tomēr pusaudžu gados slimības dēļ nācās sevi ierobežot. Kad viņai bija sešpadsmit, pēc kādas garākas sporta nodarbības meitene vairs nespēja piecelties no gultas un staigāt. Pēc ārstu apmeklējuma tika uzstādīta diagnoze – deformējošā artroze, kas varētu progresēt un atstāt smagas sekas.“Atceros, ka jau skolas pirmajā klasē man ik pa laikam sāpēja ceļi un jutu tādu kā smaguma sajūtu locītavās – it kā pie kājām būtu piesieti smilšu maisiņi. Reiz pakāpos uz paaugstinājuma, balstoties uz ceļiem un vairs nevarēju nokāpt nost, jo sāpēja. Taču kā bērns domāju, ka tas ir normāli un nevienam neko neteicu. Ik pa laikam man bija grūti stāvēt un sēdēt, taču nepievērsu tam uzmanību. Sešpadsmit gadu vecumā sāku aktīvi nodarboties ar sportu un dejošanu. Gribēju profesionāli trenēties vieglatlētikā, jo man ļoti patīk skriet un dzīvot aktīvu dzīvesveidu. Sākumā viss bija labi, taču reiz pēc kādas intensīvas sporta nodarbības, aizejot atpakaļ uz kopmītnēm, sāku just tik spēcīgas sāpes mugurā, gurnos un kājās, ka nespēju piecelties no gultas. Draudzenes palīdzēja man nostāties uz kājām un nokāpt pa trepēm, lai aizietu uz stundām. Tas bija briesmīgi un turpinājās aptuveni nedēļu, līdz man kļuva labāk. Tad devos pie ārsta un pēc izmeklējumiem man noteica diagnozi – deformējošā artroze, kas ir hroniska locītavu slimība, un skolioze – deģeneratīvas pārmaiņas mugurkaula skriemeļos. Man nozīmēja ārstniecisko vingrošanu, taču, tā bija ļoti dārga, tāpēc nevarēju to bieži apmeklēt. Ārsts ieteica cerēt, ka slimība neprogresēs, jo citādi varu palikt ratiņkrēslā aptuveni trīsdesmit gadu vecumā. To dzirdot, mani pārņēma izmisums – domāju, ka mana dzīve ir pilnīgi nolemta un nav nekādu cerību.
Gribēju dzirdēt vairāku speciālistu viedokli, tāpēc devos pie cita mediķa, kurš man konstatēja, ka viena kāja ir īsāka nekā otra un abas ir līkas. Sākumā tam neticēju, jo nekad neviens to nebija pamanījis, taču ārsts parādīja, ka tā tiešām ir. Saslimšanas dēļ man nācās pamest darbu apģērbu veikalā, kur garas stundas bija jāpavada uz kājām, jo sāpju dēļ nespēju ilgstoši stāvēt. Arī mans sapnis par sportu bija pilnīgi sagrauts, jo lielāka fiziskā slodze varēja atkal izraisīt tādas sāpes, ka spētu tikai gulēt gultā. Tā es sāku daudz laika pavadīt mājās un centos izvairīties no aktivitātēm, kas man tik ļoti bija patikušas. Šad tad aizgāju uz ārstu ieteikto vingrošanu, kas uz īsu brīdi man palīdzēja, taču, tikko kā to neapmeklēju regulāri, tā sāpes atgriezās. Es pat nevarēju noturēt smagāku somu, jo uzreiz sāka sāpēt mugura. Kad sāpes kļuva pilnīgi neciešamas, dzēru medikamentus, taču tie palīdzēja tikai uz mirkli. Arī sēdēt bija grūti – visu laiku mainīju pozu un “dīdījos”, atbalstoties uz rokām, lai samazinātu spiedienu uz muguru. Mugurkaula skriemeļi bija izgājuši no savas vietas un sākuši izliekties uz āru, veidojot tādu kā trīsstūrveida izcilni, ko varēja viegli ieraudzīt un sataustīt.
