Kad mazajai Anetei bija tikai pusotrs gadiņš, ārsti noteica briesmīgu diagnozi – celiakija.
Drīz vien dakteri viņas mammai Guntai pateica, ka uz izveseļošanos cerību meitenei vairs nav visu turpmāko mūžu. Tad Gunta sāka meklēt Dievu un pievienojās draudzei „Kristus Pasaulei”. Pirms nepilna gada dziedināšanas dievkalpojumā Rīgā Anete piedzīvoja dziedināšanu no šīs smagās slimības. Par piedzīvoto Dieva žēlastību stāsta viņas mamma:

„Kad manai meitiņai Anetei bija apmēram gads, sākās problēmas ar vēderu. Bija aizcietējumi un vairākas dienas vēders neizgāja vispār. Pēc dažiem mēnešiem mūs nosūtīja uz bērnu slimnīcu Rīgā, kur veica divpadsmit pirkstu zarnas gļotādas biopsiju. Ārsts uzstādīja diagnozi – celiakija, un piekodināja stingri ievērot īpašo diētu. Vairs nedrīkstēju dot Anetei parasto veikala maizi un graudu putras, jogurtus, cepumus un čipsus. Kad bija kāda jubileja vai svinības, mana meita nedabūja kūku, ar ko mielojās pārējie bērni. Sāku pirkt īpašo bezglutēna maizi un makaronus.

Nākamajā reizē, kad ieradāmies uz konsultāciju Rīgā, daktere mums pateica to, ko nepateica pirmajā vizītē – biopsijas dati liecinot, ka manai meitiņai ir 70% tievās zarnas gļotādas atrofija, kas nozīmē, ka viņa visu atlikušo mūžu nedrīkstēs ēst neko, kas satur miltus un ka viņa no šīs slimības nekad vairs nebūs vesela. Biju izmisusi un šokā.

Kad ievērojām īpašo diētu, Anetei uzlabojās vēdera izeja. Taču, ja gadījās apēst parastu gabaliņu maizes vai ko citu no aizliegtā, bieži sāka sāpēt vēders un dažkārt bija pat vemšana. Tā tas turpinājās četrus ar pusi gadus. Pēdējos gados vēders sāpēja ļoti bieži, neskatoties uz to, ka precīzi ievērojām visus uztura ierobežojumus. Kad bija jāiet gulēt, mazā meitiņa allaž lūdza man paturēt roku uz punča, lai varētu aizmigt. Anete šajā laikā ļoti slikti pieņēmās svarā, arī augumā viņa atpalika no normas. Kā paskaidroja ārste, tās visas ir gremošanas traucējumu un celiakijas izpausmes.

Bērnībā mana vecāmamma stāstīja par Dievu un es visus šos gadus ticēju, ka ir kaut kas augstāks, taču personīga saskarsme pašai ar Viņu man nebija. 2013. gada augustā draudzene mani pierunāja atbraukt uz dievkalpojumu Rīgā. Šeit man ļoti iepatikās slavēšana un mācītāja sludinātais. Manī ienāca miers un prieks, ko nespēju izskaidrot ar prātu. Pēc tam es pievienojos draudzei „Kristus Pasaulei” Saldū, sāku regulāri apmeklēt mājas grupiņas un dievkalpojumus. Ar katru reizi vairāk ieraudzīju Dieva gribu savai dzīvei un mana ticība pieauga. Mājas grupiņā tika lūgts arī par meitiņas Anetes dziedināšanu. Arī es pati mājās ik dienas lūdzu par šo vajadzību un apliecināju, ka mana meita ir dziedināta no celiakijas.

Pagājušā gada maijā draudzē „Kristus Pasaulei” bija dziedināšanas dievkalpojums. Pirms tam biju redzējusi, kā notiek dziedināšanas un cilvēki piedzīvo brīnumus. Lūdzu Dievam, lai arī mans bērns tiek dziedināts un ticībā teicu savai meitai: „Iesim uz aizlūgšanu, lai Dievs dziedina arī tevi. Tad tu varēsi ēst picu un visu pārējo!” Pēc lūgšanas meita man jautāja: „Mammu, vai es tagad drīkstu ēst pilnīgi visu?”  Brīnījos par viņas bērna ticību un teicu: „Jā, tagad tu vari ēst visu!”

Tajā pašā dienā mēs iegājām kafejnīcā un es viņai nopirku mazo picu. Ļāvu bērnam to ēst, taču pati ar sažņaugtu sirdi gaidīju – kas nu būs? Pēc šīs maltītes daudzas reizes pārvaicāju, vai nesāp vēders. Slava Dievam, nekādu sūdzību vai problēmu nebija! Viss bija kārtībā. Kopš tās reizes es viņai sāku pamazām dot normālu pārtiku – cepumus un maizi. Ļoti bieži jautāju: „Kā ir ar vēderu?” Vēders kopš dziedināšanas dievkalpojuma vairs nesāpēja. Mana meita ir dziedināta! Esmu laimīga un pateicīga Dievam, kā jau ikviena mamma, kura piedzīvojusi sava bērna dziedināšanu. Pavisam drīz jau mana meita ēda visu to pašu, ko citi, un es to uztvēru ar mierīgu sirdi.

Kopš šī dziedināšanas dievkalpojuma vairs nav bijušas nekādas problēmas ar vēderu. Pagājušā gada decembrī mēs bijām uz atkārtotu endoskopiju Bērnu slimnīcā. Pati ticēju, ka mana meitiņa ir dziedināta no celiakijas, jau vairāk kā pusgadu lietojām ikdienišķu uzturu un jutāmies labi. Tomēr gribēju, ka ir arī laboratorisks apliecinājums. Pēc mēneša saņēmu atbildi – Anete ir pilnīgi vesela, tievās zarnas gļotāda ir pilnīgi normāla, bez atrofijas, un mans bērns var ēst pilnvērtīgu pārtiku! Biopsija apstiprināja, ka vairs nav nekādas zarnu bārkstiņu atmiršanas. Slava Dievam, mana meitiņa ir pilnīgi dziedināta!

Tiem vecākiem, kuriem bērni slimo ar celiakiju vai cieš no vēdera problēmām, gribu teikt: „Nebaidieties iepazīt Dievu! Meklējiet To Kungu un nebaidieties uzticēties un paļauties uz Viņu! Nebaidieties iet šo ticības ceļu, un jūs sagaidīsiet atbildes uz visām savām lūgšanām! Tās atnāks jebkurā gadījumā!”

Guntas Bernānes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums