Man ir pilnīga vara

“Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojā ejas.” (Psalms 107:20)

Kas ir dziedināšanas avots? Tas ir visaugstais Dievs un Viņa vārds, Bībele, kas atklāj Viņu. Dieva vārdā ir rakstīts, ka Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus.

“Mans dēls, ievēro manus vārdus, un lai tava auss nosliecas manai runai pretī! Lai tie neizslīd no tavas apziņas un redzes loka; saglabā tos savā sirdī! Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina.” (Salamana pamācības 4:20-22)

Tu dzirdi vai lasi Dieva vārdu, un tas dziedina. Diemžēl reizēm ir tādi brīži, kad viss krīt laukā no rokām, pat tad, ja tu esi ar Dievu. Tas nozīmē to, ka nepietiek ticēt tikai šodien vai vakar, bet nepārtraukti ir jāpieaug un jāpilnveidojas Dievā, jo mēs neesam pilnīgi. Dieva griba ir, ka mēs tuvojamies Viņam un kļūstam pilnīgāki.

“Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mateja evaņģēlijs 5:48)

Tā saka Dieva vārds. Pilnīgs nozīmē svēts. Dziedināšana arī ir tiekšanās pēc pilnības. Dziedināšana ir vajadzīga ne tikai mūsu miesai, bet arī garam, dvēselei, emocijām, finansēm, attiecībām, visur. Dziedināšana nav tikai vienas dienas darbs, tas ir process. Šodien Dievs šī procesa ietvaros pie tevis kaut ko paveiks. Āmen! Lai Dievs palīdz tev lasīt un saprast. Sprediķa nosaukums ir “Pilnīga vara!” vai arī “Man ir pilnīga vara!”

“Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.” (1. Mozus 1:28)

Dievs radīja pirmos cilvēkus, vīrieti un sievieti, svētīja tos, lika vairoties, piepildīt zemi, pakļaut to sev un valdīt pār to. Dievs, kurš ir pilnīgs, radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības. Cilvēks ir radīts pilnīgs. Pirmie cilvēki bija pilnīgi, svēti, viņi dzīvoja mūžīgi jeb bija nemirstīgi, viņiem nebija slimības, viņi nezināja, kas ir naids, grēks, viņi pat nezināja to, kas ir kauns, jo staigāja kaili, viņi nepazina iekāri vai nepareizas attiecības. Pirmie cilvēki nepazina karu, depresiju un nabadzību. Viņi dzīvoja paradīzē uz zemes. Tāds ir Dieva plāns cilvēkiem. Pilnīgs Dievs radīja pilnīgus cilvēkus. Cilvēks ir radīts, lai valdītu. Pār ko? Pirmkārt pār sevi – sevi kontrolēt, valdīt pār slimībām, nabadzību, depresiju, ļaunajiem gariem un pakļaut tos. Cilvēks ir radīts, lai baudītu pilnību. Nevis valdīt citam pār citu, bet pār sevi, un baudīt visu to pilnību, kādu Dievs mums ir paredzējis.

“Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā.” (Jāņa evaņģēlijs 12:31)

Šie ir Jēzus vārdi. Viņš runā par Savu nāvi pie krusta. Ar Savu upuri, ar izlietajām asinīm Viņš samaksāja pilnu cenu, lai mēs, kas grēkos krituši, varam atgriezties pilnībā. Viņš saka: “Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā.” Par kādu pasaules valdnieku runā Jēzus? Lielākoties kristieši apgalvo, ka Dievs valda un Viņam pieder neierobežota vara, bet tā nav taisnība. Ja Dievam būtu neierobežota vara, tad velns nevaldītu virs zemes. Tad nebūtu tāda situācija, kā šodien, kad cilvēki domā, uz kuru pusi bēgt, ja sāksies karš. Tu neesi par to domājis? Kāpēc ir karš uz zemes? Kas valda šo karojošo cilvēku galvās un sirdīs? Kāpēc ir pilnas slimnīcas un cilvēki mirst no vēža un dažādām dīvainām un nenosakāmām slimībām? Kāpēc ir naids, šķiršanās, bezpajumtnieki? Šīs pasaules valdnieks ir velns, un viņš valda uz zemes, un Dievs nevalda šajās vietās. Kaut Dievam pieder visa vara, Viņš cilvēkam ļauj brīvprātīgi izvēlēties ielaist Viņu savā dzīvē vai nē. Ja cilvēks pakļaujas velna gribai, Dievs nevalda šī cilvēka dzīvē. Mēs domājam, ka mēs paši pārvaldām savu dzīvi, bet tas tā gluži nav. Ir divi spēki – Dievs un velns. Vai nu tu pakļaujies Dievam, vai nu tu pakļaujies velnam, vidusceļa nav.

