Jau kopš bērnības Liene zina, kas ir atstumtība. 
Mācoties skolā, meitene tika izsmieta, arī mājās attiecības ar māsām un brāļiem nebija pārāk labas un Liene nemīlēja pati sevi. Viņa vienmēr meklēja kādu, kurš parūpēsies un būs ieinteresēts viņas dzīvē, tomēr šī mīlestība un rūpes nekur netika atrastas. Kad pagājušā gada pavasarī jaunā sieviete sāka apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei” un patiesi iepazīt Dievu, atstumtību nomainīja prieks, mīlestība un rūpes par citiem.
Tālāk turpina Liene: „Atstumtību piedzīvoju jau bērnībā. Saviem vecākiem pieteicos diezgan ātri pēc māsas dzimšanas un nebiju gaidīts bērns. Vecāki gan centās rūpēties par mums, tomēr viņiem savā starpā bija bieži strīdi un nesaskaņas. Bērnībā redzēju, kā tētis alkohola reibumā kļuva agresīvs un nodarīja pāri mammai. Ieraugot šo skatu, sastingu, šādos brīžos man pazuda drošības sajūta. Jutos tā, it kā tie vairs nebūtu mani vecāki, bet svešinieki. Arī turpmāk strīdi, dzeršana, smēķēšana un vardarbība turpinājās. Šķita, ka tā nav mana ģimene, bet, ka es noteikti esmu adoptēta vai ka man vispār nebija jāpiedzimst un ir notikusi kāda kļūda. Jutos kā svešiniece un vēlējos kaut mamma, mani gaidot, labāk būtu uztaisīju abortu. Mēs tai laikā tikām pieskaitīti pie nelabvēlīgajām ģimenēm, līdz ar to bijām kā “iezīmēti”. Neviens tā īsti negribēja draudzēties ar mums, skolā apsmēja, apsaukāja, necienīja un ienīda. Man labprātāk patika palīst zem segas un domāt par sapņu pasauli, kurā viss ir labi un skaisti.
Bērnībā māsas reti vēlējās spēlēties un atstūma mani, bet tāpēc vairāk laika pavadīju ar brāļiem. Es augu nabadzīgā ģimenē un man vajadzēja vilkt mugurā to, kas bija – salāpītas, vecas drēbes, biju “pelēkā pele”, reizēm mani sauca par „puiku”. Kad gāju kopā ar savu māsu, tad skolas biedri bieži uzsvēra, ka mana māsa ir tā skaistā, bet es tikai gudra, un viņai pievērsa vairāk uzmanības, bet mani atstāja novārtā. Tas man iekšēji ļoti sāpēja. Es nevarēju ciest, ka meitenes ir uzkrāsojušās, skaisti saģērbušās un par sevi domāju, ka nevaru būt skaista, bet esmu neglīta.
Atstumtība ienāca arī slimību dēļ – man bija plakanā pēda, nepratu normāli staigāt un atopiskais dermatīts – sejas āda bija sausa un lobījās, taču neviens krēms īsti nelīdzēja. Cietu arī no citām slimībām. Kaunējos rādīties sabiedrībā, jo bija stīvas kājas, bāla sejas āda un mati arī īsti neauga. Es atbaidīju cilvēkus ar savu izskatu, mani izsmēja, izmēdīja. Jutos nepilnvērtīga, sevi nevērtēju un noniecināju. Es kaunējos par savu izskatu. Šīs mazvērtības domas veicināja depresiju, tādēļ biju ļoti emocionāla, jūtīga.”
Kad Liene pārcēlās uz Rīgu, lai uzsāktu studijas, šīs problēmas nemazinājās. Jauno sievieti pārņēma liela bezcerība un domas par pašnāvību – Lienei bija sajūta, ka viņa nedzīvo, bet tikai eksistē, tādēļ savu atstumtību viņa mēģināja nomākt, apmeklējot naktsklubus.
„Es iemācījos dejot, atradu domubiedrus un atstumtību centos piepildīt dejojot, nepiedienīgi ģērbjoties, un pievēršot sev uzmanību, bet pēc tam jutos vēl sliktāk. Es vēlējos jaunu dzīvi, bez mazvērtības domām. Kādā izmisumā reizē stipri saucu uz Dievu un lūdzu, lai Viņš izdara kādas izmaiņas manā dzīvē.
Tad kādu dienu mani uzaicināja uz draudzes „Kristus Pasaulei” rīkoto pasākumu. Tur es sadraudzējos ar kristiešiem, kuri bija laimīgi, jo kalpoja Dievam. Pirms tam nebiju redzējusi tādu ticību. Es esmu uzaugusi reliģiskā ģimenē un ticēju, ka Dievs ir, un šad un tad gāju arī uz baznīcu, tomēr nekādas izmaiņas savā dzīvē nenovēroju. Es sāku apmeklēt šo draudzi un man te ļoti iepatikās. Dievkalpojumos mācītājs daudz runāja par Jēzu, par kuru pirms tam biju dzirdējusi, bet nesapratu Viņa nozīmi. Es nožēloju grēkus, ieaicināju Jēzu savā sirdī un tad mana dzīve izmainījās. Sāku iepazīt Dievu, iet uz draudzi un mājas grupiņu. Aizbraucu uz draudzes lūgšanu semināru, kur tika lūgts par manu atstumtību. Piedevu visiem cilvēkiem, kuri bija nodarījuši man jebkādu ļaunumu, kas bija radījis atstumtību, un manī ienāca brīvība.
Ikdienas lasīju Bībeli un lūdzu, tādējādi cīnoties ar nevajadzīgām domām par atstumtību. Apliecinot Dieva vārdu un klausoties mācītāja svētrunas, mana domāšana sāka mainīties. Mans pašvērtējums auga, sāku apzināties, ka esmu vērtīga un mīlēta. Pavadot regulāri laiku ar Dievu, sapratu, ka esmu atradusi to, ko meklēju visu mūžu – Kādu, kuram rūp manas domas, emocijas un Kurš mani vienmēr mīl. Tas ir Dievs, mans Debesu Tētis.”
Šodien Lieni vairs nemoka atstumtības sajūta un mazvērtības domas. Visa bezcerība un pašnāvības domas ir pazudušas. Jaunā sieviete nekaunas par savu izskatu, bet viņai patīk skaisti saģērbties un uzkrāsoties – viņa jūtas pārliecināta par sevi un labprāt iziet sabiedrībā. Lieni vairs neviens nesauc par “puiku”, tagad viņa ir sievišķīga, simpātiska meitene.
„Man ir visforšākais Tētis – Dievs, vislabākie garīgie vecāki, lieliskas draudzenes, kuras mani mīl un pieņem. Esmu brīva no neārstējamām slimībām – Dievs mani dziedinājis no plakanās pēdas un atopiskā dermatīta, un man ir jauna dzīve! Depresija mani vairs nemoka, neesmu arī vairs pārlieku emocionāla. Iepazīstot Dievu, Viņš man atklāja, ka ļoti mīl mani un ka Viņš mani nekad neatstās, vienmēr palīdzēs, stiprinās un rūpēsies par katru sīkumu manā dzīvē. Jēzus ir vienīgais ceļš, patiesība un dzīvība. Viņš vienmēr ir un būs ar mani gan priekos, gan bēdās.”
Lienes Civkores liecību pierakstīja Pārsla Jankovska
