Bieži vien ikdienas steigā cilvēks par prioritāti izvēlas nolikt citas dzīves sfēras, veselību atstājot otrajā plānā. Līdzīga situācija bija Andrim.

Jau vairāk kā septiņus gadus atpakaļ Andrim tika konstatēta veģetatīvā distonija, kas izpaudās kā lēkmjveida sirdsklauves, kuru laikā viņš juta spēcīgus, neritmiskus sirds sitienus krūtīs. Sirdsklauvju brīžos puisis spēja tikai gulēt un gaidīt, kad sirds atsāks pukstēt normālā ritmā. Lēkmes izveidojās periodiski, taču laika gaitā viņš ar tām samierinājās.

Andris stāsta: “Agrāk ik dienu paļāvos pats uz saviem spēkiem un uzskatīju, ka dzīves kvalitāti nosaka liktenis nevis mēs paši, piemēram, biju pārliecināts, ka ir slimības, ar kurām jāsadzīvo visu mūžu, un ka tur neko nevar mainīt. Līdzīgi bija manā situācijā. Jau vairākus gadus atpakaļ man periodiski bija sirdslēkmes. Pie lielākas fiziskās slodzes krūtīs bija spēcīga smaguma sajūta, un sirds sitās tik spēcīgi un strauji, ka brīžiem šķita – tā apstāsies. Lai gan katras lēkmes laikā nejutos labi, tomēr biju ar šo kaiti samierinājies.

Grūti bija brīžos, kad vajadzēja kaut kur steigties. Ja kādu rītu aizgulējos un bija jāskrien uz transportu, tad, nokļūstot līdz pieturai, tūlīt atkal sajutu spēcīgas sirdsklauves. Dodoties vizītē pie ārsta, tā arī nesaņēmu konkrētu izskaidrojumu šai problēmai. Sirds pārsitieni tika konstatēti, taču iemeslu neviens mediķis neatrada. Lietojot medikamentus, sirds stāvoklis nekļuva stabilāks. Dažkārt pat viss saasinājās. Redzot, ka zāles labumu nenes, pārstāju tās lietot.

Laikam ejot, Andris šo problēmu atstāja pašplūsmā un turpināja dzīvot kā ierasts. 2016. gada sākumā viņš uzzināja par draudzi “Kristus Pasaulei”, kuru sāka apmeklēt.

“Savas dzīves laikā ik pa brīdim aizdomājos par Dievu un vēlējos uzzināt par Viņu ko vairāk. Manai sievai kāda meitene no draudzes pastāstīja par to, cik ļoti Dievs spēj izmainīt dzīvi. Nolēmu internetā izlasīt un noklausīties cilvēku liecības, kurās viņi paši stāsta par to, ko Dievs viņu dzīvēs ir darījis. Tas viss šķita ļoti interesanti, tāpēc, saņemot uzaicinājumu uz Jaungada pasākumu, nolēmu turp doties. Dievkalpojumā mani īpaši uzrunāja mūsdienīgā mūzika, pozitīvā gaisotne un acīmredzami laimīgi cilvēki. Sāku apmeklēt arī dievkalpojumus un mājas grupiņu. Man patika, ka mēs tur pārrunājām ik nedēļas dievkalpojuma tēmu un es tur ieguvu jaunus draugus. Sapratu, ka vēlos šeit palikt. Vēlāk mana mājas grupas vadītāja uzdāvināja Bībeli, un, sākot to lasīt, uzzināju daudz jauna. Drīz arī es pieņēmu lēmumu kļūt par kristieti.”

Apmēram pēc pieciem mēnešiem man atkal uznāca lēkme, un bija nepieciešama mediķu palīdzība. Naktī ar sievu izsaucām ātro palīdzību. Slimnīcā pavadīju vienu nakti, jo nākamajā dienā mani jau palaida mājās. Tās pašas dienas vakarā lēkme atkārtojās. Sazvanījām grupiņas vadītāju, kura par mani aizlūdza. Pēc laika devos arī uz draudzes rīkotu trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kurā sajutu jo īpašu Dieva klātbūtni. Šajās dienās pirmo reizi tik skaidri apzinājos savu piederību Dievam, un sapratu, ka Jēzus brūcēs esmu dziedināts pilnībā. Kopš tās reizes dzīvoju ar pārliecību par savu veselību un nav ne mazāko šaubu par to, ka slimība mani ir atstājusi uz visiem laikiem.”

Kopš aizlūgšanas ir pagājis pusotrs gads. Šajā laikā Andra sirdspuksti ir normālā ritmā. Nav bijušas nedz sirdslēkmes, nedz pārsitieni. Agrāk viņš ik dienu sekoja līdzi savas dzīves ritmam un fiziskajai slodzei. Šodien par to vairs nav jāuztraucas.

“Pavasarī mūsu mājas grupiņai bija liels pasākums, kurā vairāku stundu garumā sportojām. Pirms pusotra gada manai sirdij tā būtu bijusi pārāk liela slodze. Pasākuma beigās neizjutu pat nogurumu un labprāt pievienojos arī citām aktivitātēm. Sāku ikdienā pārvietoties ar velosipēdu. Katru dienu mēroju vairākus kilometrus uz darbu, un vakarā uz mājām. Sirds sitas vienmērīgā ritmā un lēkmes ne reizi vairs nav bijušas. Tas ir brīnums!

Tagad es stāstu cilvēkiem par to, kā Dievs ir izmainījis manu dzīvi un ka esmu vesels. Novēlu arī tev noticēt tam, ka jebkura slimība Jēzus spēkā var būt dziedināta. Aicinu ikvienu uzticēties Jēzum!”

Andra Bankeviča liecību pierakstīja Marta Līdeka

Rediģēja Sandija Vēze, Laura Gruševa un Velta Kalniņa