Šodienas svētrunas tēma ir „Manna vai bingo?”
Vai tu zini, kas ir bingo? Kas ir mannā, tu laikam zini, gan jau tev mamma ir taisījusi. Debesmannu esi ēdis? Parasti tā ir rozā, ar dzērvenēm taisīta un pasniegta ar pienu, bet šodien mēs par šādu mannu nerunāsim. Mēs runāsim par tādu, par ko Bībele saka, kas krita no debesīm kā svētība cilvēkiem. Manna vai bingo? Kas ir bingo? Bingo ir spēle, ko es nekad neesmu spēlējis. Faktiski bingo ir kā loterija. Uzminēt skaitļus, un tas, kas šos skaitļus ir uzminējis, kas ir uzvarējis, tas sauc bingo. Šo vārdu arī lieto kaut kur citur, kad sasniedz, kad kaut ko uzvar vai kaut kas labs notiek, tad sauc bingo – uzvara, trāpīts desmitniekā, uzminēts. Vai tu vienkārši ēdi mannā, kaut ko mazu, vienveidīgu vai norāvi lielo laimestu. Ko tu gribi jaunajā gadā? Nekas jau tev jaunajā gadā nebūs savādāks kā vecajā gadā, ja nemainīsies tava domāšana. Tu šodien vari pieņemt lēmumu mainīt savu domāšanu. Tiešām ir labs iemesls – jauns gads. Es dzīvošu labāk jaunajā gadā, es noraušu lielo vinnestu. Vai es pirkšu loterijas biļetes, lai vinnētu laimestu? Nē, ne par tādu vinnestu es gribu runāt. Es gribu runāt par lieliem panākumiem, par tādām plašām izmaiņām, nevis tikai par mazām, pieticīgām svētībām. Bingo, lielais laimests vai manna?
Un Israēla bērni ēda mannu četrdesmit gadus, līdz kamēr tie nāca tuvāk apdzīvotai zemei; viņi ēda mannu, līdz kamēr pienāca pie Kānaāna zemes robežām. (2. Mozus grāmata 16:35)
Viņi ēda mannu četrdesmit gadus, un lai saprastu, kāpēc viņi ēda mannu, ir jāsaprot priekšvēsture. Dievs caur Mozu izveda Izraēlu no Ēģiptes zemes, no verdzības zemes. Arī mani un daudzus citus Kristus, kad mēs griezāmies pie Viņa un lūdzām piedošanu par saviem grēkiem, mums notika pārmaiņas, mēs piedzimām no augšienes. Viņš izveda tevi un daudzus no atkarībām, izveda no depresijas, izveda no Ēģiptes zemes, izveda no vecā dzīvesveida. Tev ir jauna sirds, tev ir jauns dzīves sākums. Mozus Dieva vadībā izveda izraēliešus no Ēģiptes zemes, ar mērķi viņus ievest zemē, kur piens un medus tek. Kur viņi mantotu zemi, tādu zemi, kas ir ļoti auglīga un bagāta, kur viņi patiešām varētu dzīvot un vairoties un, lai no šīs vietas, ticība Dievam, ticība Jehovam izplatītos visā pasaulē. Viņi izgāja no šīs zemes un nonāca pie šīs zemes robežām, pie Kānaānas zemes robežām, pie zemes, kur piens un medus tek. Dievs teica šodien, lai viņi iet, bet pirms viņi iet, lai tiek izsūtīti izlūki un viņiem visiem ir jābūt vadoņiem. 12 Izraēla cilšu vadoņi izgāja stratēģiski, militāri izlūkot šo zemi. Viņi atgriezās, un visi viņi teica, ka zeme esot laba, bet desmit no viņiem teica, ka zeme esot laba, bet tur dzīvojot milži un viņu acīs mēs bijām kā siseņi, un mēs savās acīs bijām kā siseņi. Viņi izlaida nelabu slavu Izraēlā. Viņi ne tikai sāka pārspīlēt, bet viņi kā līderi iedvesa bailes savos sekotājos. Visi izraēlieši sāka raudāt, ka Ēģiptē bija sīpoli un gurķi, vai Dievs viņus grib tur vest, lai viņus tur nogalina, jo šie desmit bailīgie līderi, kuri neticēja Dieva apsolījumam, kuri nevēlējās maksāt