Dievs tevi ir nolicis par galvu, nevis par asti, tāpēc tu vienmēr būsi augšā un nekad lejā. Pāvils saka: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13) “Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23) Tās ir Rakstu vietas, kuras būtu jāzina no galvas. Šodienas tēma būs par neapmierinātiem un apmierinātiem cilvēkiem. Vai neapmierinātība ar esošo situāciju ir no Dieva vai no miesas, varbūt no elles? Neapmierināts cilvēks ir tāds, kas nesamierinās ar kaut ko. Es atceros laiku, kad mani iecēla par mācītāju. Tas notika Limbažos, bija sabraukuši cilvēki, un tur bija kāds puisis gariem matiem, kuru es pats biju atvedis uz draudzi. Es viņu pieminu ar labu, viņš bija draudzīgs, interesants un jautrs, kaut viņam arī bija savas problēmas. Bet toreiz viņš man novēlējumā pateica ļoti labu lietu: “Es novēlu tev, lai tu nekad nebūtu apmierināts ar to, kas tev ir šodien! Lai tu vienmēr esi neapmierināts ar to, kas tev ir.” Tas man ļoti palicis atmiņā. Būt neapmierinātam ar to, kas tev ir šodien – vai tā ir īpašība no Dieva? Šodien mēs noskaidrosim, kāda nesamierināšanās ir pozitīva, derīga un nepieciešama un kāda ir tāda nesamierināšanās, kas rada tikai problēmas un ved nepareizā virzienā.

Nesamierināšanās ar esošo situāciju ir neatņemama ticības sastāvdaļa. Tā ir vajadzīga, lai gūtu panākumus un uzvaras. Nesamierinies ar esošo, bet vēlies vienmēr vairāk! Cilvēks, kurš šobrīd ir apmierināts ar visu, ir cilvēks zaudētājs. Ja arī šodien viņš visu ir sasniedzis, tas ir tikai laika jautājums, – šāds apmierināts cilvēks drīz zaudēs savas pozīcijas. Tas ir cilvēks, kurš nekur nedodas, tas ir cilvēks, kuram vairāk nav nekādu mērķu. Kad ir labi būt apmierinātam ar to, kas ir šodien, un kad – slikti? Tas ir saistīts arī ar samierināšanos un nesamierināšanos. “Atkal nav labi, atkal ir slikti, neizdevās, nesanāca…” Nav runa par neapmierinātību kā dzīves daļu, kad cilvēks visu laiku staigā apkārt drūms un neapmierināts, kuram nekad nekas nav labi un neviens pa prātam nevar izdarīt. Ir runa par iekšēju izjūtu, kad cilvēks nav mierā ar esošo un grib vairāk, taču tas nav negatīvisms. Veselīga neapmierinātība netraucē pašam un citiem.

Ar to vien, ka tu esi ar kaut ko neapmierināts, ir par maz. Tā ir iekšēja izjūta jeb zināšanas, kas signalizē, ka cilvēks grib vairāk, kaut kas nav labi, viņš grib precīzāk vai labāk, tālāk, augstāk vai ātrāk. Šī neapmierinātība ir tikai daļa no visa, tā nav izšķiroša daļa, jo tai ir jāseko darbībai. Nesamierināšanās ar esošo nav risinājuma gaidīšana no ārējiem avotiem. Tā nav gaidīšana uz cilvēkiem, gaidīšana uz to, kad mainīsies kādi apstākļi. Pozitīva nesamierināšanās negaida palīdzību no malas. Tā nav risinājuma gaidīšana no mammas, tēta vai pat Dieva, ja tai neseko darbība. Tas arī nenozīmē gaidīt, kad mainīsies politiskie apstākļi valstī, kad darba devējs sāks maksāt lielāku algu, kad cilvēki sāks vairāk kalpot un vest cilvēkus pie Dieva, un draudze augs, kad līderis atrisinās problēmas. Tiešām līderis, vecāki vai Dievs kaut kādā mērā var atrisināt tavas lietas, bet drīzāk tā būs palīdzēšana vai kaut kā izdarīšana tavā vietā, un ilgi tas nedarbojas. Veselīgā ģimenē vecāki audzina un rūpējas par saviem bērniem, viņi mācās un izaug, un pēc tam atstāj savus vecākus. Pieauguši bērni sāk dzīvot savu pilnvērtīgu dzīvi. Sākotnēji vecāki bērniem maina pamperus, baro un izgulda, bet ar laiku bērni paši sāk gādāt par sevi, noliek savus mērķus un dodas uz tiem. Normāli bērni arī godā savus vecākus, viņus apmeklē un palīdz, ja ir vajadzība. Tiešām ir kaut kas, ko cilvēki tev palīdz izdarīt, taču ir lietas, kuras vari izdarīt tikai tu pats.

