„Reiz, kādā dienā, mana dzīve apgriezās kājām gaisā,”stāsta 
Sandra: „ taču tajā dienā es uzzināju, ka mans tētis aizgāja no šīs pasaules – viņš uztaisīja pašnāvību.” Jaunās meitenes dzīve kopš šī notikuma nebija vairs tāda kā iepriekš. Sandra uzskata, ka straujais pagrieziens bērnībā ietekmēja viņas turpmāko dzīvi, attiecības ar cilvēkiem un personību.toreiz gāju trešajā klasē un biju laimīgs bērns,
Atminoties viņa stāsta: „Pēc tēva nāves viss izmainījās. Bija Padomju Savienības laiks, un faktu, ka kāds uztaisa pašnāvību, nevarēja bieži dzirdēt. Galvenais iemesls, kāpēc tēvs izvēlējās aiziet, bija ģimenes nesaskaņas un patika pret iedzeršanu. Tomēr sabiedrībā par viņu bija labs priekšstats – kluss cilvēks un labi strādāja. Cik sapratu, vainota tika mūsu ģimene. Līdz ar to, šķita, ka skolā visi uz mani skatās un bezmaz vai rāda ar pirkstiem. Sāku kļūt noslēgtāka un ierāvos sevī. Manī ienāca ļoti spēcīga mazvērtība – domāju, ka esmu savādāka, ne pietiekoši laba un izskatīga. Tādēļ arī sekmes skolā strauji pasliktinājās.
Pēc kāda laika manā dzīvē ienāca patēvs. Tēva mīlestību un rūpes no viņa nesajutu. Patēvam bija sarežģītas attiecības gan ar saviem bērniem, gan ar mani – viņš izturējās ļoti asi pret mums. Šķita, ka viņš neprot sniegt mīlestību, ko tā ilgojos saņemt. Arī no mammas es nesaņēmu pietiekamu emocionālu atbalstu, jo viņa pati bērnībā nebija mīlēta. Mamma savu mīlestību izrādīja ar darbiem, piemēram, nopērkot vai uzšujot jaunu kleitu, taču es ilgojos pēc sirsnīgiem vārdiem un mīļuma. Tukšums manī, kas bija izveidojies pēc tēva nāves, auga augumā. Mīlestības un mērķu trūkums noveda mani pie slimīgas pieķeršanās vīrietim, ar kuru apprecējos. Vīrs bija Dieva vietā – bez viņa nevarēju, bet kopā sadzīvot bija sarežģīti. Visu laiku centos pieprasīt no viņa mīlestību un uzmanību. Mazākās nesaskaņas noveda līdz slimīgai raudāšanai un depresijai, regulāri savu vīru provocēju. Reiz, lai pierādītu cik man ir sāpīgi, sadzēros kādus medikamentus, it kā taisoties darīt sev galu. Slimnīcā ārsts tikai pasmējās, jo no tādām zālēm nemirst, bet, protams, veselību tas nedaudz ietekmēja. Beigās sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi un to vairs neatkārtoju, taču turpināju raudāt un pārdzīvot par sīkumiem.
Ar vīru laulājāmies baznīcā, kuru pēc tam apmeklēju gada garumā, tomēr piepildījumu man tas nedeva – es nebiju iepazinusi Dievu personīgi. Neskatoties uz to, manā sirdī vienmēr ir bijis Dieva „zīmogs” – slāpes pēc Viņa mīlestības un ticība Viņam. Savā ziņā mani iespaidoja vecmamma, kura bija ticīgs cilvēks ar pareiziem principiem. Vecmammas stāstītais bija ieviesis man bijību pret Dievu, es zināju, ka Viņš ir, bet reāli vēl Viņu nepazinu. Dzīves laikā man bija arī vairāki gadījumi, kad zināju, ka būtu varējusi notikt nelaime, bet Dievs mani pasargāja. Man bija arī Jaunā Derība, kuru lasīju, taču nebija neviena, kas palīdzētu to līdz galam izprast. Vēlāk daži paziņas, kuri bija kristieši, stāstīja man par dzīvo Jēzu Kristu. Tolaik es arī pieņēmu Viņu par savu Glābēju. Sāku apmeklēt arī mājas grupiņas, taču vēlāk, darba apstākļu dēļ, viss pajuka. Principā, es atkāpos no Dieva – vairs nelasīju Bībeli, manas lūgšanas kļuva retākas un retākas. Mani atkal aizskāra pasaules elpa. Toreiz biju sākusi dzīvot ar Jēzu un uz pasauli skatīties savādāk, taču atkāpjoties lēnām „pielipa” vecā dzīve. Es apzinājos, ka tas nav labi un ir pretstatā manai sirdij, kas lika man justies ļoti slikti.
Pagājušajā gadā māsa uzaicināja mani uz draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumu. Es zināju, ka man vajag dzīvo Dievu, taču sākumā bija grūti sev pārkāpt, atgriezties pie Dieva. Aizejot sēdēju sakrustotām rokām un vēroju visu no malas. Biju noslēgusies un nelaidu nevienu sev klāt. Taču pamazām viss mainījās, un Dievs sāka darboties manā dzīvē. Kļuvu komunikablāka. Aizbraucu arī uz draudzes trīs dienu semināru, kurā rakstīju mīlestības vēstuli Dievam un atzinu, ka biju vīlusies Viņā. Man šķita, ka Viņš mani vairs neuzklausa, neatbalsta, taču īstenībā es pati biju novērsusies. Atzinos savā vainā un lūdzu piedošanu. Sāku atjaunot attiecības ar Dievu – regulāri pavadīju laiku lūgšanā un lasīju Bībeli, apmeklēju mājas grupiņas un, kad varēju, devos uz Rīgu, lai būtu dievkalpojumā. Pamanīju, ka Dievs maina sirdi un atbild uz manām lūgšanām. Pamazām aizgāja mazvērtība, slimīgā pieķeršanās vīram. Vairs necenšos viņam kaut ko pierādīt vai provocēt. Esmu mierīga un patstāvīga – eju ar paceltu galvu uz priekšu! Vīrs nav vairs Dieva vietā. Es iemācījos strādāt ar savu raksturu – mainīt nepaklausību pret paklausību Dievam. Zinu, ka tieši tad veidojas mans raksturs. Lai gan ne vienmēr ir bijis viegli – lai tiktu uz grupiņu, braukājot no mazākas pilsētas, nācās tērēt gan laiku, gan naudu – taču tam ir rezultāts! Šodien vadu arī savu mājas grupiņu. Kalpojot cilvēkiem, esmu kļuvusi pārliecinātāka un drošāka. Iepriekš šķita, ka citi ir īpašāki par mani, taču tagad priecājos, ka varu sniegt cilvēkiem Dieva mīlestību. Bībelē mani uzrunāja Rakstu vieta no Mateja evaņģēlija 21:43 „Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība (..) tiks dota tautai, kas nes viņas augļus.”, kas realizējās arī manā dzīvē. Es sapratu, ka šoreiz viss būs savādāk, jo es nododos Dievam un neatkāpjos, maksāju cenu. Tukšums no manas dzīves aizgājis, man tagad ir jēga un mērķi. Es redzu kā Dievs „piemet” visas lietas manā dzīvē – ir izmainījusies mana personība, attiecības ar cilvēkiem un visa mana dzīve!
Sandra ir iekšēji dziedināta un tagad kalpo arī citiem cilvēkiem. Ieaicini arī tu Jēzu savā sirdī, paklausi Dieva aicinājumam, nododies Viņam un tava dzīve mainīsies!
Sandras Skrupskas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne
