Pirmkārt, tu, kas lasi šo svētrunu,
zini, Dieva vārds būs tieši tev. Tas, ko Dievs mums ir devis šodien, tas, ko tu šodien lasīsi, būs ļoti, ļoti īpašs. Tas satricinās tevi, izmainīs tevi pašos pamatos. Tas liks tev uzplaukt un ne tikai tev, bet arī tiem cilvēkiem, kuri ir tev apkārt.
„Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību.” (Romiešiem 5:3)
Ciešanas – tās ir kā spiede. Tu labākajā gadījumā esi jaunpiedzimis kristietis un tavā kristīgajā dzīvē ir brīži, kad tu izjūti ļoti spēcīgu spiedienu darīt ne tā, kā to grib Dievs. Spiedienu tāpēc, ka cits rīkojas pret tevi netaisnīgi ģimenē, kalpošanā vai darba vietā. Spiedienu tādēļ, ka tev ir kaut kādas dabiskas vajadzības, sievietēm pēc vīrieša, vīriešiem pēc sievietēm. Un šie brīži ir smagi un grūti. Bet, Dieva vārdā teikts, ka Pāvils saka sevi laimīgu arī ciešanās, jo viņš zina, ka ciešanas ir tikai īsu brīdi un ciešanas dara mūs izturīgus, bez ciešanām, bez spiediena mēs nevaram augt. Dievs nav sadists, Dievs nesūta šādu spiedienu apzināti. Viņš pieļauj notikt kaut kādām lietām ar mūsu psihi, ar mūsu miesu, dvēseli, Dievs pieļauj kādus notikumus mums apkārt, tas nav eksperiments, tā ir realitāte. Bet Viņa mērķis vienmēr ir izvest mūs no turienes stiprākus, nekā mēs tajā iegājām.
Bez grūtībām nav izaugsmes, un runa ir par mīlestību. Nevar iemācīties mīlēt bez sāpēm un ciešanām. Ja tu uzskati, ka tu mīli, bet tu neciet un tev nav nekādas sāpes vai spiediens šī iemesla dēļ, tad var apšaubīt to, ka tu mīli. Ja tu uzskati, ka tu mīli kādu cilvēku, bet tev nav ciešanas šī cilvēka dēļ, tad var uzskatīt, ka varbūt tomēr tu viņu nemīli. Jo mīlestība nozīmē arī ciest. Un kā mīlestība var neciest, ja tā ir lēnprātīga, ja tā neskauž, ja tā neapmelo. Kā tad var neciest, ja pret tevi tā rīkojas. Šis vārds, ko tu lasīsi, būs ļoti spēcīgs, jo Dievs ir spēcīgs. Viņa mīlestība ir kvēla, karsta un spēcīga, un šīs nedēļas laikā es esmu to piedzīvojis un izjutis un es gribu to dot arī tev. Tas, kā radās šis vārds, ar kuru es dalīšos, tas ir radies zem spiediena, zem preses.
Izraēlā un ne tikai Izraēlā, bet visur, kur spiež eļļu, to spiež zem preses. Eļļa simboliski nozīmē Svētā Gara svaidījumu, Viņa spēku. Un šīs nedēļas laikā Dievs izspieda no manis eļļu. Man nebija viegli, man bija stiprs spiediens, es saucu uz Dievu, es izmeklēju sevi un Dievs reāli runāja ar mani un es to pierakstīju. Es pierakstīju to, ko Dievs teica man un ko es teicu Viņam. Es tev izkratīšu savu dvēseli, es esmu kā grēksūdzē, jo man jau nav kam izkratīt. Man ir Debesu Tēvs un man esi tu. Man nav tādu privilēģiju kā tev, kad tu vari atnākt pie mācītāja un izkratīt viņam savu sirdi. Ne tikai lūgšanu kambarī, kur tu nevari Dievu aptaustīt un saredzēt, bet ir reāli Dieva kalpi, garīgie tēvi ielikti tavā dzīvē, pie kuriem tu vari aiziet, izkratīt savu sirdi, paraudāt, ja tu esi viņu pieņēmis kā savu garīgo tēvu, kuram tu vari visu izstāstīt. Tā kā meitiņas saviem tēviem, tā kā dēliņi saviem tēviem, kad viņi ir maziņi, bet man nav, pie kā aiziet. Tāda ir mana daļa. Es apskaužu tevi zināmā mērā par to, ka tev ir pie kā iet.
Un Dievs man kaut ko runāja un rādīja un lielu daļu no tā es gribu atklāt arī tev. Viss sākās ar vienu pantu no Bībeles.
„Ceri uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu.” (Psalmi 37:3)
Šo remu Dievs deva man, pirms notika kaut kas īpašs, nepatīkams, kas mani nolika zem preses. Katram ir savas problēmas un brīži, par ko viņi uztraucās, par ko viņi nonāk zem Dieva preses, man savi. Kādam tas neliktos nekas īpašs, bet man tā bija katastrofa. Ar Dieva palīdzību es to novērsu. Mums ir Tētis debesīs. Tātad bija prese, un iztecēja eļļa.
Draugs, lasot šo sprediķi, vari sagatavot mutautiņu, jo būs jāraud, visi, kuri lasīs šo sprediķi, lieli un mazi, visi raudās. Es raudu visu nedēļu, vai vajag, vai nevajag es vienkārši raudu.
„Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!” (Psalmi 37:4)
Meklē savu prieku, savu mierinājumu, visu to, ko cilvēki nevar dot, meklē savā Kungā, tad Viņš dos, pēc kā tava sirds ilgojas.
Ja vīrietis grib apprecēt sievieti, viņš var domāt, ka šajās precībās būs tas prieks, bet Bībele saka, ka precības, nauda, ir tās lietas, ko Viņš piemet un pieliek. Ka mēs varam arī par to priecāties. Bet primāri Dievs grib, ka mēs meklējam mierinājumu un prieku Viņā, meklējam prieku savā Kungā. Viņa mīlestība ir karsta, kvēla un reāla.
Ir viens „bet”, kuru Dievs man atklāja, tas nav nekas jauns, bet ir ļoti svarīgs, īpaši tad, kad Dievs uz tevi runā, kad tu īpaši saņem no Viņa to, ko esi zinājis un tagad zini vairāk nekā iepriekš. Kad tev ir attiecības ar brāļiem un māsām, tev ir mājas grupiņa, tev ir arī ģimene, citiem kristīga, citiem nē. Bībele saka, ka Viņš ir mūsu galva, bet mēs Viņa miesa.
„Ja kāds saka: es mīlu Dievu, – un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis.” (1. Jāņa vēstule 4:20)
Mīlestība pret Dievu ir cieši saistīta ar mūsu mīlestību vienam pret otru. To sauc par staigāšanu mīlestībā, tas ir saistīts ar piedošanu, ar pieņemšanu, arī ar pieskārieniem, ar labu attieksmi un arī ar disciplinēšanu.
„Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, turēdams tomēr labu prātu uz viņu kā tēvs pret dēlu.’’ (Salamana pamācības 3:12)
Tātad attiecības ar Dievu, es meklēju prieku savā Kungā, es lūdzu Dievu, es daru Viņa gribu, bet, ja ir nepiedošana, ja tu staigā nepareizās attiecībās ar savu brāli un māsu, tad Dieva vārds saka, ka tu patiesībā nemeklē prieku savā Kungā un Viņš nedos to, pēc kā tava sirds ilgojas. Dievs ir mīlestība. Mīlestība ir pilnības saite. Dievs mīl mani, cilvēka izskatā virs manis nav neviena, kurš mani mīlētu un pie kā es varētu iet, tāda ir mana daļa. Tāpēc man, draugs, ir smagāk un grūtāk nekā tev un arī atbildības līmenis ir daudz augstāks. Mans uzdevums ir mīlēt Dievu, mīlēt savu sievu, mīlēt savu meitiņu un mīlēt savu grupiņu, savus mācekļus, savas meitas un dēlus. Būt ar viņiem kopā, samīļot, neatgrūst un būt kopā līdz galam neatkarīgi no tā, kā viņi pret mani izturas, izrāda reizēm neuzticību, izdara dažādas muļķības, paklūp, bet neskatoties uz visu to, man ir jābūt pie viņiem.
