Zigmāra dzīve ir spilgts pierādījums tam, ka lūgšana spēj visu. Tā pieceļ uz kājām tad, kad ārsti saka, ka cerību izdzīvot vairs nav, tā dod atbildes uz dažādiem jautājumiem, un pats galvenais – palīdz sastapt to, pēc kā ilgojas ikviens – patiesu mīlestību, kas nāk no Dieva un spēj izmainīt  dzīvi līdz nepazīšanai!

Mūsu  sarunā Zigmārs padalīsies ar savu pieredzi, kā lūgšana un ticība Dievam pārvērta viņa dzīvi.

Zigmār, pastāsti, lūdzu, vai Tu ticēji Dievam pirms ienāci draudzē „Kristus Pasaulei”?

Dievam es ticēju, var teikt, kopš bērnības. Par vecākiem varu teikt tā – mamma ticēja, tēvs, manuprāt, arī, bet turēja to klusībā. Uz baznīcu īpaši negājām, lai gan 8-10 gadu vecumā mani nokristīja, vienkārši pajautājot, vai es ticu Dievam. Lūgsanā laiku nepavadīju – man nebija personīgu attiecību ar Dievu, es vienkārši ticēju, ka Dievs ir.

Kāda bija Tava dzīve toreiz?

Ar šodienas skatījumu varu teikt, ka manai dzīvei nebija ne mērķu, ne vīzijas. Es nezināju, kāpēc es dzīvoju, ko es varētu darīt tālāk. Dzīvoju, kā sanāca. Vienīgais, ko es zināju – es vēlējos patiesu mīlestību, piepildījumu. Kaut ko tādu, kas liek tev vēlēties dzīvot un dod arī saprašanu, kāpēc tu esi šeit virs zemes. Es biju diezgan kautrīgs puisis, it īpaši ar meitenēm. Savā ziņā šis komplekss lika man kompensēt to citā sfērā. Tas izpaudās tā, ka es nodarbojos ļoti intensīvi ar basketbolu. Izliku sevi tur pilnībā, pārmērīgi trenējoties.  Reizēs, kad iekšēji jutos neapmierināts vai apbēdināts, mēdzu piedzerties. Es nedzēru regulāri, bet, ja to darīju, tad līdz nemaņai. Man bija tendence krist tādās kā galējībās. To iekšējo mazvērtības sajūtu aizstāju ar izrādīšanos: „Redz, kāds es basketbolists” vai piedzēros tā, ka neko neatceros nākamajā dienā.

Vai šādās reizēs nemēģināji lūgt Dievu pēc palīdzības?

Lai gan es ticēju Dievam, tomēr nemēdzu lūgt no Viņa palīdzību. Tomēr manā dzīvē ir kāds atgadījums, kad mana ģimene lūdza par mani Dievu un tas izdarīja neticamo. Tā bija reize, kad vēl pirms ienākšanas draudzē, sapratu, cik liels spēks ir lūgšanai. 1999.gadā, piektdienas vakarā, kad es biju pamatīgi piedzēries, sēdos pie stūres un sāku braukt tādā stāvoklī. Neko neatceros no tā vakara. Rezultātā es nokļuvu avārijā, kurā salauzu sprandu un sašķaidīju galvaskausu. Paldies Dievam, es biju viens mašīnā! Tam sekoja deviņu dienu koma. Slimnīcā ārsti maniem vecākiem pateica, ka es neizdzīvošu. Kā pēc tam man stāstīja vecāki, visa mana ģimene, kas nemēdza parasti iet uz baznīcu vai lūgt, šajā reizē mašīnā pie slimnīcas lūdza Dievu. Tas bija izmisuma stāvoklis, kad medicīniski neko nevarēja ietekmēt. Taču, kā var redzēt, šodien esmu dzīvs! Un pēc šīs lūgšanas, nezinu kā, bet viss tomēr bija citādāk. Es šodien esmu pie pilna saprāta, normāli runāju un dzīvoju. Pēc avarārijas man bija jāmācās dzīvot  no  jauna – es mācījos atpazīt cilvēkus, staigāt, ēst, kustēties. Pēc tam, kad atlabu, mēdzu iet kādā baznīcā, bet īsti neguvu to, ko meklēju. Es nesapratu Bībeli, nelūdzu Dievu, jo nezināju, kā to darīt, gāju vairāk rituāla pēc. Es nekad nesajutu Dieva klātbūtni vai kaut kādu iekšēju piepildījumu.