Šīs pasaules valdnieks dabūs savu spriedumu, saka Jēzus Kristus. Kādu spriedumu, kāpēc, par ko? Dievs radīja prefektus cilvēkus, taču cilvēks izvēlējās nepaklausīt Dievam. Jau Ēdenes dārzā Dievs deva noteikumus – no kādiem augļiem ēst, no kādiem neēst, tas ir jāsaprot simboliski. Ja cilvēks arī turpmāk vēlējās būt pilnīgs, baudīt Dieva klātbūtni un Viņa svētības, bija jāpaklausa šiem noteikumiem. Cilvēks izvēlējās nepaklausīt Dievam. Tas notika tajā brīdī, kad sātans kārdināja Ievu nobaudīt aizliegto augli, un cilvēks iedomājās, ka pats var noteikt, kas ir labs un kas ir slikts. Velns kārdināja baudīt no laba un ļauna atzīšanas koka jeb kārdināja cilvēkam pašam noteikt, kā dzīvot, bez Dieva. Cilvēks sagrēkoja, krita, tika izdzīts no paradīzes dārza, zaudēja mūžīgo dzīvību, parādījās slimības, naids. To varu, ko Dievs viņam bija piešķīris, cilvēks atdeva velnam – pasaules valdniekam. Dievs iecēla cilvēku valdīt, bet cilvēks atdeva savu varu velnam, domādams, ka tādā veidā valdīs. Ko dara Dievs?

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Dievs nāca cilvēka miesā virs zemes, nomira pie krusta par mūsu grēkiem, jo bez asins izliešanas nav grēku piedošanas, un ikviens, kas tic, ka Jēzus ir nomiris personīgi par viņu, atgriežas tajā stāvoklī, kurā bija pirmie cilvēki. Tu atgūsti mūžīgo dzīvību, Svētais Gars atgriežas tevī un tu kļūsti pilnīgs. Tu atgūsti varu, ko biji atdevis velnam, un atgūsti to stāvokli, kādā Dievs tevi ir radījis. Tev pieder pilnīga vara. Tad kāpēc mēs joprojām esam tādi nepilnīgi?

“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

Cilvēks sastāv no dvēseles, gara un miesas. Dvēsele sastāv no prāta, gribas un emocijām. Tajā brīdī, kad tu atzīsti Kristus upuri un notici tam, Svētais Gars atgriežas tevī un pārrada tevi par jaunu cilvēku. Iekšēji tavs gars ir jauns cilvēks, miesa paliek tāda pati, kāda bija. No šī brīža tu tuvojies Dievam, lūdz, lasi Dieva vārdu, uzzini par to, kādu Dievs tevi grib redzēt, un soli pa solim tava miesa un visa tava dzīve pieskaņojas tavam jaunajam cilvēkam, un šis process notiek visas dzīves garumā līdz brīdim, kad atstājam zemes dzīvi un nonākam debess mājoklī. Diemžēl šis lāsts – nomiršana, nav atcelts, mēs katrs reiz mirsim. Taču tu esi jauns cilvēks, dzīvs darīts Kristū, tavas emocijas un prāts atjaunojas. Bībele saka – atjaunojieties savā sirds prātā, kļūsties svēti kā Es esmu svēts, pilnveidojieties.

“Līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.” (Vēstule Efeziešiem 4:22-24)

Dziedināšana ir process. Kāds no mums tieši šodien saņems konkrētu dziedināšanu, konkrētu atbildi līdz nākamajai problēmām, līdz nākamajām izmaiņām. Tas notiek dienu pēc dienas, soli pa solim – mēs maināmies un ejam uz pilnību. Tā ir pilnīga vara. Tev pieder pilnīga var. Tu taču negribi tikai vienu dziedināšanu, tu gribi pilnveidot visu savu dzīvi!

“Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.”” (Mateja evaņģēlijs 28:18)

Jēzum ir dota visa vara, bet Dievs tev neuzspiež Savu gribu. Tur, kur cilvēks izvēlas neiet Dieva mīlestībā, tur pasaules valdnieks velns turpina valdīt – cilvēkos, ģimenēs, draudzēs, valstīs, pasaulē. Kur ir vairāk izvirtības, tur ir mazāk Dieva svētības. Jēzum pieder visa vara, bet tas vēl nav viss.

“Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem.” (Mateja evaņģēlijs 9:8)

Jēzus dziedināja kādu cilvēku, kurš bija katastrofāli slims, triekas ķerts. Cilvēki, to redzot, pateicās Dievam, kas tādu varu ir devis cilvēkiem. Šeit ir rakstīts, ka ne tikai Dievam pieder vara, bet arī Viņa cilvēkiem. Dieva cilvēks ir ikviens kristietis, nevis kāds īpaši svētais, bet ikviens, kurš tic Jēzum, tiek apveltīts ar varu, kas nāk no Dieva.

“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva.” (Jāņa evaņģēlijs 14:12)

Ko Jēzus darīja? Uzmodināja mirušos, dziedināja slimos. Viņš mums nodemonstrēja, kā var dzīvot bez grēka un dzīvot svētītu dzīvi. Viņš samaksāja pilnu cenu par mums, izpērkot no grēka varas. Viņš staigāja pa ūdens virsu, apsauca vētru, pabaroja piecus tūkstošus cilvēku ar piecām maizēm un divām zivīm. Viņš darīja brīnumus un zīmes. Viņa ietekme ir milzīga pasaulē līdz šim brīdim un arī turpmāk. Jēzus ir Valdnieks, Kungs un Ķēniņš. Dievam vienam pieder vara. Visur, kur mēs ļaujam Viņam valdīt, Viņš valda. Dievs ir džentelmenis, Viņš nekad neuzspiež Savu gribu. Atceries, ja kāds cilvēks tev mēģina uzspiest savu gribu, tas nav Dievs. Ikvienam ir tiesības izteikt savu viedokli, bet tajā brīdī, kad tev kaut ko sāk uzspiest, tas nav Dievs. Dievs nekad neuzspiež Savu viedokli. Dievs ir reāls, tomēr Viņš mums katram dod iespēju izvēlēties: „Lūk, Es esmu, tu vari ticēt vai neticēt Man, izlem pats. Tu vari izvēlēties, kam pakļauties – Man vai pasaules valdniekam. Es tevi svētīšu, velns tevi pazudinās.” Ir elle un ir debesis, un mēs paši izvēlamies to, uz kurieni doties. Gan debesis, gan elle sākas jau virs zemes, un daudzi no mums to jau ir izbaudījuši.

Dievs dod Savu varu cilvēkiem. Vai tu spēj iedomāties, cik liela vara tev ir dota? Jēzus virs zemes bija vienlaicīgi Dievs un cilvēks, un Viņš mums saka, ka ikvienu lietu, ko Viņš darīja gan kā Dievs, gan kā cilvēks, arī mēs spējam darīt. Tā ir liela vara, ko Jēzus mums dod. Reiz Jēzus kopā ar Saviem mācekļiem sēdās laivā un devās pāri jūrai, kas nebūt nebija liela izmēra, bet tomēr saucās par jūru. Pēc kalpošanas Jēzus bija noguris un gulēja laivas galā, taču šī brauciena laikā izcēlās stipra un spēcīga vētra. Vējš svaidīja laivu, laivā smēlās ūdens un mācekļi bija izbijušies. Viņi gāja pie Jēzus un modināja Viņu. Ja Jēzus ir laivā kopā ar tevi, tu nevari nogrimt! Jēzus gulēja, mācekļi Viņu modināja, un Jēzus, no miega piecēlies, apsauca vētru, sacīdams: „Klusu, mierā!”

„Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. ” (Marka evaņģēlijs 4:39)

Iestājās pilnīgs klusums. Jēzus grib tev dot nevis vienu dziedināšanu, bet pilnīgu dziedināšanu. Iespējams, tu vēlies no Dieva saņemt tikai vienu svētību, bet Viņš tev vēlas dot pilnu buķeti ar svētībām. Varbūt tu gribi saņemt Dieva pieskārienu, bet Viņš tev vēlas dot pilnīgu Savu klātbūtni ik brīdi. Pilnīgs Dievs deva pavēli, un iestājās pilnīgs klusums.

„Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: “Viss piepildīts!” Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam.” (Jāņa evaņģēlijs 19:30)

Kad Jēzus mira, Viņš teica: „Viss piepildīts.” Dievam ir atbilde uz ikvienu tavu vajadzību, jo viss ir piepildīts.

„Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas.” (Psalms 103:3)

Dievs piedod visus grēkus un dziedē visas vainas. Varbūt tu gribi, lai Dievs tev piedod kādu konkrētu grēku, bet Viņš piedod visus tavus grēkus, jo nav tādu lietu, ko Dievs nespētu piedot. Nav tādu atkarību, no kurām Dievs nespētu atbrīvot. Nav tādu cilvēku, ko Dievs nespētu izmainīt, vienīgi tie, kuri nevēlas pārmaiņas. Dievam pieder pilnīga vara, un Viņš Savu varu deleģē mums, ticīgajiem. Viss ir piepildīts.

