Kad Iveta kādu laiku bija apmeklējusi draudzi „Kristus Pasaulei”, viņa devās uz tās trīs dienu semināru jeb inkaunteru,
kur ieguva brīvību no pirmajā mirklī šķietami sīkas lietas, kas bija sākusi kontrolēt viņas dzīvi.

Tālāk stāsta Iveta pati: „Apmēram pirms pusotra gada interneta portālā Draugiem.lv sāku spēlēt kādu spēli ar nosaukumu „Okeānija”. Tā man iepatikās un aizrāva jau no pirmā brīža tik ļoti, ka katru dienu tai veltīju savu laiku un uzmanību. Gribējās pārspēt draugus, kuri bija krietni agrāk uzsākuši šo aizraušanos, un tikuši jau citā līmenī. Spēlē bija dimantiņi, kurus varēja iegādāties par īstu naudu. Es arī tērēju tiem savas finanses, lai ātrāk tiktu uz priekšu, jo azarts brīžiem bija tik liels, ka negribējās apstāties. Nemanot „Okeānijas” spēle jau tā bija ienākusi manā dzīvē, ka ikdienā ieņēma pirmo vietu. Kad no rītiem pamodos, lai dotos uz darbu, vienmēr pirmais, ko izdarīju, – ieslēdzu datoru, lai pēc kafijas pagatavošanas ar visu sirdi un dvēseli varētu mesties spēlē.”

„Ikreiz, kad braucu uz pāris dienām prom no mājām, uztraucos, – vai tur, kur dodos, būs internets, jo man bija ļoti svarīgi zināt, ka varēšu ieiet „Okeānijā”, lai pabarotu virtuālos dzīvniekus un novāktu augus. Kad mājās uz vairāk nekā dienu pazuda internets, šķita, ka dzīve apstājusies. Nemanot biju tādā atkarībā, ka daudz ko bieži vien nepaspēju paveikt, jo lielākā daļa brīvā laika pagāja spēlējot.”

Kad Iveta devās uz inkaunteru, viņa ticēja, ka tas būs labs sākums, lai iepazītu Dievu. Dienu pirms brauciena uz šo nometni Iveta sāka uztraukties, kurš gan apkops viņas „Okeānijas” pasauli. Viņa pat izrēķināja, kad virtuālie kvieši sapūs, un nolēma, ka otrajā inkauntera dienā obligāti zvanīs vīram, lai tas novāc ražu viņas vietā.

Ierodoties inkaunterā, Iveta uzreiz sajuta Dieva klātbūtni, kas izpaudās kā liels miers un prieks. Pirmo reizi dzīvē sieviete paskatījās uz savu „Okeānijas” atkarību no malas un sāka saprast, kā tā ir kontrolējusi viņas dzīvi.

„Cilvēki man visapkārt bija tik miera pilni. Viņi no rīta pirms brokastīm lasīja Bībeli un runāja par Dieva lietām. Tur nebija ne mūzikas skaļuma, ne lieka TV trokšņa, tikai papīra čaukstoņa, pāršķirot grāmatu lapas. Tas bija liels pretstats manai satrauktajai dzīvei pie datora ekrāna. Šeit, esot Dieva klātbūtnē, man radās vēlēšanās dzīvot pēc Viņa prāta un atbrīvoties no savas atkarības. Sāku apzināties, cik šī spēle ir mazsvarīga un nevajadzīga. Dievs mani uzrunāja, ka jāpieņem lēmums vairs nespēlēt „Okeāniju”. Es to pieņēmu, tādēļ otrajā inkauntera dienā nemaz nezvanīju vīram un nelūdzu spēlēt manā vietā. Par to vairs nesatraucos, jo dvēselē bija ienācis miers – Dievs bija no šīs problēmas atbrīvojis. Mana sirds gavilēja, es sapratu, ka esmu bijusi kā verdzene, kura nupat izbēgusi no vergturiem. Aleluja!”

Kad Iveta atgriezās mājās, viņa turējās pie sava lēmuma nekad vairs neatsākt spēlēt šo spēli.

„Esmu tiešām priecīga, ka mana ikdiena tagad ir daudz mierīgāka, un „Okeānija” vairs neaizņem laiku un prātu. Man vairs nav jāpavada garas stundas bezjēdzīgā nodarbē un nepārtraukti par to jāsatraucas. Tā vietā es varu darīt lietas, kas patiešām ir svarīgas un vajadzīgas. Atdod Dievam to, kas tev traucē, un tu iegūsi patiesu brīvību!” ikvienam novēl Iveta. Viņa ir pateicīga par Jēzus Kristus lielo mīlestību un gādību, atklājot problēmu, ko viņa nebija apzinājusies, lai arī tā jau bija sākusi kontrolēt viņas ikdienu un sagādāt raizes. Dievs ir tik labs!

Ivetas Kļavinskas liecību pierakstīja Laura Gruševa