Ikviens no mums savas dzīves laikā ir pārdomājis un meklējis atbildes uz jautājumiem „Kāpēc mēs dzīvojam?”,
„Kāda ir dzīves jēga?”. Galvenokārt šādi jautājumi parādās brīžos, kad izolējam sevi no cilvēkiem un jūtamies atstumti. Šāda situācija bija arī Ingunas dzīvē, bet, sākot iepazīt Dievu, jaunā sieviete atrada visas nepieciešamās atbildes, un tagad viņa zina savas dzīves mērķus un kā tos sasniegt.

Inguna stāsta: „Jau pusaudžu gados lielākoties savu brīvo laiku pavadīju mājās, jo patika būt prom no cilvēkiem. Nebiju pārāk komunikabla un nemīlēju būt starp saviem vienaudžiem. Es it kā gribēju draudzēties, bet baidījos, ka izdarīšu kaut ko nepareizi. Rezultātā noslēdzos no cilvēkiem un tas radīja atstumtības sajūtu. Jutos nomākta, tukša un daudz žēloju sevi – man jau nekas nesanāk, esmu neveikla un neprotu būt interesants sarunu biedrs. Regulāri uztraucos, kā izskatos, kā runāju un vai neuzvedos neveikli.

Pavadot daudz laika mājās, bieži pārdomāju cilvēka eksistences nozīmi šeit, virs zemes. Manas pārdomas par dzīves jēgu vēl vairāk rosināja negatīvās ziņas, kas nepārtraukti norisinājās pasaulē – dabas katastrofas, cilvēku izraisīti negatīvi notikumi, kā arī momenti pašas dzīvē, kad iecerētais nebija izdevies, kā vēlējos. Varēju sēdēt gultā, skatīties griestos un domāt – kāpēc mēs vispār dzīvojam, kāpēc mēs cenšamies, ja tāpat nekas nesanāk vai sanāk reti? Vai tiešām esam tikai tāpēc, lai dzīvotu un nomirtu? Vai dzīves jēga ir tikai eksistēt? Nesapratu, kāpēc cilvēks dzīvo un cieš, ja no tā nav nekādas jēgas. To visu pārdomājot, „necēlās rokas” iet un kaut ko darīt. Īsti negribējās, trūka vēlmes, iekšēja spēka un bija slinkums pat mēģināt paveikt vienkāršas lietas. Gribēju, lai manai dzīvei ir pielietojums, kāda jēga, bet nepratu atrast jomu, kas man varētu sniegt gandarījumu un sagādātu prieku.

Risinājumu un atbildes nemeklēju, bet aizbēgt no šīm domām varēju, skatoties filmas un apmeklējot teātra izrādes. Tas viss bija aizvietojums realitātei, jo varēju dzīvot sapņu pasaulē, kur viss vienmēr izdodas un ir ar labām beigām. Man gribējās būt tur, izcīnīt un spēt izdarīt tās lietas, ko paveic redzētie varoņi – neatlaidīgi aiziet līdz mērķim. Man nebija spēka mainīt savu domāšanu un rīkoties, lai realizētu sapņus un sasniegtu mērķus. Tāpēc parasti pēc filmu skatīšanās un teātra apmeklējuma jutos tikai sliktāk un bija grūti atgriezties realitātē, jo apzinājos, ka manas dzīves bezjēdzība turpināsies un nespēšu to pārtraukt. Lasīju arī grāmatas par vizualizēšanu un pozitīvu domāšanu. Lai gan es sapņoju un iztēlojos nākotni, ka man būs ģimene, foršs darbs un dzīvošu skaistā muižā, bet tālāk par sapņošanu netiku. Nezināju, ko varu nākotnē piedāvāt vīram, bērniem, darba devējiem, jo nebiju par sevi labās domās, tāpēc visi sapņi šķita tāli un neaizsniedzami. Man nebija iekšēja spēka un motivācijas kaut ko mainīt, un es pat nezināju, kā lai sasniedz tik lielus un tālus mērķus.”

Inguna jau no bērnības zināja, ka Dievs eksistē. Dažas reizes, esot grūtās situācijās, jaunā sieviete bija skaitījusi tēvreizi, bet neiedomājās, ka varētu Dievu lūgt arī par kādu savu vajadzību.

