Attiecības ar cilvēkiem ir ļoti svarīgas, it īpaši ar tuviniekiem.
Ir ļoti sāpīgi, ja starp tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem nostājas šī neredzamā siena – nepiedošana. Nepiedošana un rūgtums bija arī Valentīnas dzīvē līdz brīdim, kad viņa iepazina Jēzu un atdeva savu sirdi Viņam. Tālāk savā liecībā dalās pati Valentīna:

Draudzē mums daudz māca par nepiedošanu un tās sekām – atstumtību. Padalies, lūdzu, kā šīs lietas parādījās tavā dzīvē un kā tas tevi ietekmēja.

Jau ļoti agrā bērnībā dzirdēju no vecmammas skarbus vārdus, kas mani ļoti sāpināja. Piedzīvoju arī savu vecāku vienaldzību pret mani, kaut man vajadzēja uzmanību un viņu mīlestību. Tie bija regulāri izteicieni, adresēti man, un tie atstāja sekas. Nejutos kādam svarīga vai mīlēta, dzīvoju savā nodabā. Tāpēc man patika būt tālāk no citiem, lai mani atkal kāds nesāpinātu. Maza būdama, nolīdu kādā vietā, kur mani nevarēja atrast, un lasīju grāmatas. Tā es jutos drošāk. Prom no visiem ar savām grāmatām un savām fantāzijām, savā pasaulē. Tas, protams, atstāja sekas uz manu turpmāko dzīvi. Ja izveidojās kāds konflikts, turēju to sevī, nespēju piedot nevienam un rūgtums tikai auga manī. Vissāpīgāk bija, kad sastrīdējos ar savu dēlu, kā rezultātā mēs ilgu laiku praktiski nekontaktējāmies. Ikreiz, kad iedomājos par viņu, man lija asaras, tas bija ļoti sāpīgi. Atstumtības sekas turpināju izjust pati savā ģimenē.

Valentīna, pastāsti, lūdzu, kā sākās tavs ticības ceļš?

Par to, kas notiks ar mums pēc tam, kad mūsu vairs nebūs, sāku domāt jau bērnībā. Vēroju, kā rit cilvēku dzīves un uzdevu sev jautājumus, kā arī meklēju atbildes uz tiem. Tajā laikā man nebija iespēju uzzināt ko vairāk, jo nebija neviena tuvinieka, kurš būtu ticīgs un varētu pastāstīt par Dievu. Tomēr šīs dabiskās ilgas manī pēc Dieva nekur nepazuda. Latvijā sākās atmodas laiki un cilvēki, tai skaitā arī es, sāka apmeklēt baznīcas. Tomēr tur neatradu to, ko meklēju. Mani neuzrunāja tas, ko dzirdēju, tādēļ pēc kāda laika atmetu ar roku. Tā pagāja gadi bez Dieva, bet jautājumi nekur nepazuda un vēlme pēc pārmaiņām arī nē. Dievs laikam bija dzirdējis, ko klusībā lūdz mana sirds. Nejaušas sakritības rezultātā internetā lietotnē Facebook man uzrakstīja mana pašreizējā grupiņas vadītāja. Mans uzvārds ir tāds pats kā kādai citai sievietei, un sanāca, ka vadītāja rakstīja viņai, bet vienādo uzvārdu dēļ uzrakstīja man. Tā mēs sakām sarakstīties un viņa aicināja mani uz grupiņu. Protams, ka kā jau daudziem, arī man bija mūžīgās atrunas – tad darbs, tad ģimene, tad veselība. Atrunu saraksts vienmēr ir garš. Mana vadītāja turpināja lūgt par mani un Dievs darbojās pie manas domāšanas līdz brīdim, kad beidzot pieņēmu lēmumu atbraukt uz grupiņu. Kā pirmo reizi es ierados tur, tā arī paliku. Man tur ļoti patika, mani aizskāra manas vadītājas mīlestība pret cilvēkiem un Dieva klātbūtne, ko tur jutu, patika arī sadraudzība, diskusijas un kopīgās lūgšanas. Aptuveni pēc mēneša draudzes dievkalpojumā pieņēmu Jēzu par savu Glābēju un nožēloju grēkus.

Mūsu draudze rīko trīs dienu semināru, sauktu par “inkaunteru”. Pastāsti, lūdzu, ko tu tur piedzīvoji?

Tiešām, tās bija trīs brīnišķīgas dienas, kurās piedzīvoju Dieva klātbūtni un spēju piedot sev un citiem. Ļoti spēcīgi sajutu Dieva mīlestību. Es atstāju visu to, kas mani turēja važās, Viņam – Jēzum. Jutu, ka viss pasaules smagums, kas spieda manu sirdi, pēkšņi ir pazudis. Kādreiz es nespēju elementāri apskaut cilvēkus. Kad redzēju kādu apskaujamies, pie sevis domāju, cik tas ir jocīgi, ka tā var, it īpaši, kad to darīja mazpazīstami vai sveši cilvēki. Tas viss bija atstumtības sekas, un Dievs mani no tā dziedināja.

Kādas vēl pārmaiņas esi piedzīvojusi, kopš kļuvi ticīga, un kāds ir tavs novēlējums tiem, kuri lasīs tavu liecību?

Esmu kļuvusi daudz drošāka un atvērtāka. Man ir parādījušies jauni mērķi. Visa dzīve ir mainījusies un Dievs mani ir dziedinājis. Esmu piedevusi gan sev, gan citiem. Ar dēlu attiecības ir krietni uzlabojušās. Tagad spējam runāt ļoti atklāti, esam kļuvuši daudz tuvāki. Arī manas attiecības ar vedeklu ir daudz labākas, jo pati esmu atvērta un spēju arī citiem sniegt mīlestību, ko pati esmu saņēmusi no Dieva. Esmu ļoti priecīga un pateicīga par to Jēzum!
Tagad jau pati vadu mājas grupu un dalos ar cilvēkiem visā, ko pati esmu saņēmusi un piedzīvojusi no Dieva. Man ir pats varenākais atbalsts kāds vien var būt – Dievs! Ieteiktu visiem nākt pie Jēzus un nebaidīties. Vēlos arī pateikties savai vadītājai un mācītājam. Viņi ir paši foršākie cilvēki, kādus pazīstu, no viņiem tik daudz ko esmu mācījusies – gan kā iepazīt Dievu, gan kā sakārtot savu dzīvi un dot tālāk citiem cilvēkiem. Gada laikā, kopš esmu draudzē, Dievs spēja sakārtot mani un manas attiecības ar pašiem tuvākajiem. Ticiet tik! Un droši uz priekšu! Dievam ir plāns jums un jūsu ģimenei!

Valentīna, ko Tu ieteiktu cilvēkiem, kuriem ģimenēs tagad ir šādi apstākļi, kad mīlestības un sapratnes vietā valda nepiedošana un rūgtums?

Es ieteiktu griezties pie Dieva, jo Viņš ir liels un varens, Viņam nav nekā neiespējama. Viņš spēj salabot visas ģimenes un visas sirdis, jo Dievs ir mūsu radītājs un pazīst mūs vislabāk. Pats galvenais ir tuvoties Viņam lūgšanā, lasot Bībeli, kā arī apmeklējot mājas grupas un dievkalpojumus. Un nekad nepadoties! Kas cilvēkam nav iespējams, Dievam ir iespējams!

Valentīnas Pugaces liecību pierakstīja Haralds Austriņš