Mūsu draudzē notiks arvien vairāk un vairāk dziedināšanas.
Dievam tiks dota slava arvien vairāk un vairāk! Un tāds arī ir mūsu dzīves uzdevums – kalpot Dievam un cilvēkiem, atbrīvot saistītos, dziedināt slimos un vest viņus Dieva valstībā. Kā mēs tēvreizē lūdzam: Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes! Debesīs nav slimības, nabadzība, bezmērķība un tukšas dzīves. Tur nav atkarības. Vēl vairāk – Dievs nav slims, Dievs nav nabags. Kādam Dievam tu tici? Mēs ticam, neatkarīgi no tā, ko mēs redzam. Ar Jēzus brūcēm mēs esam dziedināti, un mums ir dots Jēzus vārds un Svētā Gara spēks, ar kuru mēs varam atbrīvot un dziedināt citus.

Svētais Gars, es lūdzu pēc Tavas klātbūtnes! Svētais Gars, Tu esi tas, kurš darbojas šeit virs zemes un mūsos. Un es negribu darboties pats, bet, Kungs, es gribu kopā ar Tevi. Es vēlos, lai Tu darbojies, un mēs to darām kopā, dzīvais Dievs! Tagad un ik dienas. Runā uz mums šodien, dziedini, cel un stiprini. Āmen!

Dievs ir labs. Dievs ir mīlošs Dievs. Un Viņš Savu mīlestību pierāda ar to, ka Viņš par mums nomira. Dievs Savu Dēlu Jēzu Kristu sūtīja pasaulē vēl tad, kad mēs bijām grēcinieki. Tiem cilvēkiem, kuri joprojām ir grēcinieki, Dievs ir atsūtījis Savu Dēlu. Viņš nāca virs zemes cilvēka miesā, izcieta mokas, izlēja Savas asinis pie krusta un augšāmcēlās. Tādā veidā Dievs pierāda Savu mīlestību tev. Viņš atdeva Savu dzīvību par tevi un samaksāja pilnu cenu. Viņš neturēja par laupījumu līdzināties cilvēkam, kad atnāca cilvēka miesā no debesīm. Jēzus uznesa tavu grēku un lāstu smagumu pie krusta, izcieta mokas un mira tevis dēļ. Lūk, tāda ir Dieva mīlestība. Dievs ir mīlestība! Jēzus prasa, vai ir kāda lielāka mīlestība par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem? Ja mēs sakām, ka mīlam Dievu, mums ir jābūt gataviem atdot savu dzīvību par Viņu. Tas pats attiecas uz cilvēkiem – ja mēs mīlam cilvēkus, mums ir jābūt gataviem atdot dzīvību par viņiem. Mums ir jābūt gataviem atdot savu dzīvi, lai glābtu cilvēkus. Lai nestu gaismu cilvēkiem, izmainītu šo pasauli. Lai sludinātu evaņģēliju. Dievs ir labs un mīlošs, un Viņš ir trīsvienīgs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Bībele runā par Tēva mīlestību, Jēzus žēlastību un Svētā Gara sadraudzību. Tas viss ir viens Dievs trīs Personās. Gluži kā ūdens, ledus un tvaiks; tas viss ir ūdens, tomēr katrs par sevi ir cits agregātstāvoklis. Svētais Gars ir tas, kas šobrīd ir šeit. Jēzus teica: „Es neatstāšu jūs kā bāreņus. Es nākšu pie jums.” Kādā veidā? Caur Svēto Garu Viņš ir šeit.

„Un Jēzus atbildēja un tiem saka: “Ticiet uz Dievu. Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! – un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks.” (Marka 11:22-23)

Patiesi, ticiet uz Dievu! Dieva vārds saka, ka mums nav nekā neiespējama.

„Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka 9:23)

Kad es saku šos vārdus, savā iztēlē es redzu: tas VISU spēj, kas tic. Cik spēj? Visu, bez ierobežojumiem! Nav nekas neiespējams. Bet ir kaut kas nepieciešams, un tā ir ticība. „Patiesi,” Jēzus saka. Ar to Viņš apgalvo, ka Viņš nesaka kaut ko abstraktu vai kādu līdzību, bet gan tā ir patiesība. Vai tu esi redzējis, kā kalni paceļas un pāriet uz citu vietu? Bet Jēzus saka, ka tas ir iespējams. Protams, Viņš nerunā par kalnu pārbīdīšanu tiešā nozīmē, bet gan par to, ka mums nav neatrisināmu problēmu. Nav tādu šķēršļu mūsu dzīvē, kurus mēs nevaram pārvarēt. Nav nekas tāds, ko mēs nevaram sasniegt. Mēs esam neierobežoti. Viss, kas mums ir vajadzīgs, ir ticība. Ja kāds šim kalnam sacīs: „Celies un meties jūrā!” un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka viņam notiks tas, ko viņš saka, tad viņam tas notiks. Mums ir nepieciešama nešaubīga ticība.

Kas ir nešaubīga ticība? Tā ir tāda ticība, kas Dieva vārdā ierauga Dieva apsolījumu sev un savai dzīvei – to, ko Dievs vēlas darīt caur ticību. Tu ieraugi Bībelē Dieva gribu savai dzīvei. Pēc tam tu nospraud konkrētu mērķi, un šis mērķis ir jārealizē par katru cenu. Bet bez nešaubīgas ticības tas nav iespējams. Tev ir jābūt absolūti pārliecinātam par konkrēto mērķi. Tas ir jādabū savā sirdī, savā garā. Tev ir jāierauga un jāapliecina šis mērķis tik ilgi, tik daudz un tādā mērā, kamēr tas kļūst par daļu no tevis. Kamēr tas kļūst pašsaprotams. Un pēc tam ir jāsamaksā pilna cena, lai šo mērķi realizētu. Ja tu nešaubīsies savā sirdī un ticēsi, ka tev notiks tas, ko tu saki, tad tev tas notiks.