„Ticēju, ka Dievs ir mīlestība, bet nedomāju par Dievu, kā par mūsu Radītāju, kā par dzīvu Dievu. Izpratne par to, ka var veidot personīgas attiecības ar Viņu, lasot Bībeli un lūdzot, man nebija. Tad aptuveni pirms trim gadiem mani uzaicināja uz kādu no draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņas rīkotajiem pasākumiem. Man patika, ka cilvēki tur bija draudzīgi, atvērti un pamazām sāku apmeklēt grupiņu. Sākotnēji gan nemeklēju pašu Dievu, bet gribēju izrauties no mājām, no savas ierastās, bezjēdzīgās dzīves. Man arī nebija nekādas īpašas sajūtas, vienkārši patika būt starp šiem cilvēkiem, kuri iet uz nospraustajiem mērķiem. Sākumā pie sevis izlēmu, ka uz dievkalpojumiem neiešu, jo man pietiek ar mājas grupiņu, kur ir daži cilvēki un līdz ar to ir vieglāk komunicēt. Kādā reizē man grupiņā uzticēja pienākumu, un zinot, ka uz mani paļaujas, jutos atbildīga izdarīt maksimāli labi. Man neizsakāmi patika, ka varu palīdzēt ar savām prasmēm un zināšanām.

Pamazām, pēc vadītāja ieteikuma, sāku lasīt Bībeli, lūgt un apmeklēt draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumus. Man uzticēja kalpot mājas grupiņā, par ko es ļoti priecājos. Un pienāca reize, kad piedāvāja kalpot arī draudzē. Sākumā man šķita, ka būs grūti, jo uztraucos, ja nu gadījumā man kaut kas nesanāk, ja nu atkal izdaru kaut ko neveiklu. Bet man bija vēlēšanās būt noderīgai, kalpot Dievam, un es piekritu.”

Jau aptuveni pusgadu jaunā sieviete vairs nerisina jautājumus par dzīves jēgu, jo to ir atradusi Dievā un kalpošanā Viņam. Inguna ir katrā dievkalpojumā un mājas grupiņā, kur viņa mācās domāt tā, kā Dievs grib, – ka viņa var un viņai sanāks.

„Lasot Bībeli, lūdzot, klausoties dievkalpojumus, mācoties Bībeles skolā, zinu, ka nevaru „nolaist rokas” un vienkārši sēdēt bezdarbībā, jo Dievs ir radījis un izglābis mani, un dzīves jēga ir būt sadraudzībā ar Dievu un kalpot Viņam. Esmu atradusi atbildes uz jautājumiem par cilvēka eksistenci šeit, virs zemes. Zinu, ka cilvēks ir radīts, lai iepazītu Dievu personīgi caur Bībeles lasīšanu un lūgšanu. Man vairs negribas vienkārši slinkot un pārdomāt, kāpēc mēs dzīvojam, bet gan dzīvot pilnvērtīgi Dievam. Nebaidos būt starp cilvēkiem un komunicēt ar viņiem, jo tagad ticu, ka man sanāk un ka varu būt interesants sarunu biedrs. Tagad man ir daudz draugu un labprāt ar viņiem pavadu kopā laiku. Manu brīvo laiku vairs neaizņem tikai filmu skatīšanās un teātru apmeklējumi un to pārdomāšana, bet reālās dzīves dzīvošana. Šobrīd es ne tikai sapņoju par savu nākotni, bet arī plānoju un rīkojos, lai to sasniegtu. Tagad man ir spēks un motivācija iekarot virsotnes. Iekšēji jūtos piepildīta ar prieku un nežēlojos, ja kaut kas nesanāk, bet daru tā, lai viss izdotos. Tagad zinu, ka manas dzīves jēga ir būt noderīgai Dievam un kalpot Viņam un cilvēkiem.

Esmu laimīga un man ir vēlme izdarīt vēl vairāk Dievam. Esmu pateicīga, ka Viņš atklāja man pareizo ceļu. Dievs ir dzīvs, reāls un vēlas, lai mēs iepazīstam Viņu! Dzīves jēga un pilnīga laime – būt sadraudzībā ar Dievu! Tu esi tam radīts! Meklējiet Dievu, jo tie, kas meklē, atrod!”

Ingunas Kazākas liecību pierakstīja Pārsla Jankovska