Gandrīz ikviens cilvēks savā dzīvē ir pieredzējis neveiksmes,  iegūstot mazvērtības sajūtu. Tā viegli pārņem prātu, kad esam vismazāk aizsargāti, taču vēlāk kā necaurejams mūris neļauj cilvēkam sasniegt panākumus, liekot vienmēr apšaubīt savas spējas. Turklāt šāda nepārliecinātība nes līdzi stresu pirms katra izaicinājuma. Arī Dagnija no mazām dienām ir mocījusies ar mazvērtības kompleksiem, kas veidojušies agrā bērnībā.

“Cik atceros, jau apmeklējot bērnudārza “silīti”, es saskāros ar pirmajiem pāridarījumiem. Bieži gadījās, kad biju paņēmusi kādu mantiņu, lai ar to paspēlētos, kad klāt bija cita maza meitene un to man atņēma. Pirmajās reizēs vēl centos iestāties pret šo netaisnību, taču gandrīz vienmēr bez panākumiem un jau pēc pāris reizēm mans cīņas spars apsīka. Arī nākamajos gados nereti bija situācijas, kad citi bērni nevēlējās ar mani spēlēties un ne vienu reizi vien nācās dzirdēt frāzi – es ar tevi nedraudzējos. Šie vārdi vienmēr sāpēja un lika man justies atstumtai un nevērtīgai. Sāku aizvien biežāk domāt, kāpēc tā notiek, kas ar mani nav kārtībā? Laikam ejot, aizvien vairāk noslēdzos sevī, kļuvu ļoti kautrīga un nerunīga. Man sagādāja lielas grūtības kādam uzticēties. Turklāt skolas gados viss vēl vairāk saasinājās. Kā jau bieži gadās ar klusajiem bērniem, klasesbiedri mēdza bez jebkāda iemesla mani apsaukāt rupjiem vārdiem, grūstīt un citreiz arī iekaustīt. Ejot uz skolu, es nespēju koncentrēties uz mācībām, bet visu laiku domāju vienīgi par attiecībām ar klasesbiedriem. Tādēļ manas sekmes nebija spožas, un arī tas kalpoja par iemeslu izsmieklam. Līdz ar to es nevēlējos apmeklēt skolu un pusaudžu gados izmantoju katru iespēju “nobastot” stundas. Manī auga milzīga spriedze un stress. Es kļuvu viegli aizkaitināma, un tas visbiežāk izpaudās kā konflikti ar vecākiem par kādiem nesvarīgiem sīkumiem. Vienu brīdi biju domājusi lietot kādus nervu nomierinošos medikamentus, bet pārdomāju. Piedzīvotais atstāja milzīgu iespaidu uz mani, un, pat mainoties apstākļiem, iegūtā mazvērtība un nervozitāte nepazuda. Studiju gados un arī turpmāk vienmēr centos būt klusa un nepiesaistīt uzmanību. Nekur neiesaistījos un nekad nevēlējos izteikt savu viedokli, jo man bija bail kļūdīties. Jebkura komunikācija prasīja lielu saņemšanos. Pat parasts telefona zvans man bija liels pārbaudījums, citreiz vajadzēja pusstundu, citreiz dienu, lai es piezvanītu un noskaidrotu kādu vienkāršu jautājumu. Saprotot savu problēmu, risinājumu centos meklēt, lasot dažādas grāmatas par pašiedvesmu un pozitīvu domāšanu, bet tās man drosmi nedeva un nekas nemainījās. Biju apmeklējusi dažādus dziedniekus un iztērējusi daudz naudas, bet arī tas nedeva brīvību. Mazvērtība bija pārņēmusi visu manu būtību un pilnībā noteica dzīvi.”

