Svētrunas tēma šodien – „Mūža darbs.”
„Savu mūža darbu pabeidzis, (..)” (Apustuļu darbi 13:25)
Šeit par Jāni Kristītāju ir rakstīti vārdi – „Savu mūžā darbu pabeidzis.” Jānis Kristītājs, kad darbojās šeit, uz Zemes, bija Dieva vīrs, un arī šodien viņš tāds ir mūžībā – Dieva cilvēks. Ikvienam, kurš apgalvo, ka viņš ir kristietis, ir no Dieva uzticēts darbs mūža garumā.
Mēs šodien visi apsveicām Kristapu un Evelīnu ar kopdzīves sākšanu. Man ir jāizsver un jāsaprot, vai cilvēks ir gatavs laulībai, vai nav gatavs tai. Ja es laulāju cilvēkus, kas nav gatavi, tad es atbildu par turpmākajām sekām viņa dzīvēs. Tomēr arī viņiem pašiem ir atbildība, jo viņi teica zvēresta vārdus. Viņiem ir sava atbildība Dieva priekšā, katram pašam par sevi un par savu ģimeni. Atbildība Dieva priekšā, cilvēku priekšā un arī draudzes priekšā.
Lūk, šī atbildība nozīmē – darbu mūža garumā.
Cilvēki maina partnerus. Cilvēku pāri precas un šķiras. Nevar sadzīvot un šķiras. Meklē ideālo partneri. Atrod ideālo partneri, viņuprāt, un atkal precas. Pēc dažiem mēnešiem tiek noskaidrots, ka nebūt šis kārtīgais cilvēks tavā dzīvē nav ideāls. Tieši to pašu secina arī tas, kas tevi apprecēja: „Atkal uzķēros, jo viņš nav ideāls.” – „Tu neesi ideāls, tu pats neesi ideāls. Mēs atkal šķiramies, bet nākamreiz mēs esam gudrāki, mēs vispār vairs neprecamies. Mēs vienkārši guļam kopā, bez nekādas atbildības, bez līguma slēgšanas valsts, draudzes un Dieva priekšā.” Bez jebkādas atbildības par bērniem, kas ar viņiem notiks. Es esmu dzirdējis, ka kāds sociālais darbinieks teica: „Jo vairāk tēvi, jo labāk!” Viņi ikdienas ar to strādā, kurš kam tēvs, kurš par ko gādā, negādā. Šodien ir tāds teiciens: „Jo vairāk to bērnu, jo labāk.” Bet tā nav, jo vislabāk ir, kā Dievs paredzējis – viens tēvs, viena mamma un daudz bērnu. Tikai tāds modelis var būt Dieva svētīts. Tikai šāda ģimene var būt pilnvērtīga, piepildīta un laimīga.
Lai šādu ģimenes modeli izveidotu, priekšā ir darbs. Ja jūs strādāsiet katrs pie sevis, savas ģimenes un celsiet to tā, kā Dievs to vēlas, tad šim darbam būs augļi, būs rezultāts. Un jūs būsiet viena no laimīgākajām ģimenēm pasaulē.
Nosaukums svētrunai – „Mūža darbs.” Tas nozīmē, ka nepietiek tikai pirmos trīs mēnešus strādāt pie laulības, pirmo pusgadu, vai gadu, bet līdz mūža galam. Kā šodien Kristaps un Evelīna, noslēdzot laulību, zvērestā teica: „Kā laimē, tā nelaimē, kā slimībā, tā veselībā, kā priekos, tā bēdās es tevi mīlēšu un cienīšu.” Būs brīži, kad būs grūti mīlēt un grūti cienīt.
Precētie, pasakiet tagad man godīgi – vai ir viegli dzīvot laulībā? Vai ir tādi brīži, kad gribas visam atmest ar roku un teikt: „Ej taču tu galīgi!” Gribas visam ar roku atmest, bet tajos brīžos atceries, ka tava laulība ir mūža darbs. Arī grūtos brīžos tev nāksies mīlēt un cienīt. Nesanāca, mēģini vēl. Atkal nesanāca, mēģini vēl un vēl – līdz mūža galam.
Ne viss, kas ietilpst manos pienākumos, man patīk. Piemēram, sludināt un kalpot cilvēkiem man patīk vairāk, nekā laulību ceremonijas un bēres. Ir lietas, kuras man patīk darīt un arī tādas, kuras negribas darīt, taču tas ir darbs mūža garumā. Ikvienam mums dzīvē būs lietas, kas patīk un ko nepatīk darīt, taču, ja šīs lietas ir pareizas, tās ir jādara un pie tām ir jāstrādā visu mūžu.
