Nepārtraukts process un progress.

Šodienas tēma ir “Nepārtraukts process un progress”.
Primāri būs runa par personīgām attiecībām ar Dievu. Debesu Tēvs, es Tevi lūdzu Jēzus vārdā un pateicos, ka Tu esi šeit, ka Tu mūs uzrunā, sargi, svētī un cel. Lūdzu, uzrunā ar Savu Garu katru vienu, katra prātu un sirdi Jēzus vārdā un lai viss, kas šodien šeit notiek, ir Tavai slavai un Tavam godam. Lai neviens no mums neaiziet šīs vietas tāds, kāds atnācis.

Tad mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies, lai atzītu To Kungu. Jo Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma cauri mākoņu plīvuram un nāks pie mums kā lietus, kas veldzē zemi. (Hozejas grāmata 6:3)

Neatlaidība un visa uzmanība, tad Viņš atmirdzēs cauri mākoņu plīvuram. Vienā vārdā – rezultāts būs, ja mēs būsim nepārtrauktā procesā, kurš garantē nepārtrauktu progresu. Viss sākas ar domāšanu, ar prātu, ar mūsu saikni ar Visaugstāko. Lāčplēša dienā, 11. novembrī, es biju Brāļu kapos uz pasākumu ar ziedu nolikšanu. Augstākās valsts amatpersonas, arī daudzi deputāti nolika ziedus, godinot Latvijas brīvības cīņās kritušos kareivjus, kā arī pieminot šo uzvaru, bez kuras vispār nebūtu Latvijas. Brīvībai ir sava cena un 11. novembris ir diena, kad pieminam šos varoņu, kuri maksāja cenu. 1918. gadā tika proklamēta Latvija valsts, taču pēc gada norisinājās izšķirošās brīvības cīņas. Brīvība bija jāaizstāv un jāsamaksā cena. Kādi palika dzīvi, kādi krita kaujas laukā. Mēs viņus pieminam, bet ne tikai viņus kā varoņus, kā personības, bet pieminam arī uzvaru. Nesen tika demontēts piemineklis, kuru dēvēja par uzvaras pieminekli, taču tā nebija mūsu uzvara. Ja citiem tā bija uzvara pār nacistisko Vāciju, pār fašismu, pār tiem, kas atņem brīvību citiem, tad mums tā bija okupācijas diena. Tāpēc viennozīmīgi nevar pieiet vienādi visiem ar vienu un to pašu jautājumu. Šis piemineklis mums tika uzcelts, lai atgādinātu caur to un arī caur TV, masu medijiem, dažādiem pasākumiem par mūsu pazemojumu, nebrīvi, pāridarījumu. Tas kalpoja kā atgādinājums, kam mums būtu jābūt pateicīgiem. Mēs tikām pazemoti, izlaupīti, bet mums bija jābūt pateicīgiem šī pieminekļa autoriem. Krievijā šādi simboli kalpo kā tautas pašapziņas cēlāji, kas atgādina, ka viņi ir uzvarētāji, brīvības nesēji, tur viss ir otrādi. Tāpat 11. novembris ir mūsu uzvaras svētki, kas absolūti nepieciešami. Ja mēs varējām uzvarēt vienu reizi, tad varam arī otru reizi uzvarēt. Ja varam otru reizi, tad varam arī trešo reizi. Tā ir ne tikai kritušo piemiņa, bet arī atgādinājums. Tie ir gan politiski, gan garīgi ārkārtīgi svarīgi svētki, lai celtu mūs kā tautas pašapziņu, vienotību un ticību brīvībai. Apsveicu visus 11. novembra svētkos! Šī diena vairāk ir saistīta ar brīvības cīņām, bet 18. novembris ir saistīts ar pašu valsts izveidošanu jeb proklamēšanu. Viens ir, kad to izveido, teorētiski proklamē, otrs ir, ka var fiziski atzīmēt kartē, kad neatkarību atzīst citas valstis un esam patiešām neatkarīga un suverēna valsts. Par to ir jāpastāv.

