Debesu Tēvs, mēs Tev pateicamies, ka Tava žēlastība joprojām darbojas. 
Mēs Tev pateicamies, Tēvs, ka Tavi apsolījumi joprojām darbojas. Tu esi dzīvs. Tu esi Tas Pats vakar, šodien un mūžīgi. Es lūdzu, Svētais Gars, ka caur Tavu vārdu, ko šodien runāju, Tu izmaini cilvēku dzīves. Es ticu, Kungs, ka šodien tas notiks, es ticu, ka šodien šie dzīvības vārdi, ko es sludināšu, aizskars katru vienu, kurš klausās un skatās šo svētrunu. Es ticu, ka Tavs vārds darīs dzīvu visu to, kas miris, visus tos, kas ir paguruši, visus tos, kas nolaiduši rokas, Kungs. Es lūdzu, lai Tu pacel, dziedini, iepriecini un cel Jēzus Kristus Vārdā. Āmen!
“Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi.” (Ebrejiem 13:8 )
Jēzus nav mainījies, Viņa apsolījumi joprojām ir spēkā. Šobrīd ir tāds interesants laiks, kad mēs esam spiesti dzīvot šādi. Par to, vai tas ir pamatoti vai nepamatoti, zinātnieki strīdās, un savu viedokli es arī esmu izteicis. Šis ir tāds laiks, kad šķiet, ka Dieva apsolījumi vairs nedarbojas, un ne tikai Dieva apsolījumi, bet arī Dieva griba un Viņa pavēles. Kā piemēru varu minēt šādu Rakstu vietu.
“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)
Šajā rakstvietā es neredzu, ka tā attiektos tikai uz kādām normālām situācijām. Tas ir Dieva vārds arī šodienai. Šis tiešām ir tāds laiks, kad cilvēki pat baidās iziet svaigā gaisā, baidās no saules, cits no cita un pat nodod cits citu. Šobrīd nav tie labākie laiki un apstākļi. Laika apstākļi gan ir labi, taču attiecības un situācijas starp cilvēkiem, valstī un pasaulē nav tās labvēlīgākās ne tikai fiziskajai, bet arī garīgajai veselībai. Es saprotu, ka šāda veida situācija var būt kādu īsu laika posmu. Sākotnēji karantīna tika izsludināta līdz aprīļa vidum, vēlāk tā tika pagarināta par mēnesi, un mēs nezinām, kādus lēmumus pieņems valdība par turpmākajiem ierobežojumiem, kurus paturēt un kurus atcelt. Mēs zinām, ka masu pasākumi tiek atcelti, un mēs tiekam aicināti neko nedarīt un sēdēt mājās. Mēs aplaudējam mediķiem, no kuriem daļa arī sēž mājās, pretēji tam, kā mums stāsta. Es nesaku, ka tiešām visi šobrīd sēž mājās, bet liela daļa cilvēku šobrīd ir bez darba.
Mēs lēnām varam pierast pie sēdēšanas un aizmirst, ka ne tikai Dieva apsolījumi, bet arī Dieva griba joprojām ir spēkā. Joprojām ir spēkā Dieva griba par svētu dzīvi, Dieva griba par draudzes celtniecību un Dieva griba par Dieva svētītu Latviju. Ja mēs aizmirstam par Dieva prātu un par to, ka mums ir jākustās un kaut kas jādara, un mums trūkst izaicinājuma, tad mēs tiešām iesēžamies un lēnām, kolektīvi atdziestam. Daudzos šajā laikā mīlestība, diemžēl, izdzisīs, jo draudzes ir izklīdinātas. Nevajag celt ilūzijas, ka viss ir kārtībā un ka divi mēneši bez draudzes apmeklējuma un reālas aprūpes neatstāj nekādas sekas. Nevajag uzskatīt, ka pēc diviem mēnešiem mēs visi atkal sanāksim kopā, it kā nekas nebūtu bijis. Nē, cilvēki masveidā atkritīs no Dieva. Varbūt kādam šķiet, ka mācītājam atkal ir negatīvs tonis un pravietojums, taču tas nav pravietojums, bet gan loģisks secinājums. Katrs mācītājs, līderis un normāls kristietis, kurš kaut ko saprot par kalpošanu Dievam, zina, kādu cenu jāmaksā, lai kaut vienu dvēseli pievestu Dievam, lai sabiedrībā cilvēki iepazītu Dievu un lai vispār kaut kādā veidā ietekmētu valdības un sabiedrības viedokli attiecīgos jautājumos. Mums kā kristiešiem ir pienākums ietekmēt un piedalīties valstī notiekošajos procesos. Kādu cenu tas maksā! Apgalvojums, ka divi mēneši bez draudzes un aprūpes, vienkārši sēžot mājās bez Dieva nospraustiem mērķiem un bez komandas darba, paliks bez sekām, ir maldināšana. Daudzas draudzes faktiski pārstās eksistēt kā draudzes. Tajās draudzes, kurās bija kāda uguns, šī uguns pārstās degt. Tas ir fakts. Tāpēc es kārtējo reizi gribu jūs modināt ar atgādinājumiem. Mums nav jāskatās uz apstākļiem. Mums ir jāturpina darīt Dieva darbs. Šodien mums ir nepieciešams izaicinājums. Mums ir nepieciešams izaicinājums iet tālāk!
Piemēram, šonedēļ es devos izbraukt ar savu mocīti. Es mācos, krītu, ceļos un atkal mācos. Esmu jau pacenties nodarīt skādi mocītim. Esmu kritis, mocītis ir salūzis un jāremontē. Uz priekšu gan vēl iet, bet ne pilnā mērā. Šonedēļ es nokļuvu dziļā mežā, kalnainā apvidū. Nezinu, kā man tas izdevās, bet kādā brīdī es sapratu, ka esmu iebraucis tādā biezoknī, ka ceļa un taciņas vairs nav. Priekšā bija tikai kalns uz augšu, krūmi un priedes. Skatoties uz atpakaļu, sapratu, ka apgriezties arī vairs nevar. Es apstājos, noņēmu ķiveri, apmēram 5-10 minūtes sēdēju un domāju, kā braukt tālāk. Atzīšos, ka nedaudz bija arī adrenalīns, kas parasti rodas, atrodoties bezizejas situācijā, kad jādomā, ko darīt tālāk. Atpakaļ pagriezties es nevarēju. Rēķināju un secināju, ka, griežoties atpakaļ, būs jākrīt. Ja es brauktu uz priekšu, arī, iespējams, būtu jākrīt. Bet jābrauc vien uz priekšu. Tā nu es braucu uz priekšu, uzbraucu kalnā, tiku uz takas un tad jau arī uz ceļa. Mūsu dzīvē ir situācijas, kad atpakaļceļa nav, tilti ir nodedzināti un vienīgais ceļš ir tikai uz priekšu. Ja tu dosies atpakaļ, tev būs jāmaksā cena. Ja tu dosies uz priekšu, arī tad tu maksāsi cenu, bet vismaz tu dosies uz priekšu. Draugs, domāsim veselīgi, domāsim ar galvu! Apsmadzeņosim notiekošos procesus, apsmadzeņosim, kāda ir mūsu dzīve un kalpošana un vai tiešām mums ir izdevīgi iet atpakaļ, vai tiešām mums ir izdevīgi turpināt sēdēt. Cena būs jāmaksā abos gadījumos. Tāpēc es aicinu doties uz priekšu, jo Jēzus Kristus ir Tas Pats vakar, šodien un mūžīgi. Viņa apsolījumi joprojām darbojas. Viņa apsolījumi joprojām ir spēkā. Viņa pavēles un griba joprojām ir spēkā. Jā, Dievs redz apstākļus, Dievs redz mūsu varēšanu vai nevarēšanu, un tomēr Viņa griba paliek nemainīga. Mums ir nepieciešami jauni izaicinājumi. Ar motociklu mežā dīvainos apstākļos – tas ir jauns izaicinājums. Bet es nedomāju, ka mums tagad ir jānodarbojas ar tamlīdzīgām lietām. Es to minu tikai kā ilustrāciju. Mūsu prioritāte ir Dieva darbs un Dieva griba.
