Es zinu, ka pēc slavēšanas svētku dievkalpojuma

mums gandrīz katram bija izmaiņas lūgšanu dzīvē. Būtu pareizi, ja pēc katra dievkalpojuma, pēc katras mājas grupiņas, pēc katras individuālas lūgšanas nāk pārmaiņas. Kad tu izlasīsi šo svētrunu, tevi arī sagaida pārmaiņas.

Dievs ir Mīlestība, un tā ir pati svarīgākā tēma. Un nav nekas svarīgāks, kā mīlēt Dievu un cilvēkus. Mīlēt Dievu un zināt, ka Viņš mani mīl, ka Viņš mani apbrīno un vērtē. Ka Viņš ir mans aizstāvis un vienmēr ir man blakus, Viņš ir mans Sargs un Viņš ir dzīvs. Viņš ir manī, ap mani un pie manis. Neatkarīgi no tā, kā es jūtos. Un neviens cilvēks tevi tā nemīlēs kā Viņš. Neviens cilvēks nav tik uzticams kā Debesu Tēvs. Neviens tevi tā neapbrīno un komplimentus neizsaka kā Debesu Tētiņš. Dievs bieži tev saka komplimentus ar citu cilvēku palīdzību. Viņš ir mūsu Tēvs debesīs, tas nav tikai mans vai Vitālija, tas ir mūsu visu Tēvs. Es nezinu, kā Viņam tas izdodas, bet Viņš katru no mums mīl individuāli, katram no mums individuāli velta uzmanību, Viņam patīc tieši tu labāk par visiem pārējiem. Es nezinu, kā tas Viņam izdodas, man tas ir līdzvērtīgi kosmosam, kas ir bezgalīgs. Es vēl līdz šodienai nezinu, kā var nebeigties kosmoss, daudz par to esmu domājis un līdz galam nesaprotu. Ir kaut kādas lietas, kas mūsu prātam nav saprotamas un tāpat arī nav saprotams, kā Viņš var mani mīlēt individuāli, vairāk nekā citus.

Katra svētruna, ko es sludinu no kristīgās mācības, ir kāda konkrēta ticības daļa. Tāpēc, ja tu paņemsi kādu vienu no maniem sprediķiem, piemēram, pagājušās svētdienas sprediķi par brīvprātību, tas nebūs absolūti pilnīgi. Es nerunāju par paklausību līderiem, nerunāju par līderību kā tādu, par savas vietas ieņemšanu, par paklausību, es runāju par brīvprātību. Piemēram, tu paņēmi un izlasīji pagājušo sprediķi par labprātību, tev tik ļoti tas patika un tu internetā vēl noskatījies to vairākas reizes. Bet, ja tu koncentrēsies tikai uz vienu šo svētrunu, tad, kā tautā saka, “būs auzas”, jo ticība Dievam un visa kristīgā mācība nesastāv no brīvprātības, ir daudz dažādi aspekti. Piemēram, jauns cilvēks, kurš pirmo reizi atnāk uz draudzi jeb dievkalpojumu, noklausoties svētrunu, viegli var mani pārprast. Ir jāpazīst mācītājs personīgi, lai saprastu sprediķi. Personīgi pazīt nenozīmē, ka tagad katru otro dienu tev ir jābūt pie manis mājās, bet gan to, ka ir jāklausās katrs mans sprediķis. Tu zini, ko es mācu, tu zini to arī no citiem cilvēkiem. Būtu labi arī saprast, kad es jokojos un kad es nopietni runāju. Kad tu pirmo reizi cilvēku satiec, tu jau nevari uzreiz saprast vai viņš joko, vai runā nopietni. Un tikai iepazīstot mani tu vari klausīties kādu vienu tēmu, kaut ko saņemt, saprast un kaut ko reāli lietot. Ja tu ņemsi no sprediķa kaut ko vienpusēju, tad “būs auzas”.

Es reāli redzu, kā šīs tēmas, kuras es sludinu pēdējos pāris mēnešus, nes augļus. Dieva mīlestības un Dieva pazīšanas tēma mums te ir jau gadiem, bet mēs ejam dziļumā, mēs ejam tālāk. Mēs Tēvu iepazīstam kā Mīlestību. Mēs saprotam, ka tikai brīvprātīga mīlestība ir derīga, pretējā gadījumā tā ir piespiešana un tā nav mīlestība, bet šantāža, un tādējādi tu neko nevari saņemt. Mēs zinām, ka Dievs mūs mīl brīvprātīgi un mēs varam Viņu mīlēt arī tikai tādā veidā. Un visas šīs tēmas nes augļus. Piemēram, šī ir vēstule, kuru man atsūtīja, es to publicēšu, protams, neminot vārdu:

“Labdien, mācītāj! Gribēju tikai pateikties par svētdienas sprediķi. Neprotu pateikt, kas tieši ar mani notika un turpina notikt, bet to varētu raksturot kā notikumu, kad Kolumbs atklāja Ameriku. Amerika tur bija jau sen, pirms Santa Marija piekuģoja pie tās krastiem. To jau bija apciemojuši vikingi un iedzimtie tur jau medīja bifeļus jau ilgi pirms tam. Taču todien bija atvērtas durvis uz jauno pasauli. Arī man nu ir atklājusies pilnīgi jauna pasaule, ja vien man kāds to būtu paskaidrojis jau pirms kādiem piecpadsmit gadiem. Paldies, ka paskaidrojāt man, ka alojos līdzīgi kā saduķeji un nepazinu savu Ameriku. Rakstos, kuros tas viss man visu laiku bija acu priekšā. Personīgās attiecības ar Dievu tagad ir mana Amerika, mana jaunā pasaule, kuru nu es atklāju pilnīgi no jauna. Mana sirds un dvēsele gavilē un prāts ir kaut par milimetru, bet tuvāk sapratnei par to, kas ir Dieva mīlestība, kuru līdz šim jutu, bet nespēju pilnvērtīgi pieņemt. Jo man par to bija vairāk vai mazāk greizo spoguļu priekšstats. Pateicos arī par to, ka stāstāt par savas komandas veiksmēm un neveiksmēm. Tas ļoti iedrošina, it sevišķi brīžos, kad velns mudina domāt, ka visi cilti ir cilvēki kā cilvēki, es vienīgā kā alnis āliņģī.”

