Mana atkarība, no kā es kļuvu brīvs, nebija nagu graušana, bet gan alkohols.
Kā vairumam zēnu mūsu laikos, arī man patika meklēt laimi un problēmu risinājumus alus mucā. Tas viss sākās jau agrā bērnībā, kad ar vienaudžiem skraidījām pa pagalmu, skatījāmies, ko dara lielākie bērni un ņēmām piemēru no viņiem. Tā kā mani un brāļus mamma audzināja viena, viņai daudz laika mūsu audzināšanai neatlika, un tā mēs augām paši, kā gribējām un mācējām. Tie bija laiki, kad mēs, mazie, dzerstījāmies pa krūmiem un tēlojām krutus džekus. Neatteicu nevienam un ar lielāko prieku gāju sastādīt kompāniju. Kad dabūju patstāvīgu darbu, tad sākām ar draugiem regulāri katru piektdienu apmeklēt klubus un bārus. Ja spainis ar alkoholu netika ieliets ribās, vakars tika uzskatīts par neizdevušos. Protams, toreiz tas likās kruti, ka mazs tirliņš, kam mātes piens vēl aiz lūpām, sēž pie bāra letes, sūc šņabi un alu uzdzer pa virsu. No tāda kokteiļa mums visiem bieži vien pārtrūka filma.

Tā saka, ka par daudziem savas dzīves interesantākajiem notikumiem mēs uzzinām tikai otrā rītā no mūsu draugiem. Un tad tik jautrība sākas, kad mēs ar pudeles brāļiem sūcam aliņus un pa visiem lipinām kopā filmu, ko nu kurais sadarījis. Protams, ilgi jau nav jāgaida, kad atkal visiem dūša kā zirgiem un var doties dzīvē. Un tā mēs pavadījām visas brīvdienas un svētdienā ar šķībām acīm un ģīmi kā torti rāpojām mājās.

Skolu pabeidzot, iepazinos ar savu tagadējo sieviņu. Kad pieteicās meitiņa, apsolījos vairs nedzert, griezos pie ārsta un noturējos 9 mēnešus, bet, tiklīdz piedzima meita, tad dzeršana atsākās ar vēl lielāku sparu. Es jau vairs nedzēru kompānijās, pat darba laikā varēju strebt un tad gandrīz katru dienu vilkos mājās komā. Tieši tad sākās lielās problēmas – nodzēru tiesības, divas mašīnas, ieberzos milzīgā naudas sodā apmēram uz 2000 Ls, un tas viss notika pat ne vienā vakarā, bet gan 20 minūšu laikā.

Man sāka iet jumts ciet, iedzīvojos daudzās traumās, kas visu vēl vairāk pasliktināja. Bieži strīdējos ar sievu, reiz pat esot metis ar nazi. Nezinu, vai tā ir taisnība, bet, ja otrā rītā pamostoties redzu, ka skapis malkā saskaldīts, tad jau ne to vien esmu darījis. Varēju divas dienas nedzert un tad atkal 5 dienas nodot pa bundžām. Nerēķinājos ne ar vienu, kā tikai ar sevi pašu, varēju bez sirdsapziņas pārmetumiem paņemt pēdējo naudu un iznest visu no mājas. Biju biežs viesis lombardos, aizņēmos uz procentiem, likmes bija dažādas, bet gala rezultāts vienāds – tukšas kabatas, kāds jauns fingālis, morālās pohas un kārtējā makaronu karināšana sievai uz ausīm, ka tā vairs nedarīšu un mainīšos, bet tas viss teiktais bija kaķim zem astes paliekams. Katra dzeršanas reize man izmaksāja papildus 100-200 Ls, neskaitot to, ko tajās dienās nodzēru.

Sievas māte manai sievai bija stāstījusi par draudzi „Kristus Pasaulei”, ka tur būšot dziedināšanas dievkalpojums. Tad sieva ilgu laiku man pilināja, ka man būšot jāiet uz turieni. Protams, teicu, ka nekur netaisos iet un ka man tāpat ir labi. Tomēr beigās apnika un 2012. gada 26. maijā mēs abi aizgājām uz dievkalpojumu. Negāju ne pie viena kalpotāja, sēdēju tik un klausījos. Nāca klāt cilvēki, lai iepazītos un aicināja uz mājas grupiņām. Dabiski, ka atbildēju to, ko viņi gribēja dzirdēt, bet tad pienāca Arvis un uzaicināja nākamajā nedēļā uz peintbola turnīru. Aizgāju, bet nu tā – ar gariem zobiem. Pēc tam uz draudzi vairs negāju, aizbildinājos ar darbiem, ka jāstrādā. Tad pienāca pagānu svētki Jāņi, es piedzēros, uzradās pareizie draugi, kuri nospēra telefonu, vēl dabūju zilu aci, smadzeņu satricinājumu un atkal iedzeršana izvērtās 500 Ls apmērā. Tas laikam bija man pēdējais Dieva sitiens pa seju. No tā laika regulāri sāku apmeklēt draudzi un mājas grupiņu. Un pēc pusgada pamanīju, ka neesmu naudu ieguldījis alkoholā, uz 38%, kā agrāk smējāmies, un ka man vairs neprasās iedzert. Sāku kalpot pie skaņas aparatūras uzstādīšanas draudzē, un tāda doma kā piedzerties ir pagaisusi, un nevēlos vairs to darīt. Nesaku, ka kārdinājumu nav, bet es tieku tiem pāri lūgšanu kambarī, apmeklējot regulāri draudzi, mājas grupiņu, iesaistoties kalpošanā un visos draudzes pasākumos. Pateicos mājas grupas vadītajam, kurš mani iesaista visur, kur vien var, tā, ka man neatliek laika muļķībām. Arī ģimenes dzīvē attiecības ir sakārtojušās, ar sievu tikpat kā vairs nestrīdamies. Ja līdz tam no sievas vārdus: KĀ ES TEVI MĪLU, varēju saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, tad tagad to dzirdu bieži, gandrīz katru dienu.

Ja pirms gada es nebūtu atnācis uz draudzi, tad varu iedomāties tikai 3 vietas, kur es tagad varētu atrasties:

1.     Tvaika ielā 2, vienā istabā kopā ar Hitleru un Napoleonu,

2.   Sauļotu sev svītras uz sejas caur šauro cietuma lodziņu,

3.   Vai arī man būtu piegriezts koka mētelītis un tagad jau pilns ar tārpiem.

Ticiet vai nē, bet mana dzīve ir izmainījusies uz 100 %! Esmu laimīgs, man ir 4 bērni un skaista sieva, mana dzīve ir piepildīta, esot kopā ar Tēvu debesīs un draudzi šeit virs zemes.

Mārtiņš Arbidāns