Pie durvīm jau klauvē 2015. gads. Šis gads jau gandrīz ir pagājis. Ja mēs atskatāmies uz 2014. gadu, kas ir paveikts? Ļoti maz. Dievs ir ielicis mani būt par draudzes vadītāju. Un kā mācītājam man ir uzdevums ticēt un panākt to, ka mēs vairojamies, esam dziedināti, bagāti, stipras personības, mērķtiecīgi, lai mēs esam personīgās attiecībās ar Dievu caur Jēzu Kristu, lai mēs esam veiksmīgi visās jomās. Un lai mēs nevis tikai sev iegūstam šīs svētības, bet gan lai katrs no mums un draudze kopumā nesam svētības cilvēkiem. Svētību nešana cilvēkiem ir izmērāma skaitā. Tie ir cilvēki, kuri nāk pie Kristus un papildina mājas grupiņas un draudzi. Vairāk izmainītas dzīves, vairāk izglābti cilvēki! Vairāk dziedināti cilvēki, vairāk atbrīvoti cilvēki! Vairāk spēcīgu personību, vairāk līderu, kuriem seko cilvēki, vairāk to, kas ietekmē šo pasauli un padara to labāku! Vairāk to cilvēku, kas godu un slavu nes Tam Kungam. Bībele saka, ka ticīgo skaitam vairojoties, vairojas slava Dievam. Mūsu uzdevums ir augt un vairoties.

„Tiešām, svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu.” (Ebrejiem 6:14)

Dievs deva šo apsolījumu mūsu ticības tēviem, patriarhiem. Viņi bija attiecībās ar Visvareno, viņi bija svētīti, bagāti un brīvi. Jā, viņi kļūdījās, bet viņi gāja uz to mērķi, kuru Dievs rādīja, un vairojās. Un no viņiem radās jauna tauta – Dieva tauta. Tāds ir arī mūsu uzdevums. Un tūlīt būs klāt nākamais gads. Šajā gadā ir palicis tikai viens mēnesis. Pagājušā gada nogalē es aicināju draudzi plānot nākamo gadu, es katru gadu aicinu plānot jauno gadu. Jautājums tev: cik daudz no tā, ko tu biji saplānojis šim gadam, tu patiešām esi realizējis? Kāds vairāk, kāds mazāk… Kopumā kā draudze mēs minimāli esam pavirzījušies uz priekšu, bet mēs esam pavirzījušies uz priekšu. Vai mēs ar to samierināsimies? Un kāpēc tāds temps? Kāpēc mēs kā personības nevaram tādā mērā izaugt, kādā Dievs to gribētu? Gadi iet. Nav pat runa par nedēļām vai mēnešiem, bet gan gadiem! Mēs gadu no gada plānojam, un katru gadu mēs apstājamies, un cik daudz ir sasniegts? Citiem nekas, dažiem minimāli. Tikai dažiem reāli kaut kas ir noticis no tā, ko viņi ir plānojuši. Kāpēc tā notiek? Jēzus dod mums atbildi: ticiet uz Dievu, atbilde ir ticībā. Jēzus saka, ka tos mērķus, kurus mēs ieplānojam, ir iespējams sasniegt ar ticības palīdzību. Tas visu spēj, kas tic. Vai es kaut nedaudz tevi iedvesmoju? Vai Svētais Gars kaut nedaudz tevi atmasko, parāda tev virzienu un tavas kļūdas? Svētais Gars tev parāda, kāds ir bijis iepriekšējais gads un kāds būs jaunais gads. Tas būs tāds, kādu tu to ieplānosi un ticēsi par to, lai to sasniegtu.

Es daudz meklēju Dievu, iedziļinos sevī, lasu Dieva vīru biogrāfijas un grāmatas un redzu, ka mūsu draudzei ir viss, lai būtu veiksmīga izaugsme. Ja salīdzina, tad mums daudzas lietas ir vēl labākas par tām, kas tika aprakstītas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados izdotajās grāmatās. Piemēram, Dieva vadība caur 12 – tas ir kaut kas unikāls, perfekta sistēma. Mums viss ir! Personīgas attiecības ar Dievu, mājas grupiņas, līderi, Svētais Gars, brīnumi, dziedināšanas, dievkalpojumi, mūzika, slavēšana, mācība, skolas, inkaunteri, kārtība. Mēs esam normāla draudze. Un es sapratu, ka mums pietrūkst tikai viena lieta, pareizāk sakot, nevis tā pietrūkst, bet nedaudz tā ir jāpārkārto – ticība. Kā tas var būt, ka tu plānoji šo gadu, bet kur tu esi šobrīd? Tu zini, ka būs vēl viens gads? Bībele saka, ka cilvēks uz zemes dzīvo maksimums astoņdesmit gadus, dzīve ir īsa. Ko tu aiz sevis atstāsi, ko tu būsi sasniedzis, ko tu būsi izdarījis? Gadi iet, un pēc gada tu būsi turpat, kur biji, ar niecīgu izaugsmi? Es tam neesmu ar mieru. Es nepadošos! Iegaumē: mērķi ir jānosprauž un jārealizē par katru cenu ar ticības palīdzību. Nepietiek tikai ar plānošanu. Labākajā gadījumā mēs esam iemācījušies plānot, malači! Mūsu draudze tik tiešām atšķiras ar to, ka mēs plānojam, bet diemžēl ir jāsaka, ka mums ir arī tendence šos plānus nerealizēt. Tas nozīmē neticēt tam, ko mēs paši esam ieplānojuši. Bet es gribu tev vēlreiz atgādināt Jēzus vārdus: ja tu nešaubīsies savā sirdī, bet ticēsi, ja tu esi nolicis plānu, un tu tici par šo plānu līdz galam, strādājot tā virzienā, ieplānojot reāli izdarāmu apjomu, lūdzot par to, tad tu redzēsi rezultātus, jo kas šim kalnam sacīs – celies un meties jūrā! – un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka viņam notiks tas, ko viņš saka, tad tam notiks.

Ja tu ieplāno, strādā, bet kaut kādā brīdī pārstāj stratēģiski strādāt šajā virzienā, tad tā ir neticība. Nost ar neticību! Es nešaubīšos, bet ticēšu, un viss, ko es teikšu, piepildīsies! Ir jānosprauž mērķi un jārealizē tie par katru cenu. Ticība ir saistīta ar cenas maksāšanu. Ja tu gribi visu to pašu, kas tev jau ir, bet es tevi brīdinu, ka būs pat mazāk, tad dari to pašu, ko tu esi darījis šogad. Dari to pašu un tev būs tas pats, tikai mazāk. Ja nākamajā gadā tu vēlies izdarīt un sasniegt kaut ko vairāk, ieplāno precīzus ciparus, precīzu darbību, dari to citādāk un vairāk! Kādos virzienos mums ir jāplāno un jāstrādā?

1. Dievs.

2. Es.

3. Ģimene.

4. Kalpošana.

5. Darbs.

Pirmā prioritāte ir Dievs. Otrā esi tu pats. Trešā prioritāte ir tava sieva vai tavs vīrs un jūsu bērni (tiem, kam ir sava ģimene); šeit nav runa par tēti, mammu, brāļiem, māsām, tantēm, onkuļiem, vecmāmiņām, vectētiņiem, bet jaundibinātu ģimeni, kuru tu veido kopā ar savu dzīvesbiedru. Ceturtā prioritāte ir kalpošana Dievam. Un tikai piektā prioritāte ir darbs un naudas pelnīšana. Lūk, visās šajās prioritātēs mums ir vajadzīga izlaušanās. Plāno nākamo gadu! Pie otrās prioritātes ir tava svēta dzīve. Tavas attiecības ar Dievu. Plāno laiku, kuru tu veltīsi Dievam – lūgšanām un Bībeles lasīšanai. Un neieplāno kaut ko nereālu, ko tu nevari izdarīt. Domā par savu garīgo un intelektuālo izaugsmi. Kādas grāmatas tu lasīsi – kad, cikos, kur, kādas? Protams, visu nevar zināt, bet aptuveni izplānot tu vari, virziens ir skaidrs, un laika gaitā tu uzzināsi detaļas, kas vēl ir vajadzīgs. Sāc lasīt grāmatas, klausies sprediķus, kuri ir gandrīz par katru tēmu, strādā pie sava rakstura. Vai arī tu gribi palikt tāds, kāds tu esi? Ja tev ir ģimene, tad ieņem to vietu, kādu Dievs tev ir paredzējis ģimenē – sievai sievas vietu un vīram vīra vietu. Vīri, esiet vīrieši, un sievas, esiet sievietes! Audziniet bērnus dievbijībā! Lūk, tev izaicinājums! Kalpošana – dot svētības arī citiem, nevis iegūt tikai sev. Sludināšana, evaņģelizācija, grupiņu vadīšana, pienākumi draudzē un grupās. Plānojiet savas grupas izaugsmi. Tavā mājas grupā ir 3 cilvēki, un tu nākamgad plāno dubultoties līdz 6 cilvēkiem? Tas ir normāli, tā ir ticība? Tikai trīs cilvēkus pievest pie Dieva gada laikā? Kā minimums plāno pilnu grupiņu ar cilvēkiem. Plāno un tici. Ja tu noliec mērķi, tad tu nešaubies, bet ej un izdari. Dievs tev visu ir iedevis, kā tev trūkst? Mīlestības par maz? Es katru svētdienu pēc dievkalpojuma pasaka, ka jūs mīlu, vai tad ar to nepietiek? Viss tiek tev mācīts, Bībeles skola ir par brīvu, kādas ir problēmas? Klausies muti vaļā un ēd! Ir tikai viena problēma – neticība. Es aicinu nākamajā gadā ticēt, ticēt, ticēt! Jo Debesu valstībā ar spēku laužas iekšā. Es negribu nākamo gadu tādu pašu kā šo. Es negribu tik minimālu izaugsmi. Tas ir mans darbs, par ko es rūpējos, Dievs to no manis grib. Tev ir savas lietas un savas problēmas, ieskaitot evaņģelizāciju. Tu pagājušajā gada ieplānoji kādu cilvēku pievest pie Dieva? Tu to izdarīji? Nē? Tas ir ticības jautājums. Tava ticība ir nekāda, tās nav. Es gribu ticēt vairāk.

Zini, kāds ir jautājums? Būt vai nebūt. Ticēt vai neticēt. Nospraust mērķus un nesasniegt tos? Es tā neesmu ar mieru. Mēs nospraudīsim mērķus un par katru cenu tos realizēsim. Un mums palīdzēt Svētais Gars. Un mūsu mērķi būs saskaņā ar Dieva gribu. Līdz gada beigām tev ir vēl mēnesis laiks. Tev būs tāds nākamais gads, kādu tu to plānosi. Katrs personīgi lieciet mērķus! Katra grupiņa – spraudiet mērķus! Indrai grupā ir 6-7 cilvēki. Nākamajā gadā 27! Tu domā, ka tas nav iespējams? Dievam viss ir iespējams! Indras grupa dalās, viņas meitenes atver savas grupiņas – Liene, Marita, Aļesja. Aļesjai grupā ir 5 cilvēki. Nākamajā gadā 25! Tas ir ticības jautājums.