Gribu pastāstīt par kādu notikumu, kas notika Brāļu kapos. Kad to redzēju, uzreiz pārdomāju un tas mani uzrunāja. Var padomāt, ka mācītājam ir tādi īpaši notikumi apkārt. Es nedomāju, ka man tā ir, esmu vienkārši uztrenējis prātu un sirdi visu redzēt un piefiksēt, un pārdomāt, salīdzināt, pielīdzināt citiem notikumiem, analizēt. Lūk, Brāļu kapos nolikām ziedus, tur bija prezidents, ministru prezidents, daudzi Saeimas deputāti. Pēc ziedu nolikšanas bija klusuma brīdis. Ierindā goda sardzē stāvēja karavīri ar durkļiem uz šautenēm. Pēdējā laikā bieži redzu viņus, jau no galvas atceros viņiem dotās komandas. Tieši klusuma brīdī bija dzirdams troksnis. Kāds karavīrs noģība. Blakus stāvošie virsnieki noķēra, noveda malā. Šādos gadījumos pat gadās, ka šautene krīt, izšauj un nošauj pašu vai savējos. Piemēram, Oskars Kalpaks, slavenais latviešu pulkvedis, nav kritis kaujā, bet viņu netīšām nogalināja savējie. Slavenais pulkvedis tika nogalināts ļoti necili. Savējie sajauca konkrēto formējumu ar pretiniekiem un atklāja uguni. Šim jaunam karavīram nostāvēt miera stājā pasākumā, kur bija augstākās valsts amatpersonas, bija pārbaudījums, viņš to neizturēja un noģība. Neizturēja viņa prāts, ķermenis, emocijas. Mums visiem vienas no lielākām bailēm ir publiska uzstāšanās. Ir cilvēki, kuriem nav bail, bet viņiem parasti ir kaut kāds prāta trūkums un viņi gvelž muļķības. Pēc tam pārdzīvo par to, kā ir pateikts, kaut gan, ja saka visu no sirds, tad parasti ir labi. Šim karavīram tā bija viņa uzstāšanās. Mums katram ir kādas krustceles vai arī pašu radītas problēmas. Es domāju pašu radītas tādā ziņā, ka, ejot uz mērķiem, vēloties aizsniegt cilvēkus Kristum, radīt kādas pārmaiņas, pašiem piedaloties dažādos procesos, radām problēmas, ko risināt. Problēmas ir arī tad, kad mums ir mērķis un, ejot uz to, ir dažādi šķēršļi šo mērķu realizēšanā un tad jādomā, jāstrādā, jābūt drosmei, lai spertu soļus un ietu mērķa virzienā. Šis karavīrs neizturēja. Ja tā padomā, tas ir nieks – sākuma klase vai bērnudārzs. Ja karavīrs neiemācīsies nenoģībt, tad faktiski viņam nav cerību, ka varētu darīt ko atbildīgāku. Mums katram ir kaut kāds atbildības līmenis, savi eksāmeni, kurus izturam vai neizturam. Tas, ko šodien gribu pateikt, ka ir vajadzīgs nepārtraukts process, lai būtu progress, lai nenokristu, nesaļimtu, izturētu kārtējo pārbaudījumu un spertu soli augšup tālāk. Karavīram elementāra lieta, bet ir kāda robeža, ko viņš šodien nespēja izturēt, bet rīt spēs, ja turpinās. Ja būs nemitīgs process. Kas, pirmām kārtām, būtu jāmaina šim kareivim? Vispirms jāmaina prāta uzstādījumi, jātiek galā ar pārmērīgu stresu, uztraukumu, kas arī izraisīja to, ka nespēja kontrolēt savu miesu un miesa atteicās. Sacīkstēs pirms starta to sauc par lampu drudzi. Tai brīdī nav patīkami. Var skaidrot ar to, ka asinīs adrenalīns paceļas un izsauc dažādas reakcijas, bet mums ir jāspēj savākt savu miesu un virzīt tajā virzienā, kurā mums tas vajadzīgs. Tas nav izdarāms vienā dienā, ir vajadzīgs nepārtraukts process un progress. Nepārtraukts process rada nepārtrauktu progresu. Primāri mums jāstrādā ar savu galvu un sirdi. Tas, kas ir sirdī, nāk no galvas, no prāta. Mums, kristiešiem, primāri nepieciešams nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi šeit, virs zemes, par godu Dievam, lai galu galā iemantojam mūžīgo dzīvību un lai pēc iespējas vairāk cilvēku pievestu Kristum, lai šādā veidā varētu nākt Dieva Valstība, par ko lūdzam Tēvreizē. Tas ir mūsu uzdevums.

Primāri darbs ar prātu notiek personīgās attiecībās ar Dievu. Mums nepieciešama veselīga izpratne un veselīga Dieva vārda izpratne. “Facebook” kāds zināms cilvēks, kurš ierobežojumu laikā rakstīja sakarīgas lietas, kurš ir populārs, pēdējā laikā raksta visādas dīvainības par politiku un partijām. Šī cilvēka izpratne par to, kā veidot valsti un kā kaut kas var tikt mainīts, ir tā kā kolhozā. Vakar skatījos, ka ir ielikta bilde un raksts, ar ko pierādīts, ka zeme ir plakana. Bija pieminēta arī Bībele un senās reliģijas. Es neteiktu, ka ir veselīgi tā domāt tikai tāpēc, ka Bībelē tā ir rakstīts. Bībelē lasot Veco Derību var saprast, ka zemes uzbūve neatbilst tam, kāda tā ir realitātē. Tas nav svarīgi, jo tā ir to laiku cilvēku izpratne par to, kāda ir zeme. Ja tev ir šaubas, ka zeme ir apaļa, tad paskaties uz mēnesi. Planētas visas ir vienādas, un ir skaidri redzams, ka mēness ir apaļa bumba. Kādēļ zemei būtu jābūt citādākai? Vai tu domā, ka visi, kas bijuši kosmosā, ir apstrādāti un melo mums par to, ka zeme ir apaļa. Skaidrs, ka par daudz ko mums melo, bet tas ir skaidri redzams, ka zeme ir apaļa. Vai zeme ir apaļa vai plakana, mūsu ticības dzīvē tam nav nozīmes. Galvenais, kādas ir attiecības ar cilvēkiem un Dievu. Tomēr, ja runa ir par progresu, tad ir svarīgi saprast, vai zeme ir apaļa. Kad tiek palaisti satelīti, ir jāsaprot, pa kādu orbītu tie ies. Tāpat ir ar Dieva vārdu. Lai būtu nepārtraukts pozitīvs process, vērsts uz rezultātiem, uz ticības progresu un progresu visās jomās, kā arī progresu caur tevi un caur draudzi. Viss sākas ar galvu un, pirmkārt, ar veselīgu, pozitīvu, pareizu Dieva vārda izpratni. Pēc Bībeles tu vari izspriest, ka zeme ir plakana, bet zeme ir apaļa. Priekš tevis tas nav būtiski, bet tas ir būtiski priekš attīstības. Tāpat mūsu attīstībai ir vajadzīga veselīga Dieva vārda izpratne.

Kurš neēd asinis? Es arī neēdu. Man garšo asinsdesa, bet es to neēdu. Kādēļ tu to neēd? Ir rakstīts, ka asinīs ir dvēsele, vai ne? Pareizi, tieši tā ir rakstīts. Pat Jaunajā Derība tas ir pieminēts. Bija strīds starp pagānu un jūdu draudzēm un tad nolēma, ka nevar baudīt nožņaugtu, un vajag atturēties no asinīm. Es arī nebaudu, bet vai tiešām ir tā? Daudzi saka, ka arī asins pārliešanu nevar veikt. Bet kā ir patiesībā? Izklīdināsim Bībeles mītu par asinīm. Pēc tam beigsies gavēnis un visi dodies ēst asins desas un pirkt hematogēnus. Asinis dzert man tā kā negribētos, tas ir pretīgi, emocionāli nepatīkami, bet ar asins desu un hematogēniem nebūtu nekādas problēmas. Patiesība ir šāda: 3. Mozus grāmatā 17. nodaļā ir aizliegums ēst asinis. Turklāt, tas ir saistīts ar sodu. Ja to pārkāpa, par to pienācās nāves sods, šī dvēsele tika izdeldēta no tautas. Tas bija ļoti, ļoti strikts aizliegums. Ar ko tas bija saistīts? Ja izlasa kontekstā nodaļas, tad var redzēt, ka asinis tika pienestas Dievam un upurētas uz altāra salīdzināšanas dienā vienu reizi gadā. Grēkus uzkrāva āzim un izdzina tuksnesī, bet aitu kāva, vēršus upurēja un asinis slacīja aiz priekškara uz altāra. Tika izdots aizliegums, ka nekur citur tev nebūs upurēt, bet tikai centralizēti baznīcā. To nevarēja darīt pats mājās, priekš tam bija priesteri un levīti. Tikai priesteri drīkstēja upurēt. Tam ir sava jēga. Ja cilvēks nav vadītājs un viņam to neizskaidro, viņš pat īsti nevar to saprast. Vēlāk Izraēls sašķēlās divās daļās – Jūda un Izraēls. Ko izdarīja izraēlieši? Viņi uztaisīja savu pielūgšanas vietu, kur upurēt, bet savā sētā upurēt bija aizliegts. Kāpēc? Viens Dievs, viena draudze – lai būtu vienoti. Nekādas asinis nedrīkstēja tikt izlietas upurēšanas nolūkos citur. Tu varēji kaut un ēst, protams. Pagānu tautas, kuru zemēs iegāja Izraēls, upurēja saviem dieviem. Lai to visu izskaustu, viņi upurēja centralizēti, lai visi būtu vienoti, lai tauta varētu izpildīt to misiju, ko Dievs tai bija uzticējis un lai nepielūgtu pagānu tautu elkus. Tādēļ to varēja darīt tikai priesteri un tikai templī. Lūk, sakarā ar šo, tika izdots speciāls likums Izraēlā, ka asinis vispār nebūs baudīt, jo asinīs ir dzīvība. Jānes dzīvību pret dzīvību, jo jāmirst bija grēciniekam, bet tika pienestas dzīvnieku asinis un uzskatīja, ka dvēsele ir asinīs. Draugi, dvēsele nav asinīs. Es vispār nezinu, kur ir viņa, un tas vispār nav būtiski, kur viņa ir. Ja pārlēja asinis, tad dvēseli pazaudēja? Tā nav patiesība, jo dvēsele nav asinīs. Tā ir tā laika sapratne, vienkāršs politisks uzstādījums, ka nebūs asinis baudīt, jo tas bija svēts, visa šī tempļa upurēšanas kārtība bija tik svēta, ka noteica, ka tev nebūs baudīt vispār asinis. To nekādi nevar attiecināt uz Jauno Derību. Mēs simboliski baudām asinis – vīnogu sulu un maizi. Visa šī pagaidu upurēšanas kārtība līdz ar Kristus atnākšanu ir atcelta. Tā ir tā bauslība, kas ir izbeigta, kas vairs nav nepieciešama. Tāpēc asinis ēšana vai neēšana absolūti nav būtiska. Ja tev garšo asinis, tad ēd putraimu asins desas, dari ko vēlies un, ja nevēlies, tad nedari to. Šim ierobežojumam šodien Jaunajā Derībā, nav nekāda pamata, jo tam visam bija jēga toreiz. Kaut ko neēst, kaut ko nedarīt, tas bija tikai priekš tempļa, tikai tai vietai, tikai tur paredzēts, tāpēc bija šāds likums.

Kāpēc šāds ievads? Tāpēc, ka Dieva vārdu var izprast ļoti neveselīgi un, ja ir neveselīga Dieva vārda izpratne, tad attiecīgi, pēc tā, kā tu domā, tu tā arī lūdz. Tā kā tu domā, tā tu lūdz un tā kā tu lūdz, pēc tā tu arī dzīvo. Es tev kā mācītājs atklāšu vienu noslēpumu par Dieva lūdzējiem. Ir Dieva lūdzēji, kas Dievu lūdz daudzas stundas, ir Dieva lūdzēji, kas lūdz mazāk. Es pēc pieredzes esmu pamanījis, ka tie, kas ļoti maz lūdz, tur viss ir skaidrs, tas ir slikti, šī ticīgā dzīve pārvēršas reliģiskā dzīvē. Viņš kaut ko dara, varbūt pareizas lietas, bet tam vairs nav garīgā seguma, tur vairs nav dzīvības, tur vairs nav saiknes starp Dievu. Ir tie cilvēki, kas daudz lūdz Dievu, protams, ka tas nebūs visos gadījumos, bet esmu pamanījis, ja kāds ļoti daudz lūdz Dievu, bieži vien viņam ir problēmas, prāta problēmas, daudz lūdz Dievu, bet viņš runā nesakarības. Cilvēks ir lūdzējs, bet dara nesakarības, bet nevis vienkārši par kaut ko kļūdījās, bet redzi, ka cilvēks slimīgi rīkojās. Var būt daudzi un lieli Dieva lūdzēji, bet viņam ir tādas problēmas, kuras viņš nerisina vai nevar atrisināt, un tas viss parādās viņa dzīvē. Lielais lūgšanu laiks ir saistīts ar to, ko tu lūdz šajā laikā, ko tu dari šajā laikā, vai tu veselīgi izproti Dieva vārdu.