Kad žirafei piedzimst mazulis, viņš izkrīt no mātes miesām no liela augstuma, bet tik un tā cenšas tūlīt pacelt galvu un tikt uz savām kājām. Un ko dara mamma? Sit viņam, lai viņš cenšas celties, mazulis krīt un viņa atkal viņam sit, kamēr mazulis pieceļas kājās. Interesanta metode dzīvniekiem, taču savādāk viņš nepiecelsies. Būt kopā un mīlēt nozīmē arī norādīt un reizēm arī pieņemt kādus disciplinārus mērus. Piemēram, ir bijuši gadījumi, ir jāatceļ no vakarēdiena, ģimenē tās lietas ir vienkāršākas ar meitiņām un dēliņiem mājās, kaut ko nedod vai aizliedz un viss.
„To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.’’ (Jāņa evaņģēlijs 15:11)
Jēzus runā, ka prieks ir saistīts ar mīlestību vienam pret otru jeb ir tikai divi baušļi – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Ja es nemīlu cilvēkus, es nemīlu Dievu. Ja es mīlu Dievu, es mīlu arī cilvēkus.
Vakar Rīgā 5000 dalībnieku pulcējās praidā, no Eiropas no pasaules bija sabraukuši geji, lesbietes, transseksuāļi, ielas bija slēgtas viņiem par godu. Un lūk, kādi saukļi viņiem bija, raksts no Tvnet ziņām: „Cīnoties par cilvēktiesībām, seksuālo minoritāšu pārstāvji un to atbalstītāji pacilātā noskaņojumā šodien devās gājienā Rīgas ielās un pēc tam pulcējās Vērmanes dārzā. Gājienā kopā piedalījās aptuveni 5000 cilvēki no dažādām pasaules valstīm. Rīgas Eiropraida dalībnieki gājienā devās pacilātā noskaņojumā, rokās turot dažādus plakātus, no kuriem dažos teikts ‘’Mīlestība ir ģimenes vērtība’’, ‘’Kāpēc sabiedrībai patīk redzēt divus vīriešus turam ieročus, nevis rokas?’’, ‘’Mīlestībai nav dzimuma’’, ‘’Dzīvosim draudzīgi’’, ‘’Ienīst ir viegli, mīlestībai vajag drosmi’’, ‘’Love is never wrong’’, ‘’Homophobia free zone’’.’’
Homoseksuāli cilvēki ir piedzīvojuši vardarbību, atstumtību, viņi nav piedzīvojuši mīlestību, pat ne tuvu tam. Viņu vecāki viņus nav pienācīgi mīlējuši, viņu ģimenē ir strīdējušies, viņi izturējušies ir vardarbīgi un lielākajā vairumā gadījumu ir seksuāli izmantojuši. Lūk, tāda ir patiesība. Viņi nezina, kas ir mīlestība, viņi ir izslāpuši pēc tās, ka viņus pieņem, ka viņus samīļo, ka viņus vērtē, nevis atstumj. Mums nav jāatbalsta netradicionālas vērtības, bet ir jāatbalsta šie cilvēki, draugs. Es nevaru ienīst otru tikai tāpēc, ka Dieva vārds saka par homoseksuālismu, ka tas ir grēks, tas nenozīmē, ka šis cilvēks man būtu jāienīst, vai pret viņu kaut kādā veidā man jācīnās. Mūsu uzdevums ir mīlēt Dievu un cilvēkus, bet ienīst grēku. Vajag nošķirt grēku no cilvēka, kas patiesībā nav nošķirams, bet, ir jāizrāda mīlestība. Jo Bībele saka, ka Viņš mūs mīlējis, kamēr mēs vēl bijām grēcinieki.
‘’Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.’’ (Romiešiem 5:8)
Tātad mēs bijām viņa pretinieki, Viņš nomira par mūsu grēkiem, bet tu biji Viņa pretinieks. Viņš mīlēja tevi jau grēcīgu, tā ir beznosacījuma mīlestība. Jā, tu nevari to baudīt, ja tu to nepieņem, bet Viņš tevi mīl.
Kalifornijā, vardarbības dēļ cietumā nonākušiem cilvēkiem tika veikts pētījums par to, kāda ir bijusi viņu bērnība. Simts procenti gadījumos visi aptaujātie bērnībā ir piedzīvojuši vardarbību, visi kā viens. Vardarbībai seko vardarbība, mīlestībai seko mīlestība. Tikai mīlestība spēj izdzēst naidu, tikai mīlestība spēj glābt cilvēkus, tikai mīlestība spēj dziedināt, un bez mīlestības mēs neesam nekas. Ja es mīlu Dievu un tajā pašā laikā ienīstu cilvēku, tad es neesmu nekas. Dievišķa mīlestība, tā kā Dievs mīl, nevis akla pieķeršanās kādam grēciniekam.
Dievs tevi dziedinās, Dievs dziedinās tavu sirdi un mācīs mīlēt.
‘’Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam.’’ (Jāņa evaņģēlijs 13:1)
Pirms Jēzu nodeva, pirms mācekļi uzzināja, ka Jūda ir nodevējs, Viņš mazgāja viņiem kājas, Pēterim, Jānim, Tomam, Mateja, visiem mazgāja kājas, un arī Jūdam. Un Viņš zināja, kurš ir nodevējs. Tieši vakarēdiena laikā Jānis prasīja Jēzum, kurš ir nodevējs, un tad Jēzus iemērca kumosu un deva tam, kurš ir tas nodevējs, norādīja uz viņu, bet mācekļi neko nesaprata. Viņš mazgāja Savam nodevējam kājas. Ko tas nozīmē? Viņš mazgāja kājas Savam ienaidniekam. Ko tas nozīmē mums, kāda ir Jēzus mīlestība? Jēzus saka, lai mīlam savu ienaidnieku ne tikai ar prātu, bet ar sirdi.
Manā dvēselē šīs nedēļas laikā ir kaut kas noticis, man ir vairāk mīlestības tur, kur es kādreiz nespēju mīlēt, tagad es to spēju. Mēs visi augam, mēs neviens neesam ideāli, aug mācītājs, un augat jūs. Dieva mīlestība ir manī un Dieva mīlestība ir tevī, un tu spēj mīlēt tā, kā mīl Dievs.
„Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk. Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu. Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti. Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti.” (1. Korintiešiem 11:26-32)
Pāvils raksta par to, kā ir jābauda vakarēdiens. Ja kas ēd un dzer no vakarēdiena, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu, tad viņš ēd sev par sodu, jo tāpēc jūsu vidū ir daudz vāji, neveseli, slimi un daudzi ir miruši, ja jūs paši sevi pārbaudītu, jūs netiktu sodīti un nebūtu miruši. Ja tu neizšķir miesu, miesa ir tavs brālis, tava māsa Kristū. Dieva vārds skaidri saka:
„Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa evaņģēlijs 13:34)
Ja tu baudi vakarēdienu un neizšķir miesu, tu piederi pie miesas. Bībeles skola ir pabeigta, man ir attiecības ar Dievu, es kalpoju, mīlestība pret brāli un māsu, arī mīlestība pret tiem cilvēkiem, kuri ir vēl pazuduši, kas izpaužas evaņģēlijā, sludināšanā un šo cilvēku pieņemšanā pašam nepazūdot.
Stāsts par kādu mācītāju no Keneta E. Heigina pieredzes bagātās dzīves. Kad Kenets E. Heigins kalpoja pie šī mācītāja draudzē, ēdot kopā vakariņas pie viņa mājās, viņš pamanīja, ka viņa sieva un bērni, pie galda sēžot, reāli trīcēja. Plaukstošs mācītājs, bet ģimene trīc pie galda, nenormāli baidās no sava tēva, jo šim cilvēkam bija dusmu lēkmes, viņš varēja sist traukus, visu mest, terorizēja savu ģimeni, sievai tā dēļ bija veselības traucējumi un Kenets E. Heigins no Dieva saņēma viņu brīdināt, sakot: „Tu nestaigā mīlestībā, ja tu nestaigāsi mīlestībā un nemīlēsi savu ģimeni, ja tu tā turpināsi, tu pazaudēsi savu ģimeni, tu ilgi nedzīvosi.” Jo Bībele tā saka. Dievs ir mīlestība, ilgs mūžs, veselība, finansiāla labklājība ir mīlestībā, draugs. Meklēt prieku Kungā arī nozīmē meklēt prieku cits citā, staigāt mīlestībā citam pret citu, pieņemt un piedot, un mīlēt.Nedaudz ir atšķirība, kad tu pieņem ar prātu un kad tu to izdari no iekšienes, tas ir nākamais solis. Svarīgi ir saprast un pieņemt. Mīlēt var iemācīties, mēs mācāmies mīlēt. Šis mācītājs neņēma vērā Keneta E. Heigina norādījumus un pēc kāda laika, kad viņa bērni izauga, viņa dēls sāka kalpot kā mācītājs, viņam arī bija sava draudze un ar sievu bija līdzīgas problēmas tāpat kā tēvam un viņa sieva viņu atstāja un aizgāja pie sava tēva, jo nevarēja izturēt teroru. Šis mācītājs devās uz viņas tēva mājām, durvis bija aizslēgtas, tēvs nelaida viņu iekšā. Un viņš teica: „Atdod man manu sievu.” Taču tēvs mierīgi paskaidroja: „Kamēr tu esi tādā stāvoklī, es tevi nelaidīšu iekšā, jo meitai ir nervu sabrukums, viņa padzīvos pie manis pašlaik.” Taču viņš uzstāja un kliedza dusmās: „Ja tu neatvērsi durvis, es tās izlauzīšu.” Un viņš tā arī izdarīja, izsita durvis, bet tajā brīdī priekšā stāvēja viņa sievas tēvs ar bisi un izšāva viņam tieši galvā un viņš nomira uz vietas, nenodzīvojot pilnu dzīvi. „Tāpēc jau jūsu starpā ir tik daudz mirušu, tāpēc ir tik daudz vāju un neveselu.”
„Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu.” (1. Korintiešiem 11:30)
Jo neizšķir Tā Kunga miesu, mīlestību neizprot, ka nepietiek tikai lūgt, slavēt Dievu, ka ir nepieciešams mīlēt savu brāli un māsu un arī pasaulē cilvēkus mīlēt. Tu nevari pieņemt viņa uzskatus, grēkus, taču mīlēt, pirmkārt, nesot evaņģēlija vēsti un ne tikai vienkārši sludināt, bet parādīt to arī ar darbiem.
Vēl kāds gadījums no Keneta E. Heigina kalpošanas. Notikums ar brāli Smitu. Brālis Smits bija deviņdesmit gadīgs vīrs, vietā, kur K.E. Heigins kalpoja, viņš šo brāli pazina jau kādu laiku. Šis brālis atver muti un rāda K. E. Heiginam savus skaistos un veselos zobus, kuri ir pilnīgi veseli un bez ne vienas plombas. Cilvēkam ir deviņdesmit gadi, viņam visi zobi un mati ir vietā. Un K. E. Heigins jautā: „Kā tev tas izdevās?” Viņš atbildēja: „Mierīgi, pirms 40 gadiem pie mums bija atbraucis evaņģēlists un teica: „Iznāciet priekšā, un tāpat kā Jūs Jēzu pieņēmāt par savu Glābēju, pieņemiet Viņu arī kā savu Ārstu.”.” Un viņš izbāza savu mēli, jo viņš visus šos gadus ir kontrolējis savu mēli, kas nozīmē staigāšanu mīlestībā. Padomā ko tu saki cilvēkiem, ko tu saki savai sievai, vīram, ko tu saki brālim, ko tu saki un kā tu izturies. Un tad K.E. Heigins atceras kādu notikumu, kas ir saistīts tieši ar brāli Smitu, kuram deviņdesmit gados zobi bez plombām un kurš saka par sevi tā: „Man ir deviņdesmit gadi, bet veselība man ir kā divdesmit gados.”
Un Heigins atceras kādu notikumu pirms daudz, daudz gadiem. Kāds kara veterāns mazā pilsētiņā, kurā bija kādi 9000 iedzīvotāju, tāda kā Latvijas mazpilsēta Amerikā. Šis veterāns bija saindējies ar kaut kādām indīgām gāzēm, esot pēc kara, viņš dzēra un ik pa laikam viņam bija prāta aptumsumi, lēkmes, kad viņš uzbruka ar nazi cilvēkiem. Policijas priekšniekam izdevās ar viņu vienoties, ka tad, kad viņam nāk šī lēkme, lai viņš pats labprātīgi nāk cietumā, kad lēkme pārgāja, viņu laida ārā. Bet kādā reizē, kad bija kārtējā lēkme, atnāca šis policijas priekšnieks kopā ar savu komandu un šajā reizē šis te agresīvais cilvēks teica: „Vai nu tu mani nošauj, vai nu es tev rīkli pārgriezīšu.” Un viņš uzbruka viņam ar nazi. Policistam nācās šaut, un šis tas cilvēks nomira slimnīcā. Šī pilsēta uzelpoja, jo kļuva brīva no šī cilvēka. Un sākās runas, ka sen jau viņu vajadzēja sēdināt elektriskajā krēslā u.t.t. Visi par viņu atcerējās tikai to slikto, un, kad visas šīs baumas un sarunas bija, šim brālim Smitam jautāja: „Ko tu domā par to visu?” Viņš mirkli padomāja un teica: „Viss, ko es ievēroju, ka šim cilvēkam bija skaistas acis.”
Lūk, kas neizšķir Kristus miesu, tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju, neveselu un daudz ir mirušu. Ja mēs paši sevi pārbaudītu, mēs netiktu tiesāti. Ja mēs paši pieņemtu lēmumu staigāt mīlestībā, mēs netiktu tiesāti. Un šī tiesa ir lūk, šīs visas problēmas, tās lietas, kuras mēs nevēlamies. Mēs vēlamies staigāt veselībā, labklājībā, mēs vēlamies būt pieņemti un svētīti, bet, lai tas notiktu, tev pašam jāpieņem cilvēki. Cilvēku nevar dziedināt pilnībā bez cilvēka palīdzības. Jēzu pieņemt nevar bez cilvēku palīdzības.Jebkurā gadījumā katrs cilvēks, kurš pieņem Jēzu par savu Glābēju, viņš ir dzirdējis evaņģēliju. Cilvēks to ir sludinājis, cilvēks ir redzējis kristiešu dzīves, viņš ir bijis kopā ar kādu svaidītu cilvēku, viņš jau ir redzējis to visu.
Mani Jēzus izglāba cietuma kamerā, tur nebija cilvēku, bet pirms tam man bija stāstījuši par Jēzu Kristu.
„Un tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā.” (Lūkas evaņģēlijs 24:46)
„Jo jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest.” (Filipiešiem 1:29)
Jēzus mīlestība ietver ciešanas.
„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Mīlestība ir dodoša, tā dod, nevis ņem, tā nav egoistiska – tikai man, man; jo mazāk vārdu „es” un „man”, jo labāk. Es negribētu vispār pielietot vārdu „es”, bet citādi es nevaru jums pienest šo vēsti, ja pats par sevi nestāstīšu, ko es esmu piedzīvojis.
Vasarsvētku draudžu bīskaps 72 gadu vecumā vakar aizgāja pensijā. Es saprotu, ka tā nav tāda pensija, kādu tu domā, viņš turpinās kalpot, bet viņš nodeva savu kalpošanu un par bīskapu ordinēja Modri Ozolinkēviču, manu bijušo mācītāju. Es biju tur klāt, mani uzaicināja. Un bīskaps teica savā runā: „Nav smagāka darba kā mācītāja darbs.” Un to teica cilvēks, kuram ir daudzu, daudzu gadu pieredze šajā darbā. Bet pēc tam viņš teica: „Nav labāka darba kā mācītāja darbs.” Grupas līderi dala manu nastu, viņiem ir grūts darbs. Nav grūtākas kalpošanas kā mājas grupiņas vadītājs. Ne kalpošanas vadītājs, bet grupas vadītājs. Un tāds vadītājs, kurš tiešām mīl cilvēkus, tas ir visgrūtāk, jo mīlestība liek ciest, bez ciešanām nav patiesas mīlestības.
Sākot no svētdienas pēcpusdienas, pēc tam pirmdien, otrdien es eju pie Dieva, es meklēju prieku savā Kungā, man cilvēku nav, pie kā iet un pasūdzēties vai padomu paprasīt, es vienkārši lasu Bībeli, lūdzu Dievu, Dievs ar mani runā. Svētdien no rīta es rakstīju šo sprediķi, pabeidzu visu un man skan slavēšanas mūzika un mani pārņem prieks. Nedēļas cikls, smagums, ļauna ziņa, pēc seko problēmas risināšana, tad problēma tiek atrisināta, iekšā paliek vieglāk, pats sevi izmeklēju, kur es esmu vainīgs, kas arī nav tik patīkami un nav nemaz tik viegli, vakarā es esmu dievkalpojumā, kur ordinē jaunu Vasarsvētku bīskapu un no rīta mani jau pārņem prieks. Meklē prieku savā Kungā un es zinu, kad es izgāju šo ciklu, nedēļas laikā es kļuvu citādāks. Zem preses es kļuvu cits. Kad problēma sākās, es vairākus gadus tā nebiju juties, kad kāds cilvēks draudzē tā saceļas un pēc tam ir tādas problēmas. Es nerunāju par konkrētu cilvēku, es domāju par visu draudzi un par tevi, kas notiek pēc tam un kāda tam visam ir ietekme, ļoti liela. Un tu staigā tā kā ar mugursomu, visu nožēlo uzreiz, viss nāk ārā. Un kad tas viss sākās es teicu: „Dievs, es iziešu ārā no šī pārbaudījuma, no šīs preses, es iziešu kā uzvarētājs un kā cits cilvēks.” Un tā arī notika. Es esmu cits, es esmu audzis nedēļas laikā. Zem preses un spiediena mēs augam, draugi. Un cik labi, ka tev šodien šī prese nav jāiziet, ka tu to vari dzirdēt no manis, lai pasargātu sevi no nevajadzīgām nepatikšanām.
„Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi.” (Ebrejiem 13:17)
Esi paklausīgs savam garīgajam līderim, kurš ir nomodā par tevi, lai viņš tev varētu kalpot ar prieku, nevis nopūzdamies. Tātad, ja cilvēks, kuram es kalpoju, saceļas, nepaklausa, tas atņem man prieku. Es meklēju prieku Tai Kungā, bet nav pilnīgs prieks, jo ar kādu man nav pareizas attiecības. Garā man ir prieks, bet es mazāk jūtu prieku, jo man kaut kas nav sakārtots. Es burtiski šodien vēl darba sapulcē dzirdēju vienu teikumu, kas norādīja uz mana cilvēka stāvokli un atņēma man prieku, ne jau visu prieku atņēma, nevar tā atnākt un visu prieku atņemt, bet iekšēji kaut kādā veidā samazinās tas komforts, tas kaut kur pazūd. Vēl viena problēma, klausos, dzirdu vēl viena problēma. Un tādas var būt daudzas, protams.
„Man nav lielāka prieka kā dzirdēt, ka mani bērni dzīvo patiesībā.” (Jāņa 3. vēstule 1:4)
Mācītājam nav lielāka prieka, ka viņa bērni staigā mīlestībā, ka viņi staigā žēlastībā, staigā paklausībā Tam Kungam, ka viņš redz, ka viņa bērni aug stipri kā ozoli un liepas.
Man nav lielāka prieka, kā redzēt izmaiņas cilvēku dzīvēs. Nu, nav, īpaši to cilvēku dzīvēs, kas man tuvāki. Jo tuvāk tev, jo vairāk tie var iegriezt. Visvairāk tev var iegriezt tieši ģimenē, un tā kā mēs ar grupu esam kā ģimene, tie cilvēki var arī tā skaisti iegriezt. Vai es nomiru? Nē, es kļuvu stiprāks. Jūs varat griezt droši. Varat neklausīt, bubināt apkārt, būt neuzticami, pārkāpt laulību. Dariet, ko jūs gribat. Es jūs tik un tā mīlēšu. Un tik un tā būšu ar jums līdz galam. Luīze, es būšu ar tevi līdz galam. Arvi, dēliņ, es būšu ar tevi līdz galam un no manis tu vaļā netiksi. Tu tagad iedomājies – es nemaz negribu tikt. Un jūs balodīši arī nekur neliksieties. Ziemā brauksim uz Austriju slēpot. Būt kopā un mīlēt! Es jūs mīlu. Un neraudiniet mani tagad. Es jau esmu izraudājies un laikam atkal būs drīz jāraud. Uzliks man to dziesmu un man vienalga, ka šķībi dzied dažs labs. Ka nav sagatavojies, nav izdziedājis mājās. Bet man vienalga, es tik un tā tevi mīlu. Tik un tā mīlu un samīļošu pēc tam, par to ko tu izdarīji, neko īpašu jau, bet sagatavojusies tu nebiji. Un tā ir mīlestība – šādi pateikt? Jā, tā ir mīlestība.
Es domāju par mašīnām. Mana sieva teica: „Kā tu tā vari cilvēkus ar mašīnām salīdzināt?” Tu zini, ka esmu BMW fans. Es tās esmu mainījis, man vairāki BMW ir bijuši. Un vienmēr es pērku jaunu BMW. Ne no salona, ja kādi lieki jautājumi. Pagaidām lietotu. Ik reizes, kad es pērku jauno automašīnu, es domāju, ka šī būs ideālā. Ļoti izmeklēju, aizvedu pie meistariem, visas diagnostikas izdaru un forša mašīna. Sāc braukt un sāc redzēt, atkal nav ideāla mašīna. Reiz kāds meistars Siguldā teica: „Mārcīt, nav ideālas mašīnas.” Viņš arī maina BMW visu laiku. Viņš tāpat kā es, mums ir kopīga tēma. Nav ideālas mašīnas. Es sapratu, jā, nav ideālas mašīnas, nebūs ideālas mašīnas. Rēķinies, viss būs jāremontē. Draugs, nav ideālu cilvēku. Es, pavisam noteikti, neesmu ideāls, bet es mīlu. Es negribu mīlēt, tā kā mans tēvs mani mīlēja, kā patēvs mani mīlēja. Es gribu mīlēt, tā kā mans Debesu Tēvs mani mīl. Un es darīšu visi, lai tā mīlētu, bet es nemīli perfekti, nemīlu ideāli. Kāds esmu, tāds es esmu un tu esi tieši tāds pats. Tāds nepilnīgs, kāds tu esi. Mums ir ideāls, kam līdzināties, maksāt cenu un līdzināties Kristum.
„Man nav lielāka prieka kā dzirdēt, ka mani bērni dzīvo patiesībā.” (3. Jāņa 1:4)
Ka mani bērni dzīvo patiesībā, prieks. Meklē prieku Tai Kungā! Kur ir prieks? Lūk, kur ir prieks. Ja bērni nedzīvo patiesībā, tavi tuvākie bērni, tad tas prieks nav tāds, viņš ir atņemts, sabojāts. Viņš ir, tev ir prieks Dievā. Mēs esam savienoti savā starpā, mēs esam Kristus miesa, brāļi un māsas.
Pāvils savam māceklim, savam garīgajam dēlam raksta.
„Bēdz no jaunekļa iekārībām un dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības, miera ar tiem, kas piesauc To Kungu ar skaidru sirdi.” (2. Timotejam 2:22)
Pāvils bija lietas kursā par viņa vajadzībām. Kas ir jaunekļa iekārības? Kā tu domā? Tas nozīmē, ka Timotejs Pāvilam uzticējās. Viņš teica: „Mans tēvs, Pāvil, man ir tāda problēma.” ”Labi, lūgsim kopā.” Viņš nenosodīja viņu par to. Bet, ja viņš nenāk pie sava tēva, dara kā vēlās, pēc tam nostāda fakta priekšā, kā tēvs varētu palīdzēt, kad dēls dara visu kā pats grib un fakta priekšā liek? Kā lai palīdz? Vispirms ej pie Dieva ar savu problēmu. Un ej pie sava mācītāja, ej pie sava grupas vadītāja. Ar savu problēmu vispirms ej pie sava vadītāja. Un tad, ja arī nepareizi rīkosies, tev būs blakus cilvēks, kurš tevi mīl jebkurā gadījumā. Es mīlu jūs jebkurā gadījumā. Jā, es varu būt stingrs un es būšu stingrs, būšu pret grēku vienmēr, bet tevi es mīlēšu.
Es lasīšu savu sirds saturu. Lasīšu, jo es nepateikšu citādi precīzi, tā kā Dievs runāja. Būs ievads, būs tas, ko Dievs teica man un tas, ko es teicu Viņam. Tas notika tā, ka es neredzēju, kur rakstīt un kā rakstīt, jo viss lija ūdenī. Dievs mani dziedināja, runāja un tas, ko tu dzirdēsi, tas nav tikai man. Es to nelasu tāpat vien, lai tev pateiktu, ka Dievs ar mani runājis. Tas ir tev. Ja Viņš saka man, Viņš saka arī tev kādas lietas. Klausies, ko Dievs tev saka.
Ievads. Tikai brīžos, kad tu saproti, ka vari pazaudēt kaut ko, kas tev ir ļoti dārgs, tu patiesi apzinies un sajūti, cik patiesībā tas tev ir dārgs, ko tev tas nozīmē. Kamēr viss ir kārtībā, tu to tā nejūti, bet kad ir brīdis, kad tu vari pazaudēt kādu sev tuvu cilvēku, tad ir divi iemesli pārdzīvojumiem:
- Par cilvēku pašu. Par to, ka varu arī viņu pazaudēt, jo viņš ir mīļš.
- Par to, kā tas ietekmēs citus cilvēkus, jo draudze sastāv no cilvēkiem.
- Trešais, kas arī spiež. Man ir jāvēršas pret šo cilvēku, jādisciplinē viņa paša un draudzes dēļ, jo viņš nav viens, ir arī citi. Es mīlu ne tikai vienu cilvēku, bet katru cilvēku. Un viena cilvēka nepareiza rīcība ietekmē pārējo rīcību. Un tā nebūs mīlestība, ja es šo cilvēku neizolēšu, lai mēs varētu turpināt dzīvot mīlestībā.
Man reiz bija sapnis. Tas nebija sapnis, tas bija reāli. Es pamodos un es raudāju. Raudāju par kādu cilvēku draudzē, vairākus gadu atpakaļ. Es ļoti raudāju. Ne tā nedaudz, bet tā aizelsdamies. Tas bijā kāds cilvēks, kurš pēc tam aizgāja no draudzes. Kurš nekādas problēmas šeit neuztaisīja. Es par viņu raudāju, lūdzu mēlēs.
Dievs ir mīlestība un, ja Viņš mājo manī, arī Viņš raud. Viņš dod arī man sajust Savu mīlestību, arī pret cilvēkiem.
Mana sieva sāka braukt ar BMW. Tā mašīna, ar ko viņa brauc, ir ļoti jaudīga, ar jaudīgu motoru, grūti lēni braukt ar tādu mašīnu. Un tad vēli vakari, kad viņa brauc pa kalpošanas lietām, Betiju ved. Pulkstenis desmit, vienpadsmit, divpadsmit. Un man tas bija brīnums, es sāku uztraukties. Es domāju: „Velns, Jēzus Vārdā, vācies prom. Es nepieļaušu nekādas sliktas domas, ka kaut kas varētu atgadīties.” Uztraukums. Un katru reizi, kad viņa brauca, sākotnēji, es sapratu, ka es taču varu pazaudēt. Tāda sajūta iekšā. Un tad tu apzinies, kas tev ir dārgs. Kaut kādos īpašos brīžos.
Kad mana meitiņa ir darījusi muļķībiņas, ne tādas nevainīgas, bet diezgan tādas, kas ļoti varētu ietekmēt viņas nākotni un vispār mūsu ģimenes dzīvi. Viņa ir darījusi tādas lietas. Viņa nav atzinusi, kamēr nav pieķerta. Un tā tas ir bijis vairākas reizes, kad es viņu pieķeru. Vispār no viņas ir grūti kaut ko dabūt ārā. Viss ir jāpierāda, jāizskaidro, jāstāsta. Viņa nav tāda, kas vienmēr nāk, ne visās lietās, bet ir kaut kādas lietas, pie manis viņa nenāks. Viņa izdarīs to aiz muguras. Un, kad tādas reizes ir bijušas, viņa to izdarīja. Es jau redzu, ka ir pārmaiņas meitiņai. Viņai ir savādāka seja, savādāka uzvedība, durvis istabai ir ciet. Un man ir skaidrs – atkal ir. Kas ir? Es nezinu, bet viss vienmēr izpeld. Un tajās reizēs, kad es uzzinu šīs lietas, man prieks atņemts. Meklē prieku savā Kungā. Es meklēju Viņā, bet tas nav pilnīgs prieks, jo es zinu, nav attiecības kārtībā. Kāpēc viņa nenāca pie manis? Es laikam neesmu normāls tēvs. Kāpēc viņa nevar nākt pie manis? Mēs kopā būtu lūguši, runājuši. Vairāk sāpina tieši tas, ne jau pats grēks. Es pats zinu, man pašam ir savi kārdinājumi, tev ir savi kārdinājumi. Ne tas sāpina, ka cilvēks sagrēkot, bet tas, ka viņš ir neuzticīgs. Viņš neatnāks pie tevis, un šī uzticība, galvenokārt, no manis ir atkarīga. Es nespēju viņu mīlēt normāli, ja viņš nenāk pie manis. Kāpēc nenāk pie manis? Laikam baidās. Varbūt ne visos gadījumos tā būs mana vaina, bet tas vienmēr liek padomāt par sevi.
Notika mums komandā līdzīga lieta. Prese. Saruna ar Dievu. Sevis izmeklēšana. Un reāli Dievs sāka runāt, spēcīgi sāka runāt. Lasu tālāk.
Taču mīlēt nozīmē arī ciest. Un tikai tāpēc, ka tevi sit, tas nenozīmē, ka vairs citiem tu labu nedarīsi. Ka tu tuvu vairs nepielaidīsi, lai pasargātu sevi no sāpēm. Mīli tālāk! Vienkārši mīli. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu.
Pants, ko es sākumā lasīju: „Paliec savā zemē un dzīvo ar godu.” Mīli tālāk. Salauztas sirdis, dēļ dažādām mīlestībām, neveselīgām un nepareizām. Atstāj cilvēki viens otru, sirdis salauž. Otrreiz vairs to negrib un nelaiž vairs cilvēkus ne tuvu. Ne tuvu nelaiž. Tāda nav Dieva mīlestība. Cilvēki satrieca Jēzus sirdi. Tie paši, kas sauca: „Ozanna, kas nāk Tavā Vārdā!” Tie paši Viņu krustā sita. Viņš tika satriekts. Bet, kad Viņš pie krusta mira, Viņš izrādīja mīlestību līdz galam, Viņš teica: „Tēvs, piedod tiem, viņi nezina, ko tie dara.” Cilvēkus Viņš mīlēja. Viņš ienīda grēku. Viņi nesaprot, ko viņi nodara, ko viņi dara: „Piedod viņiem. Es mīlu šos cilvēkus.”
Jūs varat rīkoties, kā gribat. Es jebkurā gadījumā esmu ar jums un par jums. Es vienmēr gribu būt ieinteresēts jūsu dzīvē, laimē un pats svarīgākais – lai jūs realizētu Dieva aicinājumu. Dieva aicinājumu, nevis savu. Dieva aicinājumu savā dzīvē visā pilnībā un lai jūs gūtu prieku savā Kungā.
Nākamā daļa, ko Dievs saka man konkrēti. Bet tur ir kādas rindas, kas trāpīs arī tev. Tava laimes pakāpe ir atkarīga no pakāpes, kādā tu vari būt noderīgs citiem. Komanda ir ārkārtīgi svarīga. Bez komandas tu neesi nekas. Komandā citam citu jāmīl un jākalpo otram līdz galam. „Mīliet cits citu, kā Es jūs esmu mīlējis.” Bez svaidīta līdera nebūs pilnvērtīga komanda. Komanda funkcionē tikai dievišķā veidā. Neapejot līderi un līderim atdodot savu dzīvību par savām avīm. Sargies kādu ievainot, salauzt, apspiest personību, neveselīgi kontrolēt. To Dievs teica man. Ļauj mācekļiem elpot, ieiet pilnīgā uzplaukumā, veido personība, kas ir uzticami līdz galam un nekad nepadodas un negriežas atpakaļ. Veido buldogus, kas saķeršanās brīdī turpina elpot un vētras laikā nepamet kuģi. Iznēsā savus mācekļus, kā māte savus bērnus iznēsā. Jēzus lūdza: „Neviens nav pazudis, visus Esmu saglabājis, izņemot pazušanas dēlu.”
„Kamēr Es biju pie viņiem, Es tos uzturēju Tavā Vārdā, ko Tu Man esi devis, un pasargāju tos, ka neviens nav pazudis, kā vien pazušanas dēls, lai raksti piepildītos.” (Jāņa 17:12)
Neviens cilvēks nav tavs īpašums. Tas ir Dieva īpašums, bet tavā atbildībā. Tēvs tev uztic cilvēkus, lai tu viņus mīlētu ar Tēva mīlestību, kas tevī ar Svēto Garu dota. Svētais Gars ir Tēva Gars, dievbērnības Gars.
„Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!” (Romiešiem 8:15)
Sargies izteikt stulbus jokus, kas pazemo otru, ievaino. Sargies izteikt pāragrus spriedumus. Sargies aprunāt, sargies nosodīt citu kalpu. Jūda nosodīja Mariju, par to, ka viņa izlēja dārgu eļļu uz Jēzus. Tas bija Jūda, kas to izdarīja. Sargies nosodīt cita kalpu, kas kalpo Dievam.
Esi tēvs, līderis un draugs. Atceries, tu neesi Dievs. Dievs saka: „Es esmu Dievs.” Neieņem Dieva vietu cilvēku dzīvēs. Ļauj cilvēkiem elpot, meklēt Mani. Palīdzi viņiem meklēt Mani. Ved cilvēkus pie Manis. Es mīlu tevi. Es mīlu cilvēkus, tādēļ Es esmu atnācis, lai uzmeklētu un glābtu pazudušos. Lai paceltu, nožāvētu asaras, audzinātu. Ievestu mūžīgajā laimē – Manā klātbūtnē. Manos apskāvienos. Es esmu mīlestība. Ja kas teicis mīlam Mani, bet nemīl savu brāli, tas nevar Mani mīlēt. Neesi bargs, ciets. Esi maigs un mīlošs. Tāds ir mans Gars. Neesi kā niedre, ko vējš šurpu turpu līgo. Esi stingrs, noteikts, ar stingru skatienu, skaidru vīziju, skaidriem mērķiem, skaidru Bībeles mācību, skaidru pozīciju. Vienmēr gatavs dot adekvātu pretsparu velnam un viņa cilvēkiem. Velns ir zaglis un melu tēvs. Viņš ir nācis, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es, turpretī, esmu nācis, lai dotu dzīvību un pārpilnību. Stājies pretim velnam un esi nomodā par tev uzticēto ganāmpulku. Ievainotās pārsien, noklīdušās atgriez. Tu esi sargs Manam ganāmpulkam. Es esmu Gars, tu mana miesa. Bez Manis tu neesi nekas. Es esmu Dievs, Tas Kungs, bagāts žēlastībā. Es esmu pasaules un debesu Valdnieks. Man ir debesu un elles atslēgas. Neviens netiek pie Tēva, kā tikai caur Mani. Nāciet pie Manis visi, kas esat grūtsirdīgi un apspiesti. Es jūs gribu atvieglināt un gribu dziedināt. Es gribu pacelt un nomierināt. Es gribu celt, celt un celt tevi, Mans bērns, Mans dēls, Mans princi. To Dievs teica man un kaut kas no tā ir arī tev.
Lūk, ko es teicu Viņam. Es nezinu, kāpēc man bija jāraksta. Acīmredzot, lai to nolasītu jums.
Es nevaru un negribu mīlēt ar to mīlestību, ar kādu mani mīlēja mans tēvs un patēvs. Es gribu mīlēt ar to mīlestību, ar kādu mīli mani Tu, Tētiņ. Kaut arī ir kaut kāds iekšējs grūtums uz Tevi pateikt – Tētiņ. Mani pārņēma skaudība, ka manai komandai ir tētiņš virs zemes, manā personā, kaut neesmu pilnīgs, kaut kādā mērā, spēju sniegt Tavu mīlestību viņiem. Viņiem tik ļoti ir vajadzīga Tava mīlestība arī cilvēka izskatā un viņiem tāda ir. Viņiem ir, kam uzprasīt padomu, kas viņus uzklausa grūtā brīdī, pamana nepareizus virzienus, izglābj no velna viltībām. Viņus samīļo, ka viņi var redzēt. Bet man nav. Un īpašos grūtos brīžos, kad velns sašūpo kādus mācekļus, kad daudzu gadu ieguldījums mācekļos ir apdraudēts. Kad kāds pakrīt un man ir jāpieceļ. Kad man tik ļoti ir vajadzīga Tava mīlestība un atbalsts cilvēka veidā. Bet esmu tas, kurš kalpo, nevis tas, kuram kalpo. Man neviens nekalpo, tāda ir mana daļa. Tēvs, es lūdzu vairāk pēc Tavas mīlestības, pēc Tavas klātbūtnes. Tu man esi vajadzīgs, es tveros pie Tevis. Manas acis un ausis ir modras un skaidras, lai Tevi dzirdētu un redzētu. Es zinu, ka Tu esi pie manis. Es zinu, ka Tu neizlaidīsi mani no Savām rokām. Es zinu, ka Tava mīlestība pret mani ir karsta. Zinu, ka Tu man atklāsies tik, cik es Tevi meklēšu. Es meklēju Tevi, Kungs. Dziedini manu sirdi no visa neapzinātā. Kungs, vadi mani pa taisnības ceļiem. Es meklēju mierinājumu Tevī, mans Kungs. Tētiņ. Savus ceļus es uzticu Tev. Tu dosi, ko mana sirds ilgojas. Tu darīsi, ko ilgojos. Es ilgojos pēc Tevis, Tēvs, un Tavas klātbūtnes. Dari to lūdzu, lūdzu, lūdzu. Tēvs, es esmu vājš un bez Tevis es esmu tukšs. Man ir vajadzīgi Tavi komplimenti, Tavi uzmundrinājumi, Tavs plecs, uz kura balstīties. Tava pieejamība, lai grūtā brīdī izraudātos un priecīgā brīdī padalītos ar Tevi ar savu prieku. Tēti, es negribu iespaidīgus sprediķus, prieka pēc. Es gribu, lai katrs komandā, lai katrs draudzē pieķeras Tev, Dievs. Lai katrs pazīst Tevi kā savu Tēti. Lai katram ir arī garīgais tēvs, kurš kalpo. Nepazemo un neveselīgi nekontrolē. Lai katrs, visā pilnībā realizē savu Dieva doto potenciālu un talantus visās lietās. Lai katrs ieiet pilnībā un katrs izpilda un ieiet Tavā aicinājumā un nodzīvo dzīvi uz maksimumu, kalpojot Tev. Un bauda maksimumā visu, ko Tu dod, un tikai Tu. Es gribu, lai es esmu tikai tas, kas palīdz iet un realizēties. Es gribu būt tikai tas, kurš mazgā kājas, tas, kurš kalpo un ne valda. Es negribu būt vainīgs nevienas dvēseles pazušanā, personības apspiešanā, salaušanā, nepareizā dzīves ceļa ievirzīšanā. Es apzinos, ka katrs mans vārds, ieteikums, aizliegums vai atļauja, var izmainīt cilvēka dzīves ritējumu par 380º vienā vai otrā virzienā. Es gribu tikai mīlēs un dot. Būt tikai blakus, būt kopā. Būt tajā vietā, ko Tu man esi uzticējis, Dievs. Un darīt to, ko tu man liec darīt. Domāt tikai, kā tu vēlies un runāt tikai to, ko Tu vēlies. Ak, Kungs, palīdzi man. Ir tik ļoti liela atbildība uzticēta. Es nevaru to nest viens. Tu man esi vajadzīgs vairāk par visu. Es nespēju nest viens šo nastu bez Tevis. Paldies Tev par manu ģimeni, par uzticamiem cilvēkiem man apkārt. Paldies par komandu, paldies par draudzi, paldies par manu lielo ģimeni. Es neesmu nekas. Tikai Tu un ar tevi Dievs. Tikai kopā mēs esam kaut kas. Tikai mīlot cits citu un kalpojot cits citam. Nekas mūs neapturēs, nekas mūs nešķirs no Tavas mīlestības. Staigāsim mīlestībā līdz galam! Aleluja.
Kaut kā viegli palika. Tūlīt tiks parādītas dažas bildes. Bet pirms tam, es paskaidrošu vēsturi. Šodien, tas ir ļoti dievišķs veids, kā tas viss ir noticis, bet man pateica, ka šeit dievkalpojumā ir cilvēks, kurš bija mans pirmais mācītājs. Cietuma kapelāns Jēkabpils cietumā – Artis. Viņš ir mans pirmais garīgais tēvs, un kā tas ir, ka viņš šodien te atnāca! Gadu un trīs mēnešus viņš bija ar mani kopā. Viņš mani mācīja, atbalstīja, pirmo Bībeli iedeva. Viņš nāca pie manis, manā mākslinieka kabinetā. Viņš savā kapelā, es gāju pie viņa. Es varēju jebkādas tēmas ar viņu runāt. Jebkādas tēmas. Viņš bija mans garīgais tēvs. Kad es gāju ārā no cietuma, es teicu: „Arti, tev smukas bikses.” Viņš atdeva tās man. Viņam neko nebija žēl. Viņš nāca tur cietumā un kalpoja man.
Es ļoti mīlu Dievu. Bet šīs cilvēks, garīgais vadītājs tavā dzīvē ir ārkārtīgi svarīgs. Meklē prieku savā Kungā un tad Viņš dos pēc kā tava sirds ilgojas. Mīliet cits citu. Paklausiet cits citam. Katram ir paredzēts cilvēks, cilvēka izskatā, kurš var tevi uzklausīt, būt kopā, mācīt, virzīt, arī norāt, pendeli iedot, kā kuram vajag, kāds kurš cilvēks. Tāda ir mīlestības valoda.
Tad pēc cietuma mēs vēl dažas reizes tikāmies. Es daudzus gadus neesmu viņu redzējis, tagad es ieraudzīju. Es biju aizbraucis uz Jēkabpili, es gribēju viņu satikt, bet viņš nebija mājās. Katram ir vajadzīgs tēvs. Pēc tam es gāju tavā draudzē, kur gāja mana māte, baptistu draudzē Limbažos, tur bija mācītājs Jānis Balodis. Mums nebija nekādas attiecības ar šo mācītāju. Es tur nebiju ilgu laiku, kādus dažus mēnešus. Es gāju uz turieni, bet es zināju, ka šī draudze nebūs īsti man, es tā iekšēji sapratu. Tas nebija tas, kā es pazinu Dievu tur cietumā ar brāļiem, kā mēs Bībeli tulkojām tā kā tur ir, nevis, kā mums pašiem gribās. Reāla mīlestība, reāla evaņģelizācija, viss, ko mēs darījām. Vakarēdienu ēdām kopā. Rupjmaizīte un ūdens, tas bija mūsu vakarēdiens. 10. tiesu mēs devām, zobupastiņas un kaut kādas tējiņas nesām uz kapelu. Pēc tam atbraucu uz Limbažiem Vasarsvētku draudzes mācītājs Modris Ozolinkēvičš. Viņš veselu gadu tur kalpoja vienam cilvēkam. Bija mums tāds Atis. Tad vēl tur pāris pievienojās. Kad es uzzināju, ka tur ir Vasarsvētku draudze ar Svētā Gara kristību, ko man teica par viņu, mēs tur aizgājām, un mācītājs pēc dievkalpojuma teica: ”Nu tad laižam tusēt.” Ja tā brīvi var teikt – ejam tusēt, tur kaut kas ir, un tā ir Vasarsvētku draudze. Kā vienreiz aizgāju uz šo dievkalpojumu, man bija viss skaidrs, šeit ir manas mājas, un šeit būs mans mācītājs. Un Modris mani mīlēja. Zvanīja man, rūpējās par mani, gādāja par mani, arī finansiāli ir palīdzējis, ievirzīja mani, norāja arī mani, kas bija ļoti reta parādība. Viņš bija tāds diplomāts, tā mācēja. Viņš tik daudz man ir iemācījis. Visas tās reizes, ka viņš veda mani uz kādām kafejnīcām, visu atceros. Kā viņš mūs ar sievu dzīvoklī salaulāja. Kā viņš ieveda mani par mācītāju un Vasarsvētku draudžu bīskaps Jānis Ozolinkēvičš atbrauca uz Limbažiem un uzlika rokas man un manai sievai un svaidīja par mācītāju. Šis svaidījums nekur nav palicis, es joprojām esmu mācītājs un viņš mani ir iecēlis.
Tad sākās mana evaņģelizācijas kalpošana, braukāšanas pa pasauli. Un mani Dievs uzrunāja. Tāds bija Dieva ceļš, un man tur nav nekādas šaubas. Dieva ceļš. Man bija jāuzsāk neatkarīga draudze Rīgā. Kā bāze turpmākām draudzēm Latvijā, Baltijā, Eiropā un visā pasaulē. Šeit tiek celta mega draudze. Tāds bija Dieva ceļš. Un, kad es savam mācītājam to pateicu, viņš mani svētīja, savāca naudu pat. Bet man ar Vasarsvētku draudžu bīskapu Jāni Ozolinkēviču bija doktrianālas domstarpības jeb virziens, ko man rādīja Dievs, bija cits nekā Vasarsvētku draudžu virziens, mācība. Runa gāja par lāstiem, par līderību un tamlīdzīgām lietām. Man sirdī bija G12. Tā rezultātā es nepareizi rīkojos, es nerīkojos pareizi pret bīskapu, bet tā kā Modris ir Vasarsvētku draudzes mācītājs un bīskaps ir viņa tēvs, tā kā viņš pats teica, šajā situācijā: „Es jau pats esmu apvienība.” Viņš jau ir tas pats. Un tā mūsu attiecības pašķīda. Es turpināju savu kalpošanu. Var teikt tā, ka es ar mieru īsti neaizgāju, es daudz kļūdas esmu pieļāvis, bet vienu es zinu, veda mani Dievs. Tas, kā es aizgāju, bija daudz vārdu pateiktu, kuri Dievam nebija patīkami, pat darbības izdarītas, kas nebija patīkamas un pareizas pret Dievu un šiem cilvēkiem un šis laiks bija ļoti smags, iekšēji. Toreiz es to nespēju līdz galam izskaidrot. Tagad es to zinu, tā bija prese un tas bija manis paša mīlestībā nestaigāšanas sekas. Nav jau svarīgi kā pret mani izturas. Toreiz es domāju, ka pret mani izturas ne tā kā vajadzētu. Patiesībā iet gadi un es augu Dievā un es saprotu, es jau neesmu pareizi gājis un pareizi runājis, darījis. Un kāda starpība, kā pret mani kāds ir kaut ko teicis, runājis.
Pirms dažiem gadiem Dievs runāja uz mani, un es sazinājos ar Vasarsvētku draudžu bīskapu Jāni Ozolinkēviču, izrunājos, palūdzu piedošanu. Un viņš teica: „Mārci, es tev sen esmu piedevis.” Reizēm mums lieka, ka pret mums kāds tur ļaunu prātu, patiesībā tas ir tikai tavās iedomās. Tikai tavas iedomas. Pēc tam es bīskapu satiku lūgšanu brokastīs, mēs atkal parunājāmies. Nākamais solis, mēs ar Modri tikāmies, kopā bijā pirtī, izlīdzinājāmies. Viņš ir mans garīgais tēvs. Gribi vai negribi, tas, kas mēs esam šodien, sava daļa ir viņa nopelns. Un kaut kādu laiku atpakaļ, tās bija lūgšanu brokastis, man Dievs lika sirdī lielu summu naudas sagatavot, lielu summu katram. Bez kaut kādiem nosacījumiem, vienkārši iesēju viņos. Un kādas divas nedēļas iepriekš, Modris man atsūtīja uzaicinājumu uz savu ordinēšanu. Tātad viņš atsūtīja man ielūgumu uz viņa ordinēšanu un atvadas no bīskapa amata. Neviens jau neatvadās no viņa, viņš jau nekur nepaliek, viņš jau kalpos, bet viņš nodod savu kalpošanu dēlam. Vakar bija šī ordinēšana, un es biju tur. Es pirmo reizi pa šiem gadiem biju savas iepriekšējās draudzes pasākumā. Vasarsvētku draudzes lielā pasākumā, Labajā Vēstī. Un tur bija tik daudz pazīstamu seju. Mācītājs Agris Ozolinkēvičš, Jelgavas draudzes mācītājs, kurš mācītāju padomes sēdē, kad mums visa tā rīvēšanās bija, nav jāpiemin ļaunais, bet viņš nebija tas, kas tā labi izteicās. Modris tā diplomātiski, Agris jau tāds tiešs, ļoti atklāts. Vasarsvētku draudžu mācītāja tur bija. Pirmais, es ienāku iekšā, apsēžos un man priekšā sēž pāris un es zināju, ka viņa ir svētdienas skolas skolotāja Jelgavas draudzē. Un viņas vīrs paskatās un saka: „Saņēmies tomēr, atnāci?” Es saku: „Mani uzaicināja.” Un sēž šie tālāk. Tas iespaids var būt tāds, ka tādi saindēti, kaut ko saklausījušies par mani, bet tā nebija patiesība, es to arī jutu, vienkārši katram cilvēkam ir savs veids, kā viņš kontaktē. Katrs cilvēks, ko es tur kādreiz pazinu, ar ko es biju bijis kopā. Ar Agri, ar bīskapu, Modri, ar citiem mācītājiem, kad mēs sarunājamies, nav pilnīgi nekas no pagātnes. Tu jau redzi, ja cilvēks ar prātu ir mēģinājis piedot, bet to nevar, tu jau jūti, ka nav. Pilnīgi nekas, viens sāk man savas problēmas stāstīt, otrs aizmugurē sēž un stāsta man, viss pa vecam, kā bija tā viss ir, nekas nav mainījies. Vairāki kalpotāji no Vasarsvētkiem tur bija sabraukuši no visas Latvijas, arī pat no Baltijas. Un vairāki tie mācītāji un kalpotāji saka man: „Tu vispār neesi mainījies. Tāds pats kāds biji, tāds esi.” Pēc tam uz manu sievu paskatās: ’”Bet tu gan esi mainījusies.” Jā, mana sieva ir skaistāka palikusi. Modris to teica, Agris teica, vairāki to teica. Un man tā labi palika. Kaut kādas nenokārtotas līdz galam lietiņas. Es zinu, es eju Dieva gribā.
Staigājiet mīlestībā. Lūk, mīlestība līdz galam. Es saku Modrim, ka mums drīz būs draudzē dzimšanas diena, tad atnāksi mums pasludināsi draudzē. Protams, viņš piekrita. Tātad mums draudzes nākamajā jubilejā šeit sludinās Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Modris Ozolinkēvičš. Un mēs kārtējo reizi sagatavojam aploksnītes ar sievu, ar pieklājīgām naudiņām. Viņš pieklājīgi man ir kalpojis, lai es pieklājīgi tagad atmaksātu. Tā es arī esmu domājis – to, ko viņš man ir devis, to nemaz apmaksāt nevar. Naudas izteiksmē vien viņš man tūkstošus ir devis. Svētījis mani ir ar tūkstošiem latu. Atbalstījis. Reizēm viņš man ir teicis, ka pašam būs jāmaksā par šito, bet kad pienācis laiks atdot, tad lai paliek, nevajag. Viņš vienmēr ir devis. Viņš man ir pircis, iedomājies, BMW aizmugurējos bremžu diskus, lietotus. Es Limbažos, viņš Rīgā. Jautāju, vai Modri nevari nopirkt. Mācītājs brauc man pirkt bremžu diskus. Un es teicu Bīskapam, pēc tam arī Modrim, tur bija iespēja apsveikt katru, un es abiem teicu vienu tekstu. Modrim ir četri lieli dēli, vidi kalpo. Vecākais dēls Daniels, vadīja to pasākumu. Kopā viņam ir septiņi bērni. Agrim, es domāju, ka ir divi, jo tad bija divi, bet izrādās seši jau. Un es saku bīskapam: „Tev ir ļoti daudz mazbērnu un dēlu, bet, vai tu gribi vai nē, ir arī paklausīgāki un nepaklausīgāki dēli. Tu gribi vai nē, bet es arī esmu tavs dēls.” Samīļoju un viss normāli. Un to pašu es teicu Modrim: „Tev ir daudz dēli, bet es arī esmu tavs dēls, gribi vai nē, es esmu un tev ir daudz mazbērnu draudzē „Kristus pasaulei”.” Es teicu Modrim, ka esmu atvērts sadarbībai. Es domāju, ka Vasarsvētku cilvēki bija priecīgi, es esmu priecīgs, un mēs arī esam priecīgi. Mēs jau bijām izlīdzinājušies, jau labu laiku, bet šis bija tāds punkts uz „i”. Nav vairs nekas, viss ir kā agrāk. Mēs esam draudze „Kristus Pasaulei”, man nav garīgā tētiņa, viņš ir tajā draudzē, es esmu šeit. Tāds ir mans ceļš. Varbūt nekad nebūs, bet viņiem es esmu pateicīgs, no sirds pateicīgs, par to, ko viņi ir devuši. Un par to, kā es esmu rīkojies, es pilnībā nožēlojis. Es esmu izmainīts. Lūk, mīlestība līdz galam.
Šeit būs dažas bildītes. Pirmajā bildītē ir ordinācija, vairāki bīskapi, arī bīskaps no Amerikas bija atbraucis. Tur izsniedza sertifikātu, zvērestu skaitīja. Zvērests reāli. Stingri zvērests bija. Un tad nu viņu svaidīja. Lūdza par Modri un Baibu. Baiba ir Modra sieva. Ļoti labi izskatās, seši bērni ir piedzimuši un ļoti labi izskatās.
Nākamajā bildītē esmu es ar bīskapa kundzi Ausmu un bīskapu un mana sieviņa. Kalpoja man Modris, bīskaps tikai to visu pārraudzīja. Bet kurš tad piedzemdēja Modri un no kā tad Modris ir tāds, ka varēja kalpot man un kurš svaidīja mani par mācītāju, lūk, bīskaps.
Nākamā bildīte. Mūs ieraudzīja mācītājs Valdis Kalniņš. Viņš ir Ventspils Vasarsvētku draudzes mācītājs. Viņš ir ļoti ass vīrs, ļoti dievbijīgs un liels lūdzējs. Viņš ieraudzījis mani tur pie bīskapa saka: „Es arī nepaklausīgais dēls un jāuztaisa bilde ar nepaklausīgiem dēliem kopā.” Viņš arī zina, ka ne vienmēr paklausa.
Nākamajā bildītē esam mēs ar Modri un ar Baibu. Bildīte no vakardienas.
Tie ir mani garīgie tēvi, bet te esmu es jums.
Es gribu katram no savas komandas līderiem pateikt dažus vārdus. „Tu man esi ļoti svarīgs. Es tevi mīlu un nekad tevi neatstāšu. Būšu ar tevi un par tevi līdz galam. Es esmu tikai tas, kas palīdz tev sasniegt virsotnes, jākāpj ir tev pašam un lēmumi jāpieņem tev pašam. Taču, kad tu sasniegsi virsotnes, tad es arī tu būšu kopā ar tevi!”
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Daila Lielbārde un Ingūna Kazāka