Piektā prioritāte ir darbs jeb naudas pelnīšana. Tā ir svarīga lieta, prioritāte, taču piektā pēc kārtas. Vai tev nākamajā gada būs daudz naudas vai nebūs? Kā tu plānosi un ticēsi, tik arī būs. Ja tu mēnesī nopelni 350 eiro, tas ir maz! Nākamajā gadā – vismaz trīs reizes vairāk, vismaz 1000 eiro, kas patiesībā nemaz nav daudz! Tūkstotis eiro šodien nav liela nauda, bet ar trīssimts eiro mēnesī var nomirt badā. Un tā nav Dieva griba, jo nabadzība ir lāsts. Dieva griba ir labklājība tavā dzīvē, Viņš pie krusta tika aplaupīts, lai Viņa nabadzība kļūtu mums par bagātību. Nabadzība izraisa slimības, noziedzību, atkarības, bezmērķīgumu, bezdievīgumu. Tas ir lāsts. Bet Jēzus tika nolādēts pie krusta, lai mēs baudītu svētības. Nākamajā gadā plāno pelnīt vairāk! Attiecīgi rīkojies un domā ar galvu! Lasi „Kā kļūt bagātam” un lieto to sava dzīvē. Tu jau esi jaunā gada gaidās un cerībās, vai ne? Kā tev trūkst? Speciāli tev ir sarakstīta grāmata ar labklājības pamatinstrukcijām, kuras visas 1000% darbojas. Grāmatas otrajā daļā ir rakstīti biznesa pamatprincipi. Kā zāģēt un kā skrūvēt tur nav rakstīts, jo es esmu mācītājs, es dodu tev Dieva principus, kas attiecas uz jebkuru darbu; ko un kā darīt – to tev jāiemācās pašam. Es tev nemācīšu sist naglas vai auklēt bērnus. Lasi šo grāmatu kaut desmit reizes, kamēr tu saproti. Tu domā, ka tu esi gudrs un tev ir desmit diplomi, nu, un kas no tā visa? Ticība gāž un pārceļ kalnus, nevis izglītība! Nevis grāmata pati par sevi ko dod, bet tās pielietojums. Lieto šos principus, tici tiem, maksā pilnu cenu un tu būsi bagāts. Tu jau esi bagāts, tev tikai jāpaņem sava bagātība.

Viens cilvēks mūsu draudzē sāka mācīt angļu valodu. Kā jūs domājat, kas pēc tam notika? Vēl un vēl citi cilvēki sāka mācīt angļu valodu. Beigās visi māca angļu valodu. Rezultātā ss.lv valodu apmācības sadaļā ir konkurence draudzes cilvēku starpā. Cits citam atņem klientus. Vai tas ir prātīgi? Pārslai drīz būs pašai savs zobārstniecības kabinets, un nav, ko vilkt garumā, jau nākamajā gadā! Viņa būs pašnodarbināta persona. Pie viņas strādās arī higiēnists. Tu plāno, ka tev kādreiz būs savs bizness? Nedomā, ka kādreiz tev būs, bet uzcel to nākamajā gadā! Ieplāno un izdari to! Ja tu sacīsi šim kalnam pārcelties un savā sirdī nešaubīsies, tad tas pārcelsies. Un tālu pārcelsies, jo tev nav nekas neiespējams! Tu nemaz neesi tik mazs, tu esi liels no iekšpuses. Ir jānosprauž mērķi un par katru cenu tie jārealizē. Talkā jāņem nešaubīga ticība.

Tikko lasīju mācītāja Jongi Čo grāmatu. Tajā laikā draudze atradās Seulā, Dienvidkorejas galvaspilsētā, un jau krietni bija paaugusies, un viņi domāja jaunus veidus, kā evaņģelizēt. Kā jau lielpilsētā, nav tik viegli tikt cilvēkiem klāt. Tad kāds cilvēks sāka braukāt liftos un piedāvāt cilvēkiem palīdzību – kaut ko aiznest, salabot. Tā viņš iepazinās ar cilvēkiem, izstāstīja evaņģēliju, visi bija priecīgi, nāca pie Dieva, cēlās līderi un cēla mājas grupas. Un Jongi Čo raksta, ka pēc kāda laika visos Seulas liftos braukāja viņa cilvēki! Mēs neesam vienīgie, kuri kopē. Viena meitene draudzē sāka krāsot nagus. Ko dara pārējās meitenes? Visas krāso nagus! Vai tiešām tās ir vienīgās profesijas? Tas ir vienīgais, ar ko var dot kaut kādu labumu cilvēkiem? Ko tu vari darīt un saņemt par to naudu? Strādnieki ir savas algas cienīgi, saka Dieva vārds. Tas ir pilnīgi normāli. Tu dod cilvēkiem to, ko viņiem vajag, un viņi ir apmierināt par to, ko tu viņiem dod, un viņi tev maksā naudu. Dievs ir labs! Domā ar galvu, mācies, lasi grāmatas, klausies, draudzējies ar Svēto Garu, lūdz Dievu, ko tu varētu darīt! Visiem nevajag darīt vienu un to pašu. Vai arī mēs būsim skolotāju draudze? Piemēram, Indra ir logopēds. Lasi grāmatas, mācies no profesionāļiem, ņem palīgus, skaties Youtube, kā to dara, un uz priekšu! Ja tu gribi dzīvot un pelnīt, tad strādā. Meklē idejas, lūdz Dievam. Ir jānosprauž mērķi un jārealizē tie par katru cenu. Sāc jau tagad.

Es lūdzu Dievu par nākamā gada draudzes mērķiem. Es pieņēmu izaicinājumu nākamajā gadā – 700 cilvēku draudze! Es gribu, lai mēs nākamgad uzceļam draudzi, kurā ir septiņi simti cilvēku. Kā es to rēķinu? Kopā ar jaunajām draudzēm mēs visā Latvijā būsim 21 draudze. Katrā jaunajā draudzē būs vidēji 15 cilvēki. Tas ir nereāli? Tas vispār ir maz, taču tas ir iespējams. Līdz ar katru evaņģelizācijas dievkalpojumu katrā draudzē jau būs cilvēku skaits, jo cilvēki šajās pilsētās mūs jau gaida. Tie ir kopā jau 300 cilvēki. Kur vēl 400? Rīgas dievkalpojumā mēs esam 200 cilvēki. Vai tiešām mums būtu tik grūti dubultoties? Vai tiešām mēs nevaram noīrēt zāli ar 400 vietām un piepildīt to līdz gada beigām? Vai tiešām mēs nevaram nolikt mērķi un samaksāt cenu, lai to realizētu? Mājas grupiņas dubultosies un trīskāršosies, atvērsies jaunas grupiņas. Mēs to varam, ja nospraužam konkrētu mērķi, ejam, maksājam cenu, ticam. Tas ir iespējams!

Mums ir jānosprauž un jārealizē mērķi. Man ir apnicis muļļāties uz vietas, mums jādodas uz priekšu! Kopumā ņemot, mums draudzē viss ir labi, tomēr manā skatījumā tas ir nepietiekami, jo es gribu daudz vairāk. Es ticu, un tas nozīmē, ka es no savas puses izdarīšu visu, mēs kopā izdarīsim visu. Nākamā gada plānā mums ir atvērt kopumā 21 draudzi, un šeit Rīgā mums ir jāīrē lielākas telpas, jo mēs pavisam noteikti būsim 400. Mēs šos cilvēkus atvedīsim uz draudzi, Svētais Gars viņus dziedinās un atbrīvos, un šie cilvēki piedzims no augšienes. Katra grupiņa būs pilna ar cilvēkiem. Katrā grupiņā būs prieks un kņada, nevis divu vai trīs cilvēku nīkšana. Katras mājas grupiņas pirmā prioritāte ir evaņģelizācija. Ir jāglābj pazudušie, nevis vienkārši jāsēž un jānīkst. Katrai grupiņai ir jāvairojas, jādubultojas un jātrīskāršojas. Tas ir spēks, un tā ir patiesā dzīve, nevis gadiem ilga atsēdēšana grupiņā un nekā nedarīšana. Jēzus saka: „Patiesi, ja kāds šim kalnam sacīs: „Celies un meties jūrā!” un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, tad tam notiks, ko tas saka.” Ticēt, ka kādas lietas notiks, nozīmē izdarīt attiecīga apjoma darbu, lai to sasniegtu. Grupiņu nav iespējams uzcelt dienā evaņģelizējot 15 minūtes. Ir jāieguldās vairāk un jāvelta evaņģelizācijai stunda vai vēl vairāk laika. Ir jāsamaksā cena, arī katrai grupiņai kopā ir jāmaksā cena. Es ticu, ka nākamajā gadā katrs no jums kļūs veiksmīgāks un stiprāks ikvienā prioritātē – gan attiecībās ar Dievu, gan evaņģelizācijā, ģimenē, kalpošanās un biznesā.

Iepriekš minētajai Rakstu vietai, Marka evaņģēlijam 11:22-23, ir konteksts.

„Un Jēzus iegāja Jeruzālemē Templī. Un, kad Viņš visu visapkārt bija uzlūkojis un jau vakars bija, Viņš izgāja ar tiem divpadsmit uz Betāniju. Un otrā dienā, kad tie no Betānijas izgāja, tad Viņam gribējās ēst. Un, ieraudzījis no tālienes kādu vīģes koku, kam bija lapas, Viņš piegāja pie tā, vai tanī ko neatrastu; un, pie tā piegājis, Viņš neatrada nekā kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks. Un Jēzus sāka par to runāt un sacīja: “Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis.” Un Viņa mācekļi klausījās. Un tie nāk uz Jeruzālemi. Un, Templī iegājis, Viņš sāk izdzīt tos, kas pārdeva un pirka Templī, un apgāza mijēju galdus un baložu pārdevēju solus un neļāva nevienu lietu nest caur Templi. Un Viņš mācīja un tiem sacīja: “Vai nav rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām. – Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri.” Un rakstu mācītāji un augstie priesteri to dzirdēja un meklēja Viņu nogalināt; jo tie bijās no Viņa, tāpēc ka Viņa mācība bija aizrāvusi visus ļaudis. Un, vakaram metoties, viņi izgāja no pilsētas ārā. Un, rīta agrumā garām iedami, tie redzēja to vīģes koku nokaltušu no pašām saknēm. Un Pēteris atminējies Jēzum sacīja: “Mācītāj, redzi, tas vīģes koks, ko Tu esi nolādējis, ir nokaltis.” Un Jēzus atbildēja un tiem saka: “Ticiet uz Dievu. Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! – un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks. Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks. Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos.” (Marka 11:11-26)

Jēzus, neilgi pirms Savas krustā sišanas, kalpoja Jeruzalemē templī. Vakaros Jēzus devās uz pilsētu Betāniju, kas atradās pāris kilometru attālumā no Jeruzalemes, kurā Jeruzalemes svētku laikā cilvēki ņēma naktsmājas. Betānijā Jēzum bija draugi, Lācars, Marta un Marija, un Viņš pie viņiem dzīvoja. No rītiem Jēzus ar saviem mācekļiem devās atpakaļ uz Jeruzalemi kalpot, un vienā no šādiem rītiem Jēzus iztālēm redzēja vīģes koku ar lapām. Jēzus devās pie šī koka, jo Viņš gribēja ēst, un meklēja uz tā augļus. Augļi uz šī vīģes koka nebija. Jēzus nolādēja neauglīgo koku, un Jaunajā Derībā šī ir vienīgā Rakstu vieta, kurā Jēzus kaut ko nolād. Jēzus ir Valdnieks, un, kā Viņš grib, tā Viņš dara. Pēc šī notikuma Jēzus un mācekļi atkal devās uz Jeruzalemi, kalpoja templī, tieši šajā reizē Jēzus no tempļa izdzina tirgotājus, un vakarā viņi devās mājup. Nākamajā dienā, atkal dodoties uz Jeruzalemi, viņi gāja garām šim vīģes kokam, un Pēteris ieraudzīja, ka tas ir no saknes nokaltis. Pēteris izsaucās: „Tas koks ir nokaltis!” Tieši šajā brīdī Jēzus atbildēja ar šiem vārdiem: „Patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! – un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks.” Jēzus demonstrēja savu ticību – Viņš nolādēja vīģes koku, un tas nokalta. Šajā notikumā atklāts kas daudz vairāk nekā tikai ticība vai spēja nolādēt. Dievs mums nemāca kādu lādēt, bet gan svētīt. Zem Dieva lāsta ir iespējams nonākt, taču Dievs pats nevienam lāstus neuzliek, tos izvēlamies mēs paši, ja ieejam sātana teritorijā. Šajā Rakstu vietā ir mācība. Jēzus uz vīģes koka meklēja augļus, taču tos tur neatrada, jo nebija vīģu laiks – tā ir rakstīts Bībelē latviešu tulkojumā. Tad, kad vīģes kokam parādās lapas, parādās arī augļi. Tad, kad vīģes kokam parādās pirmās lapas, tā ir zīme par augļiem. Varam secināt, ka šis koks, ko Jēzus pēcāk nolādēja, pēc izskata bija pievilcīgs un auglīgs. Šī notikuma laikā patiešām vēl nebija vīģu laiks, tam bija jāsākas tikai pēc mēneša, taču šis koks auga ceļa malā auglīgā zemē, tā bija koplietojamā vīģe. Šī vīģe auga labā vietā, un tā ātrāk sazaļoja nekā visi citi koki. Līdzīgi arī mēs ziemā varam redzēt, ka vietās, kur ir siltumtrases, pāragri uzzied sniegpulkstenīši. Arī šis koks bija priekšlaicīgi sazaļojis, taču augļus uz šī koka Jēzus neatrada. Jēzus vīģes koku nolādēja, lai uz tā vairs nekad nerodas augļi, un šis koks nokalta. Jēzus mums māca, ka ticībai ir jāparādās darbos un augļos. Tik skaists „koks” – ātri uzaudzis, Bībeles skolu izgājis, iespējams, iecelts par līderi, uzņēmies pienākumus draudzē, savu biznesu iesācis, rakstura izmaiņas sākušas notikt, taču, pieejot tuvāk klāt, izrādās, ka tas ir tikai apmāns, un šim kokam nav augļu. Vajag ne tikai lapas, bet arī augļus. Jēzus vērtē pēc augļiem, nevis vārdiem, ko tu izsaki, vai mērķiem, ko nospraud. Jēzus tevi vērtē pēc ticības un darbiem, kas parādās reālos augļos. Jēzus nosoda ticības apliecināšanu bez reālas darbības. Esi uzmanīgs ar to, ko apliecini! Ticība parādās caur darbību – ja es ticu, es darbojos, neatkarīgi no tā, ko cilvēki par mani domās. Neatkarīgi no tā, kas notiks, es iešu uz darīšu to, kas ir pareizs, un man būs augļi. Visu, ko es lūgšu, es dabūšu, visam, ko es daru, būs augļi. No šīs līdzības varam secināt, ka lapas ir solījumi, bet augļu neesamība ir solījumu nepildīšana. Jēzus negaida solījumus, bet gan reālu darbību. Solījumu nepildīšanas gadījumā Jēzus var pateikt tāpat, kā šim kokam: „Topi nolādēts, lai uz tevis vairs nekad neaug augļi.” Mums augļi ir jānes nepārtraukti. Ir jāplāno, jānosprauž mērķi, jāizstrādā stratēģija un par katru cenu tas jārealizē. Ir jācīnās, jākļūst par cīnītāju – tu esi lauva no Jūdas cilts! Bībele par Israēlu saka, ka viņš ir kā jauns lauvēns avju pulkā – visur, kur viņš nonāk, viņš visu samin zem savām kājām, nevienam no viņa nav nekāda glābiņa. Lūk, tāds esi tu – nekādām atkarībām, nabadzībai un problēmām nav no tevis nekāda glābiņa, jo visur, kur tu ej, tu uzvari. Mērķi ir jānosprauž un cena ir jāsamaksā. Tev ir vajadzīga nešaubīga ticība. Nešaubies, dari, un tu redzēsi augļus. Tu nebūsi tas, kuram teiks: „Uz tevis lai nekad vairs neaug augļi.”

Kamēr cilvēks ir jauns, viņam saka: „Tu daudz vari sasniegt. Tev ir dotības un iespējas, tu vari daudz!” Kad cilvēks pieaug, par viņu, un, iespējams, ka arī viņš pats sev saka: „Ja es gribētu, es varētu sasniegt daudz!” Tāds bija mans tēvs, viņš dzēra, taču sacīja: „Es varu dzert, varu arī nedzert.” Viņš nevarēja nedzert, tomēr teica, ka var darīt, ko izvēlas. Kad cilvēks nomirst, apkārtējie par viņu saka: „Jā, viņš varēja sasniegt daudz…” Mēs visi reiz nomirsim, un mūs visus kāds reiz izvadīs, taču vai tu gribi, lai par tevi saka, ka tu varēji daudz izdarīt, vai ka tu patiešām izdarīji un sasniedzi daudz? Es gribu, lai par mani saka, ka es esmu atstājis mantojumu, draudzi un glābtus cilvēkus, un ka esmu nodzīvojis tīru dzīvi par godu Dievam. Mērķi ir jānosprauž un jārealizē, cena ir jāmaksā. Ir jātic nešaubīgi. Ja Jēzus varēja iet un ņemt no šī koka augļus, tas nozīmē, ka tas bija sabiedrisks un nevienam nepiederēja. Iespējams, ka no šī vīģes koka jau kādi garāmgājēji bija visus augļus nolasījuši, līdzīgi kā bērni no ābelēm norauj vēl zaļus ābolus, tos apēzdami un ābeles zarus salauzdami. Šī vīģe bija dēstīta ceļmalā, ne grupiņā, ne draudzē, bet viena pati ārpusē, kur katrs, kurš vēlas, var nākt un noplēst kaut ko no tevis. Tāds ir cilvēks bez Dieva, bez personīgām attiecībām ar Viņu, no kura jebkurš cits var nākt un paņemt, ko vien pats grib, atņemot pat visu. Mēs augsim draudzē, mēs augsim zāļainās ganībās, pie skaidriem avotiem, attiecībās ar Dievu. Ir tikai viens attaisnojums, kādēļ uz koka var nebūt augļi – tas ir, ja cilvēks ir miris. Tad viņš vairs nespēj nest augļus. Arī tad, ja šis koks ir parazītu vai kādu slimību apsēsts, tas nenes augļus. Topi dziedināts – atjauno savu prātu, domā pareizi, tici Dievam.