Es atgriezos pie Dieva 2000. gada 17. martā. Mans atgriešanās stāsts ir skaists, un to var izlasīt grāmatā, kurā ir mana liecība. Tajā brīdī, kad es atgriezos, es reāli redzēju garu pasauli, un tas turpinājās aptuveni nedēļu. Es redzēju un dzirdēju dēmonus un velnus, un tieši tikpat skaidri es dzirdēju arī Dieva balsi. Dievs sūtīja Savus eņģeļus, un viņu pavadībā es skaitīju grēku nožēlas lūgšanu. Tas notika aukstā un pretīgā cietuma kamerā, kas atradās pagrabā, un es tur biju viens. Es lūdzu grēku nožēlas lūgšanu, un Dievs ar spēku ienāca manā garā un dzīvē. Tajā brīdī, kad es piesaucu Jēzus Vārdu, šie dēmoni aizgriezās prom no manis un vairs nevarēja uz mani paskatīties. Daži dēmoni centās mani iežēlināt un lūdzās: „Nepiesauc vairs šo Vārdu, mums sāp.” Citi sāka draudēt: „Mēs nekad tevi neliksim mierā, mēs atriebsimies.” Lai ko viņi teica, neviens no šiem dēmoniem vairs nevarēja uz mani paskatīties. Tas bija milzīgs spēks un vara, kas pēkšņi ienāca manā dzīvē, un pat velns vairs nespēja uz mani skatīties. Šo garīgo pasauli es redzēju tik pat skaidri, kā redzu šeit zālē sēdošos cilvēkus. Ļaunie gari bija it visur, gan sienās, gan griestos, un tie bija dažādos izmēros – gan lieli, gan mazi. Lai arī mēs neredzam, arī dievkalpojumā ir dēmoni, jo tie mājo cilvēkos un dažādās cilvēku dzīves sfērās, kuras pagaidām vēl nav uzticētas Dievam. Lietās, kuras vēl aizvien neesam atdevuši Dievam, valda velns, un tas notiek pavisam reāli, jo tie ir īsti ļaunie gari, īstas būtnes. Bībele saka, ka mums ir jācīnās nevis pret miesu un asinīm, bet gan pret valdībām un varām, šīs pasaules valdniekiem, ļaunajiem gariem pasaules gaisa telpā. Atmosfērā ir pilns ar ļaunajiem gariem. Tieši ļaunie gari ir tie, kas izsauc nepareizas domas, emocijas un vēlmes. Ja mēs tam pakļaujamies, velns valda mūsu dzīvēs. Tomēr par mums ir pienests pilnīgs upuris, Jēzus Kristus, un mums ir dota pilnīga vara, jo viss ir piepildīts.

„Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (Lūkas evaņģēlijs 10:19)

Tu vari staigāt pāri ikvienam ienaidnieka spēkam, jo tev pieder vara pār velnu un viņa eņģeļiem, kā arī pār sevi. Tev ir pilnīga vara pār absolūti visām savas dzīves sfērām. Tu esi jauns, pilnīgs cilvēks. Pēc tam, kad Jēzus bija nomierinājis un apsaucis vētru, Viņš sacīja mācekļiem: „Jūs, mazticīgie, kur ir jūsu ticība?” Jēzus toreiz mierīgi gulēja, bet mācekļi bija panikā. Jēzus gaidīja, ka mācekļi paši nostāsies un teiks: „Klusu, mierā Jēzus Vārdā!” Jēzus no tevis sagaida, ka tu ne tikai gaidīsi, ka par tevi aizlūdz, kas arī, protams, ir labi, bet ka tu pats ņemsi varu un lūgsi par citiem. Jēzus gaida, ka tu pats ņemsi to varu, ko Dievs tev ir devis, un lietosi to. Nepietiek tikai lūgt, lai Dievs dod – ej un pats paņem to, ko Viņš tev sagatavojis. Tev pieder vara un tev nav nekas neiespējams!

„Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Tas, kurš tic, spēj visu. Bībelē ir teikts: „Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Tas, kurš mūs dara stiprus, ir Dieva Gars, Dieva vārds, kas mūsos mājo. Dievs man ir piešķīris varu tāpēc, ka esmu Viņu pieņēmis kā savu Tēti, Viņš ir Ķēniņš un Karalis. Es esmu princis, un man pieder Karaļa vara gan pār velnu, gan apstākļiem, gan arī pār sevi, un es valdu.

„Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības.” (Mateja evaņģēlijs 10:1)

Jēzus Saviem mācekļiem deva varu dziedināt visas sērgas un slimības. Jēzus aicina arī tevi un saka: „Tev ir vara pār nešķīstiem gariem un vara dziedināt visas sērgas un slimības, lai arī kādas un cik daudz tās būtu.” Ticība ir saite starp realitāti jeb tagadni un atbildi no Dieva, dziedināšanu un pilnības iegūšanu. Tāpēc Jēzus jautāja mācekļiem, kur ir viņu pašu ticība. Visas atbildes mēs saņemam ticībā.

„(..) cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā.” (Vēstule Efeziešiem 1:19-21)

Tieši pie tevis parādās pārlieku liels spēka mērs, kas ir augstāks par ikvienu valdību, varu un vārdu, kas tiek minēts vai nu šajā laikā, vai nākamajā. Pasaules uzvarētājs ir tikai tas, kurš tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Tu esi uzvarētājs, lauva no Jūdas cilts. Tev nav nekas neiespējams, jo tavs Tētiņš ir Visuvarenais priekšnieks, Kuram nav nekas neiespējams. Tavs Tētis tevi mīl, un Viņš ir iestājies par tevi. Kad Dievs izlies Savu svētību, tev maz neliksies. Tev nevajag vienu dziedināšanu vai vienu svētību, tev vajag visu, šodien un tūlīt.

„Un, kad vakars metās, tie atveda pie Viņa daudzus velna apsēstus, un Viņš (ļaunos) garus izdzina ar vārdu un dziedināja visus sērdzīgos, ka piepildītos Jesajas vārdi, kas saka: Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.” (Mateja evaņģēlijs 8:16-17)

Pie Jēzus atveda daudzus cilvēkus, un Viņš dziedināja visus sērdzīgos. Arī tu esi atnācis pie Jēzus, lai saņemtu dziedināšanu, tādēļ nedomā, ka tu esi izņēmums. Tas attiecas arī uz tevi. Jēzus ir teicis: „Ko Es saku jums, to Es saku visiem.” Dieva vārds attiecas uz katru no mums. Tev pieder visa vara pār slimībām un dažādiem apstākļiem savā dzīvē. Šo lasot, tava ticība ceļas, un būs brīnumi. Jēzus pie krusta uzņēmās tavas vājības, visas sērgas un ciešanas. Tev nav jācieš, bet gan jātic savai dziedināšanai, brīvībai, mūžīgai dzīvībai un pilnībai. Tev tas ir jāpieņem. Protams, es neko tev nevaru uzspiest, bet es gribētu, ka tu pieņem šo vēsti.

Ne tikai Jēzus bija tas, kurš dziedināja visus sērdzīgos, kas nāca pie Viņa.

„(..)neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvēs, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu. Arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti.” (Apustuļu darbi 5:15-16)

Cilvēkiem vajadzēja nonākt vien Pētera ēnā, lai tiktu dziedināti. Visi cilvēki, kuriem bija dažādas problēmas un kuri nāca pie Pētera, tika dziedināti. Jēzus mājoja Pēterī, un Jēzus mājo ikvienā, kas Viņam tic. Tev ir spēks un vara, tu esi pilnīgs, ja esi pieņēmis Jēzu par savu Glābēju un Draugu, ja tavs Tēvs ir Ķēniņš. Ne vienmēr atnāk tūlītēja fiziska, redzama atbilde uz tavu vajadzību. Reizēm to var ieraudzīt uzreiz, taču reizēm ir jāpaiet kādam laikam. Es jau sākumā minēju, ka tas ir process, kura laikā mūsu miesa un dvēsele pieskaņojas jaunajam cilvēkam.

Vai vienmēr atnāk fiziska un redzama atbilde uz tavu vajadzību? Kā tas notiek dzīvē? Dažreiz, un arī šodien tā noteikti būs, ka tu kaut ko saņemsi uzreiz. Bet, kā jau es sākumā minēju, dziedināšana ir process, kad mūsu dvēsele un miesa pieskaņojas jaunajam cilvēkam. Mēs atzīstam grēkus un dažādas nepareizas lietas, pilnveidojamies paši un līdz ar to pilnība atnāk arī mūsos.

Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns.

