Draudzē „Kristus Pasaulei” Ieva jau ir piecus gadus. Viņas garīga vadītāja ir Inga. Mācītājs viņu dēvē par Žannu d’Arku. Žanna d’Arka ir reāls personāžs – sieviete, kura izdarīja vairāk nekā Francijas karalis, vairāk nekā visa franču elite. Aiz viņas, jaunas meitenes, gāja visa Francijas armija. Kāpēc es Ievu esmu tā iesaucis? Es ticu, ka viņa tāda būs, ka viņa no iekšpuses ir tāda. Viņai ir viena īpašība – Ievai nav viegls raksturs. Ar mani viņai ir bijis konflikts tikai vienreiz, un es ātri vien to nogriezu. Ieva katru svētdienu ir dievkalpojumā pie sava mūzikas instrumenta. Viņa ir katrā mēģinājumā, un vēl viņa vada savu mājas grupiņu. Viņas mājas grupiņā ir pieci cilvēki. Viņas grupiņa nesen dalījās, tātad kopumā tie ir aptuveni desmit cilvēki. Viņa grupiņu atvēra pagājušā gada septembrī. Kāpēc Ieva to dara? Cilvēki ir dažādi. Ir cilvēki, kuri mīl cilvēkus, un ir tādi, kuri nemīl cilvēkus. Ir tādi cilvēki, kuriem dabīgi sanāk mīlēt cilvēkus un laipni izturēties pret viņiem. Viņiem patīk cilvēki un, kā ierauga cilvēku, tā gribās pačubināties ar viņu. Ievai nav viegls raksturs. Viņa mīl cilvēkus, bet tā nav viņas stiprā puse. Varbūt ne tik emocionāli skaisti, kā dažiem labiem sanāk mīlēt. Kāpēc viņa ir šeit? Ar cilvēkiem viņai vairāk vai mazāk gadās problēmas. Viņa mācās mīlēt cilvēkus. Ja viņa to nedarītu, tad grupā nebūtu cilvēki. Mēs visi mācāmies mīlēt cilvēkus. Iemesls, kāpēc viņa ir šeit, – viņa mīl Dievu! Viņai ir arī jūtas pret Dievu. Iemesls, kāpēc viņa ir šeit, ir Dievs!

Jēzus ir Dievs, un Viņš ir nomiris, samaksājis pilnu cenu un Savu dzīvību nodevis, lai tu dzīvotu. Ikviens, kurš tic, ka Viņš Savas asinis ir izlējis par tevi, iegūst dzīvību. Ne tikai mūžīgo dzīvību, bet arī dzīvību sevī, šeit uz zemes. Iegūst jaunu dzīvi un attiecības ar Dievu! Iegūst mīlestību. Pareizais motīvs ticēt Dievam un kalpot Viņam ir MĪLESTĪBA PRET DIEVU! Mīlestība pret Dievu, nevis pret cilvēkiem. Vispirms pret Dievu un tikai tad pret cilvēkiem. Kā dzirdējām liecībā, kad cilvēks atnāca uz neformālo pasākumu, tur bija laba atmosfēra. Šo labo atmosfēru rada cilvēki. Jā, tur ir Dieva klātbūtne, bet tomēr atmosfēru rada cilvēki. Cilvēks sāk nāk šīs atmosfēras dēļ, draudzības dēļ, cilvēku dēļ. Ir draudzes mācība un ir Dieva griba – kalpot, celt grupiņas, evaņģelizēt. Katrs cilvēks savā ģimenē jeb draudzē uzņemas kalpošanu, bet, ja tu uzņemies pienākumus tāpēc, ka vadītājs tev pateica, ka tas ir labi un pareizi, tas nav pareizais motīvs, lai darītu savu kalpošanu. Tas nav pareizais motīvs, lai ietu pie cilvēkiem un glābtu viņus. Pareizais motīvs pirmkārt ir mīlestība pret Dievu, nevis cilvēkiem. Dieva vārds saka: kas nemīl savu brāli jeb cilvēkus, tas nemīl arī Dievu. Tie abi savā starpā ir ļoti saistīti, tomēr Dievs ir Radītājs, dzīvības avots. Vispirms Jēzus! Es mīlu Dievu! Es pavisam noteikti zinu un jūtu to, ka man ir mīlestība pret Dievu. Tas nav kaut kas tāds, ko man saka darīt vai nedarīt, – tas ir mans dzīvesveids. Tā ir mana būtība – ES MĪLU DIEVU! Mīlestība pret Dievu, kuru tu ar fiziskām acīm neredzi, bet redzi viņu savā dzīvē darbos un sajūti Viņa klātbūtni. Labākais motīvs, lai kalpotu un ticētu jeb labākais motīvs attiecībām ar Dievu ir mīlestība.