Vakar es biju bērēs. Tas bija kāds cilvēks, 23 gadus vecs kādas mūsu draudzes māsas dēls, kurš pirms mēneša iznāca šeit priekšā un nožēloja grēkus, pēc 3 dienām nonāca slimnīcā. Viņš lietoja narkotikas, un viņam bija vēzis. Pēc šīm 3 dienām viņam uzstādīja diagnozi – galvas audzējs. Pēc operācijas, kas viņam tika veikta, viņš vairs nenāca pie samaņas. Viņa mamma gāja uz slimnīcu, lasīja Bībeli un lūdza par viņu, un viņš nomira. Šī puiša mamma ir pārliecināta, ka viņš ir debesīs, un es domāju, ka tā patiešām ir. Viņš nomira jauns, tikai 23 gadu vecumā. Viņam bija sapnis – dzīvot labklājībā un palīdzēt ģimenei. Viņš pat bija devies strādāt uz Angliju, taču pēc 3 mēnešiem atgriezās, jo nekas neizdevās. Ir zināms, ka šis jauneklis lietoja spaisu, no kā šobrīd mirst tik daudz bērnu un jauniešu. Vecāki domāja, ka visi simptomi viņam rodas no narkotiku lietošanas, taču patiesībā viņam bija šī slimība. Viņam bija sapņi – lai arī mazi, tomēr dziļi sirdī tie viņam bija. Viņš tos nerealizēja. Es vakar bērēs viņu izvadīju, tur bija sapulcējušies daudzi cilvēki, pie kapa es sludināju evaņģēliju, tur bija Dieva klātbūtne. Es redzēju, kā viņa draugi, ģērbti treniņbiksēs, krita pie zārka, raudāja un bučoja viņu, viņi juta līdzi notikušajam. Arī es raudāju, jo man tiešām ir žēl. Es viņiem sacīju: „Arī es 2000. gadā biju slims ar tuberkulozi, kas ir nāvējoša slimība, man bija arī hroniskais bronhīts, es biju narkotiku atkarībā jau 13 gadus, es nevēlējos dzīvot, biju pilnīgs nabags un nebiju nekas, kā vien bezrakstura un bezmērķu cilvēks.” Arī man tajā laikā bija sapņi, piemēram, sarkans Ferarri, taču dziļi sirdī mana patiesā vēlme bija normāla dzīve un brīvība. Tā bija mana iekšējā vēlme, taču skaļi es to kaunējos teikt, jo vietā, kurā es dzīvoju, valdīja citi likumi. Tur nevarēja būt vājš, kuram vajadzīga palīdzība. Arī es biju tādā pašā stāvoklī, taču atšķirībā no šī zēna, kurš nomira pēc tam, kad pieņēma Jēzu, es esmu dzīvs, un man ir iespēja kalpot Dievam un nest augļus, izmainīt sevi un savu dzīvi. Šim puisim, kurš šobrīd ir debesīs, kur ir nesalīdzināmi labāk nekā virs zemes, vairs nav iespējas kalpot un nest augļus, taču man šāda iespēja ir. Ja tu šo lasi, tātad tu esi dzīvs, un tev ir iespēja. Citiem tādas nav dotas.

Kad Jēzus tika piesists pie krusta, līdz ar viņu krustā tika sisti vēl divi noziedznieki – viens Jēzum pa labo, otrs pa kreiso roku. Viens no viņiem zaimoja Jēzu un ienīda Dievu līdz pat savai nāves stundai, taču otrs Jēzum sacīja: „Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā.” Jēzus viņam sacīja: „Vēl šodien tu būsi ar mani Paradīzē.” Pēdējā brīdī šis noziedznieks pieņēma Jēzu par savu Glābēju, atzina, ka Viņš ir Kungs un nokļuva debesīs. Šis noziedznieks ir debesīs, līdzīgi kā šis zēns, kurš nomira ar vēzi. Es nevienam neiesaku gaidīt pēdējo brīdi, lai pieņemtu Kristu, jo šie brīži ir ļoti nedroši. Ja tu visu savu dzīvi apzināti atliec iespēju pieņemt Kristu uz vēlāku laiku, tad tu esi manipulators, un diez vai Dievs tev piedos. Nav zināms, vai pēdējā brīdī tādā veidā tu tiksi glābts. Dievs skatās tavā sirdī, kā tu pret Viņu izturies tieši šodien. Mums ir iespējas, mēs varam nest augļus Dievam. Dzīve ir īsa.

„Un Viņš stāstīja šādu līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīnadārzā, un viņš nāca un meklēja uz viņa augļus, bet neatrada. Tad viņš sacīja dārzniekam: redzi, jau trīs gadus es nāku un meklēju augļus uz šī vīģes koka, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi! Bet tas viņam atbildēja un sacīja: kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aprakšu un apmēslošu! Varbūt tas turpmāk nesīs augļus. Bet, ja ne, tad tu vari nocirst.” ” (Lūkas 13:6-9)

Šī līdzība ir līdzīga jau iepriekš minētajai. Mums visiem vēl ir laiks, taču pienāk brīdis, kad Dieva saka: „Pietiek!” Neauglīgie ir jāiznīcina, auglīgie dzīvo. Jēzus saka: „Kas tic Man, tas nemirs nemūžam, bet, kas netic, ir sodu jau dabūjis.” Ticība ir reāla darbība, reāls dzīvesveids, reāla cena. Ticība ir, kad es pieņemu vēlamo kā realitāti – es redzu to, tas ir mans, es dabūšu to.

Kad farizeji nāca kristīties pie Jāņa Kristītāja, Jānis sacīja: „Nesiet pienācīgus atgriešanās augļus!” Ja tu esi atgriezies pie Dieva, tad nes pienācīgus augļus, parādi, ka mainās tava dzīve, ka tu lūdz, lasi Bībeli un apmeklē draudzi, parādi, ka tu stāsti cilvēkiem par Dievu, mācies un reāli strādā. Ja tu esi ar Dievu, tava dzīve uzplaukst un nes augļus.

„Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.” (Mateja 3:10)

Ikviens, kurš nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Esmu lasījis kādu mācītāju grāmatas, kuri saka, ka ir jāsludina tikai pozitīvais, ka nevajagot baidīt cilvēkus ar elli. Tomēr es lasu Bībeli un redzu, ka tur arī šīs lietas ir rakstītas. To saka Jēzus: „Cirvis kokam jau pie saknes pielikts, Es kādu brīdi vēl pacietīšos, bet tad gan viss!” Dieva Vārds saka, ka remdenos Dievs izspļaus. Šī Rakstu vieta par cirvi, kas pielikts pie koka, uzrunāja mani jau tad, kad es vēl biju narkomāns un dzērājs. Es kārtējo reizi biju cietumā, Valmieras cietumā, un tur bija Bībele. Es šo Bībeli paņēmu, neskatoties uz to, ka tur bija bandas vadonis ar 40 cilvēku lielu bandu, kurš uz mani sāka dīvaini skatīties. Es sapratu, ka es pats ar savu dzīvi galā netieku un nemitīgi atgriežos vienā un tai pašā vietā. Kā suns atgriežas pie vēmekļiem, tāpat arī rīkojas nejēga, bez mitas atkārtodams vienu un to pašu muļķību. Es nespēju dzīvot savādāk. Es paņēmu Bībeli un sāku lasīt tieši šo Rakstu vietu. Līdz šim brīdim es vienmēr citiem teicu un pie sevis domāju: „Es neko no Bībeles nesaprotu!” Taču toreiz es sapratu, ka šī Rakstu vieta ir attiecināma uz mani. Es pirmo reizi mūžā sapratu Bībeli. Mans likuma pants, par kuru es biju aizturēts, paredzēja man 6-12 gadus ilgu cietumsodu. 6 gadi bija minimums, un citādi nevarēja būt. Toreiz es sacīju Dievam: „Labi, Dievs, ja tu izdarīsi tā, ka man iedos 4, nevis 6 vai 12 gadus, tad es kalpošu Tev.” Mana mamma tajā laikā lūdza par mani Dievu, kopumā ņemot viņa par mani lūdza 10 gadus. Pienāca tiesas diena, tas bija īslaicīgās aizturēšanas izolators, mani tiesāja. Visas laupīšanas un noziegumus tur nemaz nepieminēja, runa bija tikai par narkotikām, un man pajautāja: „Vai tu lietosi vēl?” Es atbildēju, ka nelietošu, ka ārstēšos. Es pats biju vēl puišelis, bet man bija ļoti labs advokāts, kurš pārliecioši un spēcīgi runāja. Nolasīja spriedumu: „Mārcim Jencītim viens gads nosacīti, nekavējoties no tiesas zāles atbrīvot.” Es nespēju noticēt tam, ko dzirdēju, jo biju domājis, ka, izskatot visus manus pārkāpumus, man piešķirs tik ilgu cietumsodu, ka nekad ārā vairs netikšu. Ja tu redzi kādu narkomānu, tad zini, ka viņš ir bandīts, noziedzinieks un zaglis, jo nav tādu godīgo narkomānu. Lūk, es piebakstīju vienam no policistiem, kas man stāvēja blakus, un sacīju viņam: „Es tiešām drīkstu iet?” Viņš paraustīja plecus un sacīja: „Jā, tā tikko sacīja…” Es aizgāju uz kameru, salasīju savas mantas un biju brīvs, taču solījums kalpot Dievam bija palicis. Toreiz es skaidri pateicu – es iešu uz to baznīcu, kur iet mana mamma, lūgšu un lasīšu Bībeli katru dienu. Es biju pagāns, tomēr zināju, kas ir jādara. Protams, ka es neizpildīju šo solījumu, taču vēlāk, kad es biju galīgā katastrofā, es tomēr lūdzu Dievu. Tas ir brīnums, ka es esmu dzīvs un ka Dievs mani izglāba – ne tikai saglabāja dzīvību, bet izglāba mani no mūžīgas pazušanas ellē. Pēc šī solījuma, kuru es biju devis, bet neizpildīju, man kļuva tik ļauni un slikti, ka es pat galu sev nespēju izdarīt. Es nespēju ne dzīvot, ne mirt. Paldies tiem, kas par mani lūdza Dievu, un mana dzīvība tika saglabāta – es nenobeidzos kā tāds suns kādā kāpņu telpā ar šļirci vēnās vai kāds nenosita mani. Dievs izglāba mani, Viņš ir mīlestība. Dievs ir žēlīgs Dievs, un Viņš man deva iespēju, kuru es izmantošu. Arī tev ir iespēja, bet ne visiem tāda ir dota. Mums ir dota iespēja nest augļus Dievam. Plāno nākamo gadu pēc visām prioritātēm, plānojam draudzes izaugsmi un augam, maksājam cenu! Es atkārtošu Jēzus vārdus: „Ticiet uz Dievu!” Dievs ir reāls. „Ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! – un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks.”

Nešaubies par saviem mērķiem, jo šaubas nogalina un iznīcina. Kopš es pieņēmu izaicinājumu par ne mazāk kā 700 cilvēku draudzi nākamajā gada laikā, sāka notikt dīvainas lietas – spiediens, šaubas un velna uzbrukumi caur sapņiem. Velns grib atņemt manu sapni un ticību, viņš vēlas mani izšaubīt, lai es neticētu šiem mērķiem un attiecīgi nerīkotos.Ticība ir pats dārgākais, kas tev ir. Ja velnam to izdodas paņemt no tevis, tu kļūsti par nulli, tu esi kā vīģes koks, uz kura nevar atrast augļus. Mēs nebūsim koks, kuru nocirtīs, jo mēs nesīsim trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgus augļus. Pieņem lēmumu sasniegt savus sapņus, nevis nomirt un izputēt. Mums ir sapņi, mums ir Dievs. Nešaubies ne mirkli – viss, ko tu teiksi, notiks, viss, ko tu lūgsi, tev būs. Kontekstā ar vīģes koku Jēzus sacīja: „Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu.”Lūgšanas stāvot nozīmē kādas īpašas lūgšanas par kādu vajadzību. Iespējams, tas, ko vēlos teikt, nebūs tieši par piedošanu, tomēr atceries, ka tev nevienam nekas nav jāpierāda. Mums nav jābūt lielākai un labākai par citu draudzi, tavai grupiņai nav jābūt lielākai par citu grupiņu, tev nevienam nekas nav jāpierāda. Atceries, ka tev nevajag cilvēkus no citām draudzēm, tev vajag pazudušos darīt izglābtus. Tev nevienam nekas nav jāpierāda, tev vienkārši ir jākalpo Dievam, jāizdara savs uzdevums. Mums ir sapņi, un mūsu sapņi piepildīsies. Mums ir ticība – nešaubīga ticība.

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Gulbe