Šodien ir ļoti kristīga tēma – “Mūžīgā dzīvība”. Bībeli nevar tā lasīt, izlasot vienu nodaļu vai rakstvietu un apgalvot, ka ir tā. Bībele nav kā likumu grāmata, tas nav kā kriminālkodekss vai kādas citas instrukcijas, kur ir jārīkojas precīzi tā. Bībele saka:
[..] kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai: ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu. (2. Korintiešiem vēstule 3:6)
Jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu. Dieva vārds ir tas, kas mums atklāj reālus principus, atklāj to, kāds ir Viņš. Dieva vārds to neatklāj tā pa tiešo, ka ir tikai tā un nekā savādāk, jā, ir desmit baušļi un arī tie ir jāizprot: tā laika kultūru, vēsturisko fonu, un tajā pašā laikā ir jāizprot arī šis laiks, kā tas iederas šodien mūsu sabiedrībā, kāda ir visu to baušļu būtība. Tāpēc Bībele ir elastīga grāmata, tajā ir mūžīgie un nemainīgi principi, bet tas, kādā dzīves situācijā un kur, kas un kā ir jāpielieto, uz ko vairāk ir jāliek uzsvars vai uz ko mazāk, tas jau ir katra paša cilvēka elastīgums jeb sapratne. Kā jau es teicu, ka burts nokauj, bet Gars dara dzīvu. Runājot par mūžīgo dzīvību, tu vari tā saņemties un pateikt, ka tici mūžīgai dzīvībai, bet tu neesi nekādu mūžīgo dzīvību redzējis, neesi tur bijis. Visi tie tuneļi un klīniskās nāves, ko cilvēki ir piedzīvojuši, ir apšaubāms, patiesībā neviens neko nezina, katrs ir redzējis savādākas bildes. Arī par Dievu ir teikts Bībelē, ka neviens Viņu nav redzējis.
Dievu neviens nekad nav redzējis. [..] (Jāņa evaņģēlijs 1:18)
Ir lietas, kuras arī kā Pāvils saka, ka:
Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. (1. Korintiešiem vēstule 13:12)
Viss ir nepilnīgs šeit, virs zemes, un nevar pilnībā zināt visu, tāpēc arī es godīgi runāju, nevis kā mācītājam būtu jārunā, stingri no Bībeles, ka ir tikai tā, bet es esmu normāls cilvēks, un intuitīvi iekšēji es ticu, ka ir dzīve pēc nāves, bet pieiet cilvēkam klāt un tā ticami pateikt to, kas ir Bībelē: “Klausies, ir mūžīgā dzīvība, ir dzīve pēc nāves un ir elle, un tur ir šausmīgi, tur jau ir Pilāts, Staļins un daudzi citi.” Es tā nevaru, jo man nav tādas pārliecības, kā tur ir. Es nevaru būt tik ļoti iekšēji pārliecināts par to, ko es neesmu redzējis. Es varu būt pārliecināts par to, ka konkrēts draudzes cilvēks šeit šodien sēž un klausās, ir lietas, kuras mēs zinām, ka tās reāli eksistē, un ir lietas, kurām mēs ticam, arī par mūžīgo dzīvību mēs kā kristieši ticam, ka ir mūžīgā dzīvība, ka Jēzus atnāca, lai mums būtu mūžīgā dzīvība, bet mums ir jāskatās Bībele kopumā un kontekstā. Nevaram tā, ka atnāca Jēzus un pateica, ka ir tikai tā. Viņš saka, ka ne mazākais Rakstu galiņš netiks atmests no bauslības, no rakstiem, nevar tikt atņemts un patvaļīgi tulkots.
Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek. (Mateja evaņģēlijs 5:18)
Bībele ir Dieva atklāsme cilvēkiem tūkstošiem gadu laika posmā. Vecās Derības Dievs ir tas pats Jaunās Derības Dievs, Viņš nav mainījies, tas ir tas pats Dievs. Bet cilvēka izpratne ir mainījusies. Tas, cik Dievs ir atklāts, cik Viņš pats ir atklājies, tas ir simtiem un tūkstošiem gadu ilgā laiku posmā, savā ziņā tajā visā notiek evolūcija. Un par mūžīgo dzīvību runājot, esi normāls, ja runājam par to, ka nevar tā vienkārši iet klāt un teikt, ka ir tikai tā, jo Vecajā Derībā vispār nav pieminēta mūžīgā dzīvība. Tu padomā, tūkstošiem gadu ilgā laiku posmā tur neviens pat nesapņoja par mūžīgo dzīvību. Ticīgie cilvēki ticēja tam pašam Dievam, tas pats Jahve, tas pats Dievs. Ir tikai viens pieminējums Bībelē, un tas ir Daniēla grāmatā. Es nerunāju par tādām rakstvietām, piemēram, “ķēniņš lai dzīvo mūžīgi”, jo te nav runa par mūžīgo dzīvošanu, bet par pēctečiem, lai viņu dēli sēž uz troņa un tamlīdzīgi. Tāpat arī apsolītās zemes iemantošana uz mūžīgiem laikiem, kas nozīmē – man un maniem pēcnācējiem -, bet viņi nekur nedomāja tā, ka viņi paši dzīvos mūžīgi šajā zemē. Pārsvarā tāds jēdziens Vecajā Derībā nepastāvēja, tas bija diezgan aizklāts. Tāpēc arī šodienai mums ir Kristus atklāsme, apustuļu atklāsme, Bībeles atklāsme kopumā ņemot, mēs nevaram ņemt nost arī Jauno Derību, protams, bet kopumā tas bija ilgs process, kamēr ticīgie cilvēki nonāca līdz šai idejai. Šī ideja par mūžīgo dzīvību radās kaut kur starp Vecās Derības Rakstu beigām un starp Jēzus atnākšanu, tas nozīmē, kad Viņš piedzima jaunavai Marijai, dzīvoja virs zemes, mira pie krusta un augšāmcēlās. Mēs zinām, ka tajā laika posmā bija farizeji un saduķeji, tā ir jūdu reliģija, un Rakstos mēs lasām, ka saduķeji bija tie, kuri noliedza, ka ir miroņu augšāmcelšanās un ir mūžīgā dzīvība, bet farizeji ticēja, un Pāvils to izmantoja tad, kad viņu tiesāja, kad viņš stāvēja ķēniņa priekšā, sakot, ka viņiem nekā tāda neesot īstenībā, ko pierādīt, jo tiesā par to, ka viņš tic mirušo augšāmcelšanai. Viņš, protams, domāja par Kristu, par to, kāda viņam pašam ir cerība.
Zinādams, ka sinedrijā daļa bija saduķeji un otra daļa farizeji, viņš sauca: “Brāļi, es esmu farizejs, farizeja dēls; mani tiesā mūžīgās dzīvības cerības un mirušo augšāmcelšanās dēļ.” (Apustuļu darbi 23:6)
Un tad sākās strīds starp farizejiem un saduķejiem. Ir rakstvieta, kur saduķeji, kuri neticēja augšāmcelšanai, nāca pie Jēzus un jautāja: “Mums te bija tāds notikums, bija sieviete, kurai visi vīri pēc kārtas nomira, kad pirmais vīrs nomirst, tad nākamais apprec un tā septiņi pēc kārtas. Kā tad būs pēc tam, kad būs tā augšāmcelšanās, debesis un mūžīgā dzīvošana? Un kam sieva viņa būs?” Es domāju, ka Jēzus nemaz nezināja, ko lai atbild, jo viņi neko nesaprata.
Bet pienāca vēl kādi no saduķejiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un griezās pie Viņa, jautādami: “Mācītāj, Mozus mums devis priekšrakstu: ja kam nomirst brālis, atstādams sievu, un viņam nav bērnu, tam jāapprec brāļa sieva, lai radītu savam brālim pēcnācējus. Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecējās, bet nomira bez bērniem, tad viņa sievu apprecēja otrs. Un pēc tam trešais, tāpat visi līdz septītam, un tie visi mira, neatstādami bērnu. Beidzot nomira arī sieva. Kā sieva nu viņa būs pie augšāmcelšanās, kad viņa ir bijusi par sievu visiem septiņiem?” Jēzus viņam atbildēja: “Šinī dzīvē ļaudis precē un tiek precēti, bet, kas tiks atrasti par cienīgiem ieiet viņā dzīvē un uzcelties no nāves, ne tie precēs, ne tiks precēti. Un arī mirt tie vairs nevar, jo viņi ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni. (Lūkas evaņģēlijs 20:27-36)
Cilvēki domā, ka sunītis būs viņiem līdzi. Ēģiptieši ņēma viss kaut ko līdzi un dažādi tautu valdnieki savās reliģijās ir ņēmuši līdzi savus vergus, kalpus un sievas, kuras tika nosmacētas un paņemtas līdzi savos sarkofāgos un kapenēs, tā lai aizsaulē viņiem tas viss būtu. Ir slavenais ķīniešu atradums pazemē, kur imperators sev veselu armiju bija līdzi paņēmis, no māla veidotu. Viņam vajadzēja veselu armiju aizkapa dzīvē. Pārtiku deva pat līdzi, jo viņi ticēja, ka viņi dzīvos. Tā ideja kaut kur ir tajā visā, bet pašā Bībelē tā konkrēti mūžīgā dzīvošana šajā laika posmā jūdu ticībā nav parādījusies. Un Jēzus atnāca uz šī fona. Ja kādam ir jautājums par to, vai mums būtu jāgodā ebreji, tad, jā, jo no turienes ir Kristus. Jūdaisms kā tāds Kristu nepieņem kā Dieva Dēlu, bet no šīs reliģijas Kristus arī ir cēlies. Vārds “reliģija” varbūt nav tas labākais, daudziem nepatīk, bet būtībā vērtību un uzvedību sistēma ir reliģija. Cilvēki ir skaidrojuši, kā viņi to skaidro, ka tas ir universāls princips, kā Dievs ir iekārtojis pasauli, un tas viss ir sistematizēts, lai mēs varētu kaut kādā mērā būt svētīti, eksistēt un dzīvot ar uzviju. Pirmā rakstvieta Bībelē, kur tā patiešām ir rakstīts par mirušo augšāmcelšanos, par apokaliptiku, kur tiek runāts par nākamajiem laikiem:
Tanī laikā celsies Mihaēls, lielais eņģeļu valdnieks, kas pasargā tavus tautiešus. Tad nāks bēdu laiki, kādi vēl nav bijuši, kamēr vien dzīvo tautas, līdz pat šim laikam; taču tanī laikā tava tauta paglābsies – visi, kas ierakstīti dzīvības grāmatā. Un daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies: citi mūžīgai dzīvībai, citi mūžīgam negodam un kaunam. Bet sapratīgie mirdzēs kā debesjuma spožums, un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam. (Daniēla grāmata 12:1-3)
Redzi, jēdziens “dzīvības grāmata” nāk jau no Vecās Derības, bet tā ir viena rakstvieta. Šeit pirmo reizi ir konkrēti minēta mūžīgā dzīvība tādā formā kā nākamie laiki. Hitlers sapņoja par trešo Reihu, kas arī patiesībā ir ņemts no Bībeles, tūkstošgadu valstība, par tiem laikiem, ko Kristus un arī apustuļi runā, ka tā ir dzīve pēc nāves un debesu valstība, kur daļēji cilvēki, kuri šodien dzīvo virs zemes, draudze jeb Kristus līgava, kam daļēji jau tagad debesis ir sirdī, debesis ir mūsu vidū, bet pēc šīs zemes dzīves mēs pievienojamies debesu draudzei, mēs turpināmies tālāk, mēs nebeidzamies. Šajā rakstvietā ir konkrēti pateikts gan par mūžīgo pazušanu, gan par mūžīgo dzīvi kopā ar Dievu. Runājot par mūžīgo dzīvību, jo tu vairāk kaut ko gribēsi izpētīt, jo vairāk jautājumu tev būs. Un Bībelē teikts, ka ar prātošanu pārāk aizrauties nevajag. Man bija ļoti daudz rakstvietu, bet es atstāju tikai dažas, jo vairāk katrā tajā sāk iedziļinās, sāk lasīt dažādus Bībeles komentārus, un man tos ir daudz un dažādi, jo vairāk sāk lasīt, jo vairāk ir jautājumu un novirzies no būtiskākā. Mēs ticam dzīvei pēc nāves, ticam mūžīgai dzīvībai, ko mēs mantojam, pieņemot Kristu kā savu glābēju, mēs to saņemam. Gars ir kā ķīla, Viņš mājo mūsos, un mēs dzīvojam mūžīgi. Kāpēc mūžīgā dzīvība ir svarīgi? Kāpēc ir svarīgi par to zināt? Kā tu domā, ja cilvēks dzīvo pēc Dieva baušļiem, viņš ir ticīgs cilvēks, viņam viss ir kārtībā, pareizi? Un, ja cilvēks nedzīvo pēc Dieva prāta, dzīvo kā pats vēlas, tad viņam nav viss kārtībā, pareizi? Nē, lūk, tā gan nav. Ne vienmēr tā ir. Vai tu zini, kurš bija visļaunākais Jūdas ķēniņš? Vai no tā, cik ilgi valda ķēniņi varētu spriest, vai viņš ir dievbijīgs vai nē? Vai tu zini, cik ilgi valdīja Dāvids? Jā, bet ne vienmēr. Un cik Dāvids nodzīvoja? Tā jau Bībelē ir teikts, ka gudrībai ilgs mūžs pie viņas labās rokas.
Jo ir labāk iegūt gudrību nekā sudrabu, un tās augļi ir vērtīgāki par zeltu. Tā ir cildenāka par pērlēm, un viss, ko tu varētu vēlēties, nav salīdzināms ar to. Ilgs mūžs ir pie tās labās rokas; pie kreisās rokas tai ir bagātība un gods. (Salamana pamācības 3:14-16)
Teikts, ka tev ir svētība, tu esi vesels, dziedināts, tev ir labklājība, debesis, un viss tev ir. Ja mēs papētām Jūdas ķēniņus, tad idejiski būtu jābūt tā, kurš ķēniņš ir pieķēries Dievam, tad viņš valda un dzīvo ilgāk, pareizi? Visļaunākais Jūdas ķēniņš valdīja 55 gadus, visļaunākais okultists, nevis parasts okultists vai horoskopu lasītājs. Viņš upurēja savus bērnus kā uguns upuri, viņš Dieva namā jeb templī ienesa elku, un visu tautu viņš spieda grēkot, visur sacēla elkus. Viņš valdīja 55 gadus un dzīvoja ilgāk nekā Dāvids. Nu, kur, Dievs, ir taisnība? Labi, šie ir izņēmuma gadījumi, bet tādi ir. Un, lūk, arī Salamans saka:
Pie tam es arī vēl redzēju, ka bezdievīgie tika apglabāti un iegāja mūžīgā mierā, kamēr ļaudis, kas taisnīgi dzīvojuši, bija spiesti aiziet tālu no svētās vietas un tika pilsētā aizmirsti; arī tā ir niecība. (Salamans mācītājs 8:10)
Šī ir tāda depresīva cilvēka grāmata, bet tā ir Bībelē, un tā tur ir tāpēc, ka tā ir patiesība. Ļaudis, kuri taisnīgi bija dzīvojuši, bija spiesti aiziet tālu no svētās vietas un pilsētā tika aizmirsti un tā ir niecība. Salamans to ir novērojis, ka ne vienmēr notiek tā. Viņi ir izdzīti, nav atzīti, bet tie gan manto godu, labklājību, visas Dieva svētības, kā viņi tajā laikā ticēja, kuras būtu jāmanto tiem, kas dzīvo svētbijīgu dzīvi, kas ir taisnie, svētie, gudrie. Un tad mēs varam sākt prātot, kāpēc tam cilvēkam iet tik labi, es te cenšos un man neiet tik labi. Ir dažādi faktori, bet ar to prātošanu pārāk daudz aizrauties nevajadzētu. Bībele arī to māca, ka pārāk daudz prātot nevajag. Pāvils uz šo jautājumu atbild:
Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. (1. Korintiešiem vēstule 15:19)
Arī Psalmos ir rakstīts:
Taukajā sejā spīd viņu aizplūdušās acis, tajās atspoguļojas viņu sirds domas. (Psalms 73:7)
Kāpēc tiem bagātajiem un valdniekiem tik labi iet? Viņi apspiež vājākos, nedzīvo taisnīgi, nebīstas Dieva, bet viņiem tik labi iet. Un tad šis psalmists saka, ka tad viņš sāka domāt par galu, kāds viņus sagaida. Mēs jau par šiem cilvēkiem neko nezinām, kas viņiem iekšējā pasaulē notiek un tamlīdzīgi, bet jebkurā gadījumā varbūt viņi ir šausmīgi laimīgi, es nezinu, varbūt laimes sajūta viņiem rodas no kaut kādiem citiem avotiem, bet kādu galu viņi sagaida. Pāvils saka, ka mums ir jātic arī tam, ka tā ir mūsu laicīgā telts, mēs esam tikai kā viesi virs zemes un mums ir sagatavota mūžīgā dzīvība. Jēzus saka:
Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? (Jāņa evaņģēlijs 14:2)
Viņš mira pie krusta, augšāmcēlās un teica: “Es eju jums vietu sataisīt.” Tāpēc mūžīgā cerība ir ļoti jaudīga ideja. Kāpēc es saku ideja? Tāpēc ka neviens tur nav bijis un nav atnācis atpakaļ. Es neticu dažādām vīzijām, ko cilvēki saka, ka ir piedzīvojuši nāvi, nu kā es varu tam ticēt? Es to visu ņemu vērā, bet burtiski es tam neticu. Zini, kāpēc? Jo viņi katrs saka kaut ko citu. Viens saka, ka debesīs ir tā, cits saka, ka nē – debesīs ir šitā, es redzēju savādāk. Tas ir tāpēc, ka tu visu redzi caur savu smadzeņu prizmu. Akls cilvēks vispār neko neredz, aklam cilvēkam no dzimšanas vispār nav tēlu, viņš visu uztver savādāk. Teiksi: ”Es redzēju vīziju,” bet tu redzēji to, ko filmās esi redzējis.
Jo Es paceļu Savu roku pret debesīm un saku: patiesi, ka Es dzīvoju mūžīgi. (5. Mozus grāmata 32:40)
To saka Dievs, tie ir Vecās Derības raksti – pirmās piecas Mozus grāmatas. Dievs par sevi saka, ka Viņš patiesi dzīvo mūžīgi. Dievs ir mūžīgs.
Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā. (1. Timotejam vēstule 6:12)
To Pāvils saka savam māceklim, kas bija kalpošanas vadītājs draudzē: “Satver mūžīgo dzīvību!” Viņi ticēja mūžīgai dzīvībai, viņiem bija šī cerība, viņi bija pieķērušies šai cerībai, to nebija redzējuši, bet viņi ticēja šai cerībai. Un arī es ticu šai cerībai.
Kam vienīgam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt, Viņam lai ir gods un mūžīga vara! Āmen! (1. Timotejam vēstule 6:16)
Iedomājies, tam, ko neredzi, tu dod godu un slavu. Viņš dzīvo nepieejamā gaismā, Viņam vienīgajam ir nemirstība. Ja mēs sevi salīdzinām ar Dievu, tam mums vismaz ir sākums, mums ir turpinājums, ko Dievs ir piešķīris, bet tik un tā mēs neesam bezgalīgi no iesākuma. Mēs esam radīti, Dievs mūs ir radījis. Bet Dievs vienmēr ir bijis. Mūsu ierobežotajam prātam tas nav saprotams. Dievs ir mūžīgs, Viņš ir transcendents, un mēs Viņu nevaram pilnīgā izprast, jo tas nav aptverams ar mūsu smadzenēm. Tāpat mēs nevaram saprast, kāpēc kosmoss ir bezgalīgs, ko nozīmē būt ārpus laika. Vecajā Derībā, kā arī dažādās citu tautu un sengrieķu filozofijās ir tāds jēdziens kā ārpus laika. Mūžība, bet tā kā ārpus laika. Bet konkrēti tas, ka ir dzīve pēc nāves, mirušo augšāmcelšanās, ir kaut kas jauns. Kad Jēzus atnāca, tas bija samērā progresīvi – mūžīgā dzīvība. Tas ir lēni audzis un izaudzis no cilvēkiem, kas meklēja Dievu, kas ir mēģinājuši Viņu izprast, kas ir mēģinājuši dzīvot pēc Viņa prāta.
Viņi paļaujas uz savu padomu un lepojas ar savu lielo bagātību. Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt, nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves – visai augsta būtu viņu dvēseles cena, tā ka viņam no tā jāatsakās uz mūžiem,- lai tas dzīvotu mūžīgi un kapu neredzētu. (Psalms 49:7-10)
Tu vari kaut kā kaut ko samaksāt, aiziet pie kāda zīlnieka un nopirkt mūžīgo dzīvību, indulgenci kādu. Jāatsakās no tādas idejas. Tālāk ir vēl trakāk, mīļie draugi. Es nedaudz pašokēšu, nevis es, bet Bībele mūs patiesībā šokē. Bībele – tā ir unikāla grāmata!
Jo redzi, gudri vīri mirst, bezprātis un nepraša – visi vienādi iet bojā un savu mantu atstāj citiem. (Psalms 49:11)
Kam tu atstāsi savu mantu? Mantojuma tiesības nokārtoji? Visi vienādi. Bībelē ir konkrēti pateikts, arī tu pats redzi. Negribas jau pa tiem kapiem staigāt, bet kādreiz varbūt arī aizej. Piemini nāvi. Memento mori. Jo cilvēkam ir lemts vienreiz dzīvot, vienreiz mirt – tas ir teikts Dieva vārdā. Tas ir redzams, ka neviens mūžīgi šeit, virs zemes, nedzīvo. Pāvils saka: kas šajā dzīvē vien cer uz Kristu, tas ir visnožēlojamākais cilvēks.
Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. (1. Korintiešiem vēstule 15:19)
Sačākstējusī mūmija, bet iekšēji dzīva mūmija, viņa dzīvo mūžīgi. Bet ne jau tā mūmija. Es arī tam visam neticu, bet būtu jauki, ja tā būtu, ka debesīs visi būtu 30 gadu vecumā. Bet es varbūt negribu 30 gadus, es gribu 40 gadu vecumā, varbūt es gribu 20 gadu vecumā. Mīļie draugi, evaņģēlijs ir diezgan vienkāršs. Ir mūžīgā dzīvība, Bībelē ir teikts, ka ir mūžīgā dzīvība. Iekšēji es jūtu, ka ir mūžīgā dzīvība. Kā tu jūti? Tagad tu varbūt nejūti, bet attiecīgās situācijās sāksi varbūt just. Tajā brīdī, kad es nācu pie Dieva, tas bija pirms 25 gadiem, es nevarēju izdarīt pašnāvību tikai tāpēc, ka sapratu: es būšu mūžīgi pazudis. Tas nevarēja būt no tā, ka kāds tikai vienkārši pateica, kāds kaut ko pateica, un man ir tik dziļa pārliecība. Attiecīgās situācijās cilvēks kļūst jūtīgāks. Es sapratu, ka man nebeigsies viss, es vēl tagad atceros savu iekšējo balsi. Es sēdēju ar savu nazīti, ar ko nevarēju neko izdarīt, jo pat uzasinājis nebiju. Kaut kā bija jāizdara tā lieta. Es tur sēdēju tāds apsēsts. Iekšējā balss teica: “Mārci, tev nekas nebeigsies, viss būs tā kā caur pastiprinātāju tikai pēc tam.” Dzīvot nevar, mirt arī nevar – kaut kāda bezjēdzība. Paldies Jēzum, ka Viņš mani atrada. Paldies tiem cilvēkiem, kas man sludināja evaņģēliju, kas par mani lūdza Dievu. Šeit sēž mana mamma, kas lūdza par mani Dievu. Paldies tiem, kas lūdz, kas sludina, kas ir savu dzīves piemēru rādījuši. Es zināju tādus piemērus, kad cilvēki caur Jēzu Kristu ir kļuvuši normāli – kaut kāda informācija man bija. Tas kods, tas iztrūkstošais posms kaut kur dziļi cilvēku sirdīs ir. Bet ikdienā mums nākas ticēt galvenokārt – ticēt mūžīgās dzīvības cerībai. Mums šāda ir.
Kā jau es minēju pirmo reizi, Vecajā Derībā Daniēls min par reālu augšāmcelšanos, par īstenu mūžīgo dzīvību, par patiesi jaunu laikmetu, kas būs. Ja Bībeles rakstus tulkotu precīzi, uz ko arī nevar pilnīgi paļauties, ka ir tikai tā, mums ir sava vispārpieņemta Bībeles mācības versija. Bībeles skolā to mācāmies kā savu mācību, šeit ir savi pieturas punkti. Es uz to visu neskatos kā uz absolūtu patiesību. Būs tūkstoš gadu valstība, un tūkstoš gadus visi dzīvos virs zemes. Ja tu uztver Bībelē teikto akadēmiski, vismaz aptuveni studē, tad sanāk, ka šeit, virs zemes, būs tūkstoš gadu valstība, un tad Jēzus nāks otrreiz. Tur ir visādas brīnumainas lietas, ko grūti saprast, kāpēc tā vajag darīt. Kāpēc jāpaņem augšā, pēc tam jānāk atpakaļ? Pirmā paraušana, kad mani parauj, man ir dzīres debesīs, tad es nāku atpakaļ ar Jēzu šeit, virs zemes. Būs jauna zeme, būs jaunas debesis. Tur var nedaudz sajukt. Esi normāls! Tā mācība ir jāzina, pieturas punkti ir vajadzīgi, tā tas ir. Mēs ticam. Es nezinu, cik tur tie gadi būs – tūkstoš vai cik, es ticu, ka apmēram kaut kā tā būs. Bet vienam gan es ļoti ticu – ka šis laiks virs zemes ir ierobežots, un tad, kad es beidzu šeit dzīvot, tad mani tūkstoš gadi ir sākušies. Un ne tikai tūkstoš, bet mūžība ir sākusies. Es ticu tam, ka tā mūžība sākas šodien. Jo Dievam tūkstoš gadi ir kā viena diena un viena diena kā tūkstoš gadi. Par mūžīgo dzīvību Jēzus teica: “Es aizeju jums sagatavot mājokļus.” Norādīja, ka mums ir jābūt nomodā. Jūs jau nezināt, kurā dienā Viņš nāks. Ir tie, kas gaida, kad Jēzus nāks otrreiz, es domāju, ka tie nav īpaši gudri cilvēki. Viņiem ir jāpadomā, ka Viņš var atnākt tādā veidā, ka viņš šodien nomirst, piemēram. Un Viņš viņam būs atnācis, un vairs neko tur nesagaidīs, nekāda paraušana vairs nebūs. Viņš ir vai nu ar Kristu jau augšāmcēlies, vai pazudis mūžīgā pazušanā. Šeit ir divi varianti, un es saku to, kas ir Dieva vārdā. Cilvēkam ir nolikts vienreiz dzīvot un vienreiz mirt, un pēc tam ir tiesa, tā ir rakstīts. Kāda tiesa pēc tam? Tev tiesa ir šodien.
Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. (Jāņa evaņģēlijs 5:24)
Kas tic Tēvam caur Jēzu Kristu, tas tiesā nenāk. Tas nozīmē, ka tava tiesa jau ir notikusi, ticīgie tiesā nenāk. Kad viņi nomirst, neviens neko netiesā. Jau šeit tu savu tiesu esi saņēmis – Dieva vārds tevi tiesā. Ja tu esi dzīvojis Viņā, tu turpini dzīvot Viņā. Ja tu neesi dzīvojis Viņā, tad tu turpini dzīvot jeb mirt bez Viņa. Vai tagad skaidrības ir vairāk? Mēs visu laiku domājām, ka ir mūžīgā dzīvība, bet laikam kaut kas nav īsti ar to mūžīgo dzīvību. Nē, patiesībā viss ir ļoti normāli.
Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:14-16)
Jēdziens “dzīvība” ir normāls šeit, virs zemes, bet mūžīgā dzīvība jau ir kaut kas vairāk. Ir labi būt dzīvam virs zemes. Ja tu esi Kristū šeit, virs zemes, dzīvs, tad tu arī mūžībā esi dzīvs. Tas ir super! Ir labi tam ticēt un ir labi to pat izjust galu galā.
Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa. (Jāņa evaņģēlijs 3:36)
Citiem vārdiem, tā ir prieka vēsts. Un prieka vēsts nav tikai tajā, ka Jēzus nomira un tu esi brīvs no grēka. Jēzus atnāca arī ar mērķi dot tev mūžīgās dzīvības cerību. Tā jau ir tā prieka vēsts: atsvabināšana cietumniekiem, akliem gaisma un satriektos palaist vaļā. Viņš atgriež tajā stāvoklī, kurā bija Ādams un Ieva – pirmie cilvēki. Realitātē mēs neesam tādā stāvoklī miesā. Jo Bībelē apustuļa Pāvila vārdos atklāts, ka miesa un asinis nevar iemantot mūžīgo dzīvību, bet tavs iekšējais cilvēks, gars, dvēsele iemanto mūžīgo dzīvību. Vecajā Derībā ticēja, ka šī apsolītā Kānaāna zeme ir pašiem un pēctečiem, tur apglabāja visus, cilvēki baidījās, ka netiks apglabāti kopā ar savējiem un netiks iekšā. Aizbrauc kaut kur uz vecām baznīcām. Tur, kur es bieži pastaigājos, ir Krimuldas baznīca. Jo tuvāk altārim, jo labāk. Tu samaksā to konkrēto taksi, un jo tuvāk altārim, jo tuvāk Dievam tā kā. Cik svarīgi bija apglabāt, kad celsies augšā, lai ar visu miesu celtos augšā. Es nezinu, kā tur būs ar miesām, bet tavs gars un dvēsele – tie turpina dzīvot. To varam mācīties Bībelē un ne tikai Bībelē. Es domāju, ka daudzi cilvēki to intuitīvi izjūt, ka nav tikai miesa. Un Pāvils to skaidri pasaka, ka miesa un asinis nevar iemantot mūžīgo dzīvību, bet gan mūsu garīgais cilvēks. Ir teorijas, kuras varam apskatīt, ka būs mirušo augšāmcelšanās, ka kapi atdarīsies, un tad mēs domājam, kā tad tas būs. Pilnmēness gaismā parādās visādi zombiji: “Krr… Krakš… Brakš!” Laikam jau nebūs tā. Es domāju par to, kā tad Jēzus augšāmcēlās. Viņš piecēla Lācaru no mirušiem. Un kāpēc? Es domāju, ka tas nebija tamdēļ, ka Lācaram vēl jāpadzīvo. Tas nebija tas svarīgākais – Lācaram vēl padzīvot. Svarīgākais bija nodemonstrēt, ka Dievam ir vara arī pār nāvi. Kristus ir dzīvības Kungs, Viņam ir vara arī pār nāvi. Un mums Viņš ir nodevis šo varu, mums ir vara pār nāvi. Kur, elle, tavs dzelonis? Kur, nāve, tava vara? Mums ir šī vara. Tieši šādā veidā, ka mums ir šī mūžīgā dzīvība, šī cerība Kristum. Jēzus atnākšanas mērķis ir dot mums mūžīgās dzīvības cerību. Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa.
Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa. (Jāņa evaņģēlijs 3:36)
Un tagad būs ļoti interesanta doma par pirmajiem cilvēkiem – Ādamu un Ievu. Ādamam un Ievai Dievs deva norādījumus: “No visiem dārza augļiem un kokiem tu vari baudīt, tikai no ļauna un laba atzīšanas koka – nē. Ja tu to aiztiksi, tu mirdams mirsi.”
Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus grāmata 2:16-17)
Tas nozīmē, ka pirmajiem cilvēkiem bija mūžīgā dzīvība. Iedomājies? Un es nepabeidzu runāt par Jēzu Kristu. Kad Viņš augšāmcēlās, Viņš bija tāds dīvains, atceraties? Tad Viņš tur staigāja, un mācekļi gāja uz Emavu. Kaut kāds ceļinieks kopā ar viņiem sāka iet un stāstīt evaņģēliju. Un viņi nepazina Jēzu. Kāpēc viņi nepazina augšāmcelto Kristu? Viņš bija dīvains. Tad Viņš sēdēja pie ugunskura un cepa zivis, un visi skatījās uz Jēzu. Pēteris teica: “Man liekas, ka tas ir Skolotājs?” Tad viņi pazina Jēzu, viņi mēģināja pieskarties Jēzum. Tad Marija satika Viņu pie kapa, kad Viņš bija augšāmcēlies. Marija Viņu nepazina.
Jēzus viņai saka: “Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: “Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!” (Jāņa evaņģēlijs 20:15)
Marija jautāja Jēzum: “Tu esi dārznieks? Pasaki, kur tu noliki manu Kungu?” Jēzus viņai teica: “Marija!” un Marija viņu atpazina: “Tas ir Mācītājs!”
Bet Jēzus viņai saka: “Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva [..].” (Jāņa evaņģēlijs 20:15)
Kāpēc Marija Viņu nedrīkst aizskart? Viņš bija tāds dīvains, kaut kas nebija riktīgi ar to visu, vai ne? Tā augšāmcelšanās nav tā burtiski jāuztver, ka viss notiks tieši šādā formā. Mēs to visu nezinām. Mums nevajag par to ļoti domāt, kā tas viss būs, bet svarīgi ir tas, ka mums ir šī cerība. Varam par to nedaudz padomāt, kādā veidā tas būs, bet pārāk ar to neaizrauties, jo tas ne pie kā gudra nenovedīs. To neviens nevar zināt. Kad Ādams un Ieva sagrēkoja, tad viņi paši izdomāji, kas ir labs un kas ir ļauns. Cik personāži kopā darbojās paradīzes dārzā? Ādams, Ieva, čūska un Dievs. Viņi sagrēkoja un tika izdzīti no paradīzes dārza. Viņi tika nolādēti, un dzīves ilgums tika samazināts. Pirmie cilvēki vēl dzīvoja pa tūkstoš gadiem un tad arvien mazāk un mazāk. Šobrīd tas simtiņš ir tāds maksimums. Tagad dzīvo kādus septiņdesmit vai astoņdesmit gadus, un simts gadus tikai kāds retais. Tagad bija vai būs simtgadnieku salidojums, jo arī Latvijā ir tādi cilvēki. Un tie vecie cilvēki pat vēl ir ar skaidru prātu. Es esmu redzējis un vienu reizi arī personīgi runājis ar tādu cilvēku. Viņa sēdēja ratiņos un visu kaut ko stāstīja man. Es gan neatceros, vai bija simts vai deviņdesmit deviņi gadi, bet kaut kas tāds tur bija. Viņa bija normāla un ar skaidru prātu, bet ne visiem tāds ir. Es domāju, ka radošajiem cilvēkiem, kas plāno un domā, tas prāts arī paliek tāds skaidrs. Kas tās smadzenes trenē, tiem arī paliek skaidrs prāts. Nu lūk, viņi sagrēko un tiek izdzīti ārā no paradīzes dārza. Un zini, kāds Dievam ir arguments? Dievs saka tā: “Redzi? Cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams labu un ļaunu, ka šis cilvēks neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, neēd un nedzīvo mūžīgi.” Nu tur var diskutēt, kas tie “mums” ir domāti, vai trīsvienība, vai kas cits. Varbūt tas attiecas arī uz čūsku. Čūska jau arī bija tāds īpašs radījums.
1. Ticība.
Un Dievs Tas Kungs sacīja: “Redzi, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams labu un ļaunu! Bet ka tas tagad neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nedzīvo mūžīgi!” (1. Mozus grāmata 3:22)
Iedomājies? Lai šis cilvēks nedzīvo mūžīgi, lūk, kāpēc viņš tika izdzīts ārā. Viņš nedrīkstēja dzīvot mūžīgi. Citiem vārdiem, ja mēs tā burtiski neskatāmies, nevar dzīvot mūžīgi cilvēks, kurš pats izdomā to, kas ir labs un ļauns. Tas ir Bībeles pats ievads, pats sākums. Un tagad iedomājies, kā tas viss notika. Nu pēc tam Ādams klausījās Ievā un Ieva klausījās, ko runā čūska. Un viņi klausījās arī tajā, ko saka Dievs. Dievs teica, ka nevajag izdomāt pašam, bet čūska teica, ka vajag izdomāt pašam, kas labs un kas ļauns. Čūska teica, ka viss būs labi un viņi nemirs, un ka viņi būs tā kā Dievs. Viņa teica, ka cilvēki paši zinās un paši visu kontrolēs, bet viņi tāpat jau visu kontrolēja, un tas viss bija meli. Un tagad padomā, kas notika tajā brīdī. Bija divas informācijas: viena, kas ved uz pazušanu, otra uz dzīvību – sātans un Dievs. Un viņi analizē, kuram ir taisnība, vai ne? Dievam vai čūskai taisnība? Ko viņi izdomāja? Ka čūskai ir taisnība. Kur bija problēma? Nebija jāanalizē, bija jātic Dievam! Jautājumos par mūžīgo dzīvību, par to, kas ir labs un kas ir ļauns, ir jātic Viņam. Tāpēc pirmais nosacījums mūžīgajai dzīvībai ir – ticība.
Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. (Jāņa evaņģēlijs 5:24)
Kas dzird Manus Vārdus un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība. Un te ir tādi labi vārdi divdesmit sestajā pantā:
Jo, itin kā Tēvam ir dzīvība pašam Sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai Tam būtu dzīvība pašam Sevī. (Jāņa evaņģēlijs 5:26)
Mums Kristū ir dzīvība pašiem sevī. Bet līdz tam brīdim, kamēr tu pats nesāc izdomāt savas teorijas, kas neatbilst tam, kā Dievs šo pasauli ir iekārtojis, ka mēs nenoraidām Viņu pašu. Tā kā mums ticīgajiem ir dzīvība pašiem sevī. Mēs vienkārši ticam mūžīgajai dzīvībai, mēs ticam Kristum, mēs ticam Viņa baušļiem. Mēs ticam, ka tas ir tas būtiskākais, kas mums ir nepieciešams, runājot par ticību.
Es esmu radījis biznesa vidi un personības attīstības vidi, un tur tiek mācīti principi. Tur ir psiholoģija un dažādas labas lietas, bet tā nav ticība, bet mācība. Tur es skaidroju to mehānismu, kāpēc tur ir tā vai šitā, bet realitātē, tev nav jāzina kāpēc, bet tu vienkārši vari ticēt. Labāk, protams, ka tu zini, bet Ādamam un Ievai nebija labāk, kā beigās izrādījās. Mēs nekad visu pilnībā nezināsim. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu un viss. Vienkārši tici, ka tā ir, arī tad, kad tu to negribi darīt. Vienkārši tici, jo tā tev būs labāk, es domāju, jo ir lietas, ko Dievs zina labāk. Nevis ir lietas, bet Viņš noteikti zina labāk.
2. Cenas maksāšana. Nākamais, kas ir nepieciešams, ir cenas maksāšana. Jēzus saka:
Tāpēc neraizējieties arī jūs par to, ko ēdīsit un ko dzersit, un neuztraucieties [..]. Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas. (Lūkas evaņģēlijs 12:29; 31)
Tas nenozīmē, ka tev nav jādzenas pēc dažādām miesas vajadzībām, lai sevi un ģimeni apgādātu, bet vairāk pēc Dieva valstības un tad pārējās lietas tiek piemestas. Ir jātic un jāmaksā cena par mūžīgo dzīvību.
Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to prom; jo tas tev labāk, ka tu tizls vai kropls ieej dzīvībā, nekā kad tev ir divi rokas vai divi kājas un tevi iemet mūžīgā ugunī. (Mateja evaņģēlijs 18:8)
3. Darbi.
Vai Romiešiem vēstule ir par žēlastību un ticību? Tā ir žēlastības vēstule vai nav? Faktiski, uz šīs vēstules pamata Luters visu uzcēla. Viņš Jēkaba vēstuli gribēja ārā izmest un šo gribēja atstāt, bet Luters arī ne pārāk labi laikam skatījās, jo Romiešiem vēstulē ir teikts:
Jo Viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem. Tiem, kas neatlaidīgi dara labu un meklē godu un atzinību Dieva priekšā un to, kas neiznīkst, Viņš dos mūžīgu dzīvību. (Romiešiem vēstule 2:6-7)
Iedomājies? Tā ir Romiešiem vēstule. Pēc darbiem tiks dota mūžīgā dzīvība. Tas nav viss, protams, jo es tikko runāju arī par ticību. Bet mēs tūlīt nonāksim līdz tam punktam.
4. Svēttapšana.
Nākamais punkts ir svēttapšana, kas ir process mūža garumā, kad mēs strādājam pie tā, lai mēs līdzinātos Dievam. Kristiešiem patīk teikt: “Dievs mani maina.” Nekāds Dievs tevi nemaina, tu pats sevi maini. Jā, tur ir Dieva darbībā, bet realitātē tas ir tavs darbs ar sevi. Tu lasi Bībeli, tu centies rīkoties tā, kā Viņš grib, lūdz, lai mainītos tu pats. Jā, kopumā tas mehānisms saucas: “Dievs mani maina.” Bet tas nav tā, ka es sēžu un gaidu, kad Dievs mani mainīs. Tā tas nenotiek. Var būt kaut kādas īpašās situācijas un grūdieni, un tie var būt gan pozitīvi, gan negatīvi, patiesībā. Tas var būt kāds piedzīvojums, un tad tu kaut ko mainies paātrinātā veidā, bet kopumā tu pats pie tā strādā. Tu izzini Dievu un izzini cilvēkus un pasauli, mainies un strādā pie tā. Tāpēc teikt, ka Dievs tevi maina, tas ir tā interesanti. Jā, visa slava un gods Dievam par to, bet par svēttapšanu teikts Romiešiem vēstulē.
Bet tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svēttapšana un tās gals – mūžīga dzīvība. (Romiešiem vēstule 6:22)
Ieguvums ir svēttapšana, tas, kas var mainīties patstāvīgi un cīnīties par to, lai mainītos, un svēttapšanai gals ir mūžīgā dzīvība. Un šeit ir atbilde, ko es tikko solīju – pēc darbiem. Bet kā tad tā? Es jau ne vienmēr varu izdarīt. Dievs skatās, vai tu topi svēts, jo Dievs saka:
Topiet svēti, tāpēc ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts! (3. Mozus grāmata 19:2)
Tas nozīmē: “Mainiet sevi, ļaujiet Man mainīt.” Tas nozīmē, ka tu pats pie tā strādā, lai tu mainītos. Tāpēc es vēlreiz atkārtoju, ka draudzes vai semināru un tamlīdzīgu pasākumu apmeklēšana vai neapmeklēšana, nav apspriežama. Ja tu gribi to cenu maksāt, tad tas viss ir jāizmanto, ko draudze tev dod. Es pajautāju mākslīgajam intelektam, kas ir labāk, liela vai maza draudze. Mazai draudzei bija tikai viena priekšrocība, tajā ir personīgāka attieksme, bet tas nav par mums, jo mums ir lūgšanu grupas. Mēs esam ideāla draudze, jo mums ir arī katram personīga attieksme. Lielām draudzēm pie plusiem bija iespaidīgas un lielas programmas un liela ietekme. Tas ir tikai lielajām draudzēm iespējams, jo mazām tas nav iespējams. Mazajām draudzēm pie mīnusiem bija minēts, ka tur nekad neatskaitās un tur nav nekādas kontroles. Bet ir arī plusi, kā personīga attieksme. To es vienkārši pajautāju mākslīgajam intelektam. Jebkurā gadījumā mēs esam daļa no Kristus draudzes kopumā un daļa no visām konfesijām, jo visām Kristus draudzēm pamats jau ir viens, tikai kaut kādas nianses atšķiras. Svēttapšana kopumā būs visur. Var būt kādas nejēdzības, ka kaut kādas lielas draudzes var kaut kādā valsts ietekmē novirzīties, bet tas ir cits stāsts.
Ja es topu svēts, tad Dievs skatās tā, ka to, ko es nespēju šodien, tā ir tā žēlastība. To Viņš pieliek klāt, jo Kristus upuris darbojas pie tevis. Ja tu vienkārši peldi pa straumi, tad tā vairs nav svēttapšana, un tās gals laikam nebūs – mūžīgā dzīvība.
Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā. (Romiešiem vēstule 6:23)
Šīs ir rakstuvietas, ko katram evaņģēlistam ir jāzina.
Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu [..]. (1. Jāņa vēstule 1:1)
Jānis to pasniedz, ka Kristus ir vārds. Dievs nav dalāms no Sava vārda. Faktiski, tas nozīmē, ka Kristus mūsos ir Viņa vārds mūsos.
To es jums rakstu, lai jūs zinātu, ka jums ir mūžīga dzīvība, kas ticat Dieva Dēla Vārdam. (1. Jāņa vēstule 5:13)
Pati būtība ir, lai šis Dieva vārds nebūtu tikai teorija. Lai šis Dieva vārds mājo vissvētākajā vietā – tavā sirdī. Lūk, kāpēc ir pastāvīgi jāklausās sprediķi, kāpēc ir pastāvīgi jālasa pašam personīgi Bībele, kāpēc ir jāizmanto dažādas iespējas, ka tu vari mācīties, lai Dieva vārds ir sirdī. Un kāpēc ir obligāti jāpraktizē – jāraksta, citiem jāmāca, jādod un jāsludina? Pirmkārt lai šis vārds tevī pašā iedzīvotos. Tev ir nepārtraukti sevi jābaro ar Dieva vārdu.
Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls, jo Dievs Tēvs Viņu ir apzīmogojis. (Jāņa evaņģēlijs 6:27)
Jānis visvairāk runā par mūžīgo dzīvību un Dieva vārdu. Mūžīgā dzīvība un Dieva vārds ir ļoti saistīts. Kas ir Jēzus saistībā ar Dieva vārda ēšanu? Ko Viņš saka par Sevi?
Jēzus sacīja viņiem: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jāņa evaņģēlijs 6:35)
Tur daļa mācekļu sabuntojās un aizgāja prom, kad Viņš sāka runāt par to, kas Viņa miesu neēd un Viņa asinis nedzer, tam nav mūžīgās dzīvības. Viņš to domāja par vārdu. Mācekļi teica, ka tie vārdi ir smagi un kas tajos var klausīties, ka jāiet prom.
Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai [..]. (Jāņa evaņģēlijs 6:27)
Iedomājies? Dieva vārds ir barība mūžīgai dzīvībai. Tas ir svēttapšanas instruments, barība, lai šis vārds iedzīvojas tevī, ka tu dzīvo pēc Dieva vārda. Nav citas iespējas. Ja mēs paņemam Dievu nost, tad tā ir neirolingvistiskā programmēšana un tamlīdzīgi. Tas viss darbojas, jo viņi pat hipnotizē. Ieliek tevī iekšā visdažādākās idejas, tā kā tas nav nekas nenormāls patiesībā. Tikai tas, ka viņi to dara bez Dieva, tas laikam būs nekorekti un mūžīgās dzīvības jautājums pēc tam paliek uz liela jautājuma, ja mēs bez Viņa Paša visu gribam. Viņš saka: “Es Esmu dzīvības maize.”
Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā. (Jāņa evaņģēlijs 6:40)
Jēzus runā par kaut kādu pastaro dienu, kad visi tiks sapulcēti un kapi nāks vaļā. Kopumā traki tas viss ir, vai ne? Jēzus teica: “Kas ir, jūs arī iesiet prom no Manis?” Daži mācekļi teica, ka Jēzus ir galīgi ķīselī sagājis. Un Jēzus saka: “Pēteri! Jūs arī iesiet prom?” Un Pēteris saka: “Kungs, kur tad lai mēs ejam, Tev jau ir mūžīgās dzīvības vārdi!” Šie dzīvības vārdi nav šķirami no paša Kristus. Mums ir nepārtraukti sevi jābaro ar Dieva vārdu, lai tas pasaules vārds un miesas tieksmes neņem virsroku. Ir jāinvestē sevī.
Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību. (Galatiešiem vēstule 6:8)
Ko cilvēks sēj, to viņš pļaus. No kā tu barojies, to tu sevī sēj. Dieva vārds ir labs.
Cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam. (Ebrejiem vēstule 9:14)
Sirdsapziņa ir tā, kas vada tevi no iekšpuses. Tad tu no ārienes arī kļūsti līdzīgs Viņam. Kad Mozus nokāpa no kalna, viņam sejas āda spīdēja. Visi priesteri un tauta sanāca pielūgt Dievu, kad Salamans templi bija pabeidzis, tad Dieva godība piepildīja šo templi, ka priesteri pat nevarēja nostāvēt. Dieva godība caur vārdu, un tas šķīsta mūsu sirdsapziņu. Kad Stefanu nomētāja ar akmeņiem, tie pretinieki nevarēja izturēt. Viņš teica: “Es redzu Jēzu pie Dieva labās rokas,” viņi ausis aizspieda un negribēja dzirdēt to visu, un viņi redzēja viņa vaigu kā eņģeļa vaigu. Cik cilvēks pilns ar Dieva godību un ar Dieva vārdu. Cilvēki no malas skatījās un redzēja kā eņģeļa vaigu viņam.
5. Dieva vārds un lūgšana.
Bet jūs, mīļotie, stiprinādamies savā visusvētākajā ticībā, lūdziet Dievu Svētajā Garā. Un pasargait sevi Dieva mīlestībā, gaidīdami mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. (Jūdas vēstule 1:20-21)
Lūgšana ir svarīga mūžīgai dzīvībai.
6. Draudze.
Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus; kas nemīl, paliek nāvē. (1. Jāņa vēstule 3:14)
Kā mēs zinām? Jo mēs mīlam savu draudzi. Mēs mīlam savus brāļus, no tā mēs zinām, ka mums ir mūžīgā dzīvība. Ir tāds citāts: “Ir labi, ka par tevi rūpējas, bet vēl labāk, kad tev ir par ko rūpēties.” Cik labi, ka ir brāļi, ko mīlēt!
7. Kalpošana.
Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā, bet tāpēc es esmu atradis apžēlošanu, lai īpaši manī Kristus Jēzus parādītu visu savu lēnprātību par priekšzīmi tiem, kas turpmāk, paļaudamies uz Viņu, iegūs mūžīgu dzīvību. (1. Timotejam vēstule 1:15-16)
Pāvils saka tā, ka viņš ir izglābts, viņš ir saņēmis mūžīgo dzīvību, lai būtu piemērs tiem, kas caur viņu mantos mūžīgo dzīvību. Es esmu piemērs, un tu esi piemērs tiem, kas caur tevi mantos mūžīgo dzīvību. Galvenais ir mūžīgi dzīvot. Un jo vairāk to sludini, jo dzīvāks tas kļūst tev.
Bet sapratīgie mirdzēs kā debesjuma spožums, un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam. (Daniēla grāmata 12:3)
Tie, kas daudzus veduši pie taisnības un veduši mūžīgā dzīvībā, kas veduši pie Kristus, kas daudz ieguldījušies, kādas katram ir dotas savas iespējas, un viņi mirdzēs mūžīgi mūžam. Jebkāda veida kalpošana, kas veicina draudzei būt kā piemēram, lai daudzi iemantotu mūžīgo dzīvību. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Mūžīgā dzīvība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
