Katram cilvēkam sirdī ir īpaša vieta, kura ir paredzēta Tam,
Kurš  radījis pasauli un pazīst tevi vislabāk – Dievam un Viņa mīlestībai. Šī dabīgā vajadzība pēc dvēseles piepildījuma, miera, mīlestības, sapratnes un cerības bieži tiek aizvietota ar ko citu. Tomēr tikai Dievs spēj tevi saprast un dot to, kas tev ir nepieciešams. Šī ir Megijas liecība,  viņas ceļš pie Dieva.

Megij, pastāsti, lūdzu, kad tu uzzināji par Dievu?

Pirmā pieredze bija jau bērnībā, bet diemžēl viss, ko es redzēju, bija dažādi reliģiski rituāli un paražas. Tas likās tik auksts un svešs, vecmodīgs. Tur noteikti nebija nekā no tā, kas var piepildīt sirdi, jo nebija personīgu attiecību ar Dievu.

Kāpēc Tu meklēji Dievu?

Es vienmēr esmu zinājusi, ka ir kas vairāk. Man bija ļoti daudz jautājumu, bet maz atbilžu. Gribēju zināt, kāpēc es esmu, kāda jēga ir manai dzīvei? Nespēju pieņemt, ka cilvēks vienkārši dzīvo, bez dziļākas būtības. Kopš sevi atceros, mani vienmēr ir  aizskārušas visas nelaimes, kas notiek pasaulē un arī man apkārt.  Es vēlējos to visu saprast un domāju, ja es zinātu iemeslu nelaimēm, tad es spētu palīdzēt un mainīt šos cēloņus.  Bija tik daudz slikta, tāpēc meklēju gaismu un cerību.

Padalies, lūdzu, ar savu pieredzi! Kādus ceļus esi gājusi līdz iepazini Dievu?

Negatīvās pagātnes pieredzes dēļ uz sev interesējošiem jautājumiem atbildes nemeklēju kristietībā. Ļoti daudz lasīju dažādas filozofijas. Interesējos par austrumu reliģijām un misticismu. Sāka pat likties, ka esmu uz pareizā ceļa. Tomēr es kļūdījos. Pēc laika mans psiholoģiskais stāvoklis kļuva vēl nospiedošāks, likās, ka krītu vēl dziļāk tukšumā. Depresija un skumjas pārņēma mani,  viss krāsojās pelēks. Vajadzīgās atbildes un veldzējumu dvēselei nebiju atradusi. Tam visam klāt nāca arī dažādu atkarību raisošu  vielu lietošana. Es gribēju aizmirsties. Gribēju, lai manā sirdī ienāk miers, lai aiziet smagās domas un realitāte. Šķita, ka tas mani nomierina un palīdz dzīvot tālāk. Tie, protams, bija meli. Līdzīgi kā austrumu reliģijas, tas tikai paātrināja manu garīgo kritienu.

Megij, draudzē esi trīs mēnešus. Kā šeit nokļuvi?

Mana drauga mamma, tagad arī mana garīgā vadītāja, daudz stāstīja, kā Dievs darbojas viņas dzīvē, kā palīdzējis. Viņu Dievs dziedināja no vēža ceturtajā stadijā un neauglības. Tomēr mani tas neuzrunāja. Man vienmēr bija savs izskaidrojums un sava teorija. Es neņēmu to nopietni, negribēju ticēt tam visam. Apmeklēju arī vairākus dievkalpojumus, tomēr arī tie mani neaizskāra un interesi neradīja.

Kurš bija tavs  pagrieziena punkts? Bībele mums māca, ka daudzas garīgas lietas mēs nespējam saprast,  ja neesam atdzimuši garā, respektīvi,  nožēlojuši grēkus un lūguši Jēzu būt par mūsu dzīves Kungu  (Jāņ.ev. 3:3-7, 1.Kor. 2:14)

Jā, tieši tā bija ar mani līdz brīdim, kad aizbraucu uz draudzes inkaunteru, tas ir trīs dienu kristīgs seminārs. Mana vadītāja piedāvāja aizbraukt uz vienu no tiem. Sākumā pretojos un izdomāju iemeslus, lai nebrauktu. Vēl joprojām biju dažādu melīgu stereotipu iespaidā, domāju, ka tur man “ izskalos smadzenes”. Es ļoti kļūdījos – tās bija trīs brīnišķīgas dienas, kuras pilnībā izmainīja manu dzīvi. Ļoti daudz uzzināju par Dievu un cilvēkiem. Semināra pēdējā daļa ir liecināšana,  semināra dalībnieki dalās ar to, ko ir piedzīvojuši, ko ieguvuši. Manī bija liela pretestība, negribēju iet visu priekšā un liecināt,  taču saņēmos un līdzko atvēru muti, tā ar mani notika kas brīnišķīgs, ko grūti aprakstīt ar vārdiem. Sāku raudāt, jutu, ka tagad viss ir mainījies. Nepārvaramā garīgā siena tika sagrauta, ilūzijas burbulis pazuda, priekškars atvērās (Kor. 5:17 “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums, kas bijis pagājis, redzi viss ir tapis jauns”. Red.piez.)  Depresija bija pazudusi,  biju pilna ar cerību un prieku. Vairs nav vajadzības pēc apreibinošām vielām, jo sirdsmieru un prieku smeļos personīgās attiecībās ar Dievu un redzot, kā mainās dzīves tiem cilvēkiem, kuri ir uzsākuši ticības dzīvi.  Tagad lasu Bībeli un pati lūdzu Dievu.  No sākuma lūdzu pēc parauga,  bet tad “ aizgāja “. Mācītāja sprediķi mani uzrunā.  Saprotu, cik svarīgi ir apmeklēt mājas grupiņas un draudzes dievkalpojums. Grupiņās cilvēkus garīgi aprūpē un ceļ, iedrošina iet uz priekšu un veidot savas personīgās attiecības ar Dievu.

Kādi ir tavi nākotnes plāni un ko tu vēlies pateikt tiem, kuri lasīs Tavu liecību?

Plāni ir tādi paši, kā pirms tam – palīdzēt cilvēkiem. Tikai tagad man ir atbilde, tas ir evaņģēlijs. Es zinu, kā palīdzēt. Gribu dot cilvēkiem gaišumu. Citiem es iesaku sākt ticēt, jo ar Dievu viss ir daudz vienkāršāk.  Uzticēties Viņam.  Dievs paņem aiz rokas un visu izmaina.  Tā vietā, lai, iespējams, cīnītos ar kādu lietu visu mūžu, uzticies Viņam un tu ietaupīsi sev laiku un nervus. Pajautājiet paši sev, vai tas, ko esiet darījuši iepriekš, vispār kādreiz ir palīdzējis? Vai jūs gribat savā dzīvē ko mainīt? Vai gribat mīlestības pilnu dzīvi? Atrodiet sevī to mazo balstiņu, kas spraucas cauri un ir dziļi apslēpta, un kas sauc pēc Dieva. Viss atrisinājums ir Dievā!

Megijas Māliņas liecību pierakstīja Haralds Austriņš