Jebkurā gadījumā, nav svarīgi, kad tu fiziski ieraugi savu dziedināšanu vai atbildi uz lūgšanu, dziedināts tu esi jau tagad! Jēzus saka: “Kur ir tava ticība?” Ticība neredz fiziski. Ticība vispirms tic, un pēc tam ierauga. Bet neticība saka: “Tad, kad es ieraudzīšu, es ticēšu!” Bet tu nekad tā arī neieraudzīsi, ja neticēsi. Jēzus saka: “Ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību!” Tātad, pieņemot Kristu, tajā pašā brīdī tu tiec pārradīts par jaunu radījumu un tev pieder pilnība. Visas slimības, nabadzība un lāsti ir salauzti. Jau tagad tu iekšēji esi dziedināts un tas parādās fiziski. Tomēr dziedināšana ir pilnveides process līdz mūža beigām.

Kad es pieņēmu Jēzu par savu Glābēju, vienā mirklī Dievs mani atbrīvoja no narkotikām un alkohola. Nebija tā, ka man ļoti gribētos lietot, bet es atturētos saviem spēkiem, jo ārsts būtu man iešuvis ampulu vai iekodējis, ka varu nomirt. Man pašam vairs nav ne mazākās vēlmes, un šīs lietas ir vienaldzīgas! Kā tas ir iespējams? Trīspadsmit gadus es biju lietojis narkotikas, un ne jau vieglās, bet smagās narkotikas. Man bija sadurstītas vēnas, nožēlojama dzīve un cietumi. Un pēkšņi, vienā dienā, man vairs nav nekādas vēlmes to darīt! Kopš tās dienas, kad es atvēru savu sirdi Jēzum Kristum, man vairs nav šādas vēlmes vispār. Alkohols man ir pilnīgi vienaldzīgs. Kā tas var būt? Redzi, var būt! Kad Dievs ienāk tavā dzīvē un kad Jēzus saka: “Klusu, mierā!” tad tavas dzīves vētrā iestājas pilnīgs klusums! Atnāk pilnīga dziedināšana un pilnīga brīvība! Ja tev ir Jēzus, tev ir viss.

Tomēr man vēl bija tāda problēma – smēķēšana. Es to turpināju darīt un nebija tā, ka šī atkarība man būtu kā ar roku noņemta. Nebija tā, kā ar narkotikām un alkoholu, no kuriem es kļuvu brīvs vienā brīdī. Man gribējās smēķēt, un es to arī darīju. Katru dienu es zināju, ka tas nav labi. Svētais Gars uz mani runāja, ka man no tā ir jātiek vaļā, taču roka pati sniedzās pēc cigaretes, paņēma smēķi un es smēķēju. Desmitām reižu es pats sev teicu: “Šī ir pēdējā!” Pienāca Jaunais gads. Atceros, kā stāvēju cietumā uz balkona, izvilku cigareti un apņēmos – nu šī tiešām būs pēdējā! Sākšu Jauno gadu bez nikotīna! Svinīgi atvadīšos no šī netikuma. Nopīpēju cigareti kārtīgi līdz galam, kaut arī iekšēji jutu: “Met tagad to nost! Nesmēķē to pēdējo vairs vispār, neatvadies no tās. Netiksi tā vaļā no smēķēšanas!” Es vēl tagad labi atceros, tas bija tik romantiski! Bija krēsla un es, kā daudzi smēķētāji to prot, izsmēķi aizlidināju slaidā lokā un redzēju, kā oglīte nokūp gaisā. Šī tiešām ir pēdējā!

Taču otrā rītā mana roka atkal ņēma cigareti un smēķēja! Jaunais gads neko nemaina tavā dzīvē. Tikai Jēzus maina tevi no iekšienes un tikai tad tava dzīve mainās! Tikai Viņš var tevi izmainīt iekšēji. Es cīnījos, košļāju dažādas košļājamās gumijas, izmantoju citus līdzekļus un beigās atmetu smēķēšanu. Taču es nevarētu teikt, ka Dievs mani būtu no tā atbrīvojis pārdabiskā veidā. Es atmetu smēķēt, bet šajā reizē Dievs mani pamudināja un iemācīja, kā ar to pašam tikt galā. Viņš deva man spēku tikt galā pašam, taču ne jau bez Dieva līdzdalības. Ar Viņa palīdzību un motivēšanu es tiku galā.

Tātad, kaut kādas atkarības Dievs paņēma no manis nost vienā mirklī, bet kaut ko man vajadzēja izcīnīt pašam. Kurš ir lasījis Bībelē stāstu par to, kā Izraēls tika izvests no verdzības Ēģiptē un ka pēc tam viņiem bija jāieiet Apsolītajā zemē? Kādā veidā viņiem bija jāieiet zemē, kur piens un medus tek? Ar cīņu, ar ieročiem rokās. Un tas nebija tik vienkārši, jo cilvēki bija noguruši un nobijušies. Viņi neticēja. Lielākā daļa no tautas tā arī nomira tuksnesī, jo atteicās doties uzbrukumā. Tikai Jozua vadībā jaunā paaudze no Izraēla reāli iegāja Apsolītajā zemē. Apsolītā zeme ir jāiekaro, ir jāmaksā cena!

