Monta kopš pašas dzimšanas ir bijusi ļoti alerģiska. 
Tas izpaudās gan kā izsitumi uz ādas, gan kā smaga bronhiālā astma. Lai ar to cīnītos, viņai tikai izrakstīti hormonāli medikamenti, kam viena no blakus parādībām ir svara pieaugums. Alerģisko izsitumu un liekā svara dēļ viņa ir piedzīvojusi nepieņemšanu no savu vienaudžu puses. Atstumtība un citu izsmiekls nostiprināja Montas prātā domu, ka viņa ir ļoti neglīta un resna, lai mainītu situāciju, viņa pieņēma lēmumu badoties un daudz sportot. Taču, lai arī cik daudz kilogramu netika nomesti, negatīvās domas par sevi nemainījās, līdz Monta iepazina Dievu.
Monta stāsta: „Jau no pavisam agras bērnības man bija alerģija, kas izpaudās kā lieli, asiņaini izsitumi uz rokām un citām ķermeņa daļām. Vēlāk atklāja arī astmu, kuru ārstējot, es paliku ļoti apaļīga. Kad sāku iet bērnudārzā, neviens negribēja ar mani draudzēties, jo domāja, ka es pārnēsāju kādu bīstamu un lipīgu slimību. Bija gadījumi, kad par mani smējās un demonstratīvi bēga projām. Tas pats turpinājās arī skolā mazākajās klasēs, kur bērni, man dzirdot, bieži izteica ļaunas un nievājošas piezīmes. Starpbrīžos, kad vajadzēja sastāties pa pāriem, es vienmēr gāju ar skolotāju, jo neviens negribēja dot roku briesmonim. Laikam ejot, aizvien svarīgāk bija izskatīties labi, un es ar katru dienu stiprāk pārdzīvoju par savu problēmu.”
Pusaudžu vecumā Montas klasē sāka mācīties meitene, kura neievēroja viņas ārējo, draudzējās un aicināja sev līdzi izklaidēties. Tādā veidā viņa nokļuva starp vienaudžiem, kuri nepakļāvās nekādiem noteikumiem, neklausīja vecākus, necienīja autoritātes, cik vien varēja kavēja skolas nodarbības, lietoja alkoholu un smēķēja. Tāpat šajā kompānijā valdīja uzskats, ja tev nav attiecības ar puišiem, tu neesi normāla. Parādījās kāds zēns, kurš pievērsa Montai uzmanību un gribēja būt viņas draugs. Viņa jutās neaprakstāmi laimīga un ticēja, ka tas viss ir pa īstam un nopietni, bet nepagāja pat nedēļa, kā puisis pārdomāja, uz atvadām pasakot, ka viņa ir par resnu.
„Tas bija lūzuma punkts. Tajā dienā es nolēmu cīnīties ar visiem spēkiem, lai notievētu. Sevī biju pilnīgi pārliecināta, ja izdosies, tad gan mani visi mīlēs un pieņems. Es sāku badoties un sportot. Dienā es apēdu tikai vienu ābolu un pusšķēlīti maizes. Gadījumā, ja sanāca apēst kaut ko vairāk, mani mocīja nepārvarama vainas apziņa un es, cik vien drīz varēju, atbrīvojos no ēdiena, to izvemjot. Lai ātrāk tiktu brīva no kilogramiem, es katru dienu vingroju līdz pilnīgam spēka izsīkumam. Svars tiešām sāka strauji samazināties, bet tam līdz nāca arī dažādas veselības problēmas. Man zuda jebkādas koncentrēšanās spējas, nepārtraukti reiba galva un izsalkuma dēļ es mocījos ar bezmiegu. Parastas ikdienišķas darbības man sagādāja milzīgas grūtības, taču manās acīs tā nebija augsta cena mērķa sasniegšanai. Toreiz es domāju – kaut vai nomiršu, toties skaista. Trīs mēnešu laikā biju nometusi sešpadsmit kilogramus un izskatījos pēc kaulu kambara, tomēr man pašai joprojām šķita, ka izskatos resna.
Vecāki pamanīja krasās izmaiņas un aizveda mani pie speciālistiem, kuri pārbaužu rezultātā secināja, ka mans veselības stāvoklis ir kritisks, un es tiku aizvesta uz slimnīcu. Man tika konstatēta anoreksija. Ārsti sastādīja speciālu ēdienkarti, kurā bija paredzētas četras maltītes dienā. Man tas šķita neizsakāmi daudz, taču es nevarēju neēst vai pēc tam apēsto izvemt, jo mani nepārtraukti uzmanīja medmāsas. Katru rītu kāpjot uz svariem un ieraugot, ka kādi grami ir nākuši klāt, es dusmojos uz ārstiem, kuru dēļ visi mani sapņi un mērķi bruka. Iekšēji jutos salauzta, un aizvien vairāk sāku domāt par pašnāvību.”
Lai arī ārēji Monta bija sasniegusi to, ko tik ļoti vēlējās, iekšēji meitene vienalga jutās mazvērtīga, neglīta, nenovērtēta un vientuļa. Arī pēc mēneša slimnīcā viņa turpināja skaitīt kalorijas un negribēja pieņemties svarā un pazaudēt sasniegto. Patiesas izmaiņas Montas domāšanā notika tikai brīdī, kad viņa sāka ticēt Dievam un apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”.
„Kāds puisis, ar kuru biju iepazinusies savā skolā, uzaicināja mani uz draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņu, kur es pamazām sāku iepazīt Dievu, lasīt Bībeli un lūgt. Šī gada augustā es pieņēmu lēmumu doties uz draudzes trīs dienu lūgšanu nometni jeb inkaunteru, lai pavadītu laiku Dieva klātbūtnē un tiktu vaļā no nepareizajām domām un daudzajiem kompleksiem. Kādā no trim dienām tika stāstīts par to, ka Dievs mūs ir radījis ideālus, un Viņš mīl mūs tādus, kādi mēs esam. Klausoties šajos vārdos, es beidzot pa īstam sapratu, cik muļķīgi biju rīkojusies, cik bezjēdzīgi dzinusies pēc citu cilvēku atzinības un mīlestības. Beigās tika lūgts par katra cilvēka problēmām. Kalpotāja mani apskāva, samīļoja un jau pēc pirmajiem lūgšanas vārdiem manī kaut kas salūza. Es savās atmiņās atgriezos bērnības un skolas gadu vissāpīgākajos brīžos. Atcerējos visus aizskarošos izteicienus un pārdzīvojumus, bet šajā reizē tie vairs nesāpēja, jo es apzinājos, ka mani mīl pats Dievs. No aizlūdzējas es dzirdēju vārdus, kas man bija veltīti no Dieva: „Montiņ, tu esi Mana meitiņa, es Tevi ļoti mīlu un nekad tevi nepametīšu.” Tajā brīdī es kļuvu pilnīgi brīva, aizgāja viss rūgtums un nepiedošana gan sev, gan citiem cilvēkiem, kas bija man darījuši pāri.
Tagad esmu laimīga un saprotu cik patiesībā Dievs mani ir radījis skaistu. Manī nav nekādas neapmierinātības ar savu izskatu, nepārliecinātības vai mazvērtības. Turklāt draudzē un mājas grupā es esmu ieguvusi īstus, patiesus draugus, kuri mani pieņem, uzklausa un mīl. Man nav vairs svarīgi, ko citi par mani domā vai saka. Paldies, Jēzum! „Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.” (Ps.139:14)
Monta Jefremova