Vai ir kādas lietas, ar kurām tu savā dzīvē esi veselīgi neapmierināts? Vai tu kādās lietās vēlies vairāk? Vai pats pie sevis vai apkārt tu vēlies redzēt kaut ko vairāk? Vai vēlies doties uz priekšu? Tu gaidi uz cilvēkiem, un šie cilvēki tev nepalīdz. Tu gaidi uz Dievu, bet no Viņa nenāk nekāda pārdabiska iejaukšanās. Dievs gaida, kad tu pats sāksi rīkoties. Saproti, ja tu pats nesāksi uzņemties atbildību un rīkoties, tad tu kļūsi par negatīvu vienmēr neapmierinātu cilvēku, kurš savās problēmās vaino ārējus apstākļus – cilvēkus, valsti, darba devēju. Nesamierināties ar esošo nozīmē būt neapmierinātam pozitīvā nozīmē. Tās nav mokas vai nasta, bet tās ir pozitīvas domas par to, kā iet tālāk. Tā ir mērķtiecība. Bez veselīgas neapmierinātības nevar gūt panākumus. Ja tu šodien esi apmierināts ar to, kas tev ir, tad zini, ka tāds, kāds esi šodien, tu būsi arī pēc gada. Un tev pat nebūs tas pats, kas bija pirms gada, jo Jēzus saka: “Tam, kam ir, tam dos vēl. Tam, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.” Ja tu neej uz priekšu, tu pazaudē. Tu vari zaudēt pat to mazumiņu, kas tev ir tagad.

Šodien es lietošu vārdu urla, vārdu tautas valodā, lai raksturotu noteiktu cilvēku grupu, kuri ir neapmierināti ar esošo situāciju; krieviski ir vārds bidla jeb pelēkā masa jebkurā zemē un valstī, kuri savās problēmās vaino citus. Viņi risinājumu gaida no cilvēkiem, valdības. Viņiem vainīgi ir politiķi, imigranti vai jebkas cits, tikai ne pats. Šajā laikā mēs svinam Latvijas dzimšanas dienu, tas ir brīnišķīgi, bet vai mēs atceramies, ka šo valstisko brīvību izcīnīja cilvēki, kuri nebija apmierināti ar esošo situāciju un kaut ko arī darīja? Kāpēc mēs 11.novembrī Krastmalā noliekam svecīti? Mēs pieminam gandrīz tūkstoti kritušo karavīru, kas mira Latvijas neatkarības cīņās. Latvieši pastāvēja starp divām lielvarām, taču izcīnīja savu neatkarību un brīvību. Viņi maksāja augstu cenu un izlēja savas asinis. Šobrīd cilvēki ir aizmirsuši, ka visam ir cena, un vēlas kaut ko par neko. Mēs esam aizmirsuši, ka būt neapmierinātam ir dažādas nozīmes, un neapmierinātība negatīvajā nozīmē ir cilvēki, kurus var nosaukt par urlām – tas ir sabojāts, nedomājošs cilvēks, kurš nevēlas pats savā dzīvē kaut ko mainīt, bet gaida izmaiņas no citiem. Un Bībele to viņam arī “apstiprina” – “Es paceļu savas acis uz kalniem, no kurienes gan man nāks palīdzība…? Mana palīdzība nāk no Tā Kunga…” Kā tev no Kunga var nākt palīdzība, ja Dievs nevar tavā vieta dzīvot tavu dzīvi? Kā mācītājs tavā vietā dzīvos tavu dzīvi? Kā es tavā vietā pieņemšu tavus lēmumus? Kā es varu tavā vietā stāvēt Dieva tiesas vai cilvēku tiesas priekšā un atbildēt par tevi? Kā es varu gūt panākumus tavā vietā? Kā es varu uzvarēt tavā vietā? Es varu būt tev blakus, mācīt pareizus principus, lūgt par tevi, uzklausīt un mīlēt, es pat varu tavā vietā kaut ko izdarīt vai samaksāt, vienu vai divas reizes, bet ne pastāvīgi un mūžīgi, jo es nevaru dzīvot tavu dzīvi un sasniegt to, kas jāsasniedz ir tev.

Tātad nesamierināšanās es esošo nenozīmē vienkārši būt neapmierinātam. Kāpēc valstīs ir iespējamas revolūcijas? Valsts augstākajos amatos nesēž muļķi, – viņi izmanto pelēko masu, urlas, kas ir neapmierināti ar savu stāvokli, pensiju, algu, cenām, politisko situāciju, veselības aprūpi, un vēlēšanu laikā piesola viņiem banānus – uzlabot veselības aprūpi, drošību, paaugstināt minimālo algu. Pie varas pēc tam nāk gudrāki urlas, piemēram, komunisti. Kas bija komunisms? Utopiska ideja, ka cilvēks var dabūt to, kas viņam nepienākas, bez maksas, un visi ir vienādi. Cilvēki nav vienādi un nekad nebūs! Katram cilvēkam ir savs talants, lielāks vai mazāks, darbietilpīgums, cik katrs spēj dot un strādāt, un katrs tiek atalgots un novērtēts pēc paša nopelniem.

Tev nav jādomā par to, kam ir vairāk un kam mazāk, tev ir jādomā par to, vai tu neesi viens no tiem nesamierināmajiem, kurš patiesībā ir samierinājies ar to, kas viņam ir. Tas neapmierinātais cilvēks ir tas, kurš patiesībā ir samierinājies ar to algu, kas viņam ir. Ja tu esi mājas grupas vadītājs, vai tu esi samierinājies ar to situāciju, kas tev ir? Es kā eksperts mierīgi varu pateikt – ja tavā mājas grupiņā viss stāv uz vietas, līderis stāv uz vietas, tad tu esi samierinājies ar esošo situāciju. Ja tavā dzīvē nenotiek izmaiņas uz augšu, raksturā vai vienalga kur, tad tu esi samierinājies ar esošo, un parasti tas beidzas ar neveselīgu neapmierinātību un kurnēšanu. Kas notiek, kad kāds izdomā aizbēgt no draudzes? Viss bija labi, bet pēkšņi vairs nav labi. Parasti šie cilvēki saka: “Šeit ir par maz mīlestības.” Ja godīgi, es nezinu citas draudzes Latvijā, kur ir tik daudz mīlestības kā pie mums, tādēļ, ka šeit ir mājas grupiņas, un katram cilvēkam tiek veltīta uzmanība. Ja draudzē ir tikai dažas mājas grupas, tad katram cilvēkam nevar būt mīlestība un uzmanība. Kā es kā mācītājs varu mīlēt, izrādīt mīlestību? Labi sludinot, bet kā es tev personīgi varu palīdzēt, izrādīt mīlestību un uzmanību, apciemot un būt kopā tieši ar tevi? Caur savu komandu. “Mīlestības par maz.” Šie cilvēki ar to pasaka: “Es esmu neapmierināts ar esošo situāciju.” Patiesībā viņi ir samierinājušies ar to, kas viņiem ir, un negrib neko mainīt, un, protams, vainīga būs draudze un mācītājs.