Tu noteikti esi lūdzis Dievu vairāku cilvēku grupā. Lūgšana grupā parasti notiek tad, kad ir vadītājs un tiek noteikts, kuri cilvēki lūgs. Reizēm tie ir vairāki cilvēki, citreiz tikai viens un visi pārējie piebalso. Es domāju, ka katrs, kurš ir lūdzis grupā, ir arī saskāries ar situāciju, kad mācītājs vai vadītājs pasaka, ka šoreiz notiks brīvā lūgšana, kurā var lūgt ikviens, kurš vēlās. Un, kad pienāk laiks lūgt, izrādās, ka neviens negrib lūgt. Varbūt kāds arī grib, un tomēr viņš nelūdz. Kāds pie sevis domā: “Gan jau kāds cits tūlīt sāks lūgt.” Iestājas neveikls klusuma brīdis. “Es jau gribētu lūgt, bet man tā šķiet, ka, lūk, tas cilvēks tikko sakustējās, tāpēc noteikti viņš lūgs. Es negribu nonākt muļķīgā situācijā, kad mani aprauj. Par ko man vispār lūgt? Neviens arī neteica, ka tieši man ir jālūdz. Varbūt ir iemesls šo lūgšanu vienkārši beigt. Zinu, mācītājam nepatiks, ka mēs nelūdzam. Varbūt viņš vienkārši pateiks āmen un viss.” Vai esi saskāries ar tādām situācijām? Tiek dota iespēja ikvienam lūgt, taču beigās nelūdz neviens. Draugs, bet kādam ir jālūdz, neskatoties uz to, ka tev ir doma, ka kāds tevi tūlīt pārtrauks, jo arī gribēs lūgt. Kādam ir jālūdz, neskatoties uz to, ka tev škiet, ka tev tas nav sirdī. Dieva vārds saka: “Lūdziet un nepagurstiet! Jums būs Dievu lūgt un nebūs pagurt!” Kādam tas ir jādara. Kādam ir jālūdz. Tieši tāpat ir ar katru vienu no mums, arī ar tevi, kad pienāk kādas dzīves situācijas un kalpošanas situācijas, kurās KĀDAM konkrētā lieta VIENKĀRŠI IR JĀDARA. Kādam ir jākalpo Dievam, kādam ir jāuzņemās atbildība, kādam ir jālūdz Dievs un jādzīvo svēta dzīve. Un tas esi TU, draugs! Āmen! Kādam tas ir jādara, jo Dieva apsolījumi un Dieva griba joprojām ir spēkā.
Rakstu vieta būs par situāciju Jeruzālemē, kad Asīrijas ķēniņš sūta savu armiju pret Izraēlu. Jeruzāleme tiek aplenkta ar mērķi iekarot, izlaupīt, pakļaut un aizvest iedzīvotājus gūstā. Asīrijas ķēniņa pārstāvji nāca pie Jeruzālemes mūriem, uz kuriem atradās sargi, karavīri un virsnieki. Tā laika Jeruzālemes ķēniņš Hiskija pretī Asīrijas sūtņiem izsūtīja savus sūtņus un augstu amatu valsts ierēdņus. Asīrijas ķēniņa sūtnis Rab-Šaks skaļā balsī teica runu. Šīs abas cilvēku grupas mierīgi savus noteikumus būtu varējušas izrunāt un apspriest citiem pat nedzirdot, bet Asīrijas ķēniņa sūtņi apzināti runāja paceltā balsī, tādā skaļumā, lai to dzird arī tie, kas ir uz mūriem un pēc iespējas vairāk izraēliešu, virsnieku un pārējo cilvēku. Šis notikums ir aprakstīts Otrajā Ķēniņu grāmatā 18:22-37. Turpinājums šai Rakstu vietai seko Otrajā Ķēniņu grāmatā 19:6-9.
“Un vai tad nu es bez Tā Kunga ziņas esmu devies pret šo vietu, lai to izpostītu? Tas Kungs pats uz mani ir sacījis: dodies pret šo zemi un izposti to!” (2. Ķēniņu 18:25)
Rab-Šaks skaļi paziņoja, ka Tas Kungs ir licis pagānu ķēniņam izpostīt Jeruzālemi.
“Tad Ēljakims, Hilkijas dēls, un Šebna un Joahs sacīja Rab-Šakam: “Lūdzu, runā ar saviem kalpiem aramiešu valodā, ko mēs saprotam, bet nerunā ar mums, visai tautai uz mūriem dzirdot, jūdu valodā!”” (2. Ķēniņu 18:26)
Eljakims, Hilkijas dēls, viens no Jūdas ķēniņa sūtņiem, aizrādīja Rab-Šakam. Asīrijas ķēniņam bija kāds slēpts mērķis, tāpēc arī viņa sūtnis runāja tieši jūdu, nevis aramiešu valodā, un tādā skaļumā, lai to dzirdētu visi iedzīvotāji. Rab-Šaks atteicās piekrist Ēljakima un pārējo sūtņu noteikumiem un skaļā balsī turpināja.
“Tā ķēniņš liek jums sacīt: lai Hiskija jūs nepieviļ! Jo viņš jūs nespēs izglābt no manas rokas. Un lai arī Hiskija neliek jums lolot veltas cerības uz To Kungu, sacīdams: patiešām, Dievs Tas Kungs pats mūs glābdams izglābs, un šī pilsēta nekritīs Asīrijas ķēniņa rokā! Neklausiet Hiskijam! Bet tā saka Asīrijas ķēniņš: noslēdziet mieru ar mani un nāciet ārā pie manis! Tad ikviens ēdīs no sava vīna koka un no sava vīģes koka, un ikviens dzers ūdeni no savas akas, kamēr es nākšu un jūs aizvedīšu tādā zemē, kas ir līdzīga jūsu zemei, – zemē, pilnā ar labību un vīnu, maizes un vīna dārzu zemē, eļļas koku, eļļas un medus pilnā zemē, tad jūs paliksit dzīvi, un jums nebūs jāmirst. Bet neklausiet Hiskijam, jo viņš jūs krāpj, sacīdams: Dievs Tas Kungs mūs izglābs!” (2. Ķēniņu 18:29-32)
Lūk, šādus vārdus visiem dzirdot runāja Asīrijas ķēniņa sūtnis Rab-Šaks, pretēji tam, ka Hiskijas sūtņi lūdza to nedarīt. Kāpēc Asīrijas ķēniņa sūtņi tā rīkojās? Tas bija rupors, ienaidnieka vārdi un propaganda, lai ietekmētu cilvēkus, viņu sirdis un prātus, lai izraisītu bezcerību un bailes, kas faktiski izraisa inertumu, necīnīšanos un vienkārši sēdēšanu, roku pacelšanu un nolaišanu. Turklāt tika pausta arī propaganda, sakot: “Ja jūs necīnīsieties, ja jūs neiesiet tālāk, ja jūs apstāsieties, tad jums viss būs labi.” Asīrijas ķēniņš solīja iedzīvotājus ievest zemē, kurā piens un medus plūst, taču patiesībā bija tieši pretēji. Dievs ir Tas, kurš apsolīja Izraēlu ievest tajā zemē, kur piens un medus tek. Asīriešu ķēniņa sūtnis jautāja: “Vai tad kādi dievi ir palīdzējuši kādai tautai? Vai tie visi nav krituši zem Asīrijas ķēniņa jūga un rokas? Tas pats būs ar jūsu Dievu. Jūsu Dievs jums nepalīdzēs.” Taču ķēniņš Hiskija bija dievbijīgs, viņš sūtīja vīrus pie pravieša Jesajas pēc padoma. Kad viņi atgriezās, lūk, kādus vārdus no pravieša Jesajas saņēma Hiskija un tauta.
“Tad Jesaja tiem sacīja: “Nonesiet savam kungam šādu atbildi: tā saka Tas Kungs: nebīsties no tiem vārdiem, kurus tu esi dzirdējis, ar ko Asīrijas ķēniņa kalpi Mani ir zaimojuši! Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumas un atgriezīsies atpakaļ savā zemē, un Es likšu viņam krist no zobena pašam savā zemē!”” (2. Ķēniņu 19:6-7)
Dievs pat nesaka: “nebīsties no Asīrijas ķēniņa”, bet “no viņa vārdiem”. Lūk, kāpēc šie propagandisti tik skaisti un tik skaļi runā. Tiek kontrolēti dažādi masu mediji, kas pauž vienvirziena informāciju. Tas ir tieši tas pats. Tie ir kādi negatīvi cilvēki, kuri nepārtraukti savā panikā pauž vienu un to pašu, kas neatbilst patiesībai un kas neatbilst ticībai un Dieva gribai. Vienkāršāk to varam saukt par zombēšanu, smadzeņu skalošanu utt. Kad tu centīsies pastāvēt, viņi teiks: “Lūk, tu zombē! Tu esi tas, kurš zombē! Tu esi tas, kurš skalo smadzenes par to, lai mēs nepadodamies. Ja mēs padosimies, mums būs labāk.” Dzirdot pravieša Jesajas vārdus, Hiskija nolēma paļauties uz Dieva cilvēka vārdiem un ticēt tiem. Arī visā tautā Hiskija pavēlēja tā darīt. Viņi palika uzticami Dieva vārdam, neskatoties uz Asīrijas ķēniņa pārspēku, neskatoties uz pretinieka vārdiem un propagandu.
“Pa to pašu ceļu, pa kuru viņš atnāca, pa to viņam būs atkal atgriezties atpakaļ, bet šinī pilsētā viņš neienāks! Tāds ir Tā Kunga lēmums.” (2. Ķēniņu 19:33)
Lūk, tāds bija Tā Kunga lēmums: šajā pilsētā viņš neienāks. Bet tajā pašā laikā cilvēkiem bija informācija, ka ienāks. Viens informācijas avots cilvēkiem saka, ka ienāks, cits – neienāks. Viņiem tiek teikts: “Ja jūs pretosieties, jums ļoti plāni klāsies. Ja jūs nepretosieties, bet labprātīgi dosieties mūsu rokās, tad jums būs savi dārzi, koki un viss būs ļoti skaisti un labi.” Bet Dieva vārds saka, ka tā nav patiesība.
“Un tanī pašā naktī izgāja Tā Kunga eņģelis un nogalināja asīriešu nometnē simt astoņdesmit piecus tūkstošus vīru; un, kad ļaudis no rīta agri cēlās, tad redzi, tur visus tos atrada mirušus, viss bija pilns ar miroņiem.” (2. Ķēniņu 19:35)
Tanī pašā naktī, kad Hiskija un Jūdas cilvēki izlēma uzticēties Dieva vārdam, nevis propagandai no elles, Tā Kunga eņģelis asīriešu nometnē nonāvēja simt astoņdesmit piecus tūkstošus vīru. Tas ir brīnums! Lūk, tas ir šausmu pilns brīnums! Draugs, es aicinu uzticēties nevis negatīvai informācijai un meliem, bet Dieva vārdam un Dieva gribai. Viņš izvedīs mūs un pasargās. Jo Dievs joprojām ir ar mums! Jo Jēzus Kristus vakar un šodien ir tas pats un mūžīgi! Nekas nav mainījies, Viņa apsolījumi joprojām ir spēkā. Āmen! Pēc tam, kad visa valsts izlēma uzticēties Dieva apsolījumam un Dieva pravietim, darbojās Spēks, kuru nav iespējams aptvert. Es pats tur nebiju, bet Bībele par to liecina, ka simt astoņdesmit pieci tūkstoši Asīrijas karavīru aizmiga un nepamodās, un tas viss notika vienas dienas laikā. Dievs atnāca ar risinājumu. Pats Dievs iestājās. Pats Dievs karoja par Izraēlu. Draugs, Dievs ir ar mums! Un mums vajag savās lūgšanās un savā kalpošanā nemitīgi to atkārtot un nemitīgi par to domāt, ka Dievs ir ar mums. Dievs ir ar tevi! Vai tu zini, kā propagandas žurnālisti izmantotu manu tekstu “Dievs ir ar mums”? Hitlera armijas karavīriem uz jostām bija uzraksts “Gott mit uns” (Dievs ar mums), un tā bija kārtējā fašisma un diktatūras propaganda, un tāpat arī Hitlers ir teicis: “Dievs ir ar mums.” Propagandas meistari ir ļoti veikli, jo prot pagriezt Dieva vārdu pretējā virzienā. Velns to veikli prot izdarīt. Viņi cilvēkiem skalo smadzenes, bet sauc tevi par smadzeņu skalotāju.
“Tad Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, gāja prom un aizgāja un griezās atpakaļ uz savām mājām un palika Ninivē. Bet, kad viņš tur kādreiz bija Nisroha, sava dieva, svētnīcā, lai to pielūgtu, tad notika, ka viņa dēli Adramelehs un Sarecers viņam uzbruka un viņu nogalināja ar zobenu; viņi aizbēga pēc tam uz Ararata zemi, un viņa dēls Esarhadons kļuva ķēniņš viņa vietā.” (2. Ķēniņu 19:36-37)
Asīrijas ķēniņš vienkārši aizgāja. Pat cīņa nenotika. Viņa paša dēli sacēlās pret viņu un nogalināja viņu dieva svētnīcā. Mūsu Dievs ir dzīvs, spēcīgs un spējīgs! Mūsu Dievam nav nekas neiespējams. Es aicinu uzticēties Viņam līdz galam. Caur šo apjomīgo Rakstu vietu mēs mācāmies, ka ir divu veidu informācijas avoti: viens avots ir Dieva vārds, Dieva pravieši un veselīgs skatījums uz procesiem un otrs avots ir velna meli un sensāciju kāri cilvēki, kuri baiļu, savtīgu mērķu un dezinformācijas vārdā izplata dažādus melus un bailes, aicinot neuzticēties Dievam. Bet mūsu draudžu, katras mājas grupiņas un katra kristieša liktenis ir atkarīgs no tā, kam tu šodien ticēsi un uz ko tu paļausies šodien. Vai tu dezinformācijas un mājās sēdēšanas vārdā nolaidīsi rokas un pieradīsi dzīvot virtuāli? Dod, Dievs, ka šie cilvēki arī iziet no virtuālās vides un nepaliek mūžīgi matricā! Šorīt, gatavojot sprediķi, iegāju Delfi.lv. Visur ziņu augšgalā atkal bija šausmas par Covid-19. Es padomāju par to, ka tikko taču ziņas bija nedaudz mazāk. Bet atkal viss pilnā sparā gāja uz priekšu. Nodomāju, ka laikam mediji ir saņēmuši finansējumu. Laikam mēs paši ar saviem nodokļiem esam viņus finansējuši. Medijiem atkal piešķirts finansējums, lai viņi atkal varētu mums melot, mūs zombēt un turēt bailēs, piespiest sēdēt un neko nedarīt.