Ilze šeit, draudzes priekšā, liecināja, kā Dievs viņu dziedināja no vēža metastāzēm visā ķermenī. Viņa teica, ka no tās reizes nav izlaidusi nevienu dievkalpojumu un mājas grupas sapulci. Lūk, šī sieviete maksā savu cenu! Kāds sludinātājs pa radio runāja par lūgšanas nozīmi. Viņš teica, ka mums ikvienam ir jāizdala laiks personīgām attiecībām ar Dievu lūgšanai, Bībeles lasīšanai un slavēšanai. Klusumā, vienam pašam. Dievs vēlas, lai mēs Viņam veltām pašu labāko laiku, kad mēs esam izgulējušies, atpūtušies, ar skaidrām domām, kad mēs varam normāli pielūgt un slavēt Viņu. Kad mēs varam lasīt Dieva vārdu un arī saprast, ko mēs paši lasām! Tikai tā Viņš var runāt uz mums.Arī tā ir cena, atdot labāko no sava laika Dievam. Maksāt cenu, lai būtu draudzē un grupiņā. Maksāt cenu, lai lūgtu un gavētu. Maksāt cenu, lai kaut ko mainītu pie sevis un cīnītos galu galā! Tev pieder vara, jo viss ir piepildīts!

Man bija hroniskais bronhīts no bērnības. Nepārtraukti iesnas un klepus. Lietojot alkoholu un narkotikas, mans organisms bija pavisam novājināts un mēnesī vidēji kādu nedēļu man bija jāslimo. Biju jau pieņēmis Jēzu par savu Kungu, pagājuši pāris gadi, bet man joprojām vēl bija šīs slimības izpausmes. Kad nāca pavasaris un rudens, es zināju – atkal kakls būs ciet, būs iesnas, klepus un nespēks. Kad šis laiks tuvojās, es jau zināju, ka atkal viss sāksies no jauna. Reiz man bija jādodas kalpošanā un es palūdzu savam mācītājam: “Vai tu vari par mani aizlūgt, lai es varu normāli nosludināt šo reizi?” Bet viņš man teica: “Vai tu negribi pilnīgi būt dziedināts?” Es par to tobrīd nemaz nebiju vēl domājis. Man bija svarīgi aizbraukt un izturēt to vienu reizi. “Nu, varētu jau!” – es atbildēju. Tajā brīdī man nebija pārāk liela ticība šai konkrētai dziedināšanai. Mācītājs aizlūdza vienkāršu elementāru lūgšanu par manu dziedināšanu. Kopš tās reizes man vairs bijuši nekādi šīs slimības simptomi. Es nesaku, ka nekad vairs neesmu saaukstējies, ja, piemēram, esmu gājis peldēties āliņģī vai aukstā ūdenī, taču no hroniskā bronhīta man vairs nav ne miņas! Dievs to paņēma projām kā ar roku un dziedināja mani!

Taču man bija vēl kāda problēma, kuru man atklāja netīšām, kad es izgāju ārstu komisiju. Tā bija tuberkuloze. 2003. gadā es gatavojos braukt uz Reinharda Bonkes vasarsvētku draudžu konferenci Berlīnē. Ticēju – ar Jēzus brūcēm es esmu dziedināts, kāda vēl tuberkuloze? Savam ģimenes ārstam es teicu: “Tagad dodos uz Bonkes dievkalpojumu, kurš Āfrikā pulcē miljonus. Atgriezīšos atpakaļ pilnīgi vesels. Esmu dziedināts un punkts!” Mans ģimenes ārsts bija ļoti atsaucīgs un neizrādīja nekādu skepsi. Man vajadzēja atļauju, lai es vispār varētu braukt, un viņš man to deva. Aizbraucu uz Berlīni, dievkalpojumā izlauzos cauri cilvēku pūlim un tiku pie kalpotājiem. Viņi aizlūdza par mani kādas divas minūtes. No sākuma man nebija nekādas emocijas, taču piepeši es sajutu Dieva pieskārienu! Mani pārņēma debesu svētlaime, trīs dienas biju neizsakāmi laimīgs. Biju pilnīgi pārliecināts, ka esmu dziedināts. Pārbraucu mājās, devos pie ģimenes ārsta un teicu viņam: “Nav vajadzīgs jums taisīt man kādas analīzes vai izmeklējumus, jo esmu vesels!” Tomēr ārsts lika man uztaisīt rentgenu. Izrādījās, ka joprojām esmu slims! Bija vien jābrauc uz tuberkulozes slimnīcu Juglā. Katru rītu bija jādzer saujām zāles, sajūta nebija pārāk laba. Tajā pašā laikā katru svētdienu es braucu uz savu draudzi, lai kalpotu un sludinātu. Ārsts teica: “Man te visādi mācītāji ir bijuši, bet tāds kā jūs vēl nav gadījies!” Man par katru cenu bija jābūt savas draudzes dievkalpojumā un es arī vienmēr tiku visur, kur bija nepieciešams. Mani izārstēja no tuberkulozes un beigās ārsts teica: “Nu tev ir veselas plaušas kā mazam bērnam!”

Es biju vesels, pilnībā dziedināts. Taču jautājums – kas mani dziedināja? Dievs vai ārsti? Vai ārsti ir slikti? Nē, kvalificēti un, domājoši ārsti ir labi un pareizi. Bet kas tad mani dziedināja? Kas mani dziedināja no hroniska bronhīta? Dievs pārdabiskā veidā. Bet no tuberkulozes? Arī ar Dieva palīdzību, taču es ārstējos. Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti vienkārša. Es tiku dziedināts tajā brīdī, kad pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju. Jau tad es biju dziedināts, un nav svarīgi, ka pēc tam es dažkārt dzēru zāles vai ārsti man palīdzēja. Paldies Dievam par ārstiem! Nav svarīgi, kas man palīdzēja un kādā veidā es saņēmu dziedināšanu, es jau tad biju dziedināts, kad atgriezos pie Dieva!

Par finansēm runājot, pašā sākumā es skaldīju malku privātmājās par diviem latiem dienā, un apzinājos, ka esmu bagāts. Man nekad nav bijusi sajūta, ka būtu nabags, kaut arī reāli es pelnīju pāris latus dienā un banāni vai jogurts man bija delikatese. Taču es biju laimīgs, priecīgs un strādājot saimniekiem stāstīju par Jēzu. Mana sieva strādāja par auklīti, taču mēs jutāmies laimīgi un bagāti. Augļi mums bija greznība, pārtikām no kartupeļiem no mammas pagraba, bet man nekad nav licies, ka mums kas trūktu! Nekad neesmu juties nabags. Kāpēc? Tāpēc, ka tajā brīdī, kad es ieaicināju Jēzu savā sirdī, Viņš mani glāba, darīja pilnīgu, un man nav sajūtas, ka es būtu nabags. Man nav arī sajūtas vai apziņa, ka es būtu slims. Es esmu dziedināts un bagāts!

Noslēgumā par Jozua, kurš iegāja Apsolītajā zemē un kopā ar izraēliešiem uzvarēja piecus ķēniņus. Bībelē ir rakstīts:

“Un kad tie šos piecus ķēniņus bija izveduši pie Jozuas, tad Jozua sasauca visus Izraēla vīrus un sacīja karaspēka virsniekiem, kuri bija gājuši līdz ar viņu: “Nāciet šurp un lieciet savas kājas uz šo ķēniņu skaustiem!” Un tad tie piegāja un lika savas kājas uz viņu skaustiem.” (Jozuas 10:24;27)

Šodien mūsu ienaidnieki ir nevis cilvēki, bet velns un apstākļi. Velns un viss, kas nāk no viņa, no elles, ir uzvarēts. Jēzus saka: “Viss ir piepildīts!” Kāpēc Dievs pavēlēja Jozua likt kājas uz sakauto ķēniņu skaustiem? Lai iedrošinātu visu pārējo kara tautu – kā jūs šoreiz uzvarējāt, tā jūs uzvarēsiet vienmēr! Viņi nodemonstrēja savu pārākumu, uzliekot kājas uz uzvarēto ienaidnieku skausta. Pēc tam šos ķēniņus nogalināja un iemeta alā un pielika akmeņus priekšā ieejai. Lai nekad par viņiem vairs neviens ne runātu, ne atcerētos. Dievs grib, lai tu šodien liec savu kāju uz sava ienaidnieka skausta! Tu esi uzvarētājs, un Kristū mums ir pilnīga uzvara. Viss ir piepildīts, mums pieder uzvara. Tu esi pilnībā dziedināts un tava problēma ir pilnībā atrisināta. Tādai ir jābūt tavai ticībai un tā tev būs par sevi domāt! Man ir pilnīga vara, es esmu pilnīgs un es eju uz pilnību!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu pierakstīja Ieva Našeniece, Monta Gulbe un Artūrs Danenbaums, rediģēja Ieva Našeniece