elementāru cenu, piepūlētos, lai ieietu apsolījumos. Karš ir karš un tur zināma piepūle ir jāveic, upuri ir jānes, lai ieietu šajā zemē. Notika tā, ka nāca Dieva sods. Visa šī paaudze, kas negribēja iet, nomira tuksnesī, sākot no divdesmit gadiem un vecāki. Tur vairāk ir runa par armijas cilvēkiem, par karavīriem. Jebkurā gadījumā, četrdesmit gadu laikā viņi tuksnesī izmira, viņi neiegāja apsolītajā zemē, kur piens un medus tek, viņi četrdesmit gadus klīda pa tuksnesi, kamēr visi tie, kas nebija ticējuši, nomira un jaunā paaudze iegāja apsolītajā zemē Jozua vadībā, pat Mozus neiegāja. Lūk, tāda bija priekšvēsture.
Šodien ir sprediķis par mannā. Dievs rūpējās par šiem cilvēkiem, par šiem buntiniekiem, par šiem neticīgajiem, par šiem vājajiem. Šajā tuksnesī tad, kad viņi gribēja ēst, Dievs deva mannā. Bībele saka, ka mannā bija garšīgs kā plāceņi ar medu. Tajā laikā tādas konfektes kā šodien neražoja un viņu garšu receptori vēl nebija tā sabojāti, ka medus ar plāceņiem bija kaut kas īpašs. Mannā, kas bija no debesīm, bija kaut kas pārdabiski. Viņš baroja šos te buntiniekus, šos te cilvēkus tuksnesī ar mannā, jo viņi bija tuksnesī, viņi nebija iegājuši tajā zemē, kur piens un medus tek. Četrdesmit gadus Dievs viņus baroja ar mannā. Tā bija svētība nesvētībā. Tūlīt Dievs sāks uz tevi runāt. Viņi ēda mannu četrdesmit gadus, līdz kamēr tie nāca tuvāk līdz apdzīvotai zemei un ēda mannu, un pienāca pie Kānaānas zemes robežām. Tajā dienā, kad viņi pārgāja pāri Jordānai, kad viņi beidzot, pēc četrdesmit gadiem, saņēmās, mannu atēdušies, un jaunā paaudze pārgāja pāri Jordānai un virzījās uz Jērikas pusi, manna izbeidzās un viņi ieguva zemi, augļus, vīnogas, vīģes, savu zemi, savu valsti, viņi norāva bingo. Kas ir mannā tuksnesī? Svētība nesvētībā, bada maize. Dievs lika šo mannu novietot vissvētākajā vietā, tur bija Ārona zizlis, manna un derības plāksnes. Kāpēc? Lai pieminētu lielo Dieva svētību un rūpes par saviem cilvēkiem? Ne tikai par to, ka Dievs rūpējas, bet arī lai mēs pieminētu, ka labāk ir bingo nekā bada maize un ka ne vienmēr bada maize, mannā no debesīm ir svētība. Tā vienkārši ir nepelnīta Dieva žēlastība par to, ka tu esi buntinieks, neticīgs. Vienkārši nepelnīta žēlastība. Varbūt vecāmamma par tevi lūdz, varbūt Dievs cer, ka tu kādreiz vēl atgriezīsies. Es nezinu šos dažādos iemeslus, bet Dievs rūpējās. Starp viņiem vēl bija tādi cilvēki kā Kālebs un Jozua, viņi teica, ka ies un ar varu paņems šo zemi. Viņi bija divi pret desmit. Izraēls kopumā atteicās iet, un Kālebs un Jozua vieni paši to nevarēja izdarīt. Arī Kālebs un Jozua ēda bada maizi, arī tie, kas gribēja ieiet, viņi nevarēja. Kāpēc? Tāpēc, ka viens cilvēks ieiet nekur nevar, tikai draudze. Atceries to jaunajā gadā. Kālebs un Jozua arī ēda mannu, tieši tāpat kā visi tie neticīgie, kas atteicās iet, visi tie, kas izmira. Atšķirība starp viņiem bija tāda, ka Kālebs un Jozua nenomira tuksnesī, viņi izdzīvoja un pēc četrdesmit gadiem iemantoja zemi. Šajos četrdesmit gados arī Kālebs un Jozua ēda šo bada maizi, viņi cieta līdz ar visiem.