Lai arī esmu optimiste, tomēr sapratu, ka ar šādām problēmām man būs jāsadzīvo visu mūžu. Paldies manai draudzenei, kas reiz uzaicināja atnākt līdzi uz kristīgo atpūtas pasākumu, pēc kura es sāku pamazām iepazīt Dievu un pēc tam ieguvu cerību, ka ar mani varētu notikt kāds brīnums, kas uzlabotu manu veselību. Sieviete, kas to organizēja, bija ļoti jauka un piedāvāja apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu. Tā kā Dievam biju ticējusi jau iepriekš, nolēmu, ka aiziešu paskatīties, kas tur notiek. Man iepatikās pārrunātās tēmas par Bībeli un es sāku mājas grupiņu apmeklēt regulāri. Arī pati centos lasīt Bībeli un ik pa laikam lūdzu Dievu par brīnumu – savu veselību. Kad uzzināju, ka notiks dziedināšanas dievkalpojums, ieplānoju to noteikti apmeklēt. Jau ienākot zālē, sajutu spēcīgu Dieva klātbūtni – caur visu ķermeni izgāja tāds kā strāvojums un sajutu vēsumu. Kad mācītājs sāka sludināt, es visa trīcēju un sēžot sajutu tādu kā kaulu krakšķēšanu un taisnošanos mugurā! Es jutos fantastiski, visas sāpes, ko no rīta biju jutusi, izzuda. Kad mācītājs teica, ka kādam no zālē esošajiem pašlaik tiek dziedināta mugura, sapratu, ka tā esmu es! Tas bija pārdabiski! Priecīga devos mājās, jo sapratu, ka viss tiešām ir pa īstam – esmu dziedināta! Nākamajā dienā jautāju mammai, lai patausta manu muguru un viņa pārsteigta teica, ka tur vairs nav izciļņa un palicis tikai mazs nelīdzenums. Skriemeļi bija nostājušies savās īstajās vietās! Nekad iepriekš nebiju iedomājusies, ka Dievs vienā mirklī var dziedināt no slimības, ar kuru mocījos vairākus gadus. Tiešām Dievs ir brīnumu Dievs un viņam nekas nav neiespējams!
Nākamajās dienās ieraduma pēc, paceļot smagu somu vai nesot maisiņus no veikala, gaidīju, ka atkal sāks sāpēt mugura, bet tā nenotika. Priecīga rādīju mammai, kā varu bez sāpēm celt un nest visu, ko vajag. Tagad arī strādāju fizisku darbu, kur ir jāceļ rokas uz augšu, ātri jākustas un jānes smagumi, taču man nekas nesāp. Kopš dievkalpojuma ne reizi vairs neesmu jutusies slikti. Es atkal varu skriet, dejot un darīt visu, ko vēlos. Man nav jādzer pretsāpju medikamenti un jāsēž mājās, izvairoties no fiziskas slodzes. Es pat izbaudu ilgstošu stāvēšanu, jo iepriekš man tas nebija iespējams. Varu sēdēt ar taisnu muguru, neatbalstoties uz rokām. Man ir sajūta, ka visa pasaule ir atvērta man un nākotne būs brīnišķīga, jo es varēšu izbaudīt visas fiziskās aktivitātes, ko vēlēšos. Es ļoti mīlu Dievu, kurš atbildēja uz manu lūgšanu pēc brīnuma! Mani draugi un ģimene ir pārsteigti par to, kas notika ar mani un es ikvienam saku, ka Tas ir Jēzus Kristus, kas mani dziedināja! Esmu regulāri mājas grupiņā un dievkalpojumā, jo zinu, ka tur mani gaida Dievs, kas ir reāls un dzīvs!
Es novēlu ikvienam cilvēkam, kuru moka veselības problēmas, ticēt, ka Dievs viņiem pieskarsies un dziedinās. Nepārstājiet ticēt Dieva brīnumiem! Tas, kurš tic, noteikti saņems!” ar prieku saka Lolita.
Lolitas Karlsones liecību pierakstīja Laura Gruševa