Vienpusīgas attiecības, tādas, kur viens ir tikai devējs, otrs tikai ņēmējs, ilgi neturpinās. Vai tā būtu laulība, vai tas būtu bizness, vai tās būtu starpvalstu attiecības, kur viens dod un viens tikai ņem, bet pretī neko nedod, ilgi nevar dzīvot. Tādi ir Dieva likumi. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tu ņem, bet tu arī dod. Attiecības ar Dievu, ja es esmu tikai ņēmējs, ir šādas – es atnācu uz draudzi, atnācu pie Dieva, un Dievs man deva to un šo, Dievs mani atbrīvoja un sakārtoja manu dzīvi. Ja es esmu tikai ņēmējs un ne devējs, tad šādas attiecības ilgi neturpināsies. Es tevi brīdinu, ja tu draudzē neuzņemies kalpošanu, tad tu esi ņēmējs. Ja tu savā mājas grupiņā neuzņemies kādas kalpošanas, tad tu esi tikai ņēmējs. Ja tu savā mājas grupiņā neiesaisties pazudušo glābšanā, evaņģelizācijā, tad tu esi tikai ņēmējs. Kā tu izturies pret saviem vadītājiem, ja tu tikai ņem un prasi, bet viņam neko nepalīdzi, nedod, tu esi ņēmējs, patērētājs. Agri vai vēlu šādas attiecības beigsies. Visu, ko mēs darām cilvēkiem, mēs darām Dievam. Ja mēs attiecamies kā ņēmēji, tad tas ilgi neturpināsies, un attiecības ar Dievu izbeigsies. Attiecības ar Dievu ir divpusējas! Viņš man dod, un es Viņam dodu. Ko es Viņam dodu? Savu dzīvi es Viņam dodu! Es Viņam kaut ko daru. Ja cilvēki mīl viens otru, tad viņi grib būt kopā. Es zinu cilvēkus, kuri viens otru ieraudzīja, saskatījās un mīl līdz mūža galam. Tāda mīlestība no pirmā acu skatiena nemēdz būt. Tā nav mīlestība. Mīlestība ir došana un ņemšana. Vairāk tā ir došana nevis ņemšana. Protams, tu par sevi nevari aizmirst, bet, ja tu dod, tad tev dod. Kā veidojas mīlestība? Kad cilvēki ģimenē, mājas grupiņā vai darbā ir kopā. Viņiem ir kopīgs laiks. Viņi iemīl viens otru, rodas jūtas, viens ar otru dalās. Tā ir mīlestība, tāpēc tā nevar būt no pirmā acu skatiena. Pirmais acu skatiens var būt starts. Jāpaiet laikam, jābūt draudzībai, vai tiešām tev arī kaut ko dos, vai tikai ņems sev. Lūk, kāpēc cilvēki maldās. Viņi uzskata, ka īstā mīlestība ir no pirmā acu skatiena, bet, ja viens cilvēks tikai ņem, tad tā nav mīlestība. Tu esi tāds izmantots vergs, vairāk nekas. Šādas attiecības, diemžēl, ilgi neturpināsies. Ja viens ir tikai ņēmējs un otrs devējs, tad šādas attiecības neturpināsies.

Es apbrīnoju cilvēkus, kuri tik viegli atsakās, padodas un tic, ka viņiem ir attiecības ar Dievu. Nav kalpošanas – nav attiecības ar Dievu. Nav evaņģelizācijas – nav attiecības ar Dievu. Mēs lūdzam, lai Dievs dod mums naudu, sakārto attiecības, izglābj ģimeni. Patērētājs! Tā nav mīlestība. Kāds kalpošanas vadītājs teica, ka vajag aparatūru, un es ar gariem zobiem to izdarīju, jo cilvēks to prasīja. Ja tu mīlētu Dievu, tad tev nebūtu tādi jautājumi. Lūk, kāpēc Ieva katru svētdienu stāv uz skatuves un slavē. Vai Ievai ir tāds jautājums – šeit nestāvēt? Tāds nepastāv, vienīgi, ja viņa ar kādu slavēšanā sakasīsies. Viņai patīk tas, ko viņa dara. Bet, ja Dievs grib, bet tev nepatīk? Mīlestība ir labākais motīvs. Ja es mīlu Dievu, tad es darīšu visu, ko Viņš grib. Bez mīlestības pret Dievu paies četrdesmit gadi, un tu būsi tajā pašā punktā, kur tu biji. Cel gaisa pilis, cik gribi, tici, cik tu gribi, cel grupas, biznesus, veido attiecības, bet paies četrdesmit gadi un bez mīlestības attiecībām ar Dievu tu būsi tajā pašā punktā. Tā notika ar Izraēlu.

Es šodien izskaidrošu ļoti sarežģītu Rakstu vietu. Katrs, kas nonāk līdz šai Rakstu vietai, domā. Arī es par to vienmēr domāju. Domāju, un, lūk, ko man Dievs parādīja – mīlestība!

„Un visa Israēla bērnu draudze uz Tā Kunga pavēli devās ceļā no Sina tuksneša vairākos pārgājienos un apmetās nometnē pie Refidimas, bet tur ļaudīm nebija dzeramā ūdens. Tad ļaudis bārās ar Mozu, sacīdami: “Dod mums ūdeni, ka varam dzert!” Bet Mozus viņiem sacīja: “Ko jūs rājaties ar mani? Kādēļ jūs kārdināt To Kungu?” Un tauta, pēc ūdens izslāpusi, kurnēja pret Mozu, sacīdama: “Kāpēc tu mūs esi izvedis no Ēģiptes, vai lai mēs mirtu aiz slāpēm, mēs un mūsu bērni, un mūsu lopi?” Un Mozus brēca uz To Kungu un sacīja: “Ko lai es daru ar šiem ļaudīm? Daudz netrūkst, ka tie mani nomētās akmeņiem.” Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Ej tautas priekšā un ņem kādus Israēla vecajus sev līdzi un arī zizli, ar kuru tu esi sitis ūdeņus, paņem to un ej! Redzi, Es tur stāvēšu tavā priekšā uz klints pie Horeba, un tu sit to klinti, tad no tās iztecēs ūdens, ļaudīm ko dzert.” Un Mozus tā darīja Israēla vecaju acu priekšā. Un tās vietas vārdu nosauca: Masa un Meriba, tāpēc ka Israēla bērni bija strīdējušies un bija kārdinājuši To Kungu, sacīdami: “Vai Tas Kungs ir mūsu vidū vai nav? Un Amaleks nāca un karoja ar Israēlu pie Refidimas. Tad Mozus sacīja uz Jozuu: “Izraugi mums vīrus un izej cīņā pret Amaleku; rīt es nostāšos kalna galā un Dieva zizlis būs manā rokā.” Un Jozua darīja, kā Mozus viņam bija sacījis, un cīnījās ar Amaleku; bet Mozus, Ārons un Hūrs uzkāpa kalna galā. Un notika, kamēr Mozus savu roku turēja paceltu, Israēls ņēma virsroku, bet, kad Mozus savu roku nolaida, virsroku ņēma Amaleks. Kad Mozum rokas kļuva smagas, tad viņi paņēma akmeni un nolika to zem viņa, un viņš uz tā sēdēja, bet Ārons un Hūrs atbalstīja viņa rokas, viens no vienas, otrs no otras puses. Un tā viņa rokas palika stingras, kamēr saule nogāja. Un Jozua sakāva Amaleku un viņa tautu ar zobena asmeni. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Ieraksti to par piemiņu grāmatā un pavēli to Jozuam, ka Es pilnīgi izdzēsīšu Amaleka piemiņu apakš debess.” Un Mozus uzcēla altāri un nosauca tā vārdu: Tas Kungs ir mans karogs. Un viņš sacīja: “Mana roka tur Tā Kunga karogu! Tas Kungs karos pret Amaleku uz audžu audzēm!” (2. Mozus 17.nodaļa)

Izraēls ir izgājis no Ēģiptes zemes. Viņi atsakās ieiet apsolītajā zemē un kurn. Lūk, kāds notikums. Viņi devās ceļā, Sina tuksnesī, un apmetās nometnē pie Refidimas, un ļaudīm nebija dzeramais ūdens. Ko viņi darīja? Ļaudis teica Mozum: “Dod mums ūdeni, ka varam dzert!” Mozus atbildēja: „Ko jūs mani rājat? Ko jūs To Kungu kārdināt?” Viņi bija tuksnesī. Viņi kurnēja uz Mozu: „Kāpēc tu mūs esi izvedis no Ēģiptes, vai lai mēs mirtu aiz slāpēm, mēs un mūsu bērni, un mūsu lopi? Vispār būtu labāk palikuši Eģiptē, jo tur bija sīpoli, gurķi un ūdens.” Viņiem tā domāšana bija, ka labāk viņi ir vergi par ēdiena tiesu, nekā brīvi un bez ēdiena. Tur vēl neviens nebija nomiris no slāpēm un arī turpmāk nenomira. Mozus nāca Dieva priekšā, un Dievs atklājās Mozum: „Ņem zizli, sev līdzi arī vecajus un sit ar šo zizli klinti, un klints izdos ūdeni. Es stāvēšu tavā priekšā pie Horeba, un tu sit to klinti, tad no tās iztecēs ūdens ļaudīm ko dzert.” Mozus tā arī izdarīja – viņš sita klinti, un no tās izlija ūdens. Es redzēju video un arī fotogrāfijas, ka tā ir reāla vieta. Ir divi tādi gadījumi minēti Bībelē, kur klints izdod ūdeni uz Mozus pavēli. Šīs zonas, kur ir šādas vietas, ir slēgtās zonas, kur tūristi un pat zinātnieki nevar piekļūt, jo tās ir citu tautu pārziņā, kuras nav draudzīgas kristīgajai pasaulei. Tie, kas ir pētījuši šīs vietas, redz, ka no klints, kura ir pāršķelta, ir iztecējusi upe. Šis brīnums pat ir pierādāms un taustāms. Brīnums, kas ir noticis vairākus tūkstošus gadu atpakaļ. Mozus sita klinti ar zizli, pēc Dieva pavēles, un no tās iztecēja ūdens. Padomā, kā tos pāris miljonus padzirdināt! Tas nebija mazs strautiņš. Tur jau droši vien veidojās ezers, tajā vietā, kur iztecēja ūdens. Šo vietu nosauca: Masa un Meriba, tāpēc ka Israēla bērni bija strīdējušies un bija kārdinājuši To Kungu, sacīdami: “Vai Tas Kungs ir mūsu vidū vai nav?” Strīdu jeb problēmu ūdens. Problēmu, strīdu, kurnēšanas vieta. Viņa atsacījās ieiet šajā apsolītajā zemē. Protams, viņiem nebija piens un medus, jo viņi neiegāja, bet viņi kurnēja uz Dievu, ka viņiem nav ūdens un nav tas un tas. Patiesība ir tāda, ka viņi paši neiegāja un nepaņēma. Viņi kurnēja, bet Dievs par viņiem rūpējās – deva viņiem ūdeni, baroja ar mannu. Rakstīts, ka pat drēbes četrdesmit gados nenoplīsa. Tas bija pārdabiski. Dievs gādāja par šiem cilvēkiem tuksnesī. Visa šī paaudze izmira. Visi nepaklausīgie, kuri atteicās ieiet šajā apsolītajā zemē, izmira četrdesmit gadu laikā. Kad bija pagājuši precīzi trīsdesmit astoņi gadi, nāca jaunā paaudzē, un, lūk, kas notika:

„Un visa Israēla bērnu draudze nonāca pirmajā mēnesī Cina tuksnesī, un tauta apmetās Kadešā, un Mirjama tur arī nomira, un tur viņa tika apglabāta. Un tur nebija draudzei ūdens; tad tie sacēlās pret Mozu un Āronu. Un tauta cēla ķildu pret Mozu, un tie sacīja: “Kaut arī mēs būtu gājuši bojā, kad mūsu brāļi gāja bojā Tā Kunga priekšā! Un kāpēc jūs esat veduši Tā Kunga draudzi šinī tuksnesī, ka mums un mūsu lopiem še jānobeidzas? Un kāpēc jūs mūs esat izveduši no Ēģiptes un noveduši šinī posta vietā? Te nav sējas lauku, nav vīģu koku, nedz vīna koku vai granātkoku vieta, te pat nav ūdens ko dzert!” Tad Mozus un Ārons aizgāja no draudzes pie Saiešanas telts vārtiem un metās uz sava vaiga; un Tā Kunga godība atklājās viņiem. Un Tas Kungs runāja uz Mozu: “Ņem zizli un sasauc draudzi, tu un tavs brālis Ārons, un runājiet uz klinti, kas viņu acu priekšā, un tā izdos ūdeni; un lieciet no šīs klints iztecēt ūdenim un padzirdiniet šo draudzi un viņas lopus.” Tad Mozus ņēma zizli no Tā Kunga priekšas, kā Viņš tam bija pavēlējis. Un Mozus un Ārons sapulcināja draudzi pie klints, un viņš tiem sacīja: “Klausaities jel, jūs stūrgalvji! Vai mēs spēsim likt izplūst jūsu vajadzībām ūdenim no šīs klints?” Tad Mozus pacēla savu roku un ar savu zizli sita klinti divas reizes, un iznāca daudz ūdens, tā ka viņš padzirdināja draudzi un tās lopus. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu: “Tādēļ, ka jūs neesat Man ticējuši un neesat Mani svētījuši Israēla bērnu acu priekšā, tādēļ jūs arī neievedīsit šo draudzi zemē, ko Es tiem esmu devis!” Šis ir Meribas ūdens, pie kura Israēla bērni strīdējās ar To Kungu, un Viņš tiem parādījās svēts. Tad Mozus izsūtīja vēstnešus no Kadešas pie Edoma ķēniņa pateikt: “Tā saka tavs brālis Israēls: tu zini visas tās grūtības, kādās mēs atrodamies, ka mūsu ciltstēvi bija izgājuši uz Ēģipti, ka mēs ilgu laiku esam dzīvojuši Ēģiptē un ka ēģiptieši mums un mūsu senčiem ir ļaunu darījuši. Tad mēs brēcām uz To Kungu, un Viņš paklausīja mūsu balsij un sūtīja eņģeli, un tas mūs izveda no Ēģiptes, un redzi, tā mēs tagad atrodamies Kadešas pilsētā tavā pierobežā. Ļauj mums iziet tavai zemei cauri! Mēs neiesim pa tīrumiem, nedz arī pa vīna dārziem, mēs nedzersim ūdeni no akām, kas ir izraktas; mēs iesim tikai pa lielceļu, kas ir ķēniņa ceļš, un mēs nenogriezīsimies ne pa labi, ne pa kreisi, tiekāms nebūsim izgājuši cauri tavām robežām.” Bet edomietis atbildēja: “Mēs tev neļausim iet cauri, citādi es tev iziešu pretim ar zobenu.” Tad Israēla bērni viņam sacīja: “Mēs iesim pa lielceļu, un, ja mēs vai mūsu lopi dzersim no tava ūdens, tad mēs par to dosim pietiekamu samaksu; mēs cita nekā negribam kā kājām iziet caur tavu zemi.” Bet viņš sacīja: “Tev nebūs doties caur manu zemi!” Un edomietis izgāja viņiem pretim ar lielu pulku un ar stipru apbruņojumu. Un tā edomietis liedza Israēlam šķērsot viņa robežas, un Israēls novirzījās sāņus. Un tie aizgāja no Kadešas, un visa Israēla bērnu draudze nonāca pie Hora kalna. Tad Tas Kungs sacīja Mozum un Āronam pie Hora kalna, pie Edoma zemes robežām, teikdams: “Āronam jātiek piepulcinātam pie saviem tēviem, jo viņš neieies tanī zemē, ko Es došu Israēla bērniem, tādēļ ka jūs neesat Man klausījuši pie Meribas ūdeņiem. Ņem Āronu un viņa dēlu Ēleāzaru un ved tos Hora kalnā. Tur novelc Āronam viņa drēbes un uzvelc tās viņa dēlam Ēleāzaram, jo Ārons tur tiks piepulcināts un nomirs.” Un Mozus darīja, kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis, un viņi uzkāpa visas draudzes acu priekšā Hora kalnā. Un tur Mozus novilka Āronam viņa drēbes un apvilka tās viņa dēlam Ēleāzaram; un Ārons tur nomira kalna galā, bet Mozus un Ēleāzars nokāpa no kalna zemē. Kad nu visa draudze redzēja, ka Ārons bija nomiris, tad viss Israēla nams apraudāja Āronu trīsdesmit dienas.” (4. Mozus 20)

Te Izraēls vairs nav pie Refidimas, bet visi Izraēla bērni nonāca tuksnesī un apmetās Kadešā. Faktiski viņi ir nonākuši apmēram tajā pašā punktā. Un tur draudzei atkal nebija ūdens. Bet tā ir jaunā paaudze, viņi sāk kurnēt, atkal saceļas pret vadītājiem. Pret Mozu, pret Āronu ir sacelšanās. Četrdesmit gadi bija pagājuši, un joprojām viņi kurnēja. Mozus gāja pie Dieva, un Dievs lika viņam darīt tā, kā Viņš teica.

“Un Tas Kungs runāja uz Mozu: “Ņem zizli un sasauc draudzi, tu un tavs brālis Ārons, un runājiet uz klinti, kas viņu acu priekšā, un tā izdos ūdeni; un lieciet no šīs klints iztecēt ūdenim un padzirdiniet šo draudzi un viņas lopus.”” (4.Mozus grāmata 20:7-8 )

Pirmajā reizē Dievs teica: “Sit klinti ar zizli.” Ko tagad izdarīja Mozus? Nostājās draudzes priekšā un teica: “Vai mēs spēsim likt klintij ūdeni izdot?” Un viņš sita klinti, nevis runāja uz to, kā lika Dievs. Bet Dievs pagodinājās un izdeva ūdeni.

“Tad Mozus ņēma zizli no Tā Kunga priekšas, kā Viņš tam bija pavēlējis. Un Mozus un Ārons sapulcināja draudzi pie klints, un viņš tiem sacīja: “Klausaities jel, jūs stūrgalvji! Vai mēs spēsim likt izplūst jūsu vajadzībām ūdenim no šīs klints?” Tad Mozus pacēla savu roku un ar savu zizli sita klinti divas reizes, un iznāca daudz ūdens, tā ka viņš padzirdināja draudzi un tās lopus.” (4.Mozus grāmata 20:9-11)

Tu esi domājis par šo Rakstu vietu? Tai ir simtprocentīgs pareizs skaidrojums. Un uzreiz Dievs saka:

“Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu: “Tādēļ, ka jūs neesat Man ticējuši un neesat Mani svētījuši Israēla bērnu acu priekšā, tādēļ jūs arī neievedīsit šo draudzi zemē, ko Es tiem esmu devis!” (4.Mozus grāmata 20:12)

Bija pagājuši četrdesmit gadi, Mozum bija jāieved apsolītajā zemē Israēls, un Dievs teica: “Nē, tu neievedīsi, jūs mirsiet, un Jozua ievedīs.” Tas bija kā sods par to, ka viņš nepaklausīja Dieva pavēlei. Un šo vietu nosauca par Meribas ūdeni.

“Šis ir Meribas ūdens, pie kura Israēla bērni strīdējās ar To Kungu, un Viņš tiem parādījās svēts.” (4.Mozus grāmata 20:13)

Tūlīt tu izlasīsi skaidrojumu, kāpēc Dievs nosodīja Mozu. Dievs lika Mozum kāpt kalnā un teica: “Skaties uz apsolīto zemi.” Viņi ieies, bet tu nē. Patiesība ir tāda, ka tas nebija nekāds sods. Viņi turpināja pērties pa tiem putekļiem, bet Mozus iegāja debesīs. Tas Mozum nebija nekāds sods. Viņš savu dzīvi bija nodzīvojis, savu kalpošanu bija izdarījis, ar mierīgu sirdsapziņu varēja aiziet. Mozus miesas pat netika atrastas, Dievs paņēma viņu visu augšā. Tādi ir tikai daži gadījumi Bībelē –Jēzus, Mozus un Elija. Dievs ir žēlīgs un labs, Viņš paņēma Mozu pie Sevis. Tad kāpēc Bībelē ir rakstīts, ka tas bija kā sods? Draugs, tas ir brīdinājums mums.

“Brāļi, es gribu jums atgādināt, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša un visi gājuši caur jūru, un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti, un visi baudījuši to pašu garīgo barību, un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus.” (1.Korintiešiem 10:1-4)

Šī klints simbolizē Kristu, draugs. Mozus to vienkārši neaptvēra tajā brīdī. Bet Dieva plāns bija to atklāt.

“Tas Kungs ir dzīvs, slavēts lai ir mans patvērums! Un augsti teikts lai ir mans Dievs, manas glābšanas klints, tas Dievs, kas man ir devis spēju atriebt, kas ir nolicis tautas man pie kājām, kas mani darījis brīvu no manu ienaidnieku varas un kas mani paaugstinājis pār tiem, kuri sacēlās pret mani. Tu esi mani izglābis no varmācīgiem ļaudīm!” (2.Samuēla grāmata 22:47-49)

Katrs jūds zināja, ka klints, no kuras dzēra izraēlieši, izejot no Ēģiptes, simbolizē Kristu, Mesiju, Kurš nāks. Katrs to zināja, tas nebija nekas īpašs. Mums tas ir jāatklāj no jauna. Teologi to vienprātīgi apliecina. Un Dievs teica: “Sit pa klinti.” Tas nozīmē – Jēzus tika sists pie krusta vienu reizi, izlēja Savas asinis un izdeva dzīvības ūdeni. Viņš saka: “Ja kam slāpst, lai nāk pie manis un dzer! Un no Viņa miesām plūdīs dzīvības straumes.” Viņš izdod ūdeni, dzīvību, mūžīgo dzīvību, atjauno tavu dzīvi, tas ir Gars, kas tevī. Otrajā reizē Dievs teica: “Runā uz klinti.” Kāpēc? Tāpēc, ka Jēzum nav otrreiz jāmirst. Viņš ir tikai vienreiz nomiris, vienreiz augšāmcēlies, ar to ir pietiekami. Ko Mozus izdarīja, kāpēc Viņš tā sodīja viņu? Mozus un Ārons ar savu rīcību parādīja to, ka ir kaut kas vēl vajadzīgs bez Kristus upura. Bet diemžēl mums netiks cits Vārds dots zem debess, kurā mums ir lemta glābšana. Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir Jēzus upuris un ticība Viņam. Ja tu domā, ka tev ir vajadzīgi labi darbi, evaņģelizācija, kalpošana, lai izpatiktu Dievam, tad tu vari iekrist tādā pašā nežēlastībā kā Mozus. Tava mūžīgā dzīvība, tava svētība un Dieva tuvums ir garantēts ar ticību Kristus upurim. Ne ar to, ko tu dari, labu vai sliktu, pareizu vai nepareizu.

Bija trīs cilvēki pie krusta, Jēzus un divi noziedznieki, viens no diviem Viņu zaimoja, otrs lūdza: “Piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā.” Viņš bija noziedznieks, notiesāts par saviem grēkiem, un Jēzus viņam teica: “Vēl šodien tu būsi kopā ar Mani paradīzē.” Vai tas noziedznieks varēja paspēt izdarīt kaut kādus labus darbus, uzņemties kalpošanu, evaņģelizēt, savu dzīvi izmainīt vai desmit baušļus turēt? Viss, ko viņš izdarīja, bija pieņēma lēmumu ticēt. Ikviens, kurš iznāk draudzes priekšā un saka: “Jēzu, piedod man manus grēkus, ienāc manā sirdī, es ticu, ka Tu esi Glābējs,” ir izglābts tajā pašā brīdī. Tajā pašā brīdī debesis ir atvērtas un dzīvais ūdens izplūst, dzīvais Dieva Gars sāk darboties pie tevis. Un jebkas, kas māca tev kaut ko pretēju, nav no debesīm, bet ir no elles.

Bet nesapriecājies par agru, draugs. Labākā motivācija, lai kalpotu Dievam, ir mīlestība. Ja tu uztversi nopietni visu, ko izlasīsi šajā svētrunā, tas noteikti izmainīs tavu dzīvi. Tā klints, pa kuru sita Mozus, nozīmē Kristu, tas bija jūdu uzskats, to zināja katrs jūds, ka šī klints visur gāja līdzi Israēlam un simbolizēja Mesiju. Un Mozus izdarīja kļūdu, sitot otrreiz. Vienreiz ir upuris, otrreiz var tikai paprasīt, un viss notiek.

“Redziet, es, Pāvils, saku jums: ja jūs tiekat apgraizīti, tad Kristus jums nekādā ziņā nepalīdzēs.” (Galatiešiem 5:2)

“Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši.” (Galatiešiem 5:4)

Ar to, ka bauslību turat, ar to, ka laulību nepārkāpjat, ar to, ka nesmēķējat un nelietojat alkoholu, ar to, ka kalpojat un evaņģelizējat, – ja jūs ar to gribat būt izglābti, tad Dievs saka tā: “Tādā gadījumā jūs žēlastību esat pazaudējuši.” Tu trīci un drebi, ka tikai izdabāt Dievam, ka tikai tu kaut ko pareizi būtu izdarījis Viņam, bet tādā veidā nevar nopelnīt Dieva žēlastību, ne arī glābšanu. Lai saglabātu glābšanu, tev ir jātic Kristus upurim. Jebkas, ko tu dari, tāpēc, ka to grib cilvēki, pat tad, ja tas ir pareizi, ar to tu nevari saglabāt glābšanu.

“Ko nu tālāk? Vai lai grēkojam, tāpēc ka neesam padoti bauslībai, bet žēlastībai? Nekādā ziņā ne!” (Romiešiem 6:15)

“Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausat vairs viņas iekārēm! Nenododiet arī savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi pašus Dievam kā tādi, kas no mirušiem kļuvuši dzīvi, un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam. Tad grēks vairs nebūs jūsu kungs; jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai.” (Romiešiem 12:12-14)

“Vai nezināt, ka tam, kam jūs sevi nododat par paklausīgiem kalpiem, jums arī kā kalpiem jāklausa, vai nu grēkam uz nāvi, vai paklausībai Dievam – uz taisnību.” (Romiešiem 12:16)

Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīve Kristū Jēzū, mūsu Kungā. Glābj un saglabā glābšanu ticība Kristus upurim. Faktiski ir viens pats svarīgākais bauslis – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība ir pāri visam, mīlestība ir pilnības saite. Mīlestībā Dievs sūtīja Savu Dēlu virs zemes, lai Viņš mirtu par mums, grēciniekiem, lai izpirktu mūs no pazušanas. Dievs ir mīlestība.

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Jo tik ļoti Dievs tevi mīlējis, tevi personīgi, par tevi personīgi Viņš ir samaksājis cenu, tevi personīgi Viņš pazīst un arī tavas vajadzības. Viņš mīl tevi, bet vienpusējas attiecības neturpinās ilgi. Un, lūk, ko saka Jānis:

“Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” (Jāņa 1. Vēstule 3:18 )

Jebkāda veida attiecības, kuras ir vērstas tikai uz ņemšanu, ilgi nepastāv. Tāpēc mīlestība ir kas vairāk nekā tikai sajūtas. Mīlestība ir reāla došana. Kad tu mīli cilvēku, patiešām mīli, tu gribi viņam dot, pretī neprasot. Tu esi bijis ilgstoši iemīlējies? Tev ir šobrīd cilvēks, kuru tu ļoti stipri mīli, vai tev ir tā, ka tu prasi no viņa nemitīgi kaut ko? Vai arī tu vienkārši viņu mīli un gribi viņam dot, jo tev tas sagādā prieku? Tev sagādā prieku dot šim cilvēkam. Protams, tu par sevi neaizmirsīsi un galīgi pa galvu neļausi sev staigāt, un tomēr. Lūk, kāpēc pārīši precas, un arī šodien būs kāzas, rīt būs kāzas, bet neklausās mācītāja padomus. Zāģē viens otru un pēc tam staigā nelaimīgi. Jums pat sapņos nav rādījies, kas ir mīlestība, draugi. Jūs ne tuvu nesaprotat, kas ir mīlestība. Mīlestība nozīmē dot, nevis tikai ņemt.

Ja tu mīli Dievu, tu glāb pazudušos. Ja tu mīli Dievu, tu stāvi pie sintezatora, un, ja tev nepatīk tie cilvēki apkārt, bet tev patīk tikai slavēt, vienalga, stāvi tajā vietā, jo tu mīli Dievu, arī tad, kad tev vairs nepatiks to darīt. Ja tu mīli Dievu, tu turpini vadīt savu mājas grupiņu. Ja tu mīli Dievu, tu turpini lūgt par cilvēkiem. Ja tu mīli Dievu, tu uzņemies savu kalpošanu un ej līdz galam. Dari to mīlestībā pret Dievu, jo mīlestība dod. Ja mēs mīlam Dievu, mēs nevaram grēkot.

Cilvēki, kuri mīl viens otru, parasti arī viens otram nodara vislielākās sāpes. Tagad padomā, kā tas ir, ja tu mīli Dievu un Viņš tevi. Tā būt īsa pamācība, kā mīlēt Dievu, negrēkojot! Tu zini, kas Dievam ir patīkams, bet atceries, ka tu netiec glābts tikai tāpēc, ka tu to dari. Ja tu mīli, tu dari to, kas patīk tavam objektam, ko tu mīli. Šajā gadījumā tas ir Dievs. Tie, kuri mīl, grib būt kopā. Dažus labus vispār nevar izšķirt, vēl pat īsti nav runa par precībām, bet jau izšķirt nevar, tāpēc es draudzē esmu ieviesis noteikumu, lai šādi pārīši sēž atsevišķi, citādāk viņi atnāk uz dievkalpojumu, apsēžas kopā, ne viņi kaut ko dzird, ne redz, viņi grib tikai kopā būt kā divi magnēti. Bet patiesībā viņi pat nenojauš, kas ir mīlestība. Viņiem acis ir aizmālētas ar muļķībām. Mīlestība veidojas ilgstošākā laika posmā, nevis vienā mirklī. Tāpēc tie, kuri mīl, vēlas būt kopā. Ja tu mīli Dievu, tu gribi pavadīt laiku ar Viņu lūgšanās. Ja tev nav personisks laiks Dievam, izskatās, ka tu nemīli Viņu. Ja tev nav kvalitatīvs laiks ar Dievu, vai tu iemīlēsi Viņu? Noteikti nē. Iemīlēt var tikai esot kopā. Lūk, kāpēc es visas virtuālās draudzes apmeklēšanas neatbalstu, ir jābūt dievkalpojumā klātienē. Tikai reālas attiecības, reāls Dievs, reāls tu, cilvēks, reālas un regulāras lūgšanas un reāla Bībele.

Ko vēl dara cilvēki, kuri mīl viens otru? Viņi dara to, kas otram patīk, un tas sagādā prieku arī pašam devējam. Kā tas darbojas? Ir agape mīlestība un fileo mīlestība. Agape ir prāta mīlestība, tā darbojas ar prātu un gribu, bet fileo ir jūtas. Pilnīga mīlestība ir tāda, kurā ir gan prāts, gan griba pieslēgta, gan arī jūtas. Ja ir ilgstoši tikai prāts un griba, tad tādas attiecības ilgi neturpināsies. Tāpat, ja ir tikai sajūtas un nav prāts un griba, arī tādas attiecības ilgi neturpināsies. No kurienes veidojas sajūtas? No tā, ka tu kopā pavadi laiku. No tā, ka tu dari savu kalpošanu, arī tad, ja tev tas nepatīk, tu sāksi to darīt un mīlēt. Es nesaku, ka ir jāmīl grāvjus rakt. Bet tas, ko tu dari, tev iepatiksies. Dažiem no jums šis vārds, ko jūs lasāt, ir pēdējā iespēja, es to jūtu, jo, ja tu nesapratīsi šoreiz, tad vēl viena iespēja var nebūt. Paies četrdesmit gadi, un tu atkal būsi tajā pašā punktā. Israēls tā arī neiemācījās mīlēt Dievu. Viņi nevis mīlēja Dievu, bet nemitīgi pieprasīja gurķus, tomātus, ūdeni, un nekad nebija labi. Rezultātā viņi neiemantoja apsolīto zemi un paši iznīka. Izmaini savu domāšanu. Mīlestība ir pareizais motīvs kalpošanai, ticībai un attiecībām ar Dievu.

Kā saprast šo fileo un agape? Kā tu vari iet lūgšanu kambarī bez lēmuma? Parasti jūt, ka vajag palūgt Dievu, tikai tad, kad ir lielas problēmas. Bez lielām problēmām nejutīsi, ka jāiet lūgšanu kambarī. Vai tā ir mīlestība, kas balstās uz sajūtām? Piemēram, Anna un Vitālijs ir precēts pāris. Un, kā jums šķiet, kā Anna justos, ja Vitālijs uz trīs mēnešiem sajūtu vadīts aizietu dzīvot citur? Ja Vitālijam ir galva uz pleciem un pat ja uznāks nepareizas sajūtas, viņš pieņems pareizo lēmumu. Un tas nozīmē palikt mājās pie savas sievas. Jo katram cilvēkam ir dots prāts un griba, lai pieņemtu pareizus lēmumus. Pareiza mīlestība ir tad, kad es esmu kopā ar sievu arī tādos brīžos, kad negribas. Nevis tikai tad, kad man gribas un vajag, bet arī tad, kad sievai vajag. Jāpieņem pareizais lēmums. Tas pats attiecas arī uz kalpošanu. Jābūt gan fileo, gan agape mīlestībai. Fileo rodas no tā, ka tev ir agape. Sāc darīt šīs lietas un iemīlēsi tās.

“Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1.Korintiešiem 13:1-13)

Mīlestība ir pārāka par ticību. Mīlestībā var vairāk izdarīt nekā paklausībā. Mīlestība ir noslēpumains spēks. Tas ir augstākais spēks no visiem spēkiem. Pirmkārt ir mīlestība pret Dievu, un pēc tam – pret cilvēku. Mīlestība ir lielāka par dusmām un greizsirdību. Tas ir liels spēks. Ja tu esi izglābts un tici Kristus upurim, tad pareizi ir paklausīt Kristus gribai. Ne tāpēc, lai vienkārši paklausītu, tiktu izglābts un paturētu savu glābšanu, bet gan tāpēc, ka šādā veidā tu izrādi mīlestību Dievam.

“Lieciet pie sirds visus šos vārdus, ko es jums šodien apliecinu, ka jūs pavēlat saviem bērniem turēt un darīt visus šīs bauslības vārdus! Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība un ar šo vārdu jūs ilgi dzīvosit tanī zemē, uz kuru jūs ejat pāri Jordānai, lai to iemantotu.” Un Tas Kungs runāja uz Mozu tanī pašā dienā: “Kāp Abarima kalnājā Nebo kalnā, kas atrodas Moāba zemē pretī Jērikai, un skati Kānaāna zemi, ko Es došu Israēlam par īpašumu. Un tu mirsi uz tā kalna, kurā tu kāpsi, un tu tiksi piepulcināts savai tautai, tāpat kā Ārons, tavs brālis, nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai, tādēļ ka jūs pret Mani grēkojāt Israēla bērnu vidū pie Meribas ūdeņiem Kadešā, Cina tuksnesī, un tādēļ ka jūs Mani neatzināt par svētu Israēla bērnu vidū. Tu gan iztālēm redzēsi to zemi, bet tu tur neieiesi, tai zemē, ko Es dodu Israēla bērniem.” (5.Mozus 32:46-52)

Vecajā Derībā, kad Jēzus vēl nebija atnācis, debesis vēl nebija atvērtas un Gars nebija virs zemes, tad dzīvību deva bauslība. Cilvēki to ievēroja, un tādā veidā Dieva dzīvība darbojās pie cilvēkiem. Vecās Derības cilvēki neiegāja mūžīgajā dzīvībā pēc Kristus. Bet Jaunās Derības laiks ir pienācis, Kristus ir nomiris un augšāmcēlies. Mēs ticam tam. Ja Vecajā Derībā bauslības turēšana bija rīks, lai Dieva dzīvība darbotos Izraēlā, tad Jaunajā Derībā rīks ir krusts un dzīvība ir Kristus.

Marija svaidīja Jēzu ar ļoti dārgu eļļu, par ko citi cilvēki kurnēja. Bet Jēzus pieņēma šo upuri no viņas, jo viņa izrādīja mīlestību tādā veidā, kā viņa to prata. Izrādi mīlestību Dievam tā, kā tu proti un vari šodien. Kā iemīlēt Kristu? Tas ir tavs agape lēmums. Prāta un gribas lēmums pavadīt laiku ar Dievu, tavs lēmums uzņemties kalpošanu, tavs lēmums mainīt dažādas lietas savā dzīvē. Nekad neatstāj savu kalpošanu, cilvēku glābšanu un lūgšanas, jo tas ir veids, kā tu to iemīli. Nekad nepārdodies darbam un naudai, citādāk tu maksāsi dārgu cenu. Ikviens, kas ir iepazinis Dieva godību un pēc tam krīt atpakaļ, nav vairāk glābjams. Ir tikai viens ceļš – uz priekšu un nekad atpakaļ, pat ja tu krīti, tad celies un ej uz priekšu. Labāk vienu soli uz priekšu, nekā divus atpakaļ. Ej uz priekšu – uz simts procentiem! Nepadodies, jo tu redzi tikai to, ko tu šobrīd redzi, bet katram tavam lēmumam ir sekas. Un sekas ir pozitīvas vai negatīvas.

Bez mīlestības nedzīvojiet. /Imants Ziedonis/

Vakar, braucot uz Liepāju, agri no rīta bija tumšs, pēc tam vakarā, braucot atpakaļ, atkal bija tumšs. Sākām spriest par veļu laiku. Kas tas ir? Tie ir senču gari jeb spoki, taču angļiem tas ir Helovīns. Viņi izliek ēdienus pie durvīm un gaida garus, tad atnāk ķekatnieki, pārģērbušies par senču gariem. Tā ir draudzība ar mirušajiem. Un zini, ja caur tevi nekas nenotiek, tad tu esi miris. Ja tava grupiņa neaug, tad tā ir mirusi. Ja caur tevi nenāk cilvēki pie Dieva, tad tu esi miris. Un tā neaugošā grupiņa, kas tev ir šobrīd, ir vienkārši sanākšana kopā mirušo valstībā ar veļiem. Vakarēdienu Dievs pirmkārt vēlas, lai mēs baudām ar Viņu, nevis cits ar citu. Un, ja mēs mīlam Dievu, tad mēs nesēdēsim tukšā, vientuļā sadraudzībā savā starpā. Un, ja tev nav reālas un auglīgas darbības, tad nestāsti sev un citiem, ka tu mīli Dievu. Paskaties apkārt, kas notiek. Vai tu redzi daudz draudzes, kuras aug? Simts gados divdesmit cilvēki. Un ir draudzes, kas sauc sevi par evaņģēliskām un Bībeles ticīgām draudzēm, bet cilvēku skaits neaug. Rodas jautājums – kāpēc jūs nākat kopā? Ilgā laika posmā ir izveidojusies stipra mīlestība vienam pret otru. Un, ja runa ir par sektām, tad, lūk, tā ir sekta. Noslēgta, norobežota, un izkļūt nav iespējams no turienes. Bija laiks, kad grupiņā bija Jēzus, bet gāja laiks un nauda, darbs, bērni, ģimene paņēma vairāk laika. Taču pirmajā bauslī ir teikts, ka mums jāmīl Dievs. Mīlestība otram ļaunu nedara. Un tā mēs redzam visapkārt kapenes. No ārpuses draudzes sanāk kopā un dzied dziesmas, bet tur nav dzīvības. Klints, pa kuru Mozus sita, ir Kristus, Viņš ir dzīvība. Es nekad nesamierināšos ar neauglību, jo es mīlu Jēzu. Dievs ir vairāk jāmīl par cilvēkiem. Vari mainīt grupas, draudzes, apstākļus un pat ticību, bet nekas nemainīsies pat pēc četrdesmit gadiem.

“Kā suns atkal apēd izvemto, tā rīkojas arī nejēga, bez mitas atkārtodams to pašu muļķību.” (Salamana pamācības 26:11)

Vai tu gribi nodzīvot pelēku, neizteiksmīgu dzīvi? Es nē, netaisos atstāt lūgšanas un kalpošanu, lai ko tas man maksātu. Es iešu līdz galam.

Kā jau teicu, vakar biju Liepājā uz draudzes gada jubileju. Parasti dievkalpojumos mēdz būt ap četrdesmit cilvēku. Es tur redzēju dzīvību, un tur par visu ir padomāts. Viņi domā un rīkojas. Bija arī mūsu draudzes logo, baneri, puķes saliktas, cilvēki tādi smaidīgi un dedzīgi. Visi grib kaut ko darīt. Dievkalpojums beidzās, un visi gāja uz ielām evaņģelizēt. Un, braucot uz Liepāju, es jau zināju, ko runāšu sprediķī. Galvenā doma bija nekad nepazaudēt pirmo degsmi un nekad neatstāt pirmo mīlestību. Ja nē, tad tie smaidīgie cilvēki drīz būs drūmi un uz draudzi nāks tikai atzīmēšanās pēc. Vienmēr turpini, un tas nav nekā citādi iespējams, kā vien ar savu lēmumu. Meklē Dievu un meklē cilvēkus. Un maksā cenu, lai dzīvotu tādu dzīvi, kādu Dievs grib redzēt. Mīlestībā nevis bauslībā.

Kad bija pirmais dievkalpojums Rīgā, mēs atvedām uzreiz četrdesmit cilvēkus. Ja es nebūtu turpinājis mīlēt Dievu, tad mēs joprojām būtu četrdesmit cilvēki. Drūmie cilvēki, kas nepārtraukti runā par citām draudzēm. Labākā motivācija attiecībām ar Dievu ir mīlestība. Mēs šodien noskaidrojām, ka Rakstu vieta par klinti Meribu, pa kuru Mozus sita, nozīmē glābšanas klinti jeb Kristu. Un tev nav nekas vairāk vajadzīgs par Kristu. Visu, ko mēs daram, to darām mīlestībā. Motīvs ir mīlestība. Ja es mīlu Dievu, tad es daru tā, kā Viņš grib. Un šis sprediķis ir pilnībā tulkojams tikai attiecībā pret citiem sprediķiem un pret visu draudzes mācību. Un tomēr pārākais motīvs ir mīlestība.

Noslēgumā kāds stāstiņš. Kad mūsu ģimenē ienāca mana meitiņa Betija, tad bija kāda reize, kad es viņu vedu uz poliklīniku. Mēs gājām pāri ielai, un pēkšņi viņa mani saķēra aiz rokas. Un tā mēs abi gājām, rociņās sadevušies. Tad citā reizē no mugurpuses viņa ielīda man ausīs, citā reizē tika man pie kājām klāt un sāka man masēt. Tagad, kad Betija ir apprecējusies, ir cits “objekts”. Bet es neesmu viņu aizmirsis. Saņemu īsziņas, kur meitiņa raksta, ka mīl mani. Mazliet jau, protams, pietrūkst, jo es mīlu savu meitiņu. Mīlestība veidojas, pavadot laiku kopā. Un tāda mīlestība, ka šīs saites vairs nevar saraut. Pavadi laiku ar Dievu un kalpošanā cilvēkiem. Izrādi mīlestību Dievam.

“Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība. Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.” (Jāņa 1.vēstule 4:8;19)

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi pierakstīja Inguna Kazāka, Daila Lielbārde un Marija Ostrovska, rediģēja Ieva Našeniece