Piemēram, viena draudze var būt karsta un degoša, var darīt visu to, kas ir nepieciešams, bet pārējās var tam nepieslēgties un neticēt, ka kaut kas vispār ir maināms, piemēram, Latvijā. Diemžēl, lai kā mēs nepūlētos, mēs cietīsim līdz ar visiem. Mēs vieni paši nevaram izmainīt Latviju, mums vajag daudz vairāk, lai katra draudze ieliek savu artavu. To nevar izdarīt viens cilvēks. Tāpat arī draudzē, tu viens pats nevari iemantot apsolījumus, tikai esot draudzē. Atceries, Kālebs un Jozua iegāja apsolītajā zemē, viņi vieni to izdarīt nevarēja. Viņi nevarēja nošķelties un aiziet prom, uztaisīt savu grupu, draudzi. Viņi varēja tikai paliekot savā tautā, paliekot Izraēlā jeb citiem vārdiem, Izraēls nozīmē draudzi. Tu savā galvā vari izdomāt visādus brīnumus, kāpēc tu vari bez draudzes, tu vari domāt visādus brīnumus, bet tas viss nedarbojas, tu dzīvosi uz mannā.
Kas ir mannā? Mannā ir īpaša Dieva svētība bez paša atbildības, bez ticības un bez darba. Dievs svētīja kādu konkrētu cilvēku, bet tu pats pie tā nekādas pūles neesi pielicis. Katram ir tas bijis, kad esi savā dzīvē pieņēmis Jēzu, tu kā palūdzi, tā notika. Esmu lasījis grāmatas par Dieva cilvēkiem, kuri lūdz, ja tā ir Dieva griba, tad kad es iešu, tad lai aiz stūra viens cilvēks stāv uz galvas un tā arī notika, viņš gāja un viens stāvēja uz galvas. Tas viss ir muļķības, tā ir pirmā klasīte. Dievs atbild arī uz muļķīgām lūgšanām. Dievs katru uzrunā savā līmenī, jo tu nevari saprast to, kas tev ir par augstu.
Saeimā ir daži tādi cilvēki, kuriem, izejot pie kanceles, es neko nesaprotu, jo katrs otrais vārds ir svešvārds. Šie cilvēki dzīvo ļoti tālu no pārējās sabiedrības, jo viņus neviens nekad nesapratīs šo akadēmisko terminu dēļ. Kad nāk normāli līderi, tad tos var saprast, protams, būs tekstā kāds iestarpināts svešvārds, bet tādu būs mazs, lielākā daļa ir normāls, saprotams teksts. Es šobrīd runāju to, ko zinu un kam ticu. Paldies, Debesu Tēvs, ka tu uzrunā mūsu sirdis, paldies Svētais gars, ka tu šajā vietā darbojies, ka tu uzrunā mūsu sirdis un domas. Āmen.
Manna ir Dieva svētība bez īpašas paša atbildības, bez ticības un īpašiem darbiem. Tu, kad tikko esi atnācis pie Dieva, lūdz dažādas lietas un Dievs uz tām atbild. No malas liekas, ka tas ir kaut kas nevajadzīgs, cilvēks pats neko īpašu nav ieguldījis. Atnāca uz grupiņu, grupiņa par viņu palūdza, dabūja darbu un grupiņu vairs nevajag, bet tāpat Dievs viņam deva to darbu. Cilvēks pat, iespējams, pats neko nemeklēja, bet tā bija Dieva atbilde uz šo lūgšanu. Tā ir mannā, kad Dievs kaut ko dot tikai tāpēc, ka par tevi palūdza un tikai tāpēc, ka tu Tam Kungam patīc, es pat nezinu, tāds nepelnīts ieguvums. Šeit nav runa par nepelnītu Dieva žēlastību. Jēzus ir kā dāvana mums katram un atliek tikai pieņemt. Runa ir par mūsu ticības dzīvi, ka mēs saņemam kaut ko tādu, ko paši neesam pelnījuši. Šie cilvēki, kas 40 gadus ēda mannā, bija neticīgi cilvēki, bet viņi bija svētīti un ēda mannā, toties viņiem nebija savas zemes un viņi bija tuksnesī. 40 gados viņi izmira, kamēr viņu līķi izzuda tuksnesī. Dievs vispār viņus gribēja iznīcināt. Mozus bija Dievam liels draugs. Kad notika šī sacelšanās, kad netika paklausīts Dievam un neiegāja apsolītajā zemē, dēļ kā Dievs viņus bija izvedis no šīs Ēģiptes. Viņi kurnēja, gribēja iecelt sev vadītāju, vēlējās iet atpakaļ uz Ēģipti, tad Dievs sadusmojās.
“Es viņus sitīšu ar mēri un tos izdeldēšu, bet tevi Es darīšu par tautu, kas būs lielāka un stiprāka nekā viņi!” (4. Mozus grāmata 14:12)
Mozus ar Dievu sāka manipulēt, ka nu visi zina, Ēģiptē visi zina, ka Tu izvedi savu tautu, un tagad viņi teiks, ka izvedi savu tautu, lai nogalinātu to. Uz ko Dievs piekrita, labi, neiznīcinās Mozus lūgšanas dēļ. Bet desmit izlūki nomira uzreiz. Kālebs, Jozua palika dzīvi un pārējie no 20 gadu vecuma izmira 40 gados, bet jaunā paaudze ieies apsolītajā zemē. Viņi bija nolemti. Viņi brida pa tuksnesi krizdami un klupdami, bet tāpat Dievs viņus svētīja. Nepelnīta svētība jeb svētība nesvētībā. Es runāju par mums, tevi, visu kristietību Latviju. Mums šobrīd neinteresē Amerika, jo tur nav liela daļa mūsējo, mums interesē Latvija. Dieva svētīta Latvija. Jāsaprot, vai mēs esam tie, kas ēd mannu vai tomēr būsim tie, kas vēlas bingo.
[..] Ēda mannu četrdesmit gadus, līdz kamēr [..] pienāca pie Kānaāna zemes robežām. (2. Mozus grāmata 16:35)
Vēl manna ir pagaidu svētība tiem, kas atteikušies paņemt bingo, bet tas beigsies. Konkrēti izraēliešu dzīvē svētība beidzās tajā brīdī, kad viņu kauli izbalēja tuksnesī un nekur viņi neiegāja. Atceries cilvēkus, kuri aizgājuši no draudzes vai grupas un pēc tam sev un tev mēģina iestāstīt, ka viņiem viss ir kārtībā. Viņiem arī ir viss kārtībā, jo Dievs svētī, bet tā ir pagaidu svētība atkritējiem. Pagaidu svētība tiem, kas negrib iet uz priekšu un maksāt cenu. Kas vēl ir manna? Mannā ir svētība nesvētībā, bada maize un slazds.
Lika mannai līt uz viņiem, ko ēst, un deva viņiem debesu labību. Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam. (Psalms 78:24-25)
Viss šeit tiek pasniegts tik forši un parasti, kad mēs klausāmies par debesmannu, tad tas liekas kaut kas brīnišķīgs. Draugs, tev nevajag debesu mannā. Tev vajag bingo, lielo vinnestu, maksāt cenu un iet apsolījumos, nevis samierināties ar mazām svētībām. Patiesībā tās ir svētības nesvētībā. Cik labs sprediķis. No kanceles nekad neskan nekas tāds, lai tikai glaudītu tavu galviņu. Es gribu tevi motivēt tālākiem sasniegumiem. Ka tu esi piemērs citiem, ka citi no tevis var iedegties. Mēs kā draudze varam būt citiem par piemēru, lai viņi var iedegties. Mums šeit, virs zemes, Latvijā ir savs uzdevums. Mēs katrs individuāli esam atbildīgi par šī uzdevuma veikšanu un visa draudze kopā.
Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam. Viņi ēda un pieēdās, Viņš deva tiem to, ko viņi kāroja. (Psalms 78:25; 29)
Kādā reizē viņi sagribēja arī gaļu, tad Dievs deva pēc tam gaļu un viņi atkal pieēdās.
Bet viņi vēl nebija tikuši no savas kārības vaļā, vēl ēdiens bija viņu mutē, kad Dieva dusmība cēlās pret viņiem, un Viņš nožņaudza spēcīgos vīrus viņu starpā un nonāvēja Israēla jaunekļus. [..] Jo viņu sirds nebija cieši saistīta pie Viņa, un viņi neturējās uzticīgi pie Viņa derības. (Psalms 78:30-31; 37)
Pārēdās, atēdās un nomira. Manuprāt, šo vietu nosauca par kārību kapenēm. Dievs deva svētību, no kuras atēdas. Slazds. Draugi, tuksneša maize ir slazds. Šādas svētības, ko tu lūdz un Dievs dod, var būt slazds. Ne vienmēr, kad tu lūdz un Dievs tev dod, ir labi. Labāk ir, ja tu ej savos apsolījumos, maksā cenu, strādā šajā virzienā nekā bez maksas kaut ko saņem. Kas ir manna un kas ir bingo? Draugi, bingo nāk ar paša darbu. Kad mēs to spēku, ko Dievs mums piešķīris gan cilvēcīgo, gan to, ko mēs apzināmies. Mums ir Viņa svaidījums un spēks, mēs ejam ticībā uz to, ka Dievs ir ar mums. Mēs ejam un darām to, ko Viņš grib. Mēs ejam un cīnāmies, un Dievs ir ar mums. Mēs negaidām mazas svētības.
Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad arī Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt: “Kas mums dos ēst gaļu? Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus. Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu.” (4. Mozus grāmata 11:4-6)
Padomā, kur viņi ēda gurķus? Viņi bija vergi Ēģiptes zemē. Viņi labāk gribēja būt vergi un ēst gurķus. Viņi domāja, ka viņiem par velti dod ēst, bet viņi jau bija vergi. Viņi ceļ piramīdas, kapenes, viņus sit. Viņi pat nav darbinieki, bet vergi. Patiesībā par velti nav nekas. Tu esi gatavs par melonēm un ķiplokiem iet atpakaļ tur, kur tu biji agrāk? 40 gadus bija piegriezusies manna. Es novēlu, lai tev jaunajā gadā piegriežas manna! Lai tu gribi bingo, vairāk, visu! Es pats gribu maksāt cenu, nolikt bailes un maksāt cenu, ieiet apsolījumos. Manna ir neveiksminieku paradumu auglis. Pēc sava paraduma viņi žēlojas. Kāpēc viņi žēlojās un sēdēja uz mannas? Tāpēc, ka viņi negāja tad, kad Mozus teica, ka jāmaksā cena, jācīnās, lai iegūtu savu zemi, kur var audzēt visu ko – zeme, kur piens un medus tek. Mannā apnīk, un kamēr manna neapnīk, tā ir problēma. Mannā ir garšīga un ir vajadzīga pirmajā klasītē, es jau minēju, tikko cilvēks nāk pie Dieva un sākas pirmās lūgšanas, un kaut ko Dievs tur dod, kaut kādu mannā, tie cilvēkam ir lielie brīnumi, Dievs atbild uz lūgšanām, bet, draugi, mannā ir garšīga, bet tikai pirmajā klasītē, nevajag pie tā pierast un nevajag uz to skatīties kā uz kaut ko garšīgu arī turpmāk.