Nekad nesamierinies ar esošo, bet, lai tava nesamierināšanās nekļūst par neveselīgu neapmierinātību, bet gan par veselīgu neapmierinātību vienmēr vēlēties vairāk un nemeklēt atbildes citos, bet sevī: “Ko es varu darīt!”. Džons Kenedijs teica tā: “Ko valsts var dot tev? Bet es jums saku: ko tu vari dot valstij?” Tā ir pareizi domāt. Ko mājas grupiņa var dot tev? Pareizā atbilde ir – ko tu vari dot savai mājas grupiņai? Ko draudze “Kristus Pasaulei” var dot tev? Pareizā atbilde ir – ko tu vari dot draudzei “Kristus Pasaulei”, jo svētīgāk ir dot nekā ņemt?! “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu,” neattiecas tikai uz mājas grupiņu vadītājiem, jo viņiem ir jākalpo un jāmīl tuvākie kā sevi pašu, tas attiecas arī uz tevi kā grupiņas apmeklētāju. Mājas grupiņas līderis pats atbild par sevi Dieva priekšā un pats mīlēs tevi, bet tev ir atbildība no savas puses izdarīt to, ko tu vari, un nemeklēt atbildes vai risinājumus cilvēkos, apstākļos vai pat draudzē.

Tātad nesamierināšanās nenozīmē vienkārši būt neapmierinātam. Nesamierināšanās ir būt neapmierinātam ar esošo un darīt mērķtiecīgi to, ko vari, izmantojot tos resursus, kas tev ir, tajā vietā, kur tu atrodies. Tev nav jāgaida īpaši apstākļi, izmaiņas vai cilvēki. Tev ir jādara ar tiem līdzekļiem, rokām, kājām un smadzenēm, kas tev ir, tajā vietā, kur tu atrodies, tev nav jāmeklē cita grupiņa, cits vadītājs un cita draudze. Tajā pašā vietā sāc rīkoties! Nekad nesamierinies ar esošo, pretējā gadījumā tas pārvērtīsies neveselīgā neapmierinātībā. Ja tu visu laiku “velc no algas līdz algai”, tas norāda uz samierināšanos. Tas nenozīmē, ka tu tādēļ netiksi debesīs, jo tas jau nav grēks “vilkt no algas līdz algai”, bet tas ir nepatīkami un norāda uz to, ka tu esi samierinājies, un nav tālu līdz tam brīdim, kad tu teiksi: “Es balsošu par “Saskaņu”, jo viņi man dos lielāku algu.” Tev neviens neko nedos! Tie visi politiķu solījumi ir “pupu mizas”. Nav tālu no tā, ka tu vainosi viņus, jo viņi sasolīja, ka dos. Vai tu kādreiz esi redzējis, ka viņi tiešām pilda to, ko ir solījuši?

Varas mainās. Latvijā daudzi ir par Putinu, viņš rūpēšoties par pensijām un veselību. Daudzi domā, ka, pievienojoties Krievijai, viss būs normāli. Kas tā domā? Urlas! Tie ir cilvēki, kas paši neko negrib darīt, kas gaida uz Krieviju. Tev ir par kaut ko jābalso, bet tev nav jācer, ka viņi risinās tavas problēmas. Tev ir vislabākie apstākļi tajā vietā, kur tu esi šodien, tev ir resursi, lai mainītu savu dzīvi un pats izlauztos, lai uzvarētu. Nekāda “Vienotība”, “Saskaņa” vai Eiropas Savienība nerisinās tavas problēmas. Amerikā, protams, demokrātiskais režīms ir labāks par jebkuru citu režīmu, bet nekāds vadīšanas stils tev neko nemainīs tavā dzīvē, jo savu dzīvi mainīt vari tikai tu pats. Arī Dievs nevar tavu dzīvi mainīt, ja tu pats to nevēlies un pat pirkstu nepakustini. Man daudzi saka, ka, sākumā atnākot uz draudzi, viņiem nepatika mana balss, bet ir arī tādi, kuriem ļoti nepatika slavēšana, bet mācītājs patika, un otrādāk. Man liekas, ka tas, kas nepatīk cilvēkiem mācītājā, pirmo reizi atnākot uz draudzi, ir tas, ka nav tā, kā pats cilvēks bija iedomājies vai televīzijā redzējis. Vairāk nepatīk tas, ka cilvēks dzird, ka viņš ir urla, viņš tiek nolikts fakta priekšā. Pirmo reizi viņš izdzird, ka viņam pašam ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Visu laiku mamma un tētis ir rūpējies, visu laiku tu esi vainojis savu darba devēju un ņēmis zilās lapas, lai tikai apčakarētu viņu. Un te nu mācītājs nepatīkamā tembrā kliedz: “Ja tu pats neuzņemies atbildību par savu dzīvi, tad tu esi urla.” Protams, ka nepatīk, un patiesība kož. Tu iepazīsi patiesību, un patiesība darīs tevi brīvu. Ja tu nedzirdēsi patiesību no kanceles, tu neiegūsi brīvību.

Tev nav nevienam jālīdzinās, tu esi unikāls un vienreizējs cilvēks! Un tā ir tava paša ticība Dievam, un tā ir tava paša dzīve, unikāla dzīve, ko tikai tu pats vari nodzīvot. Tā laime, kas tev būs, un tie prieki, kas tev būs, un grūtības – tas būs tikai tev. Tā ir tava dzīve, un nekas to nemainīs!

Es ziņās palasīju sūdzības no neapmierinātiem uzņēmējiem, īpaši jaunajiem, kuriem nodokļu smaguma dēļ ir praktiski neiespējami kaut ko iesākt. Es saprotu, ka nodokļu slogs tiešām ir liels. Ko cilvēki internetā komentē? Tur nevar visus ņemt nopietni, jo tur sēž “troļļi” un raksta apmaksātus Krievijas un citu valstu viedokļus, bet ir arī kopējais valsts viedoklis. Es domāju, ka tas ir noziegums pret valsti, ka tiek radīti nodokļi, kas ir labvēlīgi lielām kompānijām un ne mazām. Tur nebija neviens labs komentārs, “pelēkā masa” kā vilku bars uzreiz metās virsū: “Tā viņam vajag, tagad maksās!” Tas bija saistībā ar izmaiņām darbinieku maksājumos. Es apbrīnoju, ka neviens no tiem komentētājiem neredz reālo situāciju, viņi vaino uzņēmēju. Kas tie ir par cilvēkiem? “Pelēkā masa”, kas gaida, ka uzņēmējs par viņiem parūpēsies un maksās algu neatkarīgi no tā, cik būs nostrādājis un ieguldījis. Tie, kas saskarās ar darbā ņemšanu, zina, ka tā ir liela problēma atrast darbiniekus, kas normāli strādā, tādus, kas ir gatavi strādāt, nevis visu laiku “sēdēt uz zilās lapas” un par kaut ko sūdzēties Valsts ieņēmumu dienestam. Tie ir cilvēki, kas negrib uzņemties atbildību par savu dzīvi, viņi gaida kaut ko no uzņēmēja. Tie nav tie, kas nav samierinājušies ar esošo situāciju un reāli strādā tajā virzienā ar to, kas ir pašam, nevis gaida no citiem. Lūk, kāpēc ir iespējamas revolūcijas, kad šīs urlu masas paceļ kādi politiķi, viņi sāk sist stiklus un uzbrūk uzņēmējiem, un tā pat ir noticis Latvijā. Daudzus, kam bija lauku saimniecības, kas kaut ko darīja, izsūtīja uz Sibīriju. Domā pozitīvi un pareizi no tā skatu punkta, kā Dievs mums to māca darīt.

“Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs, – un redzi, baļķis tavā paša acī? Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” (Mateja evaņģēlijs 7:3)

Jēzus konkrēti norāda – koncentrējies uz sevi, domā par to, ko tu vari dot un ko tu vari darīt, nevis vaino citus. Tie, kas tikai skatās uz citiem, ir mūžīgie neveiksminieki, “pelēkā masa”. Kas Ukrainā nekārtības izraisīja? Krievi vainīgi? Un Maskavā? Putins? Viņam ir sava atbildība un sava vaina, bet bez urlām viņš to nevarētu izdarīt. Vietējie narkomāni, dzērāji un cietumnieki bija tie, kas bija tajā pusē un radīja dažādas nekārtības, viņi sanarkojušies pat tankiem pretī stāvēja, un ukrainis pat nobijās šaut uz viņiem. Visi padomju laiku pensionāri, kas skatās Putina pasaules kanālus, tic visam, ko tur rāda. Pamēģiniet viņiem kaut ko paskaidrot, – tur Latvija būs vainīga, iekārta vainīga. Es domāju, ka mūsu iekārtai nav ne vainas, jo kad vēl ir bijusi tik labvēlīga iespēja Latvijā iesākt biznesu! Visa pasaule vaļā, piemēram, “Ebay” var tirgot, ko vien tu gribi. Mēs esam Eiropas Savienībā, un tu vari brīvi tirgoties visā Eiropā. Runas par to, ka šeit nav iespējams biznesu iesākt, saucas: “Bailēm lielas acis.” Šeit ir ļoti labvēlīga augsne. Tās ir muļķības, ka šeit ir tik liela bezdievība, ka cilvēki negrib nākt pie Dieva. Viņi to vien gaida, kad tu atnāksi pie viņiem un pateiksi, ka Jēzus viņus mīl, ka ir tāda draudze, kur viņus gaida!

Nesamierinies ar esošo, bet neesi neapmierinātais! Atnākot uz draudzi, tu gaidi, ka tā risinās tavas problēmas, iet laiks, tu pats nesāc savas problēmas risināt, un kas notiek? Tu atstāj savu draudzi. Tu vari teikt, ka tev ir labākais mācītājs, kurš tev daudz ir palīdzējis, bet, ja tu pats nesāksi iet un strādāt, tad pienāks laiks, kad tu atstāsi savu mācītāju. Tā dara mūžīgi neapmierināti cilvēki. Draudzē ir bijuši vairāki jauni cilvēki, kuriem vajag tēti, es viņiem palīdzu kā varu, bet viņi paši neko nav sākuši darīt, ir pagājis laiks, un viņiem vēl joprojām vajag tēti. Paši nav apmierināti ar to, ka nav neko sākuši darīt, un atstāj tēti. Tāpat ģimenēs bērni, kad paliek lielāki, sāk pacelt balsi, tie, kuri nav sākuši patstāvīgu dzīvi, kuri nav mācījušies patstāvību, jo mamma vai tētis vienmēr atrisinājuši viņu dzīvi, un tad viņi atstāj savus vecākus. Nekad neatstājiet savus vecākus, būs dārgi jāmaksā! Ja godīgi, es nezinu nevienu gadījumu, kad bērni būtu sabuntojušies pret vecākiem, nosūdzējuši bāriņtiesai un pēc tam nebūtu saņēmuši atpakaļ pēc pilna mēra. Dieva vārds saka: “Ar kādu mēru tu mērosi, ar tādu Es tev atmērošu.” Visai buntinieku paaudzei nāksies samaksāt, un būs labi, ja pēc tam viņi sapratīs un atgriezīsies, un paprasīs piedošanu saviem vecākiem, jo tā ir pareizi. Arī tēvs gaidīja savu pazudušo dēlu, kad viņš saņēmās nākt atpakaļ, saprata savu kļūdu, ka bija pametis savu tēvu, un, kad viņš izbaudīja, kā tas ir – ēst sliktāk par cūkām, – viņš atgriezās pie tēva, un tēvs viņu pieņēma, pat skrēja viņam pretī.

Lūk, neapmierinātība, samierināšanās. Kāda ir pareiza samierināšanās ar esošo un kāda ir nepareiza? Kādas tam ir sekas? Teodors Rūzvelts teica: “Dari, ko vari, ar to, kas tev ir, tur, kur atrodies.” Viņš bija gudrs cilvēks, un tādēļ arī viņš bija vadošā amatā pasaulē.

Studenti, kuri mācījās Trampa universitātē nekustamo īpašumu zinības (gada maksa – līdz 35 000 dolāru), Trampu apvainoja un iesūdzēja tiesā par to, ka viņu cerības nepiepildījās. Viņi jutās apkrāpti, jo tās zināšanas, ko viņi tur ieguva, viņiem nav palīdzējušas. Kad Trampu ievēlēja par prezidentu, viņš atvainojās studentiem un samaksāja viņiem 25 miljonus dolāru, kaut gan viņš tur nebija vainīgs. Lūk, ko saka Trampa advokāts: “Studenti par uzņemšanu šajā mācību programmā maksāja līdz 35 tūkstošiem dolāru gadā, ticot, ka viņi gūs sekmes nekustamo īpašumu nozarē un, ka viņus būs izskolojuši Manhetenas nekustamo īpašumu magnāta Trampa izraudzītie eksperti.” Trampa advokāti gadiem ilgi apgalvoja, ka daudzi studenti atzinuši šo programmu par labu un tie, kas nespēja gūt panākumus, var vainot tikai paši sevi. Kā kāds cits var gūt sekmes tavā vietā? Man pašam mājās ir Trampa grāmata. Man tā grāmata bija jau pirms viņu ievēlēja par prezidentu, jo es lasu grāmatas par cilvēkiem, no kuriem var mācīties līderību. Kāpēc tu sēdi skolā un mācies? Lai pēc tam pateiktu, ka nav pietiekami laba izglītība? Nav jēgas mainīt izglītības sistēmu, jo bez zināšanām ir jāiegūst arī pareiza, pozitīva pozīcija dzīvē. Nekad nesamierinies ar to, kas tev ir šodien. Vienmēr tiecies vairāk un vairāk. Nekad neesi neapmierināts, vainojot citus cilvēkus vai valsti savās problēmās. Tu pats vari gūt panākumus.

No šīs Rakstu vietas radās šis sprediķis. Te ir situācija, kad Mozus taisās pie saviem tēviem. Dievs ir aizliedzis Mozum ievest Israēlu apsolītajā zemē un liek nodot pilnvaras Jozua. Jozua kļuva par nākamo tautas vadonis Mozus vietā.

“Tas Kungs, tavs Dievs, Viņš pats ies pāri tev pa priekšu, Viņš izdeldēs šīs tautas tavā priekšā, un tu viņus iemantosi. Jozua, tas ies tev pa priekšu pāri, kā Tas Kungs to ir pavēlējis… Un Mozus atsauca Jozuu un viņam sacīja visa Israēla priekšā: “Esi stiprs un drošs! Jo tu ievedīsi šo tautu tanī zemē, ko Tas Kungs ar zvērestu ir apsolījis dot viņu tēviem, un tu to sadalīsi viņu starpā kā mantojumu… Jo Es tos ievedīšu tanī zemē, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis viņu tēviem, – zemē, kur piens un medus tek; un, kad tie ēdīs un paēdīs, un uzbarosies, tad tie pievērsīsies citiem dieviem un tiem kalpos, bet Mani atmetīs un lauzīs Manu derību.” (5.Mozus 31:3-21)

Dievs apsola uzvaru, ja viņi ies aiz Jozua. Un Dievs zina, ka viņi atkritīs. Es arī varu pateikt par cilvēku, vai viņš atkritīs vai nē, man tikai ir vajadzīgs mazliet laika, lai aprunātos ar viņu, un zinu, ja šis cilvēks neizmainīs konkrētas lietas, tad viņš var atkrist no Dieva.

“Kad nu tiem uzies daudz ļaunuma un daudz bēdu, tad šī dziesma tiem atbildēs un būs viņiem kā liecība, jo šo dziesmu neaizmirsīs viņu pēcnācēju mutes. Jo Es zinu viņu domas, kas tiem jau šodien ir, pirms Es esmu viņus ievedis tanī zemē, kā Es esmu ar zvērestu apsolījis.” (5.Mozus 31:21)

Šie cilvēki daļēji ir kā Jozua un Kālebs, vēlāk tādi kā Dāvids, kas ir gatavi paši uzņemties atbildību un cīnīties. Bet lielākā daļa, “pelēkā masa”, kas vienmēr buntojas, iegāja apsolītajā zemē, bet nespēja tur nodzīvot. Arī tavā mājas grupiņā līderis daudz ko palīdz un tavā vietā izdara. Līderi ir tādi paši cilvēki kā Jozua, Kālebs un Dāvids. Līdera vadībā cilvēki ieiet apsolītajā zemē, bet nespēj to paturēt, jo nav izmainījuši savas domas, iekšēji nav izmainījušies. Esmu diezgan liels analītiķis un varu pateikt, ja tev ir tādas domas, ka citi cilvēki un apstākļi vienmēr ir vainīgi un negribēsi neko mainīt savā dzīvē, bet tajā pašā laikā tu šo sprediķi neņemsi vērā, tu savā dzīvē neko nesasniegsi. Un, kas zina, varbūt atkritīsi arī no Dieva. Tev ir jāmaina sava domāšana, jo, lai kur tu ietu, visur vienmēr būs noteikumi un prasības. Pat strādājot pie darba devēja, būs prasības, kuras neizpildot, neviens tevi tur nepaturēs. Israēls uz līderu rēķina iegāja apsolītajā zemē, bet sirdī bija “pelēkā masa” ar neizmainītu domāšanu, un Dievs paredzēja, ka tauta atkritīs.

”Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (Jāņa 1.vēstule 5:5)

“Un cita krita labā zemē un nesa augļus, kas uzdīga un augtin auga, un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi… Un Viņš sacīja: “Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb kādā līdzībā mēs to tēlosim? Kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, ir mazākais no visām sēklām virs zemes, un, kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.” (Marka 4:8-32)

Debesu valstība aug. Ja tu esi Debesu valstībā, tu nevari būt neapmierinātais bez seguma. Tu vari būt tikai augošs, tāds, kurš nesamierinās ar esošo, skatās pozitīvi uz dzīvi un strādā, lai kaut ko mainītu, nevis vaino apstākļus un cilvēkus un gaida palīdzību no citiem. Ir muļķīgi lūgt Dievu un neko nedarīt.

Noslēgumā anekdote par vardi. Lauku ceļš ar bedrēm. Varde iekrīt bedrē un visādi cenšas izkļūt ārā, bet tas neizdodas. Garām iet zaķis. Varde sauc viņu palīgā. Zaķis visādi izmēģina, bet nedabū vardi ārā no bedres. Un tā dažādi zvēri mēģināja vardei palīdzēt, bet nekas nesanāca. Tad zvēri teica vardei: “Tā kā mēs nevaram tevi izvilkt, tu droši vien ļoti gribi ēst, mēs aiziesim pēc kaut kā ēdama.” Un visi aiziet. Bet zvēri nekur tālu nebija tikuši, kad sadzird aizmugurē vardi lecam un saucam: “Pagaidiet!” Zvēri brīnījās un jautāja vardei, kā viņa tikusi ārā no bedres. Varde atbildēja: “Kad redzi, ka tuvojas liels gruzaviks, nekas cits neatliek kā tikt laukā no bedres.” Anekdote ar morāli par bedrēm un nekustīgajiem punktiem, kad tev šķiet, ka tu nevari. Nu, negaidi, lūdzu, to situāciju, kad uz tevi brauks smagā mašīna. Saņemies tagad un turpini ceļu! Ja tu esi grupiņas vadītājs, turpini audzēt grupiņu. Ja tu strādā pie sava rakstura, tad audzē raksturu. Ja attiecības klibo, turpini veidot attiecības! Cīnies! Un nekad neskaties uz situāciju valstī. Tu vari pat tuksnesī iespraust mietu, un tas uzdīgs!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi pierakstīja Ieva Našeniece, Anna Krista Eškina un Iveta Kļavinska, rediģēja Ieva Našeniece