.

Tomēr mani nekad neatstāja sajūta, ka dzīve ir īsa, un tās laikā ir jāpieņem svarīgākais lēmums, – izvēlēties Dieva mīlestību vai noraidīt to, sekot Kristum vai pasaulei. Tā īpaši pastiprinājās brīžos, kad kāds no paziņām, kurš bija vēl jauns, piepeši nomira vai aizgāja bojā. Es aizdomājos, vai viņš diez ticēja Dievam? Un kas notiktu, ja viņa vietā būtu es? Tad es atskārtu, ka savu izvēli par labu Dievam mēs ikviens varam izdarīt tikai tik ilgi, kamēr esam dzīvi. Ir Debesis, ir elle, un nav nekāda vidusceļa.

Kādu laiku portālā draugiem.lv sarakstījos ar kādu sievieti, kura man daudz stāstīja par Dievu un draudzi “Kristus Pasaulei”. Mani tas ieinteresēja, un es sāku pati skatīties svētrunas draudzes mājas lapā. Tās man tik ļoti iepatikās, ka klausījos vienu dievkalpojumu pēc otra un arī cilvēku liecības, kas mani uzrunāja.

Skatījos jaunu puišu liecības, kuri savu dzīvi kādreiz bija pilnīgi norakstījuši alkoholā, narkotikās un izvirtībā un kuri tagad ir pilnīgi izmainīti cilvēki. Bet kāda sieviete bija dziedināta no audzēja ceturtajā stadijā. Jaunieši, kuriem nebija veicies attiecībās, ir atguvuši sirds mieru un tagad kalpo Dievam! Kaut ko tādu var izdarīt tikai Dievs! Tas bija iemesls, kāpēc arī es pieņēmu lēmumu atbraukt uz dievkalpojumu Rīgā.

Ierodoties dievkalpojumā, man patika cilvēku attieksme un draudzīgā izturēšanās. Man uzreiz sameklēja vietu, kur apsēsties, nāca klāt, lai iepazītos un aprunātos. Dievkalpojuma beigās mācītājs aicināja pieņemt Jēzu par savu Glābēju. Izmantojot šo iespēju, es nožēloju savus grēkus un ieaicināju Jēzu Kristu savā sirdī, pēc tam mācītājs par mani lūdza, lai topu pilnīgi jauns cilvēks. Pievienojoties draudzei, sāku ik dienas lasīt Bībeli, lūgt Dievu un ieklausīties mācītāja sludinātajā, sapratu, ka, dzīvot, kā līdz šim, nemainot savu uzvedību, vairs negribu, jo tas ne pie kā laba nav novedis.

Esmu sapratusi, ka elle ir reāla un arī Debesis tik tiešām pastāv! Ņemot nopietni visu, kas rakstīts Bībelē, ir izmainījušies mani uzskati par dzīvi. Tagad ļoti piedomāju līdz katrai savai darbībai. Es vairs nerunāju necenzētiem vārdiem, neaprunāju un cenšos neaizvainot cilvēkus ar savām piezīmēm vai izdarībām. Tāpat izvairos un nepavadu laiku kompānijās, kur tiek lietots alkohols un notiek kautiņi. Pateicoties pavadītajam laikam ar Dievu lūgšanās, esmu ieguvusi brīvību no azartspēļu atkarības. Man vairs nav ne mazākās vēlēšanās iet uz spēļu zāli un tērēt savu naudu. Tikai Dieva spēkā esmu uzvarējusi šo atkarību!

Kādreiz man bija bail cilvēkiem pastāstīt par Dievu, jo uztraucos, ko gan viņi par mani padomās, un cilvēku viedokli vērtēju augstāk par Dieva. Tagad es pazīstu savu Glābēju, mīlu Viņu un man ir vienaldzīgi, ko citi saka par mani, bet ir svarīgi, ko par mani domā Dievs! Man ir liels prieks stāstīt cilvēkiem par Jēzu Kristu, jo vēlos, lai arī viņi piedzīvo Dieva mīlestību, kādu es saņemu, kopš meklēju Dievu personīgi. Agrāk vai vēlāk mēs katrs būsim Viņa priekšā un atbildēsim par savu dzīvi un rīcību.

Draudzi “Kristus Pasaulei” un es apmeklēju jau apmēram gadu, un kopš maija arī mājas grupiņu Madonā. Es arī pati vēlos kalpot cilvēkiem un ar laiku vadīt pati savu mājas grupiņu. Šajā laikā Dievs ir mani izmainījis – es esmu jauns cilvēks, jo viss, kas ir bijis, ir pagājis! Es tagad zinu savu galveno mērķi – veltīt savu dzīvi Dievam. Cik forši ir dzīvot ar Viņu!

Es iedrošinu ikvienu vērsties pie Dieva, jo tikai Viņš spēj tev palīdzēt! Iesaku atnākt uz draudzi “Kristus Pasaulei”, jo šeit tik tiešām cilvēku dzīves mainās.

Līgas Beļaunieces liecību pierakstīja Līga Paņina