Un Israēla nams sauca to vielu – manna. Tā bija balta kā koriandra sēkliņas un pēc garšas kā plāceņi ar medu. (2. Mozus grāmata 16:31)
Kā plāceņi ar medu – bet bērns visu laiku nevar pārtikt no mātes piena, un kad bērns pieaug, tad viņš ir padsmitnieks, tad viņš ir pilngadīgs. Viņam pašam ir jāiemācās gādāt par sevi un pabarot arī savus bērnus. Pirmajā klasītē mēs varam priecāties, ka manna nokrita no debesīm. Es pats nekādas pūles tur nepieliku, tikai nedaudz palūdzu Dieviņu un man nokrita no debesīm, man kontā ieskaitīja naudu. Kaut kādus gadus atpakaļ es dzirdēju, ka viens stāstīja, ka viņam notika baigais brīnums – kontā ieskaitīja vairākus tūkstošus naudu. Man viss bija pilnīgi skaidri, ka banka ir vienkārši kļūdījusies un nauda būs jāatdod. Bet šim cilvēkam tas nebija skaidrs. Tā ir manna, tas ir priekš nesaprašām, tā ir pirmā klase, visas šīs ķēdes vēstules, kas skrien pa internetu, šad tad kāds uzķeras un pat draudzē uzķeras. Nāk un saka man: tur būs tas un man tur būs šitas, man tikai ir jāaizsūta tik un tik daudz naudas, un man atpakaļ būs vairāk naudiņas. Man tur ir kaut kāds mantojums, ome no piektā auguma, radiniece atklājās Amerikā un lai nokārtotu dokumentus, ir jāaizsūta kaut kādu pirmo iemaksu. Tā nemēdz būt, tāda manna nemēdz būt. Pat miljonāri par brīvu tev neko nedos. Kāpēc? Tāpēc jau viņš ir miljonārs, ka viņš tāpat vien nedod. Viņš grib redzēt, ka cilvēks ir nopelnījis. Tāds ir viņa princips. Svētkos es skatījos filmu “Sapņu komanda”. Tā ir viena no latviešu labām filmām, reāls notikums. Un man patika trenera teiktais: “Nekādi brīnumi sacīkstēs nebūs, mums būs tikai tas, ko mēs būsim nopelnījuši un viss.” Kad bokseris kāp ringā, nekādi brīnumi šajā ringā nebūs – lūgsim Dievu, lai mūsu bokseris uzvarētu. Būs tikai tas, kā viņš ir sagatavojies. Viss. Un nebūs – Dievs, dari tā, lai kaut kas notiek tam pretiniekam, lai dabūjam uzvaru. Mums nevajag tādas uzvaras, un cik vispār tādas var būt? Tehniskais zaudējums, nav nokārtotas kaut kādas formalitātes, nauda ieskaita. Priekš kam tev tādas vajag? Tā ir manna. Draugs, tev vajag īstas uzvaras! Uzvaras, par kurām tu esi maksājis cenu. Īstas uzvaras un īsti Dieva apsolījumi nāk tad, kad tu maksā savu cenu. Viss ir vienkārši. Kā Dievs teica Gideonam?
Tad Tas Kungs pagriezās pret viņu un tam sacīja: “Ej ar šo savu spēku un izglāb Israēlu no Midiāna rokas! Patiesi, Es tevi tagad sūtu!” (Soģu grāmata 6:14)
Ej tu ar šo savu spēku un izdari to, un tad notiek tā, ka Dievs met akmeņus, notiek kaut kas neiespējams priekš tevis, kad tu pats esi maksājis cenu, tad notiek arī brīnumainas parādības, bet pamatā tur ir darbs. Brīnumi, mannā – viens tur tika dziedināts, es aizgāju uz tādu un tādu sapulci, es redzēju, kā viņam roka nestrādāja un tagad viņam tā strādā. Kas no tā, cilvēks aizgāja un Dievs dziedināja viņa roku, un kas no tā tavā dzīvē mainījās? Kā tu staigāji kā klīstošais holandietis, tā tu klīsti. Es biju tur, tur darbojas īstais Dievs, es sajutu īsto Dieva klātbūtni. Kas tavā dzīvē no tā mainījās? Latvijas kristieši skraida pēc mannā. Tad viņš ir tur, tad viņš ir te. Tas ir mannā, bet apsolījumi ir tikai draudzē. Manna ir vajadzīga un garšīga tikai pirmajā klasītē. Manna ir svētība nesvētībā, bada maize jeb slazds, tā ir pagaidu svētība tiem, kas ir atteikušies saņemt bingo. Mannā ir Dieva svētība bez īpašas paša atbildības, ticības un darbības. Draugs, pašam ir jācīnās ieiet apsolītajā zemē. Debesu valstībā ar spēku laužas iekšā.
Tad Kālebs apklusināja tautu Mozus priekšā un sacīja: “Mēs iedami iesim uz turieni, un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!” (4. Mozus grāmata 13:30)
Citā tulkojumā ir rakstīts: “Mēs to varam izdarīt.” Jozuā un Kālebs teica, ka mēs to varam izdarīt, tas, ka tur ir milži, tur ir stipri nocietinātas pilsētas. Mums nevajag šo mannā. Mums vajag visu šo zemi, un mēs to varam, jo Dievs ir ar mums. Pārējie desmit izlūki teica, ka, nē, mēs to nevaram. Tātad secinājums: manna vs bingo. Kas to nosaka? To nosaka tavs psiholoģiskais uzstādījums jeb tava ticība. Tu tici, ka tu to vari, vai tu netici, ka tu to vari. Diemžēl, draugs, tavā mājas grupiņā, tavā personīgajā dzīvē, ticības dzīvē tev ir tas, cik tu tici.
Man palūdza un es tikko ierakstīju ukraiņu draudzei priekš viņu savas televīzijas apsveikumu Jaunajā gadā un Ziemassvētkos. Laiks bija dots viena līdz trīs minūtes. Es uzreiz zināju, ko es gribu pateikt. Mājās, turpat pie rakstāmgalda, telefonā ierakstīju tekstu. Es atceros to laiku, kad es braucu pa Ukrainas draudzēm. Četrus mēnešus mēs tur bijām, man bija T krekls uz kuras bija rakstīts “Ar Dievu viss ir iespējams”. Tas ir tas, kam es ticēju toreiz un tas ir tas, kam es ticu šodien. Tas arī ir tas, kāpēc man nepatīk mannā. Es zinu, ka tas nav labi, bet man par to visu citreiz gribas iesmiet. Vai esi par Luteru kādreiz kaut ko lasījis vai skatījies? Viņš arī izsmēja, apsmēja visas šīs katoļu draudzes izdarības, es nedomāju, ka tas ir labākais tonis, bet tiešām man citreiz uznāk nelabi no mannā, ka cilvēki sēž uz mannā, un es tā vienkārši nevaru un iesmeju par viņiem, un tad daži par to apvainojas, un tā, draugs, ir tava problēma. Labāk skaties uz to, ko tev cilvēki dod, nevis to, ko tev ir nodarījuši. Tagad viņš pateica to un šito, bet skaties, ko tu vispār dabūji šajā brīdī, un nekur citur tu to nemaz nevari dabūt. Tā kā ir šeit, citur nav. Kaut kas līdzīgs, bet tā kā šeit, citur nav. Ja būtu, tad visas tās draudzes būtu augošas kā sēnes pēc lietus, bet diemžēl šajā laika posmā, šajos 15 gados, ir izaugusi tikai viena draudze un tā ir draudze “Kristus Pasaulei”. Uz ko tas norāda? Ka mums mannā ir apriebusies, jo mēs gribam augt, mēs gribam vairāk. Tas norāda, ka mēs ticam, ka mēs varam. Vismaz es ticu, ka es varu, bet mana ticība iededzinās tavu ticību. Un apsveikumā es arī tā ierunāju: “Es jums novēlu vienmēr apzināties un ticēt, ka ar Dievu viss ir iespējams.” Priekš Ukrainas šis nav labākais laiks, skaistākais laiks, bet ar Dievu viss ir iespējams, kaut tu to varētu saprast. Tie ir Jēzus vārdi – kaut tu varētu ticēt! To Jēzus teica epileptiķa tēvam: “Kaut tu spētu ticēt!”
No kurienes lai man lai nāk ticība? Es gaidu, ka man nāks ticība, bet ticība nenāk kā mannā. Ticība nāk citā veidā – elementārā paklausībā. Vienkārši pieņem lēmumu, ka es varu un es iešu kopā ar draudzi. Mēs kopā iesim uz mērķiem. Kaut kādas mazas lietas var sasniegt individuāli viens pats cilvēks, bet lielus mērķus var sasniegt tikai komandā. Un Dieva mērķu sasniegšana ir draudzes uzdevums, nevis individuālistu darbs.
Tanī laikā Tas Kungs sacīja Jozuam: “Taisi sev akmens nažus un sāc apgraizīt Israēla bērnus pa otram lāgam.” [..] Un ar šo nākamo dienu, kad viņi bija ēduši no tās zemes iegūtās ražas, viņiem izbeidzās manna; un turpmāk Israēla bērniem vairs nebija mannas, bet tie pārtika tanī gadā no Kānaānas zemes augļiem. (Jozuas grāmata 5:2; 12)
Par ko te ir runa? Kad Jozua ar visu karotāju armiju un Izraēlu pietuvojās Kanaānas zemei, viņi pārgāja pāri Jordānai un gāja uz Jēriku, manna izbeidzās un viņi sāka ēst tās zemes augļus, kurus paši bija iekarojuši un bija paņēmuši, bet pirms viņi tur iegāja, notika otrreizēja derības slēgšana – sāc apgraizīt Izraēla bērnus pa otram lāgam –, jo tie, sākot no divdesmit gadus un vecāki, kas izdzīvoja šo 40 gadu laikā, nebija apgraizīti, faktiski, viņi nebija kristīti. Viņi nebija slēguši derību ar Dievu. Tas tika izdarīts, derība tika noslēgta. Ko tas nozīmē mums šodienai? Es tevi varētu aicināt padomāt, ko tu šodien dzirdēji, un slēgt otrreizēju derību. Es tevi aicinu vecajā gadā atstāt mannā un visas domas par mannā un mazajām svētībām, un tomēr izmantot šo gadu mijas periodu, kurā cilvēki parasti apņemas kaut ko izmainīt. Šī ir lieliska iespēja, tā kā, piemēram, Ziemassvētkos cilvēkiem ir lieliska iespēja atnākt uz baznīcu, jo viņi vairāk dzird par Kristu televīzijā un tāpat arī gadu mija, sākt kaut ko jaunu. Pats par sevi jauns gads neko nemainīs, bet lēmumus, kurus tu būsi izdarījis, tas var mainīt daudz, tāpēc es aicinu pārdomāt – ka tu varētu slēgt otrreizēju derību. Draugs, novēlu 2023. gadā bingo! Lai jaunajā 2023. gadā tev metās nelabi no mannā un ir bingo!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Manna vai bingo?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
