Agra jau daudzus gadus sevī ievēroja tieksmi saasināti reaģēt uz dažādām dzīves situācijām, kam sekoja asaras, depresīvas domas, pārdzīvojumi bez iemesla, un negatīvās emocijas kļuva viņas ikdiena.

Agra stāsta: „Tā kā vecāki no rīta līdz vakaram strādāja, viņiem nesanāca man veltīt tik daudz laika un uzmanības, kā es vēlētos, tādēļ man bija radusies nemitīga vēlme pēc uzmanības apliecinājumiem un sevis žēlošanas. Ļoti bieži jutos pamesta, tādēļ, Ilgojoties pēc uzmanības, provocēju situācijas, kurās apkārtējiem cilvēkiem varētu palikt manis žēl. Visu vēl vairāk pasliktināja turpmākie dzīves notikumi.

Nomira mans vīrs, un tas bija liels trieciens, – ļoti pārdzīvoju un veselu gadu raudāju katru dienu, jo atkal jutos viena un atstāta. Man nebija vairs uz ko paļauties, gāju regulāri uz kapiem un skumu pēc sava vīra. Tas diezgan pamatīgi saasināja manu tā jau nestabilo emocionālo stāvokli. Reizi pa reizei uzmācās domas par to, ka nevēlos vairs dzīvot. Biju pieķērusies vīram, un viņa nāve bija negaidīts šoks. Pēc šī gadījuma uz visām lietām sāku reaģēt daudz asāk. Domāju, ka arī ar pārējiem tuviniekiem notiks kas slikts, un par to raudāju, līdz ar to man sāka parādīties depresijas simptomi.

Kad apprecējos otrreiz un piedzima bērni, mana dzīve it kā ieguva jaunu jēgu. Neskatoties uz to, prātā valdīja depresīvās domas. Reizēm es gāju uz mežu, kur skaļi izkliedzu savas dusmas, sāpes vai sliktās emocijas. Savas problēmas nevienam neuzticēju, jo domāju, ka mani nesapratīs. Ar laiku otrajā laulībā sākās nesaskaņas, nevarējām sadzīvot ar vīru un izlēmām šķirties. Paliku viena un man nācās uzturēt sevi un bērnus. Tas nebija viegli un bieži vienkārši sēdēju mājās un raudāju, nezinot to, kā nosegšu maksājumus. Gadiem ejot, kļuvu arvien nomāktāka, domāju par negatīvām lietām, kuras varētu notikt, piemēram, iedomājos situācijas, kad kāds uzbrūk manām meitām un nodara pāri. Esot vienai, bieži bija kāds iemesls, par ko bēdāties, taču reizēm sevi vienkārši žēloju un bēdājos bez īpaša iemesla.

Tad pirms dažiem gadiem mani uzaicināja uz draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu. Tā laikā ļoti piedzīvoju Dieva klātbūtni, šķita, ka kāds mani mīļi apskauj. Sapratu, ka ar Dievu nekad nebūšu atstāta un viena. Tas bija tas, ko es nesaņēmu bērnībā un nespēju iegūt dzīves laikā. Man bija vajadzīgs kaut kas tāds, ko cilvēks nespēj dot – Dieva mīlestība. Viņš mani pieņem tādu, kāda esmu. Es pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju un sāku apmeklēt draudzi. Mājas grupiņā pamazām iedraudzējos ar cilvēkiem, kuri man palīdzēja iepazīt Dievu. Sāku pati pavadīt laiku lūgšanā un lasīju Bībeli, tādā veidā lēnām piedzīvoju iekšējas izmaiņas. Lūgšanu laikā prasīju Dievam, lai Viņš dziedina manu sirdi. Laika gaitā pamanīju, ka manī vairs nevalda negatīvās domas un vēlme raudāt. Arī sarežģītos apstākļos reaģēju citādāk, nebēdājos vairs par katru nieku un spēju adekvāti paskatīties uz situāciju un to risināt. Pateicoties personīgām attiecībām ar Dievu, es piedzīvoju pārdabiskas iekšējas izmaiņas – manī ir ienācis prieks, miers un esmu ieguvusi emocionālu stabilitāti. Es zinu, ka tagad varu uzticēties Debesu Tēvam, kurš dod spēku un spēju pieņemt lēmumus, kas nav balstīti uz emocijām. Esmu laimīga, jo kalpoju arī citiem cilvēkiem, palīdzu viņiem iepazīt Dievu un piedzīvot izmaiņas!

Ikvienam, kurš jūtas cilvēku atstāts un nelaimīgs, novēlu piedzīvot Dieva mīlestību! Esiet dzīvā draudzē un mājas grupiņā, kas ir lieliska vieta, lai tuvotos Dievam, saņemtu atbalstu un redzētu izmaiņas savā dzīvē.”

Agras Pētersones liecību pierakstīja Kristīne Krapāne