Man reiz bija teikuši, ka kāds cilvēks vienreiz no dievkalpojuma dusmās bijis aizskrējis prom, jo es biju stāstījis kaut ko par komandas veiksmēm vai neveiksmēm, jo tā, redz,  nevarot runāt un aizvainot cilvēkus. Bet, redzi, ko kurš dzird tajā visā. Ja mēs nestāstīsim par savām neveiksmēm, tad zini, kā tu jutīsies? Ka mēs esam elitāri, īpaši cilvēki, kam nav neviena līdzīga, bet tu pats esi kreisais un nepareizais, un neviens nav tik nepareizs kā tu.

“Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem?” (1. Korintiešiem 6:19)

Pāvils saka, ka mēs nepiederam sev, sākot ar to brīdi, kad esam atzinuši Jēzu par savu Kungu. Mūsos mājo Svētais Gars. Mēs esam viens ar Dievu un mēs esam viens ar draudzi.

“Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu.” (Filipiešiem 3:20)

“Tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi.” (Romiešiem 12:5)

Kur ir Kristus? Debesīs. Bet mēs, draudze, es un tu, esam viena miesa un savā starpā esam locekļi, tātad galvenā doma sprediķim ir šāda – mūsu piederība ir debesīs. Iepriekšējais sprediķis bija par Dievu un attiecībām ar Viņu, kaut arī es minēju dažādus piemērus no cilvēku dzīvēm. Kad piedzima Jēzus, kas dziedāja un gavilēja?  Debesu pulku draudze. Ko tas nozīmē? Debesīs ir tie cilvēki, kuri reiz ir dzīvojuši uz zemes, viņi ir nomiruši šeit, zemes dzīvei, un tagad mājo debesu mājokļos. Vēl debesīs ir eņģeli un dažādas Dieva radītas būtnes. Un ir rakstīts, ka debesu pulku draudze dziedāja un slavēja Dievu tajā brīdī, kad Jēzus piedzima. Tātad draudze ir debesīs un draudze ir virs zemes. Kamēr mēs esam virs zemes, mūsu draudze ir virs zemes, bet mūsu piederība ir arī debesīs. Garīgi mēs piederam debesīm, mēs esam savienoti ar debesīm.

Piederība debesīm nozīmē piederību savam Tēvam, Dievam, un draudzei. Mūsu piederība nav tikai Tēvam, bet arī debesīm. Debesis un Dievs ir divas dažādas lietas, mēs nevaram pielūgt debesis. Tā būs elku kalpība, mēs pielūdzam debesu Tēvu, Kungu Kungu. Mēs pielūdzam Viņu, bet mēs nevaram pielūgt debesu būtnes. Bet piederība mums ir debesīs, mēs piederam Dievam, mēs esam svēti. Svēts nozīmē – piederēt Dievam. Lūk, neliela korekcija tiem, kuri grib meklēt Dieva vaigu un ignorē draudzi. Maldās tie, kuri grib meklēt Dieva vaigu, apgalvo, ka pazīst Dievu, bet tajā pašā laikā nepieder dzīvai draudzei. Es nerunāju par reliģisku draudzi. Es runāju par dzīvu draudzi un par dzīvām attiecībām ar draudzi. Tu pat vari atnākt svētdienā uz dievkalpojumu, nosēdēt viens pats un nebūt ne ar vienu kontaktā. Tad uzdod sev jautājumu, vai tu tiešām piederi šai draudzei? Vai tev ir tādi paši mērķi, kā draudzei, vai tu esi draudzes vīzijā, vai tu esi mājas grupiņā, vai tev ir tavs mājas grupiņas vadītājs kā draugs? Vai starp tavas mājas grupiņas cilvēkiem ir tavi draugi?

Cilvēki, kuri staigā no vienas draudzes uz otru, vienu dienu viņi ir vienā draudzē, citu reizi jau citā, tad vienā konferencē, tad citā un tā visu laiku ceļo, nepieder nevienai draudzei. Cilvēks, kurš ir visur, nav nekur. Viņš nepieder nevienai draudzei. Šādiem cilvēkiem parasti ir acīmredzamas problēmas. Tādus uzreiz var atpazīt pēc acu skatiena un pirmajiem vārdiem, kas “smird”, to uzreiz var redzēt, ka cilvēks nepieder debesīm. Un, ja arī viņš pieder, tad īslaicīgi “karājas ļoti vājā diedziņā”. Ja šādā veidā cilvēks arī turpinās, tad grēks ņems virsroku.

Bez draudzes mūsu piederība ir debesīs, kas nozīmē gan Dievu, gan Viņa miesu. Jāņa evaņģēlijā ir skaidri rakstīts, ka mēs un Tēvs esam viens. Ka mēs esam Jēzū, Jēzus ir Tēvā, Svētais Gars mūsos, mēs Viņā. Katrs par sevi individuāli personība un miesas loceklis. Mēs nepiederam sev, bet mūsu piederība ir debesīs. Tas nozīmē piederību Tēvam un debesu iemītniekiem.

Mīļais draugs, tev, kas lasi šo sprediķi, es vēlos pateikt, ka bez kārtības un bez līderiem mēs nevaram piederēt debesīm. Bez kārtības, bez mācības, bez vienotiem mērķiem un vīzijas piederība debesīs ir īslaicīgs pasākums. Es domāju par tiem cilvēkiem, kuri slēpjas katakombās vajāšanu dēļ vai ir iemesti cietumā, – viņi vieni paši, izolēti nevar piederēt draudzei. Taču es domāju, ka šādos apstākļos Dievs uz viņiem skatās citādāk un dod īpašu spēku un īpašu svētību. Bet, ja tu varu piederēt pie draudzes, bet nedari to, tad tā ir pavisam cita lieta.

“Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru. Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam. Bet patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus.” (Efeziešiem 4:11–15)

Kāpēc ir visi šie amati, kāpēc ir mācītājs, kāpēc ir līderi, skolotāji? Tāpēc, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu. Kad mēs pieaugam Dievā? Kad mēs esam zem apustuļiem, praviešiem, zem evaņģēlistiem, zem mācītājiem un skolotājiem. Kad mēs ievērojam savas draudzes kārtību. Lūk, Dieva mīlestība.

Mēs esam debesu pulku draudze, mēs esam brāļi un māsas, kuri viens otru nenodod un neatstāj. Un ir starp mums cilvēki, caur kuriem Dievs darbojas draudzē, tāpēc ir draudzē Dieva ielikti cilvēki, līderi, caur kuriem darbojas Dievs. Jā, Viņš darbojas arī tavā lūgšanu kambarī, tu esi personība, tu to dari pilnīgi brīvprātīgi. Esot draudzē mēs ievērojam kārtību, jo citādi draudze nespēj funkcionēt, un tāda ir Dieva griba.

“Paklausiet saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi.” (Ebrejiem 13:17)

Tātad bez paklausības, bez personīgām attiecībām ar debesu Tēvu mūsu piederība nevar būt debesīs. Es vakar dzirdēju tādu labu frāzi: “Cilvēks ir kā mēness. Mēnesim nav savas gaismas, tas atstaro gaismu, kas nāk no saules.” Tāpēc ir viegli naktī pa mēness apspīdētu ceļu kaut kur braukt, jo ceļš ir labi pārredzams. Bet tā nav mēness gaisma, tā ir saules gaisma, kuru mēness uzņem un pēc tam atdod. Un tāpat arī cilvēks pats par sevi nevar spīdēt, viņš nevar Dieva gaismu pats par sevi atstarot, ja viņam tās nav, ja viņš to nav uzņēmis. Ja viņš nepieder pie debesīm, viņam nav šīs debesu gaismas, viņam nav debess mīlestības, viņam tā nemaz nevar būt.

Tātad personīgas attiecības ar debesu Tēvu un draudzi ir ļoti svarīgas.

“Ja kāds saka: es mīlu Dievu, – un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis.” (Jāņa 1. vēstule 4:20)

Ko nozīmē – mīlēt savu brāli? Būt draudzē un mīlēt vienam otru. Āmen.

Ir tikai divi baušļi, kuri pateikti vienā, proti – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tu nevari mīlēt Dievu, ja tu nemīli savu tuvāko. Tāpat arī, ja tu neizrādi mīlestību cilvēkiem ārpus draudzes, nesot Dieva gaismu, ko tu atstaro, kas ir tevī, tad tā nevar būt pilnīga mīlestība. Kāpēc viss, ko tu tagad lasi, ir tik svarīgs, ja tēma ir par mīlestību, par attiecībām ar Dievu? Tāpēc ka mūsu attieksme pret sevi un pret cilvēkiem veidojas no tā, kāda ir bijusi citu cilvēku attieksme pret mums. Un tieši tāpat mēs skatāmies uz Dievu, – bieži vien pēc tā, kā mēs redzam savus tēvus, savus vadītājus u.tt. Mēs reāli nevaram saņemt Dieva gaismu un mīlestību, ja mēs skatāmies uz Dievu kā uz tādu, Kurš tikai atstumj, noraida vai soda.

Tikai tad, ja tu pareizi redzi Dievu un zini, ka Viņš nekad tevi neatstums, ka Viņš vienmēr tevi mīlēs, ka Viņš tevi apbrīno, ka Viņš tev ir pieķēries, tikai tādā gadījumā tu vari būt pieņemts un mīlēts, un tikai tad tu vari pieņemt šo gaismu un atstarot to citiem. Mēs skatāmies uz Dievu kā uz saviem zemes tēviem, mammām, kā viņi pret mums ir izturējušies, bet Dievs ir tāds, kāds Viņš ir. Un Viņš ir Rakstos atrodams. Caur Rakstiem Viņu var piedzīvot un sajust, Viņu var arī saprast. Piederība pie debesīm izšķir visu.

“Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Galatiešiem 5:1)

Brīvībai Kristus tevi ir aicinājis. Un kā šo brīvību noturēt? Tikai kopjot pareizas attiecības ar Dievu, saprotot, kāds ir Viņš, pielūdzot Viņu, esot dzīvā Dieva draudzē.