Ja mums, kristiešiem, nav izaicinājumu un mēs tikai sēžam, tad mēs mirstam. Būsim saprātīgi un domāsim veselīgi! Ja nav izaicinājumu, nav virzības uz priekšu, un tad ir tikai ceļš atpakaļ. Ja tu dodies atpakaļ, tu krīti, bet, ja tu dodies uz priekšu, tev arī ir grūti, tu arī vari krist, bet tu joprojām dodies uz priekšu, un viens no mūsu mērķiem ir Dieva svētīta Latvija. Pamatmērķis ir būt uzticamiem Dievam līdz galam un iemantot mūžīgo dzīvību. Iet līdz galam. Joprojām Dieva griba ir spēkā, joprojām Dievs ir uzticams. Joprojām Dieva apsolījumi ir spēkā. Kāda mūsu draudzes cilvēka radinieks, kurš strādā medicīnas jomā un saskaras ar briesmīgajiem Covid-19 slimniekiem, atsūtīja īsziņu. Šobrīd mediķiem ir grūti, jo ikdienā jāstaigā plēvēs un maskās, kurās var izturēt tikai dažas stundas. Tiem mediķiem, kuri atrodas saskarē ar Covid-19 pacientiem, tika apsolīts algas paaugstinājums. Es nezinu, ko oficiālajās ziņās raksta par šiem algas pielikumiem, bet es zinu realitāti. Cilvēkam, kurš strādā medicīnas jomā, algas pielikums ir 14 eiro! Veselu lielo Lāču rupjmaizes kukuli var nopirkt. Tas atgādina tos pašus māmiņu pabalstus, kas ir vienkārši ņirgāšanās par veselo saprātu, cilvēkiem, dvēselēm, cilvēci kā tādu, latviešiem un mūsu valsti. Cik velns un viņa cilvēki ir pretīgi! Viņi panāk to, ka tu pats apmaksā savu nāvi. Tie ir tavi nodokļi, kas apmaksā propagandu. Tie ir tavi nodokļi, kas apmaksā mājās sēdēšanu. Visi sēž mājās, ekonomika ir daļēji apturēta, un mūsu valsts vadītāji sola mūs atbalstīt un maksāt pabalstus (piemēram, dīkstāves pabalstus). No kurienes valsts ņems finanses, paņemot kārtējo parādu? Domājiet ar galvu! Katram pieliks klāt 14 eiro. Ko tas dos cilvēkam, un kā valsts pēc tam to visu atdos? No mūsu nodokļiem! Tas nozīmē vēl lielāku nodokļu slogu un vēl lielāku VID aktivitāti. Tas nozīmē vēl vairāk izputinātu mazo un arī lielo uzņēmēju. Tas nozīmē vēl lielāku nodokļu slogu parastajiem cilvēkiem.
Ir cilvēki, kuri nedzird Dieva balsi, bet uztver tikai to, kas saistās ar Covid-19 un gender ideoloģiju jeb visas mūsdienu nenormālās parādības. Medijos viss ir slikti un būs vēl sliktāk, bet Dieva vārds saka: “Vienā naktī Es to visu varu izmainīt!” Mēs lūdzam Jēzus Kristus Vārdā, uzticamies Dieva gribai, Dieva vārdam un gaidām izmaiņas. Bet izmaiņas var sākties tikai ar mums pašiem. Mēs nevaram palikt neko nedarot, jo druvas ir baltas un pļāvēju ir maz, bet pļaujamā ir daudz. Kāds cilvēks pie manas svētrunas bija pierakstījis komentāru: “Tādi laiki kā tagad nekad nav bijuši. Tik daudz Dieva vārds tiek sludināts gan uz ielām, gan internetā.” Tas ir tikai Dieva vārds, tā vēl nav pati draudze. Mēs nevaram dzīvot matricā. Medijos varam lasīt tikai tās sliktākās ziņas, ka ierobežojumi jāpagarina, un viss izskatās tā, it kā pasaules gals tūlīt būs klāt. Vienā no portāliem bija raksts “Neķītrās izpriecas vienatnē”, jo viss tagad notiek virtuāli, un mums pat tiek pamācīts, kā sevi seksuāli apmierināt bez partnera. Bija vēl kāda ziņa, kurā minēts, cik daudz uzņēmēju vēl nav pārgājuši uz pakalpojumu sniegšanu online vidē. Raksts lika domāt, ka tie cilvēki nav normāli, ja vēl nav pārgājuši matricā un joprojām cer, ka viss tiks atvērts un ierobežojumi atcelti, lai varētu ar tirdzniecību nodarboties reālajā vidē. Tiek kaunināti visi, kas vēl nav digitalizējušies. Draudze nevar tikt digitalizēta, un neviena virtuālā draudze nepastāvēs. Nesen runāju ar kādu mācītāju, kurš joprojām svētdienās vada dievkalpojumus savā draudzē. Tur cilvēki, protams, izvietojas pa vairākām telpām un ietur divu metru distanci. Viņš teica, ka pagājušajā svētdienā policija viņus esot apmeklējusi trīs reizes, visu pārbaudīja un atgādināja likumus. Visvairāk mani šokēja tas, ka sūdzības par klātienes dievkalpojumu norisi bija iesnieguši cilvēki no draudzes! Šobrīd visa policijas darbība tiek vērsta uz Covid-19 ierobežojumu pārkāpumu apkarošanu. Rodas iespaids, ka citi noziegumi valstī vairs nav svarīgi. Šodien, braucot automašīnā, pa ceļam redzēju zīmi “Mazie kangari”. Teicu sievai, ka es tur gan negribētu dzīvot, jo atcerējos eposu “Lāčplēsis”, kur Kangars salīdzināms ar vietējo eliti, kas sliecās uz to pusi, kas pašiem bija izdevīgi, un absolūti nedomāja par tautas interesēm. Šī brīža situācija valstī ir tāda, ka pat kristieši cits citu nodod. Ja šāda cilvēku apspiešana turpināsies ilgāku laiku, mūsu valsts tiks sadalīta. Policija pārvērtīsies par represijas instrumentu, ko tauta ienīdīs. Un tas viss – negatīvās informācijas rezultātā. Tāpēc mums ir jācenšas dzīvot pozitīvas informācijas vidē, kas ir draudze un Dieva vārds. “Šajā pašā dienā,” Dievs teica, “šeit neienāks Asīrijas ķēniņš. Viņš griezīsies atpakaļ vēl šodien. Palieciet uzticīgi Man.”
Kad bija jāpieņem lēmums doties vai nedoties uz Ēģipti, Jēkabs jeb nākamais Izraēls bija pārdomās un daļēji neziņā. Tur atradās viņa mīļais dēls Jāzeps, kurš pēkšņi izrādījās dzīvs un bija otrais cilvēks aiz faraona. Zemē, kurā mājoja Jēkabs ar visu savu namu, bija bads. Jāzeps aicināja savu tēvu pie sevis. Pirmkārt, Jēkabam bija grūti noticēt, ka viņa dēls ir dzīvs, un, otrkārt, viņš bija izvēles priekšā doties vai nedoties uz Ēģipti, bet tā bija Dieva griba, ka Izraēls četrsimts gadus pavada Ēģiptē, vairojas un pēc tam iziet not tās. Jēkabs bija neziņā, un Dievs viņu uzrunāja, teikdams “Nebīsties!”