Kā notika Tava satikšanās ar Dievu?

Bija vasaras beigas, kad gāju cauri Ziedoņdārzam. Tur redzēju kādu bariņu ar sievietēm, kuras kaut ko stāstīja. Ejot garām, viņas mani apturēja un vēlējās parunāt. Lai gan es parasti ietu ar līkumu un neuzklausītu viņas, šoreiz vienkārši apstājos. Šīs sievietes sāka man stāstīt par Dievu un jautāt dažādas lietas. Tā nebija pirmā reize, kad kāds man stāsta par Dievu. Taču šoreiz mani tas tā aizķēra! Es jutu kaut ko īpašu. Pēc laiciņa ar mani sāka runāt arī meitene, pie kuras šobrīd esmu mājas grupiņā. Viņa mani uzaicināja uz lielu kristīgu pasākumu, kas norisinājās trīs dienas. Es divas reizes aizgāju un reāli piedzīvoju Dievu! Es nezinu,kā lai izskaidro, ko jutu, bet tas bija tas, ko meklēju – patiesa mīlestība un piepildījuma sajūta. Vēlāk šī meitene mani uzaicināja uz mājas grupiņu un dievkalpojumu draudzē „Kristus Pasaulei”. Dievkalpojumos mani pārsteidza sprediķi, jo nekad agrāk nebiju ko tādu dzirdējis – mācītājs par Dievu un dzīvi runāja ļoti tieši, skaidri un tas tiešām mani neatstāja vienaldzīgu! Manī bija nepārvarama vēlme izzināt Dievu. Man bija simts jautājumu par Dievu un Bībeli. Šķita, ka varētu pat apnikt ar tiem, bet šī meitene man vienmēr atbildēja.

Dievs pārdabiski manī ielika mīlestību un dzīvesprieku, tagad es saprotu, ka visam, ko es daru ar Dievu, ir pavisam cita jēga! Mana ikdiena vairs nav bezmērķīga. Tā iekšējā mazvērtība ir pazudusi, es vairs neieslīgstu galējībās, lai pašam sevi kaut kā pierādītu. Manī ir Dieva mīlestība, kas piepilda un es neizjūtu vajadzību ne pēc alkohola, ne cigaretēm. Man vienkārši to negribas! Esmu iemācījies paļauties uz Dievu, es zinu, ka Viņš man palīdzēs!

Draudzē iemācījos, ka ir svarīgi būt disciplinētam un plānot savu laiku ar Dievu- lūgšanai un Bībeles lasīšanai, jo tas pats no sevis nenotiks. Un tieši attiecībās ar Dievu es gūstu to prieku un piepildījumu! Esmu sācis stāstīt arī citiem cilvēkiem par Jēzu. Sapratu, ka Dieva mīlestība ir tas, kas bīda šo pasauli, un, ja tu mīli Dievu, tu ievērosi Viņa principus. Pārējās lietas ir pakārtotas.

Ko Tu ieteiktu citiem cilvēkiem?

Apzinies to, ka tu pats pilnībā nenosaki savu dzīvi. Mūsu radītājs ir Dievs, un ja mēs ievērojam Viņa principus un dzīvojam ar Viņu, viss būs kārtībā. Dieva mīlestība ir risinājums tajās situācijās, kad cilvēkam nevar palīdzēt ne nauda, ne ārsti, ne draugi un ne vecāki. Dievs Tev var palīzēt visneprognozējamākos veidos!

Zigmāra Lapsas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa