Savā dzīvē Indra nebija iemācījusies pati nopelnīt naudu un arī tērēja to bez īpašas apdomas.
Lai arī cik naudas būtu, nekad tās nebija pietiekoši.
Indra par sevi saka: „Es ieguvu izglītību specialitātē „Viesu uzņemšanas organizators”, tomēr tajā netiku strādājusi. Pārsvarā dzīvoju uz savu bagāto puišu rēķina. Patstāvīgi strādāt nevēlējos, jo naudas summa, ko iztērējām vienā vakarā, bija līdzvērtīga manai mēneša algai. Man šķita, ka par tik mazu algu, ko varēju nopelnīt savā profesijā, strādāt vispār nav vērts.
Kad iepazinu Dievu, mainījās mani dzīves uzskati un vērtības, un es nolēmu sākt dzīvot patstāvīgi. Sapratu, ka man jāsāk pašai par sevi gādāt. Izrādījās, ka strādāt un pelnīt nemaz nav tik vienkārši, kā biju domājusi. Nepilnu 2 gadu laikā paspēju izmēģināt 18 dažādus darbus dažādos uzņēmumos – par sekretāri, pavāri, viesmīli, grāmatvedes palīgu, auklīti, administratori, pārdevēju, veikala vadītāju, speciālisti personāldaļā, sabiedrisko attiecību speciālisti, floristu un vēl daudzus citus. Tomēr nevienā no darbiem ilgstoši nenoturējos, un laika gaitā sāku uzskatīt sevi par pilnīgu neveiksminieci.
Kāda mana paziņa reiz uzaicināja mani uz draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumu. Jau no pirmās reizes man tur iepatikās, un es nolēmu, ka šeit būs manas garīgās mājas. Ar laiku ievēroju, ka šajā draudzē nav pieņemts izlaist dievkalpojumus. Sapratu, ka tad, ja izvēlēšos Dievu likt pirmajā vietā un nākšu uz katru dievkalpojumu, Viņš mani svētīs. Nolēmu stingri turēties pie sava lēmuma un apmeklēt draudzi katru sestdienu, līdz ar to daudzi maiņu darba piedāvājumi atkrita. Dažas firmas man atteica jau intervijas laikā, dažas paņēma darbā, bet, kad redzēja, ka no sava principa neatteikšos, pēc pāris dienām atlaida.
Apmēram trīs mēneši pagāja bez būtiskām izmaiņām. Iztiku pelnīju ar gadījuma darbiem un knapi vilku dzīvību. Tajā laikā dzīvoju pie mammas, bet, neskatoties uz savu trūcīgo finanšu situāciju, biju arī pieņēmusi lēmumu, ka sākšu īrēt pati savu mājokli.
Brīnumainā kārtā, pat bez lielas meklēšanas, man pavērās iespēja īrēt vienistabas dzīvokli vienā no labākajiem rajoniem Rīgā. Dzīvoklis bija jauks, tieši manā gaumē, turklāt tikko pēc kapitālā remonta. Vienīgā problēma bija nauda. Sarunāju ar īpašnieku, ka par dzīvokli maksāšu 100 Ls mēnesī, lai gan sākotnējā cena bija noteikta krietni augstāka. Apsolīju, ka tad, kad pelnīšu vairāk, sākšu maksāt lielāku īres maksu. Dzīvesvietas jautājums nu bija atrisinājies. Dažu dienu laikā priecīga pārcēlos no mammas uz savu jauno mājvietu un tad sāku domāt, kur lai ņemu naudu īres maksai. Ar to, ko tajā laikā pelnīju, varēju sev nopirkt tikai pārtiku.
Protams, par šo situāciju lūdzu Dievu un izstāstīju to arī savam mācītājam. Viņš apsolīja man iedot īres naudu pirmajam mēnesim ar norunu, ka nākamo es nopelnīšu pati. Biju par to ļoti pateicīga, lai gan man nebija ne jausmas, kā regulāri nopelnīt tik daudz, lai varu maksāt par dzīvokli un pati sevi uzturēt.
Pirmo mēnesi to tik vien darīju, kā sūtīju CV uz dažādiem uzņēmumiem, bet nekādas atbildes nebija. Lai samaksātu pati otro mēnesi par dzīvokļa īri, man pietrūka daži lati. Es nolēmu pārdot savu snovborda dēli un arī kādus labākus apģērbus, kuri bija saglabājušies skapī no senākiem laikiem, kad pašai par sevi nebija jārūpējas. Arī trešajā mēnesī man gāja ļoti smagi, bet ceturtajā beidzot dabūju pastnieces darbu.
Biju ļoti priecīga par jauno darbu, patiesībā biju gatava strādāt jebko, lai tikai varētu samaksāt par dzīvokli. Pastnieka alga nebija liela, un pārtikai nevarēju neko daudz atļauties – Rollton zupas un baltmaize bija manas ēdienkartes pamatēdieni diezgan ilgu laiku. Bet neskatoties uz to, strādāju cītīgi un gandarījuma sajūta, ka beidzot varu pati sevi uzturēt, aizēnoja visas šī darba negatīvās puses.
Tā gada ziema gadījās ļoti auksta un, nēsājot pastu, apaukstējos un saslimu ar nieru bļodiņu iekaisumu. Palikt mājās un iet pie ārsta pēc slimības lapas neuzdrošinājos, jo baidījos pazaudēt darbu. Turpināju strādāt ar visu slimību – katru nakti plkst.1.00 cēlos un pa vairākām reizēm nesu no savas mājas ārdurvīm uz trešo stāvu avīzes, dzīvoklī sašķiroju un atkal nesu lejā. Pēc tam apmēram 6 stundas avīzes iznēsāju pa birojiem un privātmājām. Aukstums bieži vien pārsniedza mīnus 20 grādus. Kad citi cēlās, lai ietu uz darbu, es devos mājās gulēt. Sestdienās negulējusi uzreiz pēc darba gāju uz dievkalpojumu. Lai gan bija ļoti smagi, es sapratu, ja patiesi vēlos izmaiņas savā dzīvē, tad būt dievkalpojumā man ir absolūta nepieciešamība.
Neskatoties uz visiem šiem nelabvēlīgajiem un reizēm bezcerīgajiem apstākļiem, es biju spītīgi apņēmusies izkļūt ārā no savas nabadzības. Es sev sacīju: „Nē, šoreiz es nepadošos” un vēl es sacīju, ka „es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru” (Filip. 4:13), un uzrakstīju uz lielas lapas „velns, tu esi zaudējis”. Es skatījos uz šo lapu katru rītu un teicu: „Velns, tu esi zaudējis”.
Daudzas reizes es sirdī uzdevu jautājumu Dievam: „Es eju uz dievkalpojumiem, vadu mājas grupiņu, es Tev kalpoju, katru dienu lasu Bībeli un pavadu laiku lūgšanā, dodu 10. tiesu, kādēļ man tik daudz jācīnās un viss padodas tik grūti?” Bet tagad, atskatoties uz šo laiku, zinu, ka izejot cauri grūtībām ar uzvaru, esmu daudz vairāk ieguvusi nekā zaudējusi. Dažas lietas esmu arī pazaudējusi – savu lepnumu un augstprātību, un par to ļoti pateicos Dievam.
Pienāca brīdis, kad Dievs mani uzrunāja dot 10. tiesu ticībā, tas nozīmē, nevis no nopelnītās naudas, bet jau pirms tam. Tā es katru nedēļu sāku atlikt papildus 5 Ls desmitajai tiesai, jo vēlējos nopelnīt katru nedēļu klāt savam pastnieka darbam vēl 50 Ls. Pirms kāda laika biju pabeigusi manikīra kursus, un es nolēmu sākt pielietot savas iegūtās zināšanas dzīvē. Mamma man iesākumam uzdāvināja 200 Ls, tā bija pietiekoša summa, lai nopirktu 3 gēla nagu lakas un vienu vecu lampu, kura, kā vēlāk izrādījās, ne visai labi darbojās. Es ieliku internetā sludinājumu par manikīra pakalpojumiem, un jau otrajā nedēļā uzradās pirmie klienti.
Sākums nebija īpaši viegls. Manis uzkrāsotās lakas ne visai labi turējās un tam bija divi iemesli – man nebija pieredzes un nebija labas lampas. Brīžiem domāju – pietiek, negribu nekādus nagus krāsot, man nekas nesanāk. Cīnījos ar savām vecajām neveiksminieces sajūtām, domās velns runāja: „Tev nekas nesanāks, tu esi neveiksminiece, tev nekas neizdosies”. Tomēr spītība un neatlaidība uzvarēt ņēma virsroku. Turklāt es biju sākusi pelnīt tieši 50 Ls nedēļā papildus pastnieka darbam, kā biju ticējusi un devusi desmito tiesu. Uz pavasara pusi ienākumi no manikīra jau bija pietiekoši, lai varētu doties prom no pastnieka darba. Klienti radās arvien vairāk un, ja sākumā es izmantoju sludinājumus jaunu klientu piesaistīšanai, tad pēc neilga laika to vairs nevajadzēja darīt. Klientu loks kļuva pastāvīgs, un esošie paši piesaistīja jaunus cilvēkus.
Pēc kāda laika palielināju savu 10. tiesas došanu ticībā no pieciem uz desmit latiem nedēļā, drīz pēc tam uz 20 Ls, un šodien es dodu 30 Ls katru nedēļu desmitajā tiesā. Šajā gadā es plānoju šo summu divkāršot vai pat trīskāršot.
Gada laikā ir uzlabojies mans darba aprīkojums, vecās lampas vietā es strādāju ar divām pilnīgi jaunām, pēdējā modeļa LED lampām, un klienti var izvēlēties 70 dažādus gēla laku krāsu veidus. Šodien es ne tikai strādāju pati, bet esmu nodibinājusi savu uzņēmumu, kurā man palīdz divi darbinieki. Mēs apkalpojam vidēji 20 cilvēkus dienā, un šodien es nopelnu vienā dienā tik, cik agrāk visas nedēļas laikā.
Protams, arī šodien nekas nenotiek bez grūtībām, nepārtraukti ir jāmācās un jāpilnveidojas, arī jālabo rakstura īpašības. Tomēr, paskatoties atpakaļ, redzu, ka manā dzīvē bija pilnīgs tuksnesis, bet Dievs to ir pārvērtis par zaļojošu oāzi. Viņš ir pārveidojis mani no pilnīgas neveiksminieces un neprašas, kurai viss krita no rokām ārā, par veiksmīgu un laimīgu cilvēku. Es daru to, kas man patīk, eju uz darbu ar patiesu prieku. Man ir daudz jaunu ideju, kā attīstīt savu biznesu, un es zinu, ka šis ir tikai iesākums daudz lielākām lietām.
Tas, ko esmu sasniegusi, ir varējis notikt tikai, pateicoties šai draudzei un manam mācītājam. Viņš ir cilvēks, kurš par mani vienmēr ir ticējis un virzījis mani uz mērķiem. Esmu ļoti pateicīga saviem mācītājiem Mārcim un Gannai, ka viņi mani uzmundrina, dod vērtīgus padomus, tic par mani un vēl man pašu labāko. Es varu viņiem pilnībā uzticēties un zinu, ka bez viņu palīdzības es nebūtu šodien neko sasniegusi. Protams, pāri visam ir Dieva svētība, un Viņš ir tas, kas vairo manus ienākumus un dod jaunas idejas.
Esmu ļoti laimīga un pateicīga Dievam, ka beidzot savā dzīvē varu darīt to, kas man patīk. Novēlu katram atrast un darīt to, kas patīk un padodas vislabāk, un nekad nepazaudēt neatlaidību, līdz mērķis ir sasniegts!
Liecību pierakstīja Luīze Zveja