Drīz mums būs svētki, vienpadsmitais novembris un astoņpadsmitais novembris. Un nedaudz par šiem svētkiem es gribu pastāstīt, jo tas ir saistīts ar šo tēmu, ko tu lasi tagad, mani ļoti Dievs uzrunāja. Es sapratu, kāpēc mēs esam tagad šeit, neatkarīgā Latvijā. Mēs to visi vairāk vai mazāk zinām, bet šoreiz es gribu tev atklāt kādu īpašu niansi. Es sapratu, kāpēc Latvija ir brīva šodien, un tam ir konkrēts iemesls.

1918. gada 18. novembrī Latvija pasludināja savu neatkarību, bet savu valsti bija jānosargā. 1919. gada 11. novembrī, ko sauc arī par Lāčplēša dienu, milzīgs ienaidnieka pārspēks, vienotā krievu un vācu armija, centās atņemt mūsu jauno valsti un mūsu brīvību. Kas ir tas, kas tomēr ļāva nosargāt šo brīvību? Tu tūlīt izlasīsi dažus faktus un izdarīsi secinājumus.

1919. gada rudenī, Bermonta rīcībā bija 50 000 karavīru, 10 000 krievu un 40 000 vāciešu. Tā bija labi bruņota armija. Latvijas armijas rīcībā pie Rīgas bija tikai 11 300 karavīru. Kas mainīja notikumu gaitu? Bermontiešu galvenais uzbrukums Rīgai bija 8. oktobrī, viņi ielauzās Pārdaugavā. Gar krastmalu bija frontes līnija, tur viss bija izrakts. Rīgā un Rīgas rajonā vēl papildus tika mobilizēti 2000 karavīru. Notikumu gaitu mainīja saskaņota un enerģiska rīcība, – īsā laikā pieteicās tūkstošiem brīvprātīgo Latvijas aizstāvju. Un tie nebija vienkārši brīvprātīgie.

Pēc Bruno Kalniņa ieteikuma tika noformēta tautas padomes rota, kaut kāda vienība, kura izveidoja sieviešu palīdzības korpusu. Ģenerālis Balodis vēlāk teica: “Visos frontes sektoros bija brīvprātīgie, pat 60 gadus veci vīri. Tāpat arī jaunekļi, 14 un 15 gadus veci. Ja ne tieši kā karotāji viņi piedalījās, tad kā patronu piegādātāji un brīvprātīgie ziņneši. Latviešu sievietes līdz ar saviem tēviem, brāļiem, dēliem un vīriem šinīs gaišo cerību stundās un dienās apliecināja savu karsto tēvijas mīlestību frontes pirmajās līnijās.” Mēs uzvarējām, tā bija liela uzvara, jo latvieši apzinājās savu identitāti. Un viņi apzinājās, ka viņi ir tauta, kura radīta brīvībai. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība. Mēs esam brīvībai aicināti, cilvēks ir aicināts brīvībai. Visi šie režīmi starp citām valstīm, jebkāda kontrole vai šantāža nenāk no debesīm, tā nāk no pazemes. Pazemojumi nāk no pazemes. Un lūk, 1919. gada notikumus katru gadu atzīmē 11. novembrī, piemin kritušos, un kritušo bija daudz. Starp citu, filmā “Rīgas sargi”, rāda, kā pār tiltu iet grupa ar cilvēkiem, novēršot ienaidnieka uzmanību, tā aptuveni arī bija, un viņi gandrīz visi krita. Viņu uzdevums bija vienkārši iet un nomirt. Kurš cilvēks tā var brīvprātīgi spēj ziedot savu dzīvību? Latvieši pēc simts gadu verdzības bija pagaršojuši brīvības garšu un zināja, par ko viņi iet karā. Viņš ir latvietis, viņam ir sava tauta, brāļi un māsas. Dievs, svēti Latviju! Tā ir mūsu zeme, mūsu valsts, mūsu tauta, un nav svarīgi, kas ir pie varas. Iekšēja brīvība ir pāri jebkādai citai brīvībai, ko var dot cilvēki.

Un ir interesants fakts tieši par Lāčplēša dienu un Lāčplēša dienas svinēšanu. Kad Latviju okupēja padomju varas karaspēks, vai latvieši drīkstēja svinēt Lāčplēša dienu? Tā bija diena ar kaut kādu Bermontu, kuru īsti nevarēja pierakstīt pie komunistiem, jo viņš cīnījās pret boļševismu, tad kāpēc padomju vara šo dienu mums neļāva svinēt? Tāpēc, ka jebkādas okupācijas varas uzdevums ir atņemt cilvēkiem jebkādas atmiņas par brīvību, atņemt mūsu identitāti, atņemt to, kas tu esi, kas tu vari būt, jebkādu cerību, jebkādu pagātni vai nākotni. Lūk, kāds ir šāda veida diktatūras mērķis. Padomju vara aizliedza svinēt mums šos svētkus, lai iznīcinātu mūs kā personības, kā tautu, kā domājošus cilvēkus, lai iznīcinātu arī mūsu pašapziņu.

Tāpat arī velna mērķis ir iznīcināt tavu piederību Kristum un draudzei. Velns strādā pie tā, lai tu novērstos, lai tu nemeklētu personīgas attiecības ar Dievu, lai tu nepazītu Viņa mīlestību, velns strādā pie tā, lai tu klaiņotu pa draudzēm, lai tu neapmeklētu mājas grupiņu un draudzes pasākumus, lai tu nepakļautos nevienam līderim un vadītājam. Lai tu būtu visur esošais kristietis, kurš ir visur un nekur. Kurš ne par ko neatbild, kuram nav ne māsu, ne brāļu. Lūk, tāds ir velna mērķis – iznīcināt tevi pašos pamatos, atņemt tev uzvaru.  Savu iekšējo brīvību tu vari nosargāt tikai meklējot Viņu un piederot debesīm. Jo mēs zinām, kas mēs esam, mēs esam Ķēniņa bērni, mantinieki. Mēs esam visuma Valdnieka tuvākie un mīļākie cilvēki, savienoti ar Viņu.

Tavas domas par Dievu nosaka visu. Tavas domas par savu identitāti, kāds tu esi, nosaka visu. Dievs ir jāiepazīst. Es to daru regulāri. Vai tu izmanto visu to, ko es tev dodu? Ja tu to neizmanto, es varu to tikai nožēlot. Savas domas tu vari mainīt tikai iepazīstot caur Rakstu vietām to, kāds ir Viņš, saprast un piedzīvot Viņu arī emocionāli. Un pēc tam citus tā mīlēt, kā Dievs tevi mīl. Tikai tā var piederēt debesīm un tikai tā var saglabāt savu brīvību. Tāpēc es tevi aicinu, izmanto to, ko es tev mācu, savās lūgšanās. Domā par to, kāds ir Dievs.

Piektdien es biju lūgšanu brokastīs un satiku daudz un dažādus cilvēkus. Bija diezgan daudz dažādas sarunas ar cilvēkiem. Dažādus komplimentus es saņēmu. Es redzēju, ka mūsu draudze ir daudziem zināma un jau diezgan pieņemta, kas mani priecē, savā ziņā pat apbrīnota ar mūsu slavēšanu un citām lietām. Mūs zina. Tas nav mūsu mērķis, bet man tas patika. Mēs darām, un mūs arī vērtē. Lasa un skatās. Izrādās, ka jau kādu laiciņu daudzās draudzēs runā tieši par mīlestību. Secinājumus mēs paši varam izdarīt. Satiku kādu vecu paziņu. Man ar šo cilvēku ir draudzīgas attiecības, bet mēs nedraudzējamies katru dienu. Satiekamies reizi divos gados, bet man ir ļoti labas atmiņas par viņu. Tas ir luterāņu draudzes mācītājs Viesturs Pirro. Viņš vada draudzi Kuldīgā. Viņš atbalstīja mani, kad rīkoju evaņģelizācijas dievkalpojumus Latvijā. Viņš mūs uzņēma savā baznīcā. Baznīca bija pilna ar cilvēkiem, kad es sludināju. Viņam bija slima sirds. Sirds slimības ārstēt ir grūti. Viņš atnāca uz dievkalpojumu ar slimu sirdi un vēl līdzi bija paņēmis četras sievietes. Šīs sievietes nāca uz dievkalpojumu vaidēdamas un locīdamās. Viņām sāpēja un viņas bija slimas. Dievs ļoti darbojās šajā vietā, šajā baznīcā. Pats mācītājs nokrita zem Svētā Gara. Tur Pēc dievkalpojuma šīs sievietes mājās gāja veselas, priecīgas un gavilēja. Dievs pieskārās arī Viesturam un dziedināja viņa sirdi. Līdz šim brīdim viņa sirds ir vesela. Viņš veda citus uz dziedināšanu un pats saņēma dziedināšanu, un arī pārējie saņēma. Dodiet, tad jums taps dots! Tātad, ja gribi dziedināšanu, ved cilvēkus pie Dieva.

Viņš stāstīja par kādu gadījumu, ko es pats ļoti labi atceros. Daudzi cilvēki šajā dziedināšanas dievkalpojumā liecināja, ko viņi bija piedzīvojuši. Iznāca priekšā viena sieviete un priecīgi teica: „Man kājas bija līkas, bet tagad ir taisnas.” Viņai kājas sāpēja, viņa bija mocījusies, un tagad viņas kājas ir veselas. Es tikai aizvakar uzzināju, ka patiesībā viņai kājas nebija līkas. Viņa domāja, ka viņas kājas ir līkas. Viņai nekad nav bijušas līkas kājas – tā teica mācītājs, viņš bija redzējis. Viņa domāja, ka ir līkas, un rezultātā kājas pat sāpēja un bija problēmas. Kas toreiz notika dievkalpojumā? Kāpēc viņa nāca un liecināja? Tāpēc, ka viņa pēkšņi ieraudzīja, ka viņas kājas ir taisnas. Dievkalpojuma laikā notika brīnums, un viņa ieraudzīja, ka viņas kājas ir taisnas. Viņa sajuta siltumu ceļgalos, sāpes aizgāja, un viņai pašai likās, ka kājas iztaisnojušās. Viņa tā pārliecinoši stāstīja, un nevienam nebija šaubu. Līdz šim brīdim viņa par to ir pārliecināta. Jau kādi desmit gadi pagājuši.

Mani Dievs uzrunāja caur to, ka tas, ko mēs domājam par sevi, nosaka visu. Tas, kā mēs domājam, kas ir Dievs, kā Viņš pret mums attiecas, – tas nosaka visu, pat mūsu izjūtas. Tu taču neesi līks, greizs un nepareizs. Tevi Dievs ir radījis skaistu un labu. Kādu tu pats sevi redzi, tas nosaka visu tavā dzīvē. Ko tu domā par savu identitāti? Kas tu esi Dievam?

„Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (1. Jāņa 5:5)

Ko Tētiņš tev saka? Kas tu esi? Nīkulis, zaudētājs? Lai tev nenāk tādas domas virsū – man neizdosies. Ko tavs Tētiņš saka? Tu esi uzvarētājs! Mēs tikko dziedājām – Lauva un Jērs. Mēs esam Jēzus brāļi. Viņš ir ne tikai Dievs, bet arī mūsu brālis. Vecākais brālis. Arī mēs esam lauvas no Jūdas cilts. Karalis lauva. Ko Dievs saka par kādiem taviem sapņiem un vīziju? Ne tavām paša iedomām, bet sapņiem un mērķiem, ko Dievs akceptē. Diez vai tev tas izdosies? Vai nav rakstīts par tevi, ka „tu visu spēj Tā spēkā, kas tevi dara stipru”? Tu esi uzvarētājs, ja tu tici uz Jēzu Kristu. Es saku, ka nāk diena ar uzvaru, ne tikai mūsu dzīvē, bet arī Latvijai. Tu tici par Latviju?

Andreja Pumpura „Lāčplēsis”. Nolasīšu dažas rindiņas. „Tas ir Lāčplēsis, ka šeit cīkstas ar svešo naidnieku. Ar reizi nāks tas brīdis, kad viņš savu naidnieku vienu pašu lejā grūdīs un noslīcinās atvarā.” Par ko A. Pumpurs runā? Doma ir skaidra. Viņš cīkstas pret varām, kas ir apspiedušas mūsu tautu, par brīvību cīnās. Viņš saka: „Nāks tā diena.” Es piekrītu A. Pumpuram. Savā ziņā viņš šeit pravieto. Arī par Raini saka, ka viņš pravietoja. Es piekrītu tam, tie ir pravietojumi. Viņš vienu pašu lejā grūdīs un nāks tā diena, kad noslīcinās atvarā. Es ticu, ka Latvijai nāks diena ar uzvaru un brīvību. Kad tas notiks? Tad, kad mūsu tauta zemosies sava Ķēniņa priekšā. Kad latviešu tauta atzīs, ka ir tikai viens Vārds, kura priekšā locīsies visi ceļi un visas mēles atzīsies Viņam. Viņa Vārds ir Jēzus! Andrejs Pumpurs ir mūsējais, un Lāčplēsis ir mūsu tautas gars. Āmen. Bet tautas gars nevar bez Dieva gaismas, bez Dieva svētības. Bez Dieva nevar gūt pilnīgu uzvaru. Paldies Tev, Jēzu! Kurš ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Jēzus pats par sevi ir Lauva.

Es vakar iesēdos savā auto un devos uz mežu. Kāpēc? Ļoti gribējās izlūgties. Iekšēji ļoti vajadzēja izrunāties ar Debesu Tēti. Vajadzēja parunāties. Bija sakrājies kaut kas spiedīgs, stulbas domas sāka nākt galvā. Es jutu, ka ir tikai viena izeja – ir jāiet kambarī un tā riktīgi jāizrunājas. Pēc tam, iznākot no meža, es biju cits cilvēks. Kad es braucu uz turieni, es ieraudzīju kādu puisi netīrā darba apģērbā. Izskatījās, ka viņš iet uz darbu. Pirmā doma man bija – re, kā mēs dzīvojam, vai vispār šim cilvēkam ir nākotne? Pēkšņi man atausa atmiņā, Svētais Gars man atgādināja, un šajā puisī es ieraudzīju pats sevi. Bija apmēram 2002. gads, mēs ar sievu bijām tikko precējušies. Man bija tāds sarkans darba kombinezons, un es strādāju firmā „Montāžnieks A”, un man bija brūni zamša zābaciņi, kas laida cauri ūdeni, un manas kājas vienmēr bija slapjas. Es sēdēju tranšejās un liku trubas, būvējām katlumājas. Es biju palīgstrādnieks. Man patika tas, ko es darīju. Strādāju Limbažos, un līdz mājām man bija ar kājām jāiet kādas desmit minūtes. Es darba apģērbā gāju uz mājām, tieši kā šis puika. Es nācu no darba mājās un man jau bija tāda doma, ka es ne visai labi izskatos, bet man jau bija vienalga, jo es zināju, kas es esmu un kam es piederu. To gan es zināju. Es zināju, ka viss labākais man vēl ir priekšā. Es zināju savu identitāti. Neskati vīru no cepures. Nav svarīgi, kas ir ārēji, bet ir svarīgi, kas ir cilvēkam iekšā. Vai tu zini, kas tu esi? Kam tu piederi? Kur ir tava piederība? Debesīs! Ko nozīmē piederība debesīs? Tēvs un arī draudze. Bez cilvēkiem mēs nevaram iztikt.

Vēlreiz gribu izstāstīt par meitenīti ar cukura vati. Meitenīte ēd lielu, uzpūstu cukura vati. Gandrīz lielāku kā pati. Kāds vīrs iet garām un saka: „Vai, meitenīt, cik tev liels ir tas saldums. Cik tev daudz iet iekšā!” Un meitenīte atbildēja: „Es no iekšpuses esmu vēl lielāka, nekā no ārpuses.” Es no iekšpuses esmu vēl lielāks, nekā to var redzēt. Es esmu lielāks no iekšpuses, jo mans Tētiņš ir liels, skaists, mīlošs, nekad mani neatstumj, vienmēr pieņem, vienmēr uzklausa, vienmēr ir uzticams. Cilvēki var pievilt, bet Viņš – nekad. Vienmēr uzticams, vienmēr mīl!

