Pirms Ieva iepazina Dievu, viņa mocījās ar izteiktiem mazvērtības kompleksiem, kurus centās pārvarēt, uzcītīgi strādājot un gūstot panākumus. Kā saka pati Ieva: “Es nekad nespēju pateikt darbam nē!” Taču viņa nenojauta, ka ir kļuvusi par darbaholiķi, kura nesaudzē nedz savu brīvo laiku, nedz veselību, lai tikai iegūtu vēlamos rezultātus.

„Uzcītīgu strādāšanu vienmēr esmu uzskatīju par pozitīvu cilvēka iezīmi un ilgu laiku nemaz neapzinājos, ka manā dzīvē kaut kas ir nepareizi. Taču tagad, atskatoties atpakaļ, saprotu, ka mazvērtības dēļ esmu sevi gadiem ilgi mocījusi, nepārtraukti uzkraujot aizvien vairāk darba. Galvenā motivācija nebūt nebija naudas pelnīšana, svarīgākais bija gandarījums par padarīto. Tas cēla pašvērtējumu un lika justies vajadzīgai. Darbs bija arī labs iemesls nedomāt par neveiksmēm personīgajā dzīvē. Manā ikdienā nebija nevienas minūtes, kad es nedomāju par saviem pienākumiem. Es studēju Rīgā, strādāju arhitektu birojā un vadīju piecus deju pulciņus Valmieras apkaimē. Turklāt pēc dabas esmu pedante, tāpēc bieži nebiju apmierināta ar savu veikumu. Tā kā pienākumu bija ļoti daudz, es reti kad izmantoju pusdienlaika pārtraukumu. Parasti maltītei veltīju ne vairāk kā pāris minūtes, lai jau pēc brītiņa atkal drudžaini ķertos pie saviem darbiem. Man nebija nekas pretī palikt birojā ilgāk nekā noteica darba laiks, un, ja bija nepieciešamība, strādāju arī pa nakti. Šī iemesla dēļ biju hroniski neizgulējusies un dienas laikā jutos nogurusi. Turklāt es varēju kļūt nervoza, ja nonācu situācijā, kur strādāt nebija iespējams. Atceros gadījumu, kad pēc operācijas ārsts man bija nozīmējis gultas režīmu uz nedēļu, bet es devos strādāt jau nākamajā dienā, jo darbs palīdzēja nedomāt par sāpēm. Par ilgstošu atvaļinājumu nevarēja iet pat runa, – manuprāt, tā bija veltīga laika izšķiešana. Arī retajās reizēs, kad devos ceļojumā kopā ar vecākiem, ņēmu līdz datoru, lai varētu aktīvi darboties vai arī izmantoju šo laiku, lai beidzot izgulētos. Es maz pavadīju laiku ar draugiem un tuviniekiem. Situāciju vēl sarežģītāku padarīja mans hobijs – dejošana. Drīz vien no vaļasprieka tas pārtapa par manu otru darbu, kas prasīja daudz pūļu. Pienāca brīdis, kad darbojos jau piecos deju pulciņos, kur biju horeogrāfe un arī tērpu šuvēja. Milzīgā darba apjoma un laika trūkuma dēļ ne visu izdevās izdarīt perfekti un bieži sanāca kavēt termiņus. Tādās reizēs ļoti dusmojos uz sevi, pārmetot, ka neesmu atteikusies no piedāvājuma. Biju noskrējusies un neizsakāmi piekususi, kas ilgtermiņā atstāja ievērojamu iespaidu arī uz manām darba spējām, un aizvien grūtāk kļuva paveikt uzticētos pienākumus. Jutos pilnībā “izpumpējusies” smagā darba dēļ. No vienas puses darbs man deva gandarījumu un cilvēku atzinību, bet no otras puses biju neizsakāmi piekususi, vienmēr neizgulējusies un skrienoša. Es vēlējos kādas pārmaiņas, kas varētu man palīdzēt kaut ko mainīt dzīvē. Smagākos brīžos centos meklēt atbildes ezotēriskās un zinātniskās literatūras grāmatās, kas mani ļoti saistīja, bet neko nemainīja.

Tā nu es kādā darba dienas pusdienlaikā, aizvien cīnoties ar savām problēmām, devos uz Vērmaņa parku palasīt sarežģītu grāmatu par augstāko zinātni. Pie manis pienāca divas meitenes, kuras apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei” un izskatījās ļoti laimīgas. Viņas uzdeva jautājumu: „Kas ir skaistākais brīdis manā dzīvē?” Protams, dalījos ar saviem piedzīvojumiem, savukārt viņas stāstīja liecības, ka ir iepazinušas Dievu, kurš ir pilnībā izmainījis viņu dzīves. Lai gan turējos pretī un apgalvoju, ka visam ir savs laiks, domājot ar to, ka mans laiks noteikti nav pienācis, sameklēju abas meitenes sociālajos portālos, turpinot iesākto diskusiju parkā. Pēc kāda laika jau skatījos draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumus internetā, vēlāk arī klātienē, kā arī sāku apmeklēt arī mājas grupiņu.

Iepazīstot Dievu, mana dzīve tiešām mainījās. Pateicoties lūgšanām, Bībeles lasīšanai, dzirdētajām svētrunām un lūgšanu semināram jeb inkaunteram, mana dvēsele tika dziedināta un esmu atbrīvojusies no mazvērtības. Sapratu, ka tikai Dievs var sniegt patiesu mīlestību un atzinību, pēc kuras es tik ļoti ilgojos visus šos gadus. Pavadot daudz laika lasot Bībeli, jūtos laimīga un mīlēta. Pateicoties Jēzum, es esmu brīva no darbaholisma. Viņš ir izmainījis un uzlabojis pilnīgi visu manu dzīvi. Tagad spēju atteikties no darba piedāvājuma, nejūtoties vainīgai. Esmu pārtraukusi vadīt deju pulciņus un pieņēmusi lēmumu turpmāk pelnīt iztiku tikai ar darbu arhitektu birojā. Vairs neapkrauju sevi ar darbiem, lai celtu savu pašapziņu un justos vajadzīga saviem līdzcilvēkiem. Pamazām mācos baudīt savu brīvo laiku, lai vairāk pavadītu to kopā ar sev tuviem cilvēkiem. Tagad saprotu, ka daudz efektīvāk varu strādāt, ja esmu atpūtusies, tāpēc izmantoju pusdienas pārtraukumu, nepalieku pēc darba laika beigām un nestrādāju brīvdienās, lai arī sākumā bieži nācās pacīnīties, jo citreiz, kā par spīti, uzradās dažādi steidzami darbi pēdējā brīdī. Pateicoties Dievam, es vairs nejūtos hroniski nogurusi un neizgulējusies. Cenšos ievērot, lai dienas režīms būtu sabalansēts starp darba stundām un atpūtu. Man vairs nerodas stress, ja nokļūstu apstākļos, kur nav iespējas strādāt un labprāt izmantoju atvaļinājumu, lai darītu lietas, kas mani iepriecina. Darba panākumi nenosaka manu vērtību, jo zinu, ka Dieva acīs esmu īpaša pati par sevi. Dejošana atkal ir tikai mans hobijs, nevis darbs kā tas bija iepriekš. Esmu laimīga, ka iepazinu Dievu, jo Viņš ir lielāks un pārāks par visām zinātnēm un austrumu reliģijām, kuras nespēja man palīdzēt.

Dievs ir izmainījis manu raksturu, attieksmi pret sevi un darbu. Esmu brīva no šīs verdzības un nebeidzamās dzīšanās pēc panākumiem. Ja tu cīnies ar mazvērtību un vēlies saņemt atzinību, zini, ka to spēj sniegt tikai Dievs un nekas cits. Par to esmu pārliecinājusies savā dzīvē un novēlu ikvienam to piedzīvot.”

Ievas Krūzkopes liecību pierakstīja Līga Paņina