Mugura man sāka sāpēt 2009. gada sākumā pēc meitiņas Tīnas piedzimšanas.
Medicīnisku apsvērumu dēļ meitai bija jāpiedzimst ar ķeizargrieziena palīdzību. Šīs operācijas neatņemama sastāvdaļa bija epidurālā anestēzija. Man „paveicās”, un viena dūriena vietā nez kādēļ tanī dienā saņēmu četras vai piecas injekcijas mugurkaulā, pie kam bez atsāpinošās anastēzijas. Kā rezultātā nākamie četri gadi man pagāja cīņā ar muguras sāpēm, kas naktīs ļoti sāpēja. Tas viss sev līdzi atnesa bailes no vajadzības naktī izdarīt jebkāda veida kustības. Nereti bija pat tā, ja, naktī pamostoties un konstatējot, ka man ir nepieciešams aiziet uz tualeti vai apgriezties uz otriem sāniem, acīs sariesās asaras. Cik ļoti tas viss bija sāpīgi! Bija pat reizes, kad mugura mēdza tik ļoti sāpēt, ka asarām birstot es līdu no gultas ārā uz ceļiem. Neskatoties uz to, ka iegādājos ortopēdisko matraci, speciālus spilvenus un katru vasaru izgāju pilnu ārstnieciskās masāžas kursu, muguras sāpes mani „apciemoja” ar neciešamu regularitāti.
Es nemēdzu stāstīt kādam par šīm sāpēm, jo man šķita, ka šādas muguras sāpēšanas mēdz „piemesties” tikai ļoti, ļoti veciem cilvēkiem. Tādēļ, apbruņojoties ar klusēšanu, es ar laiku iemācījos dzīvot savā „pasakā” – pa dienu ar smaidu sejā lecu kā kalnu kaza, savukārt naktīs izcietu gana lielas mokas un jutos kā veca tantiņa.
Ārstu viedoklis par manām sāpēm bija pretrunīgs, un tik pat pretrunīgi bija viņu dažādie ieteikumi. Viens teica, ka tās esot nepareizi veiktas anestēzijas sekas, cits, – ka man esot liekais svars, no kura jāatbrīvojas, vēl kāds cits ieteica doties uz muguras muskuļu vingrinājumiem un masāžām. Tomēr arī pēc visu ieteikumu pildīšanas, mugura turpināja sāpēt, un es sevi „dresēju” – nav ko čīkstēt, man ar to ir jāsadzīvo!
Šī gada sakumā es apmeklēju draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu. Taču, netīšām dzirdot aiz muguras sarunu par to, ka šeit ir sanākuši cilvēki ar daudz lielākām veselības problēmām – briesmīgiem audzējiem u.tml., es nolēmu, ka mana kaite salīdzinoši tāds nieks vien ir. Tādēļ brīdī, kad mācītājs aicināja visus priekšā uz aizlūgšanām, es nolēmu neiet.
Tomēr Dievs redzēja manu vajadzību pēc muguras dziedināšanas. Lai arī šī dievkalpojuma laikā neko īpašu es nesajutu nedz garīgi, nedz arī fiziski, tomēr arī manā dzīvē notika kārtējais Dieva brīnums – manas neciešamās muguras sāpes aptuveni divu nedēļu laikā pilnībā izzuda. Dievs mani dziedināja, esot dievkalpojumā Viņa klātbūtnē.
Šodien apliecinu, ka Dievs mani ir atbrīvojis no neciešamām muguras sāpēm un manas meitiņas ik vakara vēlējums „saldus sapņus!” ir ar reālu piepildījumu, jo beidzot pēc četru gadu ilga pārtraukuma nu jau četrus mēnešus es guļu tikpat saldi kā bērnībā!
Mārīte Brenarde