Pirmkārt, progresam ir jābūt tavā Dieva iepazīšanā, nevis kaut kādās nevajadzīgās detaļās, bet svarīgās pamatlietās, lai tev ir skaidra, veselīga izpratne, jo tad, kad tev ir izpratne, tad ir skaidras lūgšanas. Tāpēc primāri lūgšanās ir Dieva vārds, nevis no pirksta izzīsts, bet veselīga mācība. Ir ļoti labi, ka mācītājs var paskaidrot. Ir ļoti labi, ka cilvēks var būt veselīgā draudzē, kur veselīgi paskaidro, kur nav visam pašam jāiziet cauri. Pretējā gadījumā notiek tā, ka draudzēs ir brīnumi, ka nauda ir slikta, krāsoties ir slikti, jāsēž ir lakatiņos, viens otram jāmazgā kājas un, ja nemazgās, tad ellē iekšā – daudzi un dažādi aizspriedumi. Neveselīga Dieva vārda izpratne par bauslību, ko var un ko nevar, politika un citas lietas. Nav izpratnes. Piemēram, attiecības starp laulātajiem pāriem, nav pareizas izpratnes, ka tev draudzē māca, ka sekss ir tikai tāpēc, lai taisītu bērnus un pēc tam brīnās, ka draudzē ir konkrētākās problēmas, tieši šī iemesla dēļ. Šāda draudze faktiski var aizmirst, ka viņa dzīvos Dieva gribā. Ja tādas lietas māca draudzē, tad problēmas ir garantētas tādas, ka viņa vairs nevarēs eksistēt, viņa būs kā reliģioza kopa, jo tur katrs dzīvos dubulto dzīvi. Kāpēc? Tāpēc, ka ir neveselīga mācība. Pirmkārt, progress ir vajadzīgs domāšanā, veselīgā mācības izpratnē, veselīgā Bībeles izpratnē un veselīgās lūgšanās. Veselīgās personiskās attiecībās ar Dievu. Es uzsveru vārdu “veselīgs”. Nepārtraukts process un progress. Primāri tas ir saistīts ar mūsu lūgšanu dzīvi un rezultāts būs.

Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma. Cik ilgi, ak, Kungs, Tu neliksies zinis par mani, cik ilgi Tu apslēpsi Savu vaigu no manis? Cik ilgi man būs glabāt rūpes savā dvēselē, diendienā bēdāties savā sirdī? Cik ilgi mans ienaidnieks pacelsies pār mani? Raugies šurp, paklausi mani, Kungs, mans Dievs, dari manas acis spodras, ka es neaizmiegu nāvē! Lai mans ienaidnieks nesaka: “Es esmu uzvarējis!” Un lai mans pretinieks nelīksmo, kad es krītu. Es ceru uz Tavu žēlastību, mana sirds ir līksma par Tavu palīdzību! Es dziedāšu Tam Kungam, ka Viņš man tik daudz laba dara! (Psalms 13:1-7)