Kādu dienu savos pārdzīvojumos Dagnija lūdza Dievu, lai Viņš ienāk viņas dzīvē un to izmaina. Pēc dažām dienām viņa saņēma bukletu ar ielūgumu uz dziedināšanas dievkalpojumu, ko vadīja mācītājs Mārcis Jencītis. Dagnijai uzreiz bija skaidrs, ka tā ir atbilde no Dieva un viņa noteikti vēlējās apmeklēt šo pasākumu. Kopš tā brīža ir pagājuši vairāki gadi un pārmaiņas ir acīmredzamas.

“Šajā dievkalpojumā es sapratu, ka Dievs ir mans risinājums un es pieņēmu Jēzu Kristu kā savas dzīves Glābēju. Turpmāk es regulāri apmeklēju draudzi “Kristus Pasaulei” un mājas grupiņu. Tāpat ņēmu vērā mācītāja ieteikumu un sāku lasīt Bībeli un lūgt Dievu, kas palīdzēja uzsākt cīņu ar mazvērtību. Lasītais Dieva vārds un dzirdētās svētrunas mainīja manas domas un uzskatus par sevi, atšķirībā no grāmatām par pašiedvesmu, kuras agrāk mēdzu daudz studēt un pielietot dzīvē, tomēr arī pēc ilgstošas praktizēšanās nekas nemainījās. Savukārt Dieva vārds deva reālu spēku mainīties, cēla manu ticību un pārliecību par sevi. Esmu ievērojusi, – jo mazāks ir lūgšanām veltītais laiks, jo ātrāk mazvērtības domas atkal atgriežas. Tikai regulāri tuvojoties Dievam, var piedzīvot Viņa mīlestību. Lielu ieguldījumu manās pārmaiņās arī deva draudzē saņemtie padomi, kas lika man mazāk skatīties uz sevi un vairāk uz citiem. Protams, draudzē un mājas grupiņā esmu ieguvusi draugus, kuri mani vienmēr atbalsta. Šeit jūtos mīlēta un pieņemta. Pazudušas arī bailes izteikt savu viedokli un to aizstāvēt, ko agrāk nespēju. Turklāt šobrīd es kalpoju gan draudzē, gan mājas grupiņā, kur ir daudz jākomunicē ar cilvēkiem. Šeit esmu iemācījusies mīlēt cilvēkus un kalpot viņiem, tas ir palīdzējis arī mainīties man pašai. Lai iegūtu brīvību no mazvērtības, esmu maksājusi cenu, kāpjot pāri savam egoismam un atsakoties no komforta. Iepriekš ērtāk būtu jutusies, izvairoties no uzmanības un ne ar vienu nerunājot. Tagad man nesagādā problēmas novadīt kristīgu sadraudzības vakaru vai arī uzņemties pienākumus, kas pirms tam mana kautrīguma un noslēgtības dēļ nebija iespējams. Pakāpeniski kļūstu aizvien brīvāka. Es vairs necenšos izvairīties no apkārtējo uzmanības. Tāpat arī, lai piezvanītu un parunātu pa telefonu, man nav stundām ilgi jāsaņemas. Nepieciešamības gadījumā varu uzrunāt svešu cilvēku un nepārdzīvot, ja kaut kur nokļūdīšos, kas agrāk man nebija raksturīgi, un komunikācija nesagādā vairs problēmas. Manu rīcību nenosaka mazvērtība, lai kādos apstākļos es arī nenonāktu. Es apzinos, ka esmu Dievam un Viņa cilvēkiem svarīga. Ir pazudusi nepamatotā nervozitāte un aizkaitināmība, ar kuru pirms tam biju bezcerīgi cīnījusies ļoti ilgu laiku. Pateicoties Dievam, esmu iepazinusi, kas ir sirds miers, pat nelietojot nomierinošos medikamentus. Kopā ar Jēzu es aizvien vairāk mainos un par to priecājos.”

Ikvienam kurš savā dzīvē cīnās ar mazvērtības kompleksiem, iesakām pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju un iepazīt Dievu personīgi. Viņš spēj palīdzēt tikt galā ar bailēm un nedrošību, kas neļauj dzīvot brīvi un sasniegt panākumus.

Dagnijas Vainovskas liecību pierakstīja Līga Paņina