Es, kad vēl dzīvoju bez Dieva, aptuveni pirms divdesmit gadiem, daudz lasīju grāmatas. Arī šodien lasu daudz grāmatas, tikai citas, nekā toreiz. Bet toreiz es kādā grāmatā saņēmu atklāsmi un beidzot sapratu, kāpēc es dzīvoju virs zemes!
Man bija radies jautājums: „Kāpēc mēs dzīvojam virs Zemes? Kāda jēga? Kāds mērķis dzīvei? No kurienes es tāds vispār radies?” Nevar būt, ka no mērkaķa, jo mans vectēvs neizskatās pēc pērtiķa. Es lasīju grāmatu un vēl šobrīd atceros, ko es atklāju toreiz – man dzīves jēga ir atrast sev pretējā dzimuma partneri, uztaisīt bērnus un vienkārši turpināt dzimumu, lai cilvēku dzimta turpinās, lai cilvēce neizmirst. Ak, kas par cēliem mērķiem, dabūt sievieti, uztaisīt tai bērnu un ja paveiksies, varbūt bērni arī izaugs normāli!
Draugi, nepietiek tikai ar to, ka tu radi pēcnācējus. Nepietiek ar to, ka tu turpini dzimumu. Pat nepietiek ar to, ka nodibini ģimeni. Ģimene ir jāceļ, bērni nav tikai jālaiž pasaulē, viņi ir arī jāizaudzina kā pilnvērtīgi, garīgi veseli cilvēki, derīgi Dieva valstībai un sabiedrībai. Stipri, ar mugurkaulu, laimīgi bērni, kas apzinās, kas ir labs un kas ir ļauns. Cilvēki, kuri spēj turpināt tavu darbu pie saviem bērniem, pie savām ģimenēm. Pie tādām ģimenēm, kas tiešām ir savienotas uz mūžu, kas neatstāj savus bērnus, bet audzina viņus, kuri neatstāj viens otru pie pirmajiem strīdiem. Lūk, mūža darbs. Kas atceras, kā teica Dagnija filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”: “Radīt bērnus, tā jau nav nekāda māksla. Audzināt vajag!” Nemaz nav iepriecinošas prognozes, vai ne?
Es gribu, ka tu šodien saproti – galvenais ir darbs. Ir labi, kad tev ir mērķi, ir labi, ka tu zini, kādas svētības un kādus Dieva apsolījumus tu vēlies savā dzīvē. Kāds tu gribi būt. Kādai jābūt tavai ģimenei. Cik daudz naudas tu gribi pelnīt, cik stiprs tu gribi būt, kā tu gribi kalpot. Ir labi, ka tu visu to zini un vēlies. Bet viss, kas tev šodien ir jāzina, ir darbs. Strādā un koncentrējies uz darbu.
Lasīju interneta reklāmā tikko par aizdevumu „Ugunīgai Līgo naktij” firmā Ferratum. Cik daudziem būs jautri, mēs dzersim, mēs līgosim! Mēs varam Līgo naktī atļauties dažādas vaļības, tomēr bez naudas neizdosies.
Ir ļoti viegli paņemt parādu. Es nerunāju ne par sevi, ne par mūsu draudzi. Mēs nelīgosim un mēs nedzersim! Es runāju par pasauli. Mēs ņemam kredītu, jo mēs gribam vismaz vienu nakti gadā pavadīt, piedzeroties lopā! Es kļuvu par dzērāju, „pateicoties” mūsu skaistajiem nacionālajiem svētkiem. Apmēram četrpadsmit gadu vecumā es nodarbojos ar jāšanu sporta sekcijā kolhozā „Komunārs”. Tieši Jāņos mēs visi, sportisti un treneri, mēs svinējām šos svētkus. Tur bija zirgi, tur bijām mēs un tur bija Piparmētru liķieris. Cik man bija slikti nākamajā dienā! Es gulēju novēmies pie ugunskura.
Lūk, dēļ šādām izpriecām cilvēki ņems aizdevumu. Ir ļoti viegli paņemt aizdevumu, bet ir ļoti grūti to atdot. Tāpēc nedomā par to, kādu labsajūtu un komfortu tu vari dabūt šodien, bet domā par darbu. Nedomā, kā aizņemties vai skriet laikam un notikumiem pa priekšu, bet koncentrējies uz darbu. Ja tu strādāsi pie sava rakstura, finansēm, darba draudzē, tad pārējās lietas tiks piemestas. Labsajūta un izjūtas nekur nepaliks.
Pirms dažām dienām, ceturtdien, es pavadīju kārtīgu treniņu. Pēc tam es kārtīgi peldējos, tad pasauļojos un visbeidzot kārtīgi paēdu. Pēc tam atnācu mājās, atlaidos savā darbistabā dīvānā un man bija tik laba sajūta. Super, kā es jutos! Es to vārdiem nevaru aprakstīt. Tā bija laba sajūta pēc labi padarīta darba. Tiešām tā sajūta bija tik laba – saule, ūdens, sports, viss kopā! No rīta Dievs ir kārtīgi lūgts, Vārds šim dievkalpojumam ir jau saņemts, tiek gatavots, viss notiek. Kaut kā aizmirstas visas problēmas. Tad jautājums: „No kurienes šāda sajūta, kas līdzinās pat eiforijai?” Treniņš ir darbs. Lai paēstu, ēdiens ir jānopelna, un tas ir darbs. Lai atlaistos dīvānā, par īri un mēbelēm ir jāmaksā. Atkal darbs.
Tieši mūsu darbam seko komforts. Nevis mēs sekojam komfortam, bet komforts seko mums, kad mēs strādājam. Mēs vēlamies labas sajūtas, mēs vēlamies labus svētkus, mēs vēlamies visu un šodien, tagad un uzreiz. Draugs strādā, strādā, strādā, un augļi būs.
Draugs, vai tu zini, kas notiek ar tiem cilvēkiem, kas paņēmuši kredītus un kur viņi ir? Kur viņi dzīvo? Nosauciet kādas dažas pilsētas? Bruklina, Dublina, Glāzgova… Sveiciens visiem Vācijā, kuri skatās mūsu ierakstus! Sveiciens visiem Anglijā, Īrijā, Skotijā, Norvēģijā! Mēs jūs mīlam! Jā, jo mūsu dievkalpojuma ierakstus skatās visā pasaulē. Nebrauciet ātrāk mājās, kamēr nebūsiet atmaksājuši visus kredītus! Es protams, jokoju.
Mēs nevaram vispirms meklēt labsajūtu, jo vispirms ir jāmeklē darbs. Mums ir jāstrādā saskaņā ar Dieva gribu. Ir grāmata, ko sauc Bībele. Tur ir instrukcijas un tur ir viss, ko un kā darīt mūsu dzīvē.
Kad mēs celsim savu dzīvi un strādāsim pie sevis tā, kā Bībele mūs māca, tad būs Dieva svētība, tad būs augļi un Dieva apsardzība. Tad tu gūsi patiesus panākumus.
Šodien sprediķis būs no Mateja evaņģēlija 25. nodaļas. Iesaku mājās pārlasīt un izstudēt šo nodaļu.
Jēzus šajā 25. nodaļā stāsta trīs līdzības. Es zinu, ka daudz no jums ir lasījuši, pētījuši un domājuši, ko Jēzus grib pateikt šajās līdzībās. Šodien, iespējams, es pateikšu kaut ko jaunu daudziem no mums.
Pirmā līdzība ir par desmit jaunavām.
Otrā līdzība ir par talentiem.
Trešā līdzība ir par avīm un āžiem.
Tātad pirmā līdzība ir par desmit jaunavām. Būs Rakstu vieta no Bībeles un pēc tam arī piemēri no dzīves Būs interesanti, seko līdzi.
Jēzus saka līdzībā:
Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks. (Mateja 25:1-13)
Desmit jaunavas gaidīja kāzas ar savu līgavaini. Līgavainis ir Jēzus Kristus. Līgavas – tie esam mēs. Viņas gaidīja kāzas un iesnaudās. Es nestāstīšu visas Izraēla tradīcijas, kā tur viss notiek. Viņas iesnaudās, gulēja un pēkšņi atskanēja signāls – līgavainis nāk! Kad viņas pamodās, tad piecām bija lukturos eļļa, bet piecām pietrūka. Tām, kurām nebija šī eļļa lukturiem, tumsā vajadzēja gaismu, lai atrastu ceļu. Tad viņas lūdza tām, kurām bija: „Dodiet lūdzu, mums no savas eļļas, ka arī mēs varam tikt tajā kāzu mielastā.” Bet tās piecas bija gudras un teica: „Tā nē, jo tad nepietiks ne mums, ne jums. Tāpēc ejiet pašas un pērciet.” Viņas aizgāja pirkt. Tajā laikā, kad viņas gāja pirkt, līgavainis atnāca, paņēma pirmās piecas gudrās jaunavas, ieveda kāzu namā un durvis aizslēdza. Piecas tika savās kāzās. Šīs kāzas simboliski nozīmē – Debesu valstību, būt kopā ar Dievu – mūžīgo dzīvību. Tās piecas, kuras beidzot dabūja to eļļu, nāk un klauvē pie durvīm. Bet ko Jēzus viņām saka: „Kas jūs tādas esat? Es jūs nepazīstu.” Kāda no tā visa ir mācība? Jēzus saka: „Esiet modri, jo jūs nezināt, kādā stundā Jēzus nāks.”
Mēs ikviens stāvēsim Dieva priekšā un mēs ikviens atbildēsim par sevi. Tātad pirmā līdzība ir par šīm jaunavām, kas simbolizē modrību tavā dzīvē. Tu pats atbildi par sevi, tu esi modrs par sevi, par savām personiskajām attiecībām ar Debesu Tēvu, par savām rakstura izmaiņām, par to, ka tu pats staigā Dieva ceļus, ka tu centies dzīvot tā, kā grib Dievs. Tātad pirmā līdzība – darbs pie sevis. Es zinu, ka ātri pienāks tā diena, kad mēs stāvēsim Dieva priekšā un Dievs mūs tiesās pēc mūsu darbiem. Tāpēc es pirmkārt rūpējos par sevi. Par savām attiecībām ar Dievu, par to, kā es dzīvoju.
Otrā līdzība – par talentu.
Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu,
un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešajam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja 25:14-30)
Kāds darba devējs izbrauca uz ārzemēm un ataicināja savus kalpus pārvaldīt savu īpašumu. Vienam kalpam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešajam vienu. Doma viņam bija tāda, lai šie kalpi liek lietā naudu, kas viņiem uzticēta. Lai liek bankā uz procentiem, iegulda uzņēmējdarbībā un iegūst vēl vairāk naudas. Kad saimnieks atgriezās, tad tas, kas bija dabūjis piecus talentus, bija nopelnījis vēl piecus – desmit kopā. Tas, kam bija divi talenti, bija nopelnījis vēl divus – četrus talentus. Bet tas, kuram bija viens, teica: „Es neko nenopelnīju, es nelietoju to, ko tu man iedevi, man bija bail no tevis.” Es īsti neizprotu, ko viņš saka, viņa runa ir nesakarīga: „Tu pļauj, kur neesi sējis un salasi, kur neesi lasījis.” Rezultātā tiem, kuri bija lietojuši viņiem uzticēto naudu, šis saimnieks – Jēzus Kristus saka: „Nāciet iekšā mana Tēva Valstībā!’’ Un tā viņi iemantoja Debesis. Bet tam, kurš nebija lietojis to vienu, Viņš teica: „Kāpēc tu nelietoji savu talentu? Ej mūžīgajā pazušanā – ellē.” Draugs, cik bargi un tomēr taisnīgi! Mums katram dzīvē ir dotas iespējas, mums ir doti talanti, resursi, kurus mēs varam lietot, lai kalpotu cilvēkiem. Āmen! Mums ir savas iespējas, mums ir divas rokas un kājas. Zinu sludinātāju Niku Vuičiču, kurš piedzima bez rokām un kājām, bet viņš sludina un ietekmē daudzu cilvēku dzīves. Mums ir rokas, kājas un mēs varam lietot savas iespējas no tās vietas, kur esam šodien. Ja mēs to nelietojam, mums atņems to, kas mums ir. Tātad mācība no šīs līdzības – darbs pie cilvēkiem.
Darbs pie sevis – vispirms, un darbs pie cilvēkiem. Kad Kristaps un Evelīna būs nodzīvojuši desmit gadus laulībā, palikuši kopā un būsiet strādājuši pie savām attiecībām, viņiem būs panākumi. Draudze vairs nebūs šajā zālē, tā būs lielajā, vai vēl lielākā zālē. Draudzē būs daudz jauniešu, kuri arī vēlēsies precēties. Viņi nāks pie jums un prasīs, kā jums tas izdevās. Jūs viņiem stāstīsiet par savu dzīvi. Tāpat kā es jums devu padomus un kā citi laulāti pāri var dot jums padomus, arī jūs dosiet viņiem padomus. Tātad, vispirms jūs rūpējaties par savu laulību, bet pēc tam, iespējams, par citu laulībām. To, ko mēs esam ieguvuši no Dieva, savu svētību, ar to mēs dalāmies ar citiem un tā mēs kalpojam cilvēkiem. Vai tu saprati domu – mīli Dievu un savu tuvāko, kā sevi pašu!? Kalpošana cilvēkiem ir tad, kad tu pats pazīsti Dievu, un tad tu iepazīstini arī citus ar Jēzu Kristu. Tu esi brīvs no lāstiem, tu esi dziedināts, tad dziedini citus, mīli savu tuvāko. Tev ir notikušas rakstura izmaiņas Dieva spēkā, tad strādā pie citiem cilvēkiem, rūpējies par viņiem, mīli viņus, lai arī viņiem ir izmaiņas. Tevi nav mīlējuši bērnībā, tevi varbūt daudz sita, tad nu dzīvo tā, ka tu nevienam pāri nedari šodien un rūpējies par cilvēkiem. Tevi nemīlēja, taču Dievs tevi mīl! Mīli cilvēkus un gadā par viņiem, vai nav labi?
Trešā līdzība.
Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs neesat Mani dzirdinājuši. Es biju svešinieks un jūs neesat Mani uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši. Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev kalpojuši? Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā. (Mateja 25:31-46)
Jēzus saka: „Tajā dienā, kad Viņš nāks, (mūsu gadījumā tā ir tā diena, kad mēs nomirstam, bet mūsu gars būs dzīvs) mēs stāvēsim Dieva priekšā un Dievs mūs šķiros, kā avis no āžiem – āži pa kreiso roku, bet avis pa labo roku. Tiem, kas pa labo roku, viņš teiks: „Nāciet iekšā Tēva valstībā, jūs svētītie!” Bet tiem, kas pa kreiso roku, Viņš teiks: „ Ejiet nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ellē, mūžīgā ugunī.” Tātad mums ir izvēle, kur būt, ellē vai debesīs.
Lūk, kritērijs, kā nokļūt debesīs vai ellē. Jēzus saka tiem, kas pa labo roku – „Es biju pliks, jūs Mani apģērbāt, Es biju izsalcis, jūs pabarojāt, Es biju izslāpis, jūs Mani padzirdījāt, Es biju cietumā, jūs Mani apmeklējāt.” Turpretim tiem, kas pa kreiso roku, Viņš teica: „Es biju cietumā, jūs Mani neapmeklējāt, Es biju slims, jūs Mani nedziedinājāt, Es biju izslāpis, jūs Mani nedzirdinājāt…” Par, ko šeit ir runa, draugi? Šeit runa ir par cilvēkiem, kuri neuzņem jūs. Es kalpoju tev šajā brīdī, es nesu tev Bībeles vēsti no Dieva. Ja tu to neuzņem, tu nonāksi pa kreiso roku. Kad tu ej pie cilvēkiem, tu gribi, lai viņi tiek glābti no mūžīgas pazušanas ellē. Tu ej pie viņiem, stāsti un sludini viņiem, tu mīli viņus, bet viņi tevi noraida. Draugi, Jēzus par to arī saka: „To, ko viņi ir darījuši vienam no Maniem mazākiem brāļiem, to viņi ir Man darījuši!” Draugi! Tie, kas jūs neuzņem, tie arī Jēzu neuzņem. Tu nevari uzņemt Dievu un neuzņemt mani. Tu nevari uzņemt Dievu un neuzņemt savu ticības brāli. Tieši tāpat arī tu nevari teikt: „Es mīlu Jēzu!” un nemīlēt savu brāli. Tas nav iespējams. Es neesmu nodalāms no sava Dieva. Klausies, ja tev nepatīk mans Dievs, tad tev nepatīku arī es. Es neesmu šķirams no sava Kunga. Bībele saka: „Jēzus mājo mūsos.” Tu nevari pieņemt cilvēku, nepieņemot Dievu.
Jēzus trešajā līdzībā skaidri saka: „Kad tu ej pie cilvēkiem un viņi neuzņem tevi, viņi ir nolādēti.” Ne jau tāpēc, ka tevi pašu neuzņēma, bet tāpēc, ka tu neesi šķirams no sava Dieva un tu nes Labo Vēsti! Ja cilvēki nepieņem Labo Vēsti, viņiem mūžīgā pazušana ellē ir garantēta.
Tātad, pirmais ir darbs pie sevis, otrais – darbs pie cilvēkiem un visbeidzot – katrs atbildēs par sevi.
Tu atbildēsi par to, vai tu gāji pie cilvēkiem, bet šie cilvēki atbildēs par to, vai viņi izvēlējās vai neizvēlējās Kristu. Lūk, mūža darbs!
Apmēram pirms divdesmit gadiem sabruka Padomju Savienība un Latvija ieguva neatkarību. Daudzi no mums piedzīvojām Latvijas neatkarības atjaunošanu, barikādes. Bija toreiz tāda eiforija. Es atgriezos no dienesta Padomju armijā un lepni izmetu savu padomju pasi miskastē. Man tas bija liels varoņdarbs. Uz pleca uztetovēju Latvijas ģerboni jau armijā būdams. Tad, kad es uzzināju, ka Latvija ir ieguvusi neatkarību, es biju Tālos Austrumos – 10 000 km attālumā no Latvijas. Man atnāca avīze „Latvijas Jaunatne”, tur bija Latvijas ģerbonis. Es tūlīt gāju un uztetovēju ģerboni. Un pēc tam aizbēgu no armijas. Domāju, ka man vairs nav jādienē kaut kādā Padomju Armijā. Pēc trīs dienām atgriezos nodzēries. Tur visapkārt ir tikai taiga. Tā mēs patusējām un atgriezāmies. Paldies Dievam, ka mūsu apakšpulkvedis bija lādzīgs, jo viņš mūs pažēloja un bargi nenosodīja. Jā es biju eiforijā toreiz –atgriezušies Ulmaņlaiki, par kuriem vecāmamma man bija stāstījusi. Beidzot tas komunisma rēgs ir kritis, beidzot „dzelzs aizkars” ir nost, tagad varēsim braukt uz Eiropu! Kurš atceras tādu pacilātu noskaņojumu toreiz – mēs celsim jaunu Latviju, dibināsim kooperatīvus, firmas, tirgosim balinātus džinsus, vedīsim no Polijas apavus, lauki plauks un zels, būs saimniecības. Nost ar kolhoziem – tagad katram sava zeme, meži. Visi gāja kā skudru pūznī. Tāds pacilāts noskaņojums – brīvā Latvija! Visi staigāja ar Tautas Frontes nozīmītēm un auseklīšiem. Visi pēkšņi lielie nacionālisti, visiem Latvija pēkšņi kļuvusi ļoti dārga. Bet vienu lietu gan nesaprata šie cilvēki, ka viņus gaida darbs! Eiforija pēkšņi sabruka. Un ne jau paši saviem spēkiem panācām valsts neatkarību. Vienkārši sabruka Padomju Savienība, citādi jau turpinātu mierīgi vergot. Tā mēs izmantojām izdevību un lēcām iekšā eiforijā. Bet tad Latvija saskārās ar nopietnām grūtībām.
Man tev ir jāpasaka, ka katrs darbs pie sevis un pie cilvēkiem prasa milzīgas grūtības. Gribi panākumus, gatavojies uz upuriem. Gribi reālas izmaiņas savā dzīvē, pie cilvēkiem, vēlies reālu izlaušanos finansēs, kalpošanā, grupiņā – gatavojies uz nepatikšanām un problēmām, draugs.
Daudz un dažādi šķēršļi radās mūsu neatkarības ceļā. Ko darīja latvietis? Izbrauca mierīgi prom, „Priekš kam man to Latviju!?” Es kādās ziņās lasīju: „Dusmās pametu Latviju.” Vēl, joprojām cilvēkiem ir dusmas! Divdesmit gadi, kā ir neatkarība, bet vēl joprojām dusmojas. Arī kāda sieviete vakardien ziņās raksta: „Aizbraucu uz Īriju, jo Latvijā bija pazemojoši strādāt par tādu mazu algu, arī attieksme slikta.” Tagad viņa ir Īrijā, dara to pašu darbu un atkal sūdzas. Atkal atlaista no darba, atkal nemaksā, kā vajag. Tā viņa sūdzējās Latvijā un sūdzas ar Īrijā. Ir teiciens – „Cūka arī Āfrikā ir cūka.” Es jau nesaku, ka visi tur ir „cūkas”, bet teiciens tāds ir. Ja tu neproti dzīvot šeit, tad tu nepratīsi dzīvot arī tur. Ja tev nav miers sirdī šeit, tad tev nebūs miera sirdī arī tur. Ja tu nespēj ar savām finansēm rīkoties šeit, tad jo vēl vairāk tu nespēsi arī tur.
Labi, dzīves līmenis būs nedaudz augstāks, taču tur uz tevi skatīsies pavisam savādāk. Saki, paldies Dievs, ka Īrijā latviešus vēl nenogalina par to, ka viņi atņem vietējiem darbu. Es domāju, ka drīz tas varētu notikt. Tas agri vai vēlu notiek, ja cilvēkus ne tā sajauc un sarīda. Pavisam nesen krievu futbola līdzjutēji saplēsās ar poļu līdzjutējiem Eiropas futbola čempionātā. Bija konflikts, ka pat Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins bija spiests iejaukties.
Draugi, ja mēs gribam redzēt savu valsti normālu, stipru, bagātu, kurš strādās? Kuru mēs vainosim savā bezdarbībā un problēmās? Šlesers vainīgs! Tas oligarhs no Ventspils, Lemberga kungs vainīgs! Putins vainīgs! Krievija vainīga! Vai ASV. Mums vienmēr kāds ir vainīgs – Krievija, Amerika, Eiropa. Kaimiņš, sieva, bērni, bet nekad ne es pats.
Draugi, mēs katrs pats esam savas laimes kalēji. Ja mēs gribam redzēt savu valsti, tādai, kādai tai ir jābūt, pēc Dieva prāta, ir jāstrādā, nevis jābēg uz ārzemēm. Ir jāstrādā šeit!
Es nenosodu tos, kuri izbrauc. Es nenosodu, jo bardaks jau ir pamatīgs. Varbūt, ka pat pareizi dara. Bet es runāju par principu. Bezdarba līmenis Latvijā esot krities. Amerikāņi uztaisījuši smieklīgu klipu. Uz kā rēķina ir krities bezdarba līmenis? No tā, ka visi speciālisti ir ārzemēs un vakances ir brīvas. Es kaut kur lasīju, ka Latvijā ir paaugstinājusies rūpniecība. Es varu iedomāties kāda – kokapstrādes. Gaterīši kaut kur pa mežiem. To mēs saucam par bezdarba kritumu un ekonomikas augšupeju. Draugi, tas viss ir stipri smieklīgi! Ja mēs paši nesāksim strādāt, visi kopā, tad neredzēt Latvijai neatkarību. Ne arī labāku nākotni. Un tad tiešām var izrādīties, ka ir jābrauc projām no šejienes.
Rīt ir 17. jūnijs – Latvijas Republikas okupācijas diena. Padomju Savienība okupēja Latviju. Pirms dažām dienām – 14. Jūnijā bija Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Abu okupāciju (Padomju Savienības un Vācijas) rezultātā Latvijā gāja bojā ap 17%, bet cieta ap 37% iedzīvotāju. No Latvijas tika izvesti 34 tūkstoši iedzīvotāju.
Kas šodien rīda krieviski runājošos pret latviski runājošajiem? Vai mums ir kādas problēmas ar krieviski runājošajiem? Vai tas nav tā politiski „uzpūsts”? Dažādas organizācijas Latvijā nodarbojas ar šīm lietām.
Tātad, ja mēs nesākam strādāt šodien, rīt mēs tiešām varam dabūt tīties no savas zemes. Bet varbūt Dievs teiks: „Palikt.” Nu, tad paliksim.
Cilvēki maina partnerus, maina draudzes, darbu, maina dzīves vietu un valsti, meklējot risinājumus problēmām. Ja paveicas, tad uz kādu brīdi ir neliela cerība, jeb eiforija, bet pēc kāda laika tu atkal nonāc pie cenas maksāšanas, pie darba, ko tu negribi darīt, ko tu negribi pieņemt, pie lietām, kuras jāmaina, bet tu negribi mainīt.
Vienalga, tu nonāc pie darba. Darbs pie sevis, darbs pie attiecībām ar Dievu. Kā tu skaties uz lūgšanu? Kā uz izpriecu, jeb kā uz darbu? Draugs, es tevi gribu brīdināt, ja tu skaties uz lūgšanu, kā uz izpriecu, ja tu pēc lūgšanas nenogursti, ja tev nav jāpiespiežas un ja lūgšanas tev upuri neprasa, tad tas nav darbs. Ja tu uzskati lūgšanu par vienkārši kaut kādu blakus lietu, tad rezultātu un panākumus, Dieva svētības, apsolījumus, tev neredzēt. Lūgšanas draugi, nav izpriecas. Gribi redzēt cilvēkus glābtus, tad nepietiek tikai vienreiz noskaitīt: „Debesu Tēti, lūdzu, izglāb Jāni. Aleluja, viņš ir izglābts!”
Lūdz tā, ka tas prasa no tevis laiku, prasa no tevis enerģiju – strādā! Strādāt nav vienmēr patīkami, taču ir patīkams rezultāts.
Ja, mēs negribam neko mainīt, tad turpinās apburtais loks un tu tiec nests kā klīstošais holandietis un tas nekad nebeidzas. Tu lēnām izdziesti, tā arī neko nesasniedzis un aiz sevis neko neatstājis, kā vienīgi problēmas – neatrisināmus lāstus, bezcerību un nepareizu izpratni par lietām.
Draugs, ir laiks zināt un pieņemt Dieva Vārdu. Ir laiks attapties no eiforijas un sākt strādāt. Ir laiks sākt strādāt. Tu esi gatavs strādāt?
Draugs, nekas tavā dzīvē nenotiks, kamēr tu nesāksi strādāt. Tu būsi neveiksminieks, kamēr tu nesāksi strādāt. Un strādāt tā pie sevis un cilvēkiem, kā to vēlas Dievs. Sāc studēt Dieva Vārdu. Dievs ir pavisam labs!
Es pirms dažām dienām uzzināju par kādu savas paziņas nāvi. Viņš bija par mani jaunāks. Reiz viņš apmeklēja draudzi. Tas bija pirms desmit gadiem. Es strādāju kādā celtniecības uzņēmumā. Strādājot šajā uzņēmumā, es atvedu pie Dieva vairākus cilvēkus. Viens no tiem bija šis puisis. Viņš sāka nākt draudzē, viņš bija precēts, viņam bija bērni. Viņam bija problēmas ar alkoholu, problēmas ar greizsirdību pret sievu, un netiklība – kā jau daudziem parasti tas ir. Nākot draudzē, viņš negribēja šīs lietas mainīt. Bija kaut kādas lietas, kuras viņš paturēja sev. Viņš nāca ilgu laiku, kādu gadu. Viņa dzīve mainījās līdz zināmai robežai. Tas, ko es atceros, bija nepiedošana bijušajai sievai, ar kuru viņš izšķīrās. Dieva Vārds mums skaidri māca, ka jāstrādā pie tā, kamēr tu piedod. Tu domā, piedot ir viegli? Tas ir jāizdara un ir jāpiedod. Pretējā gadījumā durvis ir vaļā ļauno garu pasaulei. Pirms pāris dienām draugos atrakstīja viņa māte, ka viņš ir pašnāvību izdarījis – pakāries! Tas bija cilvēks, kurš zināja Bībeli, kurš zināja par Dievu, Cilvēks, kuram es no savas puses visu biju izdarījis. Tā ir mana atbildība. Taču viņš no savas puses visu neizdarīja un tāpēc velns izrādījās stiprāks par viņu. Viņš izlēma aiziet ellē. Viņš atstāja zīmīti. Tur bija rakstīts, ka viņš izdara pašnāvību alimentu un parādu dēļ. Protams, viņš visā vainoja savu bijušo sievu. Varbūt arī tu savas dzīves neveiksmēs kādu vaino.
No savas puses es tev esmu pateicis patiesību. Dievs mūs šķiros kā avis no āžiem. Vienus pa kreiso un otrus pa labo roku. Izvēle ir tavās rokās!
Nobeigumā:
(..) Bet jūs esiet stipri, neļaujiet pagurt savām rokām, jo jūsu pūliņiem būs sava alga! (2. Laiku 15:7)
Taviem pūliņiem būs sava alga! Katrs mēs saņemsim pēc saviem darbiem, ko mēs ticībā uz Jēzu esam darījuši, vai arī neticībā darījuši. Vieni ies mūžīgā pazušanā, tur būs galējā tumsība, zobu trīcēšana un raudāšana. Otri iemantos mūžīgo dzīvību – Debesis. Un tur būs arī eiforija. Ļoti interesanti ir tas, ka debesis un elle sākas jau zemes dzīves gaitā. Tu vari baudīt daļu no elles jau šeit un daļu no debesīm jau šeit. Viss ir atkarīgs no tevis. Tu pats atbildi par sevi. Tu pats strādā pie sevis. Tu pats strādā pie cilvēkiem, lai viņus atgrieztu pie Kristus! Šie cilvēki paši atbildēs par sevi, bet tu par sevi, ko tu esi darījis! Mūža darbs! ĀMEN!
Debesu Tēvs – Trīsvienīgais Dievs, Tu esi brīnišķīgs. Tev pieder viss Gods un vis Slava. Tavs spēks ir šeit. Tavs svaidījums ir šeit. Tava klātbūtne ir šeit. Pamudini mūs katru, pieņemt lēmumu strādāt, skatīties Tavā Vārdā, maksāt cenu, lai iepazītu Tevi. Maksāt cenu un strādāt pie sava rakstura izmaiņām Strādāt pie sevis un strādāt pie citiem cilvēkiem. Apmeklēt cilvēkus mājās, mīlēt viņus, lūgt par cilvēkiem, kalpot saviem cilvēkiem grupiņās. Izdarīt savu kalpošanu draudzē. Dzīvot ģimenē tā, kā Tu to vēlies Kungs. Es Tevi lūdzu, ka mēs strādājam. Es lūdzu, ka tie, kas strādā, ka Tu viņus svētī. Kā Tu saki Savā Vārdā, ka Tu apmierināsi, katru mūsu vajadzību, pēc Savas Godības pilnās bagātības Kristū Jēzū, mūsu Kungā! Es slavēju Tevi, ka Tu apmierināsi, katru vajadzību finansiālu, emocionālu, fizisku, vai garīgu. Vajadzību Tu apmierināsi katram, kas šodien maksās cenu un strādās. Es lūdzu Dievs, ka mēs neapstājamies mūža garumā. Kam mēs izdarām savu mūža darbu, kā Jānis Kristītājs. Ka mēs izdarām mūža darbu!