Es visu šo nedēļu, katru dienu pārlasīju šo psalmu, jo man šis psalms uzrunāja. Šis ir Dāvida psalms, visticamāk Sauls viņu vajāja, tā laika viss valsts aparāts viņu vajā. Dāvids prasa – cik ilgi vēl? Vārdi – cik ilgi – ir minēts četras reizes. Pirmkārt, kas ir šis psalms? Tā ir lūgšana. Visi psalmi ir dziesmā izteikta lūgšana. Piemēram, tu psalmā vari skatīties detaļas, bet bieži mēs neredzam, kas ir blakus. Tev nav tā bijis, ka tu kaut ko meklē, tu esi izmeklējies izstaigājies, bet viņš visu laiku ir stāvējis redzamā vietā, bet tu viņu neesi redzējis. Mēs neredzam pašu galveno, pirmkārt, šis psalms ir lūgšana, kas izskaidro Dāvida panākumus un progresu. Pārsvarā psalmi visi sastāv no Dāvida psalmiem, kas nozīmē, ka svarīgākais ir saprast, ka pamatā ir personiskas attiecības ar Dievu, pamatā ir lūgšana. Lūgšanas pamatā ir veselīga Dieva vārda izpratne. Četras reizes ir minēti vārdi – cik ilgi vēl. Protams, ka tas ir pārmetums Dievam. „Dievs, cik ilgi vēl man būs jācieš?” Tev nav nekādas problēmas? Tu nesaki Dievam – cik ilgi vēl? Vai tu Viņam nepasūdzies? Es nezinu, varbūt šajā ziņā es neesmu normāls, bet es nekad tā Dievam nesaku. Dāvids to teica, un tās ir Dāvida panākumu atslēgas, tās ir viņa uzvaru un progresu atslēgas. Dāvids pieveica Goliātu ar akmeni. Viņš no gana zēna kļuva par ķēniņu, no tāda ķēniņa, no kura nāca Kristus, faktiski viņš ir otrā centrālā figūra aiz Kristus. Panākumu jeb progresa atslēga ir Dievam žēloties. Gribat panākumus, gribat progresu, tad kad tev ir problēma, tad ej un žēlojies Dievam. Tā taču psalmos ir rakstīts. Dāvids regulāri žēlojās Dievam – raud, kliedz, brēc, žēlojas. „Kāpēc, Dievs, Tu mani esi atstājis?” Tā viņš Dievam teica: „Cik ilgi Tu apslēpsi Savu vaigu no manis? Man nav Tava tuvuma.” Viņš diendienā bija bēdās, depresijā. „Cik ilgi Tu neliksies par mani ne zinis?” Izklausās pēc pārmetuma un gaušanās. Šis nav paraugs kā lūgt Dievu, jo ne viss šis psalms ir kā paraugs kā lūgt Dievu. Tieši otrādi, šis ir paraugs kā nevajag lūgt Dievu, bet paraugs, kā vajag lūgt Dievu, ir pašās beigās, sākot no ceturtā panta. Tikai psalma beigās ir paradīts, kā būtu jālūdz Dievs – pozitīvi. Nepārtrauktā procesā, nepārtrauktā progresā, ir jādomā par problēmu risinājumu. Nevis jāgaužas par problēmu, bet nepārtraukti, to enerģiju, ko tu izdod gaudoties, tā vietā domā par risinājumu. Dienu un nakti tavs katliņš vārās par risinājumu. Kādu problēmu risinājumu? Tādas, kuras tu savu grēku dēļ esi savārījis, varbūt tavu vecāku grēku dēļ ir tādas problēmas, kas ir šķērslis ceļā uz mērķiem. Lai tu esi ceļā uz mērķiem un sasniegumiem. Ir jāpārvar šķēršļi un tā ir tava problēma un lai gaustos, tu nepārtraukti domā par risinājumu caur veselīgu Dieva vārda izpratni. Pirmkārt, veselīga izpratne ir domāt par risinājumu, ar pateicību Dievam par risinājumu, ar pateicību Dievam par to, kas būs, nevis ar žēlošanos un gaušanos. Tajā pašā laikā, šīs četras reizes, kad ir minēti vārdi – cik ilgi vēl – norāda uz Dāvida neatlaidību. Dāvids bija neatlaidīgs lūgšanās. Viņš zināja, ka Dievs viņa problēmu atrisinās, ka viņš tiks ar to galā: “Es slavēju, Dievs, Tevi par risinājumu.”

Kad gatavoju sprediķi, meklēju, jo visi mani sprediķi ir apkopoti datorā un kaut kādus gadus atpakaļ, tieši bija sprediķis, ka tieši vajag žēloties Dievam. Tā ir Dieva vārda izpratne. Tu izlasi, ka Dāvids tā darīja un viņš guva panākumus, un tāpēc arī man vajag pažēloties. Tu sēdi savā lūgšanu kambarī un pažēlojies Dievam. Man nav žēlošanās Dievam, varbūt tev tā ir? Man riebjas žēloties Dievam, man vispār negribas teikt savas problēmas Dievam. Var teikt, ka tev ir problēma, tas ir pareizi, bet žēloties ar pārmetumiem. „Dievs, Tu mani esi atstājis, Tu mani neievēro, Tu esi savu vaigu apslēpis, kad Tu atkal parādīsies, kur Tu esi palicis?” Sāc veselīgāk skatīties uz Dieva vārdu, lai tev ir veselīgākas lūgšanas un, lai tev ir nepārtraukts process un progress tavā dzīvē. „Cik ilgi Tu neliksies zinis par mani? Cik ilgi tu apslēpsi savu vaigu no manis?” Tas ir tāds kā pārmetums, tā ir žēlošanās, bet tas ir cilvēcīgi.

Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca, saukdams: “Eloī, Eloī, lamā zabahtani?” Tas ir tulkots: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Marka evaņģēlijs 15:34)

Jēzus bija cilvēks un Jēzus bija Dievs. Šeit virs zemes būdams, Viņš bija cilvēka veidolā. Dievs iemiesojās cilvēka miesā. Šī cilvēcīgā puse, kad mira pie krusta, Viņš teica: „Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” Vai tu esi karājies pie krusta? Vai esi paņēmis uz sevi visus pasaules grēkus, slimības? Mēs nezinām, kā tas ir, un tev tas nekad nebūs jāzina, kā tas ir. Viņš to zināja, viņš to pārbaudīja, tajā brīdī, kad viņš to visu izbaudīja uz sevis, viņš teica, kāpēc Viņš Viņu ir atstājis. Dievs patiešām atstāja Jēzu pie krusta, jo atstumtība ir viena no problēmu saknēm, kad cilvēki tiek atstumti no cilvēkiem, viņi tiek traumēti, veidojas nepiedošana, rūgtums, kas faktiski sabojā cilvēka dzīvi. Jēzus tika atstumts pie krusta, lai tu tiktu pieņemts. Tomēr šie vārdi izskanēja: „Kāpēc Tu Mani esi atstājis?” Tāpat arī Ģetzemanes dārzā.

Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” (Mateja evaņģēlijs 26:39)

Atceries vienu, šis biķeris neaizgāja Viņam garām, jo Viņš labprātīgi izdzēra šo biķeri, labprātīgi aizgāja pie krusta. Eņģeļi Viņu stiprināja. Kur Viņš smēlās spēku? Lūgšanā. Tur bija divas puses lūgšanai. Viena puse: „Ka šis biķeris varētu iet Man garām.” Otra puse: ”Bet ne Mans, bet Tavs prāts, lai notiek.” Ja ir cilvēcīgs vājums, gribās pakurnēt, Dievam pateikt, tad neaizmirsti, ja arī tu pasūdzies, otru daļu, lai Dieva prāts notiek. Lai nevis kaut kāds vispārīgs prāts, lai notiek, bet tas prāts, ko tu saproti no Dieva vārda, kur tu ej, kur tu dodies, saskan ar Dieva vārdu. Lai notiek Dieva prāts, un tu pateicies un slavē par Dieva prātu. Pozitīva, veselīga ticība, kas balstīta veselīgā Dieva vārda izpratnē. Lūk, ko nozīmē nepārtraukts process un progress. Process lūgšanās, pārdomās, process Dieva vārda studēšanā, process, esot kopā ar cilvēkiem, kas kaut ko jēdz un saprot. Nepārtraukti domāt. Runājot par mani personīgi, es sludinu to, ko es pats daru, jo mans katliņš nepārtraukti vārās, bet viņš nevārās ar negatīvismu – ko man tas uzrakstījis, kas man nav izdevies, vai kaut kas nesanāca, bet mans katliņš vārās par to, kas būs, kas man ir jāizdara, uz risinājumiem. Nepārtraukti galvā es ģenerēju idejas, klausos, lasu, domāju, jaunas idejas, jauni risinājumi. Lūk, kas nodarbina manu prātu. Saskaņā ar Dieva vārdu, kad es lasu Bībeli, es neredzu žēlošanos. Lasot Bībeli, es redzu pateicību par rezultātiem. Pat uz Bībeli var skatīties divējādi – pozitīvi un negatīvi. Bībele nav tāds, ko tā burtiski var pildīt, jo tur ir daudz kas tāds, kas ir jāizprot kontekstā un veselīgi jāpielieto. Tas, ka ir žēlošanās, tas nenozīmē, ka tas ir paraugs lūgšanai, jo tas nav paraugs lūgšanai. Tā vienkārši ir konkrētā cilvēka tā brīža stāvoklis. Ne žēlošanās pēc viņš tiek izglābts, bet gan pateicības pēc, pozitīva procesa pēc tiek izglābts, un Dievs ir viņa pusē. „Raugies šurp, paklausi mani Dievs, dari manas acis spodras.” No šī brīža sākas veselīga lūgšana, nevis tā pirmā gaušanās, bet no šī brīža sākas veselīga lūgšana – „Dari manas acis spodras.” Padomā, ko tas nozīmē? Nevis, lai Dievs izdara tavā vietā kaut ko, lai Dievs atnāk, izdara un pasargā, bet lai Dievs dara tavas acis spodras, lai saprastu, studētu, konsultētos, kā man rīkoties saskaņā ar Dieva gribu. Nepārtraukts process, nepārtraukti jaunas zināšanas, nepārtraukta salīdzināšana, kā iziet no konkrētās situācijas. Darīt manas acis spodras – nozīmē domāt, darīt, strādāt tajā virzienā. Konkrēti, stratēģiski plānot, kā iziet, kā uzvarēt, kā izdarīt. Dievs pats no Sevis nedarīs tavas acis spodras, tev ir jāizprot detaļās kā pareizi rīkoties. Dari manas acis spodras – šeit sākās lūgšana. „[..] dari manas acis spodras, ka es neaizmiegu nāvē! Lai mans ienaidnieks nesaka: “Es esmu uzvarējis!” Un lai mans pretinieks nelīksmo, kad es krītu.” Arī šī ir laba lūgšana, bet tas nav tas, kas būtu jālūdz lūgšanā. Tas, ka tu savās problēmās zaudē, ka tu savus mērķus nesasniedz, pretinieks gavilē un tas nenes godu Dievam. Zini, mums ir pretinieki, pirmkārt, tas ir garīgi un, otrkārt, tie ir cilvēki. Tie ir dažādi apstākļi un tie ir konkrētie cilvēki. Gan sātaniskā pasaule līksmo, gan fiziskā pasaule, konkrētie cilvēki, kas tev nevēl panākumus, kas nevēl tev izdošanos, ja tas ir neticīgs cilvēks, tad pēc tava zaudējuma viņš teiks, ka Dieva nav. Netiki galā ar savu problēmu, nebija veselīga sapratne, nebija process, nebija darbs, stulbi lūdzi, tikai bija žēlošanās vai vispār nelūdzi Dievu. Padomā, ja nav lūgšanu, nav Dieva vārda studēšanas, tad tā ir knapi velkoša dzīvība, es domāju par garīgo dzīvi. Neticīgs cilvēks teiks, ka Dieva nav, otrs teiks, ka viņa dievi ir stiprāki. Cilvēki piekopj dažādas reliģijas, rituālus. Kad Dāvids uzvarēja Goliātu, viņš teica, ko šis neapgraizītais. Visa profesionālā armija trīcēja un drebēja no Goliāta. Viņš bija greizsirdīgs, ka kāds būs stiprāks par viņa Dievu, ka kāds vispār var nicināt viņa Dievu. Šeit ir līdzīgi. Dāvidam bija apziņa es nevaru pieļaut, kad kāds cilvēks, kas nav ticīgs, teiks, ka Dieva vispār nav, jo tu savu problēmu neuzvarēji. Dievs vispār nav jeb arī mani dievi stiprāki, bet ja tas ir ticīgs cilvēks, arī ticīgi cilvēki kritizē, un arī savā starpā plēšas. Ja tu būsi ticīgs cilvēks viņš teiks: “Redzi, tev nebija taisnība, tu nepareizi Bībeli izproti, tev nebija taisnība, tu gāji uz mērķiem, tu labi gāji, tev nebija.” Un par cēliem mērķiem runājot, par pareiziem mērķiem, bet tu nesamaksāji cenu, kārtīgi nelūdzi, kārtīgi nestrādāji, rezultāta nav. Nu redz, kā viņam izgāja. Rezultātā, piemēram, viens no mūsu draudzes šādi krīt, to uzzin: viņu draudzē nav pareizā mācība, kontrole un nezin kas viss. Kāpēc? Tāpēc ka viens cilvēks nav maksājis savu cenu, vai neveselīgi kaut ko izpratis un spriež par visu draudzi tad. Lūk, kā tur ir. Dāvids apzinājās, un arī tev ir jāapzinās, ja tu zaudē, ja tu regulāri zaudē, tad tu dod velnam vietu gavilēt. Tu dod cilvēkiem, kas ir mūsu pretinieki gavilēt un priecāties, ka tu esi kritis. Bet ko Bībele saka? “Tuvojieties Dievam un stājaties pretī velnam, kurš staigā kā lauva rūkdams apkārt un meklē ko varētu aprīt,” stājieties pretī, stājieties pretī, pirmkārt, lūgšanu dzīvē, nebūs lūgšanas, nebūs veselīgas vārdu izpratnes, nebūs uzvara garīgā pasaulē. “Dari manas acis spodras, lai mans ienaidnieks nesaka, ka esmu uzvarējis un lai mans pretinieks nelīksmo, es ceru uz tavu žēlastību, mana sirds ir līksma par palīdzību, es dziedāšu tam Kungam, ka viņš man tik daudz laba dara.” Redzi, pozitīvs skatījums un pozitīvs apliecinājums, pozitīvs skatījums un pozitīvs risinājums. Nepārtraukti ir jādomā par risinājumu, par idejām, par progresu un izdarāmo. Dāvids jautāja, kāpēc Tu esi mani atstājis. Tu izlasi šo psalmu un saki “Klausies, man arī Dievs vienu dienu mani atstāja, otru dienu mani pieņēma.” Bet ko saka Dieva vārds kontekstā, ko saka veselīga mācība? Skaties.

