Šā gada 13. un 14. jūlijā Ukrainas pilsētā Dņepropetrovskā notika divi lieli dievkalpojumi,
ar pasaulē plaši pazīstamā evaņģēlista Dieva kalpa Benija Hinna piedalīšanos. Mārča paziņojums draudzei „Kristus pasaulei” par to, ka Dievs viņu vada uz šo konferenci Ukrainā, bija diezgan negaidīts. Tagad, pēc trim nedēļām, atskatoties uz šo braucienu, tapa šī saruna.
Mārci, kādi ir tavi iespaidi par Benija Hinna dievkalpojumiem Ukrainā?
Iespaidi ir ļoti labi. Jau pats veids, kā Dievs mūs tur aizveda, sākotnēji pret mūsu gribu, ir ko vērts. Nebiju plānojis turp doties, jo tas pats Dievs, kas strādā Ukrainā, darbojas arī pie mums, Latvijā. Taču tad pilnīgi nepazīstams cilvēks pēdējā brīdī pats piedāvāja samaksāt par šo braucienu gan man, gan manai sievai, kā arī nokārtot visas ar šo braucienu saistītās formalitātes. Viņš pats man piezvanīja un teica, ka Dievs viņam licis tā darīt. Ar mums kopā uz šo konferenci brauca pieci mācītāji un sludinātāji no dažādām Rīgas draudzēm, kuriem šis cilvēks visiem bija sponsorējis braucienu. Ceļojuma laikā uz Ukrainu autobusā mēs visi ļoti sadraudzējāmies savā starpā.
Pirmais Benija Hinna dievkalpojums bija mācītājiem un kalpotājiem. Ieradāmies pēdējā brīdī un bijām noguruši no ceļa. Nebijām reģistrējušies konferencei, tāpēc iekļūšana bija laimes spēle. Tomēr beigās visi tikām iekšā, kaut arī dabūjām sēdēt uz grīdas. Klausījāmies brīnišķīgu slavēšanu, ko vadīja vietējās draudzes „Jaunā paaudze” slavēšanas grupa. Pēc tam Benijs sāka dziedāt pats, tam sekoja Dieva vārds par Svēto Garu. Visu dievkalpojuma laiku jutu spēcīgu svaidījumu.
Ko tu pats ieguvi no šiem dievkalpojumiem?
Atklāti sakot, pati svētruna mani īsti „neaizrāva”. Tad Benijs Hinns aicināja visus klātesošos mācītājus iznākt priekšā, lai aizlūgtu par viņiem. Apmēram 300 cilvēku liels pūlis, visu tautību un ādas krāsu, lauzās uz priekšu. Bet es skaidri zināju: – Dievs mani šeit ir atvedis, Viņš zina kāpēc, un Viņš savu darbu pie manis sovakar padarīs! Paklausot mācītāja aicinājumam, arī es sekoju viņiem.
Ejot starp rindām, vēl nejutu neko, taču pie skatuves pār mani pēkšņi nonāca tāds Dieva spēks, ka nogāzos zemē kā nopļauts! Man sieva par mani ļoti uztraucās, lai šis pūlis mani nesamin! Vēl ilgi staigāju noreibis! Tajā vakarā es saņēmu jaunu uguni, svaidījumu un atjaunošanos Garā.
Vai ir kaut kas, ko mēs varam no šiem dievkalpojumiem mācīties?
Es pats šajās dienās mācījos divas lietas. Vispirms jau to, ka uzskats, ka mēs visu varam no Dieva izlūgt un saņemt savos lūgšanu kambaros individuālās attiecībās ar savu Kungu, īsti nav pareizs. Dievs kalpo mums arī caur cilvēkiem. Mums pilnīgi ikvienam ir nepieciešama draudze, mājas grupa, garīgais vadītājs un arī šāda līmeņa Dieva kalpi, kā Benijs Hinns, kuri mūs iedvesmo un atjauno. Ne par velti šāda līmeņa kalpošanas pasaulē pastāv!
No otras puses, mēs nedrīkstam atstāt novārtā mūsu personīgās attiecības ar Dievu un visu savu uzmanību koncentrēt tikai uz lielajiem Dieva vīriem, sievām un svaidītajiem. Otrajā dienā, stadionā bija sapulcējušies ap 30 000 cilvēku. Kad Benijs atkal aicināja cilvēkus priekšā, lai saņemtu Svēto Garu un atkal pūļi lauzās uz skatuvi, es sajutu, ka man nekur nav jāskrien. Dievs uz mani runāja: „Ļoti daudzi no viņiem meklē vienreizēju Manu pieskārienu, bet viņi nemeklē Mani Pašu!” Vienreizēju Dieva piedzīvojumu var ļoti ātri pazaudēt, ja neseko attiecību kopšana un veidošana ar mūsu Kungu caur regulāru lūgšanu un Dieva Vārda studēšanu! Pats Benijs Hinns vienmēr savos dievkalpojumos aicina vērst klātesošo uzmanību uz Dievu un par visām dziedināšanām, zīmēm un brīnumiem dot godu un pateicību vienīgi Viņam. Kādās pusdienās, kas bija domātas augsta ranga kalpotājiem, viņš esot teicis: „Neaizmirstiet katru dienu parunāt ar Svēto Garu!”
Vēl es skaidri ieraudzīju to, ka Dievs dara tos pašus darbus gan Ukrainā, gan Latvijā. Pretēji gaidītajam vismaz es neredzēju, kā invalīdi stabili pieceļas no ratiem un turpina staigāt. Šādas liecības arī neizskanēja. Taču bija daudz citu liecību par dziedināšanām un brīnumiem, kurus Dievs izdarījis cilvēku dzīvēs. Katrā ziņā tur nenotika nekas tāds, ko Dievs nedarītu pie mums, Latvijā!
Paldies!