“Un Israēls devās ceļā ar visu, kas tam bija, un nonāca Bēršebā; un viņš upurēja kaujamos upurus sava tēva Īzāka Dievam. Un Dievs runāja ar Israēlu parādībā naktī un sauca: “Jēkab, Jēkab!” Un viņš teica: “Te es esmu.” Un Viņš sacīja: “Es esmu Dievs, tava tēva Dievs, nebīsties noiet uz Ēģipti, jo Es tevi darīšu par lielu tautu. Un Es iešu kopā ar tevi uz Ēģipti, un Es tevi atkal vezdams atvedīšu atpakaļ, un Jāzeps ar savu roku aizspiedīs tavas acis.” (1. Mozus grāmata 46:1-4)
Atslēgas vārds ir ‘nebīsties’. Dari Dieva gribu! Tieši melīga un negatīva inormācija izraisa bailes un neticību Dieva apsolījumiem. Mēs mīlam apsēsties, nolaist rokas un tālāk nevirzīties, bet atpakaļceļa nav, ir tikai ceļš uz priekšu. Ikviens veselīgi domājošs cilvēks neļaus bailēm un slinkumam sevi paralizēt. Tāpēc Dievs skaļā balsī sauca Jēkabam: “Nebīsties, Es tevi darīšu par lielu tautu!” Tāpēc es gribu teikt visiem draudzes “Kristus Pasaulei” grupiņu vadītājiem un līderiem: ”Tev nav nekādas tiesības nolaist rokas un neko nedarīt, jo Dieva apsolījumi joprojām ir spēkā! “Es jūs darīšu par lielu tautu. Svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu.” Šis Dieva apsolījums joprojām ir spēkā, neskatoties uz to, kādi ir apstākļi sabiedrībā, valstī un visā pasaulē. Mēs esam dezinformācijas un melu varā. Es aicinu palikt uzticīgiem Dieva vārdam. Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas! Mums joprojām ir desmit baušļi. Jēzus ir tas pats, kas vakar, šodien un mūžīgi. Joprojām ir draudze, un es aicinu turēties pie tās. Ar Dieva spēku mēs sagraujam mūrus un ar savu Dievu mēs pārvaram bailes. “Jo nekāds ļaunums tev nenotiks un nekāda nediena netuvosies tavai teltij.” Ja tu kā Hiskija paliksi uzticams Dieva vārdam, tā rezultātā simt astoņdesmit pieci tūkstoši ienaidnieku vienā naktī ies bojā un draudze gavilēs. Dievs zina, ko darīt. Es vēlos, lai šie nejēdzīgie, globālie meli tiek atmaskoti un patiesība triumfē. Lai draudze slavē un pielūdz Dievu! Lai Dieva vārds iet plašumā un Dievs svētī Latviju. Ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība, un Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Mēs paliekam uzticami Dieva vārdam!
Mēs pilnā mērā nevaram prognozēt to, kas būs rīt, pēc gada vai diviem gadiem, bet Bībelē ir minēta kāda prognoze – pieci gadi bada laiks. Dievs aizveda Jēkabu uz Ēģipti, kur Jāzepa vadībā visam Jēkaba namam netrūka maizes. Kā tas notika? Jāzepa brāļi viņu nodeva, un viņš nonāca verdzībā Ēģiptē, bet vēlāk viņš kļuva par premjerministru. “Nebīsties noiet uz Ēģipti, jo Es tevi darīšu par lielu tautu. Un Es iešu kopā ar tevi uz Ēģipti,” teica Dievs. Visa Izraēla nākotne un arī mūsu draudzes nākotne ir atkarīga no tā, kam mēs paklausīsim. Tā laika draudze radās tad, kad Jēkabs satikās ar Dievu, kurš viņam teica: “Nebīsties un ej tur, kur Es tev rādu!” Latvijas un draudzes nākotne atkarīga no tā, kam mēs klausīsim un kurp mēs iesim. Vai mēs ļausimies panikai, stagnācijai un mājās sēdēšanai, vai mēs tomēr iesim uz priekšu? Vai mēs šajos apstākļos, kādos esam, turpināsim darīt Dieva prātu tajās robežās, kādās mums tas ir iespējams? Man nav tev jāstāsta, kādi likumi tev jāievēro, katru pašu no mums vada Dievs. Katram no mums ir sava atbildība Dieva priekšā, un mums ir jāiet tālāk. Ja kristietim nav izaicinājuma kalpot un strādāt Dievam, mēs lēnām sākam doties atpakaļvirzienā.
Man ir vajadzīgs izaicinājums. Skatoties uz šī brīža situāciju, es neatceros līdzīgu cietuma laiku Latvija, kad cilvēkiem jāsēž mājās, un dažs jau jūdzās nost un sāk darīt lietas, ko nekad nav darījis. Dieva aicinājums ir, ka mēs augam un vairojamies. Pastāvēt un uzvarēt šī pārspēka priekšā, paļaujoties uz To Kungu, – tāds ir Dieva aicinājums. Es ticu, ka ienaidnieks var atkāpties vienā dienā, jo Dieva ceļi ir neizdibināmi. Kad es tikko biju atgriezies pie Dieva, man ļoti gribējās slavēt Viņu. Es redzēju, kā čaļi spēlē ģitāru un dzied. Man arī gribējās spēlēt un dziedāt. Es iemācījos spēlēt ģitāru trīs dienās. Otrajā dienā es spēlēju savu dziesmu uz diviem akordiem. Iemācīties kaut ko spēlēt arī ir izaicinājums. Protams, sēžot mājās mēs varam iemācīties darīt kaut ko jaunu, bet, pirmkārt, mums ir vajadzīgs izaicinājums tupināt Dieva darbu šajos apstākļos. Tam ir vajadzīga izdoma un drosme, – izmantot tās iespējas, kas ir, un darīt no sirds.
Šonedēļ es publicēju desmit minūtes garu video ar uzrunu visām Latvijas draudzēm. Uzruna bija ļoti vienkārša un skaidra. Tas ir vārds, un vārdam ir spēks. Lai šo uzrunu publicētu, man bija jādomā par to, kā šajos apstākļos uz to reaģēs un kam tas vispār ir vajadzīgs. Apzinājos, ka būs jāiztur garīgs spiediens. Bet kādam tas bija jāpasaka, ka mums ir jāpieceļās, jāiestājās, jo draudzes bankrotē un cilvēki izklīst. Draudzes ir briesmās. Lai publiski uzrunātu visus mācītājus, es nedēļu gatavojos. Es ticu, ka šis vārds, ko es uzdrošinājos pateikt, kas ir pretējs tam, ko ir teikuši citi vadītāji un sabiedrība, spēj darīt izmaiņas, ja vismaz kāds kaut ko sāks darīt. Joprojām visu spēj tas, kurš tic! Joprojām eņģeļi tevi nesīs, lai kājas tev nepiedur pie akmens. Apkārt ir daudz negatīvas informācijas, darbojas likuma spēks, lai ierobežotu cilvēku brīvību, un tomēr tas viss ir uzvarams. Mēs varam pastāvēt un uzvarēt, lai arī šajos apstākļos augtu un vairotos. Man bija grūti publicēt savu uzrunu visām Latvijas draudzēm, jo tas ir vārds, un vārdam ir spēks. Tas ir kaut kas nopietns visā šajā velna valstībā. Tas ir iebrukums velna teritorijā. Kad tu uzdrošinies sludināt Dieva vārdu, neatkarīgi no apstākļiem, tas rada izmaiņas. Dieva vārds ir tas, kas rada izmaiņas cilvēku prātos un sabiedrībā. Vārds ir nopietns ierocis, kas spēj sagraut mūrus.
No mums pašiem ir atkarīgs tas, kāda draudze būs rīt. Tagad mūsu valdība sāk lemt par to, kādus ierobežojumus paturēt un kādus atcelt, un, ļoti iespējams, ka tiek domāts par to, ko darīt ar draudzi. Draudzei jāpasaka savs vienots vārds un jābūt blakus lēmumu pieņemšanā. Velna interesēs ir saglabāt ierobežojumus. Mēs taču varam kopīgi vismaz vēstuli uzrakstīt! Vakar, kad bija mācītāju lūgšanās, uzzināju, ka katrs mācītājs pats no savas draudzes ir uzrakstījis vēstuli. Es zinu, ka vēl arī citas konfesijas ir kopīgi uzrakstījušas vēstuli. Bija vadītāji, kuri gāja uz tieslietu ministriju apspriest šos jautājumus. Šajās lūgšanās es dzirdēju ierosinājumu, ka mums vajag rakstīt kopīgu vēstuli. Mums ir jāmaksā sava cena. Kaut kas labs notiek tikai tad, kad labi cilvēki rīkojas saskaņā ar Dieva gribu. Kad Dievs izveda Savu tautu no Ēģiptes zemes, katrs pirmdzimtais nepamodās pēc šīs nakts, izņemot izraēliešus, uz kuru durvju palodām bija jēra asinis. Ja tu esi attiecībās ar Dievu, tu esi šķīstīts Viņa asinīs un tev pieder uzvara. Kas ir uzvarētājs? Tikai tas, kurš tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls, un ticība ir darbība.
Apmēram pirms diviem mēnešiem es no Amerikas caur kādu Lietuvas firmu un man labi zināmu cilvēku pasūtīju divus audio komponentus. Sūtījuma saņemšanas termiņš bija trīs nedēļas. Pēc trim nedēļām es nesaņēmu savu preci. Pagāja vairāk nekā mēnesis, un es joprojām to nebiju saņēmis. Neskatoties uz pandēmiju, tranzīts taču tomēr darbojas. Pēc kāda laika man paziņoja, ka prece ir Lietuvas muitā. Gāja laiks, neviens mani neinformēja par notiekošo un preci joprojām nebiju saņēmis. Es uzrakstīju vēstuli, norādot savu konta numuru, un lūdzu, lai atskaita man atpakaļ naudu. Pēc divām dienām pie manām durvīm zvanīja kurjers un uznesa augšā divas smagas kastes. Uz šo vēstuli, kurā pat norādīju savu konta numuru, man neatbildēja, bet prece tūlīt bija klāt. Dažkārt viss, kas tev ir jāizdara, – jāpasaka! Viss, kas tev ir jāizdara, – jābūt radikālam Dieva lietās! Es nesaku, ka prece no Amerikas ir Dieva lieta, tas ir salīdzinājums, bet es runāju tieši par Viņa lietām. Situācijās, kad ir pārspēks, kad “Asīrijas ķēniņš ir pie vārtiem”, kad ir propaganda, dezinformācija un tu nezini, kā tālāk rīkoties, ir jāmeklē risinājumi un jāturpina darboties. Arī tagad mums visām draudzēm ir jāparaksta konkrēts dokuments un tuvākajā laikā tas jāiesniedz, pirms tiek pieņemti tālāki lēmumi. Lūk, kāda situācija ir draudzē. Es runāju ar kādu ietekmīgas draudzes mācītāju, kurš saka, ka viņa ienākumi ir krietni kritušies. Viņš saka, par kādiem 30-50%, un labi ja 20% ir palikuši no visas naudas. Bet draudzei ir jāuztur visa infrastruktūra. Mums nav nekas jāsaka par to? Mums nav jābūt klāt lēmumu pieņemšanā? Nē, mums tas ir jāizdara! Runājot par audiokomponentiem, es arī varēju neko nedarīt, un izskatījās, ka Covid-19 dēļ bija daudz sastrēgumu. Taču ir jāmēģina vismaz kaut ko darīt no savas puses. Piedodami ir, ja mēs darījām un nesanāca, bet nepiedodami, ja mēs nedarījām neko. Lai pasaulē ļaunums vairotos, pietiek ar to, ka labi cilvēki neko nedara.
Pirmais, kas mums ir jādara, ir jārunā patiesība un jāaprūpē cilvēki. Jāved cilvēki pie Kristus un jāceļ draudzes. Jāveido tāda vide Latvijā, kur draudzei ir laba augsne, tā var vairoties, pastāvēt un uzvarēt, lai Latvija var būt tiešām svētīta, jo Dievs to ir uzlūkojis. Ir valstis, kurās situācija ir daudz nopietnāka un bēdīgāka. Tu esi kaut ko kādreiz pārdevis? Lai iegādātos ko labāku, man iepriekšējais bija jāpārdod, jānofotografē un jāieliek sludinājums. Tagad arī ir tāds laiks, ka es domāju, kurš vispār pirks tādu dārgu aparatūru. Bet vakar cilvēks atbrauca no Jēkabpils un nopirka dažas lietas, vēl iepriekš – no Rēzeknes, un paņēma vēl pāris lietas. Viss, kas man bija jāizdara, – jāievieto sludinājums. Ar magnetafonu gāja grūtāk, tas ir tāds liels un skaists, un neviens nezvanīja, jo cena arī nebija maza. Es sāku meklēt maiņas variantus, zvanīju cilvēkiem un piedāvāju savu variantu. Viens teica, ka izskatīs šo variantu, bet pēc tam neatbildēja, bet zvanīju vēlreiz, un viņš piekrita. Viss, kas tev ir jāizdara, ir jābūt neatlaidīgam Dieva lietās! Tev ir jāizrāda iniciatīva. Cilvēks gribēja to pirkt, bet kaut kas viņu atturēja. Mums kaut kas no savas puses ir jāizdara. Tavas mājas grupiņas liktenis ir atkarīgs no tā, vai tu kaut ko izdarīsi. Un vai izdarīsi ko tādu, kas ir no Dieva, lai šī grupiņa tiešām varētu stiprināties un augt. Ja runa ir par visu Latvijas draudzi, tad mums visai Latvijas draudzei kaut kas ir jāizdara. Kā mums sanāks, tā sanāks, bet kaut kas mums ir jāizdara.
“Bet viņš atbildēja: “Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.”” (2. Ķēniņu grāmata 6:16)
Elijas māceklis no rīta izgāja pa durvīm un redzēja, ka ienaidnieka armija viņus ir ielenkusi, jo spiegi bija izspiegojuši, kāpēc Izraēls visu laiku gūst uzvaras. Viņi secināja, ka viņiem ir pravietis, kurš visu laiku saka priekšā lietas, kuras viņiem nebūtu jāzina. Viņi aplenca viņa namu, lai no viņa atbrīvotos. Māceklis bija satraucies, jo fiziski viņi bija vairāk.
“Un Elīsa lūdza Dievu un sacīja: “Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!” Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu.” (2. Ķēniņu grāmata 6:17)
Lai arī mums ir acis un mēs redzam, ka Dievs ir ar mums un Viņa ugunīgie eņģeļi un rati arī ir ap mums. Taču Viņš gaida arī kādu konkrētu rīcību no mums.
“Kad tie nāca pret viņu, tad Elīsa lūdza To Kungu un sacīja: “Sit šo svešo tautu ar aklību!” Un Viņš tos sita ar aklību, kā Elīsa to bija vēlējies.” (2. Ķēniņu grāmata 6:18 )
Viss karaspēks kļuva akls, un viņš aklo karaspēku aizveda gūstā, bet neiznīcināja to, bet pabaroja un palaida mājās, un kopš tās reizes viņi vairs nenāca uzbrukumā.
“Tad Israēls sūtīja vēstnešus pie Sihona, amoriešu ķēniņa, un sacīja: “Atļauj mums iziet caur tavu zemi! Mēs nenogriezīsimies tavā zemē no ceļa un neiesim ne tīrumos, ne vīna dārzos, mēs arī nedzersim tevis izrakto aku ūdeni; mēs turēsimies uz ķēniņa ceļa, kamēr būsim izgājuši cauri tavām robežām.” Bet Sihons neļāva Israēlam iziet caur savas zemes robežām un sapulcināja visu savu kara tautu tuksnesī pret Israēlu; kad Sihons nonāca pie Jahcas, tad tas uzbruka Israēlam. Bet Israēls to sita ar zobena asmeni un ieņēma viņa zemi no Arnonas līdz Jabokai, tas ir, līdz amoniešu robežām, jo pašu amoniešu robežas bija stipri nocietinātas. Tā Israēls tanī vietā ieņēma visas viņu pilsētas, un Israēls apmetās uz dzīvi visās amoriešu pilsētās – Hešbonā un visās tās mazajās pilsētās. Jo Hešbona bija amoriešu ķēniņa Sihona pilsēta, bet viņš bija karojis pret agrāko Moāba ķēniņu un bija tam visu viņa zemi atņēmis līdz pat Arnonai. Tāpēc dziesminieki saka: “Nāciet uz Hešbonu, lai Sihona pilsēta tiek uzcelta! Jo uguns ir izlauzusies no Hešbonas un liesma no Sihona pilsētas; tā ir aprijusi Moāba apgabalu un sadedzinājusi Arnonas virsotņu kungus. Vai tev, Moāb! Jūs, Kemoša tauta, tagad esat nolemti iznīcībai, viņš ir licis būt jūsu dēliem par bēgļiem, bet jūsu meitas viņš ir aizvedis Sihona, amoriešu ķēniņa, gūstā. Un no Hešbonas līdz Dibonai ir iznīkusi Moāba cerības gaisma, un mēs tos esam vajājuši līdz Nopahai, kas sniedzas līdz Medebai.” Tā Israēls apmetās amoriešu zemē. Un Mozus izsūtīja izlūkus izpētīt Jāzeru, un tie ieņēma tās ciemus un izdzina amoriešus, kas tur mita. Tad tie nogriezās sāņus un devās kalnup pa Basanas ceļu, bet Ogs, Basanas ķēniņš, un viņa ļaudis izgāja viņiem pretim, lai karotu pie Edrejas. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Nebīsties no viņa, jo viņu un visus viņa ļaudis, un visu viņa zemi Es nodošu tavās rokās, un tu darīsi viņam tāpat, kā tu esi darījis Sihonam, amoriešu ķēniņam, kas dzīvoja Hešbonā.” Un tie viņu sakāva un viņa dēlus un visu viņa tautu, ka neviens neatlikās, un tie ieņēma viņa zemi.” (4. Mozus grāmata 21:21-35)
Dievs saka, lai tu nebīsties, jo tieši tāpat kā tu iepriekš esi guvis uzvaras, tu gūsi jaunas uzvaras. Mums ir kaut kas jādara šodien, jāgūst mazās uzvaras šodien, un tās radīs ticību un platformu nākamajām uzvarām. Dievs atgādināja Mozum, ka viņš sakāva vairākus ķēniņus, un ar šo būs tāpat. Dievs ir ar tevi visur, kur tu iesi. Kolekcionē šīs mazās uzvaras un turpini iet uz priekšu!
Kā es sāku sludināt? Es sāku ar to, ka man vienmēr bija liecība. Aptuveni 2002. gadā Limbažu baptistu draudzē man gandrīz katru reizi bija ko teikt. Nebija tā, ka kādam bija pieņemts ļoti runāt, mācītājs mācīja un viss. Taču, ja kādam bija kāda īpaša liecība, tad iespēja bija. Un man vienmēr bija īpaša liecība – kā es kādam biju stāstījis par Dievu, kāds bija noskaitījis grēku nožēlas lūgšanu, kaut kas par naudu, kaut gan mana peļņa bija 1-2 lati dienā, bet tā man bija liela liecība, jo man bija darbs. No rītiem es zvanīju mācītājam, un man to bija grūti izdarīt, jo viņš bija stingrs, bet es tomēr zvanīju un teicu, ka man ir liecība. Un viņš vienmēr man ļāva to pateikt. Es tajā laikā neizskatījos īpaši labi, bet man bija vienalga, es gāju priekšā un liecināju. Šīs piecu minūšu liecības vēlāk pārvērtās par sprediķiem, un pēc tam jau man ļāva piecas minūtes liecināt un piecas minūtes stāstīt Dieva vārdu. Vēlāk mācītājs man ļāva viņu aizvietot reizēs, kad viņa nebija. Viss sākās no lēmuma un vēlmes būt uzticamam mazās lietās. Kā izaug sludinātāji? No mazumiņa. Kā izaug evaņģēlisti? Sākot no mazumiņa. Plāno lietas, esi uzticams arī finansēs, sākot ar mazumiņu. Kad es sāku dot Dievam desmito tiesu, tā bija ļoti, ļoti maza. Dievs teica Mozum, lai viņš nebīstas, jo visas zemes un tautas Viņš nodos Mozus rokās. Kad tev sakrājas mazas uzvaras, tevī rodas pārliecība, ka tu vari un atkal varēsi, jo tu zini, ka Dievs ir ar tevi. Joprojām Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi.
Līdzās Jēzum pie krusta sita divus cilvēkus, un viens no viņiem teica:
“Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” (Lūkas evaņģēlijs 23:42)
Viņš bija noziedzinieks un grēcinieks un apzinājās, ka Jēzus ir viņa vienīgā cerība.
“Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.”” (Lūkas evaņģēlijs 23:43)
Lai kādi mēs arī nebūtu, Viņš mūs maina, pilnveido un nogādā Debesīs.
“Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs! Bet otrs to norāja un sacīja: “Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā!”” (Lūkas evaņģēlijs 23:39-40)
Draugs, es gribu tev teikt, ka joprojām būs cilvēki, kuri līdz kapa malai turpinās zaimot Dievu. To mums saka Dieva vārds, visi neieies Debesīs. Būs cilvēki gan valdībā, gan skolās, un pat draudzes vidū, kuri turpinās zaimot, un nekas viņiem nepalīdzēs, ne brīnumi, ne zīmes, ne loģiski pierādījumi, izskaidrojumi, mācība, mīlestība, – dari, ko gribi, viņi nemainīsies. Un būs cilvēki, kuri pēdējā brīdī pieņems Jēzu par savu Glābēju. Mūsu uzdevums ir nest Dieva labo vēsti un smaržu visiem cilvēkiem.
“Tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz.”” (Mateja evaņģēlijs 9:37)
“Nebīsties par to, ka tev būs jācieš! Redzi, velns metīs cietumā kādus no jums, lai jūs tiktu pārbaudīti. Jums būs bēdas desmit dienas. Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.” (Atklāsmes grāmata 2:10)
Joprojām Dieva darbi prasa upurus. Joprojām darīt Dieva gribu nozīmē arī ciest Kristus dēļ. Tas nozīmē paciest grūtības, nolikt malā kādas savas vajadzības un izpildīt savu uzdevumu līdz galam.
“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā” (Mateja evaņģēlijs 28:19)
Joprojām ir Jēzus lielā pavēle. Tur nav rakstīts, lai ejam un darām par mācekļiem visas tautas, izņemot gadījumus, kad valstī ir ierobežojumi vai karantīna.
“Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.” (Mateja evaņģēlijs 10:16)
“Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās.” (2. Korintiešiem 2:14)
Lieto internetu, lai kontaktētos, veido interneta grupas, strādā, pieliec pūles, lai sagatavotu cilvēkus, kuri pēc tam pievienosies reālai draudzei. Izmanto šo laiku tiešsaistē, kad cilvēki ir atvērti, jo atrodas mājās, runā ar viņiem caur internetu, jo drīz pašizolācija beigsies un viņi nāks uz mājas grupām un dzīvo draudzi.
“(..) kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” (1. Timotejam 2:4)
Joprojām Dievs grib, lai VISI cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. Kamēr mēs klausāmies sprediķi, nomirst aptuveni 6000 cilvēku, no kuriem “gan jau 1000 ar Covid-19”. Latvijā šausmīgākie gadījumi ir bijuši ar 99 gadus vecu kundzi un vīrieti Sarkanajā Krustā, kurš pēkšņi saļimis, bet tas, ka viņš bija alkoholiķis un noindējis savas iekšas, nav svarīgi, jo viņš nomira, protams, no Covid-19. Dievs joprojām grib glābt cilvēkus, un turpmākajās 24 stundās nomirs aptuveni 144 000 cilvēku, nonākot Debesīs vai ellē. Joprojām notiek šis process. Un lielā mērā tas ir atkarīgs no mums, jo mēs esam zemes sāls.
“Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.” (Mateja evaņģēlijs 5:13)
Nav svarīgi, kādi šobrīd ir ierobežojumi, ir svarīgi, ka mēs joprojām esam Dieva gribā un esam zemes sāls.
Būs neliels stiprinājums katram, jo Dieva apsolījumi joprojām ir spēkā! Viņš joprojām ir Jehova Jire, kurš gādā par tavām vajadzībām.
“Celies un dodies uz Sareptu, kas pieder pie Sidonas, un apmeties tur; Es, lūk, pavēlēšu kādai atraitnei tur tevi apgādāt ar uzturu.” Un viņš cēlās un nogāja uz Sareptu. Kad viņš nonāca pie pilsētas vārtiem, redzi, tur atradās sieva, kas bija atraitne. Un tā lasīja žagarus, bet viņš to uzrunāja un sacīja: “Atnes man mazliet ūdens kādā traukā, ko padzerties!” Un tā aizgāja, lai to atnestu. Un viņš tai sauca, sacīdams: “Atnes, lūdzu, ar savu roku man arī kumosu maizes!” Bet viņa sacīja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu, un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst.” Un Elija tai sacīja: “Nebīsties, ej un gatavo, kā esi sacījusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu plāceni pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk, jo tā ir sacījis Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā Tas Kungs atkal dos lietu virs zemes.” Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis. Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku. Bet milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis.” (1. Ķēniņu grāmata 17:9-16)
Nebīsties un paliec uzticams Dieva vārdam, lai kādi arī nebūtu finansiāli apstākļi draudzē vai tev pašam. Varbūt tu esi kādā mērā finansiāli skarts, kaut gan krīze vēl tikai būs. Dīkstāves sekas vēl tikai priekšā, jo visi kredīti, ko valsts ir paņēmusi, būs jāatdod. Bet Dievs saka, lai kādi nebūtu tavi apstākļi, paliec finansēs uzticams Dievam! Šī situācija bija neloģiska – pravietis atnāca pie sievietes, kura jau mira badā, viņai bija pēdējais plācenis, un teica, lai vispirms uztaisa un atnes plāceni viņam. Dievs saka: Dodiet, un tad jums taps dots, palieciet uzticami finansēs. Es ticu un vēlos, lai jūs tam ticat, Dieva vārds ir nemainīgs, tāds pats vakar, šodien un rīt, un Viņš gādās par tevi šajā situācijā, kādā tu esi. Es ticu, ka Dievam ir arī pārdabiski risinājumi. Parunājot ar dažiem mācītājiem, es sapratu, ka mēs, draudze, dzīvojam Dieva organismā kā nierīte taukos, Viņa azotē. Dievs ļoti mūs mīl, žēlo un svētī. Dievs tevi ļoti svētī, un tu esi labā vietā un vidē. Ja tev dabiskā veidā nav iespējams būt nodrošinātam, jo šie apstākļi tiešām nav patīkami un kāds var nonākt spiedīgos apstākļos, lūgsim Dievu, lai notiek kā Dieva vārdā – kā Jēzus pabaroja 5000 cilvēku ar 5 maizēm un 2 zivīm. Tas bija brīnums. Ar Dievu ne tikai notiek brīnumainas dziedināšanas, bet arī finansiāli brīnumi un cita veida brīnumi.
Debesu Tēvs, es lūdzu par katru vienu cilvēku, kurš šobrīd ir spiedīgā finansiālā situācijā. Debesu Tēvs, Tu esi brīnumu Dievs, mīlošs Tēvs, mūsu apgādnieks. Es lūdzu par katru vienu, kurš ir šādā situācijā, ka Tu iejaucies un pārdabiski gādā par katru no tiem, kuri ir palikuši uzticami Tev, Tavai gribai, kas ir uzticami palikuši savā draudzē, kalpošanā un finansēs. Es Tev lūdzu par katru vienu no viņiem, ka Tu pārdabiski iejaucies un gādā par viņu finansēm. Paldies Tev, Tēvs, ka milti tīnē nebeigsies un eļļa apaļā krūzē neizsīks līdz tai dienai, kad viss normalizēsies. Es lūdzu par katru vienu, kam ir uzņēmumi, mikrouzņēmumi, kuri ir pašnodarbināti, kuri ir pilnībā atkarīgi no esošajiem ierobežojumiem, likumiem un klientūras. Svētais Gars, es lūdzu, dod pārdabisku risinājumu, dod idejas, saprašanu, kā rīkoties, lai eļļa neizsīkst un peļņa turpinās, lai ģimenes tiek apgādātas, ir ko vilkt mugurā, ir ko ēst un pāri paliek labiem darbiem. Lai mēs izejam no šīs situācijas kā tie, kuri ir pastāvējuši, un tie, kuri uzvar ar uzviju. Lai mēs maksimāli izvelkam visu labo no esošās situācijas, dod gudrību, dod svaidījumu, un es apliecinu, ka eļļa un milti tavā krūzē nebeigsies. Jēzus Kristus Vārdā.
“Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis. Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku. Bet milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis.” (1. Ķēniņu grāmata 17:15-16)
Mēs varam pielūgt Dievu arī ar savām finansēm, jo nauda nav vienkārši nauda, tā ir daļa no mūsu dzīves, tas ir mūsu darbs. Šajā gadījumā, ja mēs dodam daļu Dievam, mēs dodam Viņa darbam, mēs sējam un ieguldām Dieva lietās un darbā. Dievs to novērtē, un Viņa apsolījumi ir JĀ un āmen! Viņš par tevi gādās. Es ilgojos pēc tās dienas, kad mēs atkal sanāksim kopā slavēt un pielūgt Dievu. Zini, man jau nemaz nav tik slikti, es dzīvoju labā vietā, varu braukt vai staigāt pa mežu, neko nedarīt, klausīties putnu dziesmās un nav nekādu problēmu. Bet, draugs, ja mums nav nekādu izaicinājumu, bet tikai pastaigas pa mežu un atpūta mājās, tad tas ir nekustīgais punkts kā fizikā, kad priekšmets tiek uzmests gaisā un sāk krist atpakaļ. Mēs nevaram tikai sēdēt un baudīt putnu dziesmas, mums ir jāturpina doties uz priekšu. Tādēļ es katram novēlu ne soli atpakaļ, bet tikai uz priekšu! Es jūs mīlu!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Nebīsties – Dieva apsolījumi nav atcelti!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