Un tad Dāvids sacīja savam dēlam Salamanam: “Esi stiprs un esi drosmīgs un rīkojies! Nebīsties un neliecies mulsināties! Tiešām, Dievs tas Kungs, mans Dievs, būs ar tevi, Viņš tevi nepametīs, un Viņš tevi neatstās, kamēr tu nebūsi pabeidzis visus ar tā Kunga nama uzcelšanu saistītos darbus. (1. Laiku grāmata 28:20)

Redzi, Dievs nekad tevi nepametīs, bet mēs paši varam pamest Viņu. Un ja mēs atstājam tā Kunga celšanas darbus, faktiski mēs esam pametuši Viņu. Ne Viņš mūs, bet mēs Viņu. Mums jāatstāj sevi nepārtrauktā procesā, ir jāpilnveidojas, regulāri, paldies Dievam, tu esi atnācis uz dievkalpojumu, dzirdi Dieva vārdu, veselīgu Dieva vārdu, tu esi procesā. Ar to vien, ka tu atnāc un klausies, tu esi procesā. Jābūt nepārtrauktā procesā un progresā. Viss process sākās ar galvu, un pēc tam seko sirds. Viņš tevi neatstās, kamēr tu nepabeigsi visa Tā Kunga nama celšanas darbus. Katram ir nepieciešams būt konkrētā savā draudzē un konkrētos mērķos, ņemt dalību ar to, ko vari. Citi vairāk kaut ko izdara, bet katram ir kaut kāda atbildība, pienākums, lai mēs kā draudze kopumā varam nest slavu un godu, lai Tā Kunga valstība var nākt.

Es bieži esmu teicis, cik svarīga ir kalpošana draudzē, es neesmu redzējis cilvēkus, kas atstājis savu kalpošanu un paliek ar Dievu. Vai ir kādi nominālie kristieši, klīstošie holandieši, kuri sev iestāsta, ka viņi ir ar Dievu, tagad viņi ir laimīgi un viss ir baigi labi. Tā nav patiesība, tā nekad nenotiek. Pa lielam, visi, kas nav pie stipras draudzes, ir atbiras. Tie ir tie cilvēki, kas iesākuši celt un nav pabeiguši, tie ir tie, kas savu namu ceļ uz smiltīm. Jo nams, celts uz klints, ir stipra draudze ar konkrētiem cilvēkiem, kur katrs ieņem savu vietiņu – viens mazāku, viens lielāku, bet tu kaut ko dari. Tu lūdz tajā virzienā, tu dari tajā virzienā, tu kaut ko piedalies, tu neesi tas, kas nezina, kas šeit notiek. Draudze nav izklaides vieta, nav mājas grupiņas tikai draudzībai, lai mēs visi draudzētos. Ir rakstīts Bībelē: “Draudze pastāvēja un auga mācībā, sadraudzībā, maizes laušanā, lūgšanās.” Sadraudzībai nav jēgas, ja atstājam Tā Kunga nama celšanu.

Esiet stipri un droši! Nebīstaities un nebaiļojaties viņu priekšā! Jo tas Kungs, tavs Dievs, kas iet tev līdz tavā priekša, tas tevi neatstās nedz arī tevi pametīs. (5. Mozus grāmata 31:6)

Jūsu dzīvē lai nav mantkārības! Lai jums pietiek ar to, kas pie rokas, jo Viņš pats ir sacījis: “Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebrejiem vēstule 13:5)

Tev nav naudas pelnīšanu jāliek augstāk par dievkalpojumiem. Tev nav naudu, biznesu vai darbu jāliek augstāk par garīgām lietām. Lūgšanu laiks nav jāliek darba laikā, būs tev lūgšana – būs tev izdzīvošana un pāri paliks labiem darbiem. Dieva svētība no kurienes nāk? Kad tu cel Dieva namu, ka tu pats sāc normāli domāt un pareizi lūgt, tur arī sākās Dieva svētība. Un tev nav jāstrādā piecās septiņās darba vietās. Draudzē māca gan par biznesu, gan par visu citu.