Es iegāju savā lūgšanā, izkratīju savu sirdi, parunājos, un viss skaisti nostājās savās vietās, un es zinu 100%, ka viss, kas es šodien esmu, ir tikai pateicoties šim ieradumam savā lūgšanu istabā pavadīt laiku ar Dievu. Es gribu tev dot padomu. Mums ir dažādas shēmas, kā lūgt Dievu. Kā būs, ja tu lūgšanu „Mūsu Tēvs debesīs, svētīts, lai top Tavs Vārds…” iemācīsies no galvas un tad katru dienu teiksi to Viņam? Kā būs, ja mēs šeit dziedāsim trīs līdz četras vienas un tās pašas dziesmas? Kāpēc visos radio staciju topos viena dziesma turas pirmajā vietā tikai mēnesi un pēc tam nokrīt? Jo tā vairs neaizskar sirdi. Tāda lūgšana, ko tu lūdz un atkārto diendienā, vairs neaizskar sirdi. No kā ir radusies liturģija? Tradicionālās baznīcās ir liturģija. Viens draudzes brālis reiz man teica, ka, katru gadu aizejot Ziemassvētkos uz baznīcu, viņš dzird vienu un to pašu sprediķi. Tas nav no sirds, tas ir uzrakstīts uz papīra un vienkārši nolasīts, bez sirds, auksti. Lūgšana nevar būt tādā sistēmā. Es tev došu padomu, ko es iemācījos vakar. Par ko es mācu jau labu laiku, bet vakar es to dzirdēju detalizētāk.  Tajā brīdī, kad tev ir konkrēts pamudinājums, konkrēta lieta, ko tu jūti, par ko tev ir prieks, vai par ko tev ir bēdas, par to arī tajā brīdī runā ar Dievu. Nedari tā – kad tev ir kāda problēma, tu vēlies izraudāties, pastāstīt to Dievam, bet tu to nedari, jo tev ir kārtība, tev ir jāiet pēc plāna, un tu nedrīksti to darīt ārpus sava ieplānotā laika ar Dievu. Kas tā būs par lūgšanu? Dieva Gars vada tevi lūgšanā. Jā, tam ir jābūt noteiktam laikam, bet tev arī jābūt sirds vadītam. Cilvēka uzbūve ir sarežģīta. Kad tu jūti pamudinājumu, lūdz par to. Ne vienmēr ir pamudinājumi, tad kad tā nav, tad lūdz pēc saraksta. Ja ir pamudinājums, tad runā ar Dievu, pateicies Viņam. Nepadari lūgšanas par reliģiju. Mums pietiek apkārt reliģijas. Reliģija veidojas tad, kad pazūd dzīvas attiecības ar Dievu. Es ieklausos sirdī. Ja nav pamudinājums, es lūdzu pēc lūgšanu plāna. Padari dzīvas savas lūgšanas. Arī mūzika un atmosfēra ir svarīga. Nevis vienu un to pašu dziesmu liec fonā. Tās dziesmas, kas mūs kādreiz ir aizskārušas, tagad mūs neaizskar. Tad paiet laiks, un šīs vecās dziesmas ieliekam jaunās improvizācijās, un tās mūs atkal aizskar. Dievs ir ļoti labs!

Bez tuvām attiecībās ar savu Debesu Tēvu nav piederības debesīm, tāpat arī tuvas attiecības ar draudzes cilvēkiem, un pareizā kārtībā. Manai sievai vienmēr gribas būt man blakus. Viņai tas ne vienmēr izdodas. Ļoti sen bija gadījums, ka mēs uz Bausku taisījāmies braukt, un mums bija strīds, un es teicu, ka tādu es viņu līdzi neņemšu. Sieva teica: „Es ticu, ka es braukšu.” „Nē, tu nebrauksi.” Es taisos, un viņa arī ģērbjas un saka: „Es ticu, ka es braukšu.” Aiziet istabā, tur paraud, palūdz. Es saku: „Tu par velti tici. Tu nevari tā ar Dievu manipulēt. Tu nevari lūgt to, kas ir pret Dieva gribu.” Kas notika? Viņa brauca uz Bausku.

Esmu tev atklājis, ko tas nozīmē – būt tuvās attiecībās ar Debesu Tēvu. Ko tas nozīmē – piederēt debesīm, arī draudzei? Kā tu jūties, kad tu esi piederīgs Viņam? Kad tu apzinies savu identitāti? Kas tu esi Viņam? Kas Viņš ir tev? Ka tu mīli Viņu. Vienmēr gribas būt blakus. Man gribas lūgt Dievu. Mani nav jāspiež lūgt Dievu. Kā jūtas sieviete blakus vīrietim, kurš viņu vērtē apbrīno, mīl, sargā un zina, ka nekad neatstās, vienmēr būs blakus? Kā jūtas vīrietis, kuram blakus ir sieviete, kas viņam ir uzticama, apbrīno, mīl un paļaujas uz viņu, vienmēr ceļ un nekad nenodod? Kā jūtas draugs, kam blakus ir uzticams draugs, kurš nekad nenodod, neatstāj, vienmēr uzklausa, atbalsta un ir kopā līdz galam? Es tā jūtos, zinot un jūtot, ka Debesu Tētiņš ir mans draugs – vienmēr uzticams, kurš mīl ne tā kā cilvēki, ir stiprs, nekad nepieviļ, vēl man visu to labāko, sargā, apbrīno, nepārmet un nekad neatstāj.

Kā jūtos es? Kā jūties tu, zinot to visu? Ir reizes, kad uznāk emocionāla vientulība. Īpaši līderiem tā ir problēma. Tai man kā mācītājam vajadzētu būt lielai problēmai. Man tā nav ļoti liela problēma. Kaut kādā mērā ir. Es kalpoju, bet man nekalpo. Mēs esam draugi, bet ir kaut kāda robeža tam visam. Tā tam ir jābūt. Kad uznāk vientulība un emocionāla nospiestība, tad es eju savā lūgšanu kambarī. Kad es iznācu no meža ārā, es biju citādāks, un es tūlīt pierakstīju to, ko es jūtu, ko es domāju. Es sapratu, ka mani mīl ne tikai Dievs, bet arī Viņa cilvēki. Mani mīl mana ģimene, mana draudze, daži mani mīl īpaši un to īpaši arī izrāda. Es to jūtu. Kaut arī esmu tas, kurš kalpo citiem, tomēr es redzu un jūtu pretmīlestību. Es esmu mīlēts, gribēts, novērtēts, apbrīnots, pieņemts, vienmēr gaidīts. Daudziem esmu kļuvis vissvarīgāko cilvēku viņu dzīvē. Ko vēl vajag pilnai laimei? Esmu laimīgs, man ir viss! Kad man sāk likties, ka es iztieku tikai ar Dieva mīlestību, tad ieeju kambarī un man kā migla nokrīt. Dievs saka: „Es tevi mīlu. Tava draudze tevi mīl, un tev noteikti ir draugi, kuri tevi mīl.” Esmu laimīgs. Es vienmēr esmu teicis: esmu laimīgs. Desmit piecpadsmit gadus atpakaļ, kad es stāvēju uz skatuves evaņģelizācijas dievkalpojumos, es meklēju paaugstinājumus, uzkāpu uz tiem un teicu: ”Vai jūs gribat redzēt pašu laimīgāko cilvēku? Lūk, te viņš ir.” Ja salīdzina tad un šodien, tad esmu kļuvis vēl laimīgāks. Tava piederība ir debesis!

Tagad būs pats īpašākais. Pēc slavēšanas svētkiem Dievs uz mani runāja. Pirmdien es atpūtos, bet otrdien gāju lūgšanās un man nebija jālūdz, man bija jāpieraksta! Dievs uz mani runāja, tas ir pravietojums. Tas ir domāts man, bet es piederu debesīm, tātad tas ir domāts arī jums. Tas ir mums visiem. Tas, ko mēs dzirdēsim, ir man un tev, jo viss, kas ir man, ir arī tev. Dieva vārds, no Dieva sirds, man un tev!

Dzirdēju Tēti sakām: “Iztrūkstošais posms, mozaīkas daļa ir ielikta. Tev ir viss nepieciešamais, tu esi pilnībā ekipēts. Tev netrūkst nenieka. Tev esmu Es un Mana mīlestība. Es vērtēju tevi, mīlu, esmu blakus, būšu un nekad neatstāšu. Ej un dod Manu mīlestību cilvēkiem. Tu esi Kristus pasaulei. Dod tiem, kas ņem. Neatprasi tiem, kuriem dod. No šī brīža Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu. Tu vēl nezini, kas ir vairošanās. Kā zvaigznes nevar saskaitīt, kā jūras smiltis nevar izmērīt, tā Es vairošu tevi, tavu draudzi un līderus, kas Man kalpo. Es vienmēr esmu tev blakus, vienmēr mīlu un vienmēr gaidu. Tu esi Manā sirdī. Tu esi Man svarīgs. Es samaksāju par tevi ar Savām ciešanām. Es mīlu un mīlēšu. Tu Man esi vissvarīgākais. Vienīgais tāds. Tev nekas netrūks. Tev atliek tikai vēlēties, iedomāties, un Es izpildīšu tavas vēlmes mīlestībā. No šī brīža sāksies izaugsme, kura sapņos tev nav rādījusies. Tu nespēj to aptvert, bet šo visu Es tev gribu dot. Seko Man. Esmu uzticīgs līdz galam. Būšu ar tevi līdz galam. Es tev došu ilgu mūžu un parādīšu tev Savu uzticību. Tu baudīsi visu, ko Es tev došu. Es došu daudz, pāri pārim ejošu mēru. Es došu tev gudrību, ko darīt ar to, kas paliek pāri. Svētība un Mana klātbūtne būs uz visa, ko tu dari. Svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu. Maz tev neliksies. Tu nodzīvosi pilnvērtīgu mūžu. Neviens tevi neaizskars. Kas pret tevi celsies, tas tevis dēļ kritīs. Es esmu tavs Sargs, Es mīlu.  Es nekad tevi neatdošu ienaidniekiem. Tev ar Mani būs labi. Es svētīšu tevi savā mīlestībā, žēlastībā. Darbs, ko tu dari Man, tev liksies kā pastaiga. Jūgs ir patīkams un nasta viegla. Cilvēki tev sekos. Mīli tā, kā Es esmu mīlējis. Es atklāšos tev. Es esmu skaists, un tāds esi arī tu. Es mīlu un Man nav robežu, un arī tev ar Mani nav robežu. Es priecājos par tevi, un tu priecājies par Mani. Mans draugs. Es esmu tavs draugs un tu mans. Tu esi atradis pārāko ceļu, esi uzgājis dimanta raktuves, dārgumu lauku. Tu esi iegājis pilnībā. Arī Es esmu pilnīgs. Tas nekad neapstāsies. Nebaidies nosaukt un redzēt Manu vīziju, kas mērāma simtos, miljonos. Nebaidies sapņot, jo Mana vīzija ir tava vīzija. Simtiem miljoni līdz Manai atnākšanai. Tas nekad nebeigsies, tas ir sācies. Nekad neapstājies, bet ej uz priekšu. Āmen!”

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu rakstīja Daila Lielbārde un Inguna Kazāka, rediģēja Ieva Našeniece