Desmit jaunavas – piecas bija ģēķīgās un piecas bija gudrās. Gudrās gāja uz kāzām un paņēma eļļas lukturus un eļļu līdzi, bet muļķīgās paņēma lukturus, bet eļļu līdzi nepaņēma. Līgavainis kavējās un izbeidzās visa eļļa, bet tām piecām gudrajām bija līdzi eļļa un viņas sagaidīja līgavainis. Tām, kurām izbeidzās eļļa, prasīja – dodiet arī mums. Bet gudrās teica – piedodiet, mums pašām nepietiks, ejiet labāk jūs nopirkt.

Un kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam nāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi, es jums saku, es jūs nepazīstu. (Mateja evaņģēlijs 25:10-12)

Esiet modrīgi, un Dāvids saka ,dari manas acis modras. Esi procesā šodien, jo, kā redzi, jaunavas ir tie cilvēki, kas ieiet debesīs mūžīgā dzīvībā, tie kas ir modri šodien. Uzceliet no sevis kā dzīviem akmeņiem Dievam garīgo namu!

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Tā ir draudzes prioritāte. Tā ir katras grupiņas prioritāte. Draudzība tas ir labi, un mums ir jādraudzējas, bet mēs nevaram aizmirst prioritāti.

Esiet modri! Tas ko mēs liekam sevī, tas dara mūs modrākus, tas dara mūs stiprākus un veselīgākus. Tāpat arī šodien – tu uzņem Dieva vārdu šeit, tu esi dievkalpojumā, tu esi sadraudzībā mājas grupiņā, to varētu nosaukt par ārējo iedarbību, kas uztur tonusu.

Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas derības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot zemē, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu. (2. Mozus grāmata 34:29)

Viņa vaigs spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu.

[..] Viņš ņēma pie sevis Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa uz kalnu Dievu lūgt. Un viņam lūdzot, viņa seja dabūja citu izskatu un Viņa drēbes kļuva spoži baltas. (Lūkas evaņģēlijs 9:28-29)

Notika iekšējas pārvērtības, ka šis cilvēks no iekšpuses staroja spīdēja. Kad Mozus bija runājis ar Dievu, viņa vaiga āda spīdēja. Nepietiek ar to, ka no ārpuses tevi dara gaišāku, tev ir jāspīd no iekšpuses. Bez personīgām attiecībām ar Dievu un bez mācības tas nav iespējams. Ja vadītājs no iekšpuses nespīd, tu nevari iededzināt citus, tad ej atvērtajā grupiņā kā apmeklētājs. Ja tu pats kultivēsi attiecības ar Dievu, tu spīdēsi. Mēs nevaram paļauties tikai uz vadītājiem, uz to, ka esmu draudzē, mums jāveido pašiem savas attiecības ar Dievu. Ja ir runa par kafiju, vitamīniem, sportu, tas viss nedarbojas, nekas nepalīdz, ja kompleksā nedzīvosi normālu dzīvi. Tā ir ārējā iedarbība. Tu, piemēram, dzer kafiju, tā dod efektu, piemēram, narkomāns lieto narkotikas, pirmajā laikā viņš ir ekstāzē, tas ir tikai pirmajā laikā, pēc tam vajag vairāk un vairāk, un vispār nav nekāda efekta. Tā ir ārējā iedarbība, tā ir ķīmija. Bet tev vajag savu ķīmiju iekšā, ka tu no iekšpuses spīdi. Tas ir ļoti vienkārši – mazāk žēloties, vairāk konstruktīvi domāt un lūgt, izprast Dieva vārdu, būt komandā, būt draudzē un neaizmirst, ka prioritāte ir celt Tā Kunga namu.

Autoritāti dod tev ne tavs cilvēciskais veidols, kļūdas, kaut kādas neizdošanās, bet autoritāti dod tava saikne ar augstāko autoritāti. Draudze pastāvēja mācībā, lūgšanās, maizes laušanā – viens no punktiem ir lūgšanās, otrs ir sadraudzībā. Tās ir tās svētās lietas: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Ka mēs neaizmirstam, kāpēc mēs visu to darām, kam mēs nesam godu un slavu. Autoritāte dod saikni ar Visaugstāko un šī saikne ir draudze, un visdziļākā saikne ir precīzi tavas personīgās attiecības ar Dievu, tava Dieva vārda pareizā izpratne, pielietojums lūgšanā, ka tavas acis ir modras, lūk, tas dod autoritāti, tas ir tas, kā rakstīts: Tas Kungs tevi neatstās, Tas Kungs tevi nepievils, Viņš ir ar tevi, viss, ko tu darīsi, tev labi izdosies. Dievs nekad neatstās un nepievils. Tev ir autoritāte, viss ir no Dieva. Es iesaku draudzēties ar Viņu, Viņš ir tavs Tēvs, kas mīl tevi, Viņš ir tas, kas gaida lūgšanu kambarī. Pretējā gadījumā mēs pārvērtīsimies par cilvēkiem, kuri it kā ir ticīgi, bet realitātē būsi reliģiozs cilvēks, kas dara pareizas lietas bez paša Dieva. Saikne ar Dievu ir personiskās attiecības ar Dievu, būt draudzē un nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi Dieva slavai un godam. Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Nepārtraukts process un progress” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija