Ziemassvētku teātra izrādes un arī sprediķa tēma – “Netveramais skaistums”. Šajā izrādē bija gan komiskais, gan traģiskais – vienā ainā bija jāsmejas, otrā ainā gandrīz vai jāsāk raudāt. Izrāde tika gatavota vairākus mēnešus. Es skatījos un domāju, vai ir grūti saprast, ko mēs ar šo izrādi vēlamies parādīt. Kad es biju uz ģenerālmēģinājumu, viss vēl nebija tiks smalki nostrādāts, aktieri nezināja, ko viņi spēlē, viņi nesaprata izrādes būtību, bija tikai no galvas iemācīti vārdi. Bija tā kā bērnudārzā, kad bērni skaita pantiņus – bez izpratnes, bez dvēseles, bez sirds. Un pat šodien nav tik vienkārši saprast, kas ir šis netveramais skaistums, par ko stāsta scenārijs. Kādas ainas mūs uzrunāja, mums bija kaut kādas emocijas, kaut ko sapratām un kaut ko nē. Mana doma bija tāda, lai šīs izrādes beigās skatītājiem paliek jautājums, lai mēs paši domājam, kas ir netveramais skaistums. Vai bija grūti izsekot līdzi? Ja es zālē sēdošajiem pajautātu, ko viņi saprot ar vārdiem ‘netveramais skaistums’, tad es dzirdētu dažādas atbildes. Redzēto mēs katrs pielāgojam sev un katrs ieraugam kaut ko savu. Kāpēc tas tik jaušami vijas cauri šai lugai? Tāpēc, ka tas ir netverams skaistums. Tāpēc, ka tas ir tas, ko tik ļoti grūti ir ieraudzīt. Tad, kad tu esi problēmās vai grūtībās, tev ir grūti redzēt gaismu tuneļa galā un ieraudzīt šo Bētlemes zvaigzni, kas ved pie Kristus. Es nerunāju tikai par ceļu pie Dieva, bet runāju vispār, jo mums katram dzīvē ir smagāki brīži un vieglāki brīži, kad emocijas ir augšā un kad emocijas ir lejā, kad viss izdodas kā „smērēts” un kad viss ķeras un neizdodas. Kā mēs jūtamies visās šajās situācijās? Cik grūti tad ir ieraudzīt šo netveramo skaistumu! Skaistums mums ir visapkārt! Mūsu uzdevums ir to ieraudzīt jebkurā situācijā, kurā mēs nonākam, finansiālā vai emocionālā, attiecībās vai kalpošanā. Varbūt attiecības tavā ģimenē ir tā „uzbriedušas”, ka tu domā, ka tās ir beigas. Varbūt tā ir tava finansiālā situācija, kad šķiet, ka nav vērts turpināt, cīnīties. Varbūt tu aizej mājās, guli gultā, blenz griestos un domā, ka dzīvei nav jēgas… Ir svarīgi ieraudzīt, ka dzīvei ir jēga! Un skaistums ir visapkārt!

Pats skaistākais, kas ir noticis personīgi ar mani, ir Jēzus Kristus! Tas nav kāds cilvēks vai attiecības. Tās ir attiecības ar Dievu, kurās esmu jau gandrīz astoņpadsmit gadus. Pirms tam es neveiksmīgi mēģināju dzīvot un būt laimīgs, taču tas viss noveda pie tā, ka biju kļuvis par narkomānu un dzērāju un kopumā sešus gadus biju pavadījis aiz restēm. Un arī tajā dienā es kārtējo reizi atrados cietuma kamerā. Aukstā cietuma kamerā, uz sienas bija ledus, un es skaidri zināju, ka nevēlos dzīvot, bet padarīt sev galu. Es dzīvei neredzēju nekādu jēgu. Es fiziski jutu, kā velns ar savu dēmonu armiju izvaro manu dvēseli. Tieši toreiz mani uzrunāja Dievs: „Mārci, tevi var glābt tikai Jēzus Kristus!” Iedomājies, ja tu šodien dzirdētu tādu balsi! Draugs, šeit ir netveramais skaistums. Es runāju Dieva vārdu, un atbilde ir tev blakus. Tu dzirdi atbildi sev. Cik bieži tu dzirdi sprediķus? Varbūt tu pat skaties internetā tos vēlreiz, bet nedzirdi atbildes uz saviem jautājumiem, jo Dievs ar tevi personīgi nerunā… Draugs, Dievs personīgi uz tevi runā šodien! Svētais Gars personīgi uz tevi runā caur mācītāju. Svētais Gars personīgi uz tevi runā caur šo Ziemassvētku izrādi, slavēšanu, caur mācītāju, caur komplimentu, ko tev izsaka blakussēdētājs. Dievs uz mums runā!

Es jautāju Dievam, kā Jēzus Kristus var mani glābt? „Vienkārši skaiti lūgšanu!” Es sekoju šai balsij un skaitīju lūgšanu, un, kā vēlāk uzzināju, tā bija vienkārša lūgšana, ko parasti lūdz draudzēs, kad cilvēki pieņem Kristu par savu Glābēju. Viņi ierauga šo skaistumu un pieņem To. Viņš ir dzīvības avots! Es skaitīju lūgšanu: „Mīļais Dievs, es esmu grēkojis, es ticu, ka Tu esi sūtījis Savu Dēlu Jēzu Kristu, es ticu, Jēzu, ka Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Dievs. Tu trīs dienas biji kapā un pēc tam augšāmcēlies. Lūdzu, piedod man manus grēkus.” Tajā brīdī notika pārdabiskas izmaiņas – Dieva Gars ienāca manī un pārradīja manu iekšējo cilvēku par jaunu cilvēku! Tā bija pēdējā reize, kad es lietoju narkotikas. Nevis tāpēc, ka nedrīkstēja, jo tas nav labi, bet tāpēc, ka man nebija nekādes vēlmes, un man vairs nekad nav bijusi vēlme to darīt. Tas bija pārdabiski. Pēc trīspadsmit gadus ilga narkomāna stāža pēkšņi vienā dienā, noskaitot grēku nožēlas lūgšanu, manī vairs nebija vēlme lietot ne alkoholu, ne narkotikas, bet parādījās vēlme lūgt un meklēt Dievu. Tas ir brīnums, ko spēj tikai Dievs! Dievs glābj, dziedina un atbrīvo – tas ir netveramais skaistums.

Jēzus izmainīja manu dzīvi, bet tas nav viss. Kopš pašas pirmās dienas, jau astoņpadsmit gadus es neesmu pārtraucis lūgt, meklēt Dievu, un tā ir manu panākumu atslēga. Es nedomāju par panākumiem tikai ārpusē, bet pirmkārt pašam pie sevis. Sakārtotības, laimes avots ir ne tikai tas, ka Jēzus mani ir izglābis, bet regulāras personiskas attiecības ar Viņu. Regulāra Bībeles lasīšana un saruna ar Dievu, lūgšana. Es nekad to neesmu pārtraucis, un tas ir mans skaistums! Tā ir mana mīļākā tēma! Katrā sprediķī, lai arī kāda nebūtu tēma – finanses, veselība, attiecības vai emocijas, – es vienmēr pateikšu, ka pats galvenais ir PERSONISKAS ATTIECĪBAS AR DIEVU! Lai tu neesi kā aita, ar kuru, piemēram, manipulē mācītājs vai kurai iestāsta reliģiozus pekstiņus, kam tu notici. Tu pats esi attiecībās ar Dievu un pats esi Dieva vadīts. Es esmu tikai tas, kurš palīdz tev iepazīt Dievu. Mans mērķis ir tāds, lai tu pirmkārt seko Kristum. Lai tava dzīve ir Kristū. Tas ir skaisti, pats skaistākais, kas var būt. Un lai arī cik daudz es par to runātu katrā sprediķī, šis skaistums ir tik netverams… Liela daļa to vienkārši ignorē. Lūk, kāpēc kādiem bija tik grūti saprast, par ko ir izrāde. Tur bija Vita un viņas vīrs Roberts, kurš bija nolēmis kļūt svešs ar savu sievu, jo netika pāri savas meitas nāvei. Ja godīji, es šādas lietas nesaprotu, – bērns nomira, skaidrs, ka viņu mīlēja, bet kā pēc tam vīrietis var kļūt par tādu lupatu, to es nevaru saprast, bet Dievs var. Vēl pirms astoņpadsmit gadiem es pats nezināju, kur ir atbilde. Līdz brīdim, kad personīgi sastapos ar Jēzu!

Kalendārā ir rakstīts: Ziemassvētku vakars. Šodien nebūs gara vai tradicionāla svētruna par Kristus dzimšanas svētkiem, bet būs tas, ko Dievs ielika manā sirdī. Dievs kaut ko īpašu tev grib pateikt šodien, 24. decembrī. Šis būs vārds no Dieva īpaši šim datumam, dienai un īpaši tev! Es nevēlos tevi pārsteigt ar skaistu runu par mazo bērniņu silītē, Austrumu gudrajiem, vīrakiem un mirrēm. Es negribu tevi pārsteigt ne ar kādām teoloģiskām gudrībām, bet teikt tev to, kas ir Dieva sirdī un TIEŠI TEV. Dievs zina, kas tev ir vajadzīgs!

„Un filistieši karoja ar Israēlu, bet Israēla vīri bēga no filistiešiem un nokauti krita Gilboas pakalnos. Un filistieši uzvarēja Saulu un viņa dēlus, un filistieši nokāva Jonatānu, Abinadabu un Malhišu, Saula dēlus. Kad kauja iedegās ap pašu Saulu un strēlnieki vērsa savus stopus tieši pret viņu, tad viņš tika smagi ievainots. Un Sauls pavēlēja savam ieroču nesējam: “Izvelc savu zobenu no maksts un nodur ar to mani, iekāms šie neapgraizītie nāk un mani nodur, lai tie neliek mani apsmieklā!” Bet viņa ieroču nesējs negribēja to darīt, jo viņš ļoti bijās. Tad Sauls ņēma zobenu un metās uz tā. Kad viņa ieroču nesējs redzēja, ka Sauls bija miris, tad arī tas metās uz savu zobenu un nomira līdz ar viņu. Un tā krita tanī pašā dienā gan Sauls, gan viņa trīs dēli, gan viņa ieroču nesējs un visi viņa vīri. Kad Israēla vīri, kas dzīvoja Jezreēlas līdzenuma pilsētās un pilsētās pie Jordānas, redzēja, ka Israēla vīri metās bēgt un ka Sauls ar saviem dēliem bija kritis, tad tie pameta savas pilsētas un bēga; tad tajās ienāca filistieši un apmetās tur uz dzīvi.” (1.Samuēla 31:1-7)

Šis ir ļoti skumjš trīs tūkstošus gadus sens notikums, kas fiksēts Bībelē. Ir runa par pirmo ķēniņu Izraēlā – Saulu. Simboliski šodien Izraēls apzīmē draudzi. Vecās Derības Izraēls faktiski bija nācija. Jaunās Derības Izraēls – tie esam mēs, visas draudzes, konfesijas kopā ņemot. Pirmais ķēniņš Sauls nebija tas, kas bija ļoti pieķēries Dievam. Viņš bija tas, kas neredzēja apkārt šo netveramo skaistumu. Viņš bija tas, kas grūtībās nesaskatīja labo un no problēmām nemācījās, lai kļūtu gudrāks un uzvarētu. Viņš nonāca neapskaužamā situācijā. Notika kauja ar filistiešiem. Man šī aina stāv acu priekšā. Sauls vajāja Dāvidu un Dieva bērnus. Sauls novērsās no Dieva. Kas bija filistieši? Mums kristiešiem tās ir dēmonu armijas, ļaunie gari pasaules telpā, grēks, problēmas, ar kurām mēs cīnāmies un uzvaram. Ja mums ir grūtības un problēmas, mēs cīnāmies, jo katrās grūtībās mēs redzam netveramu skaistumu. Mēs redzam to, ko mēs varam iemācīties katrā situācijā, un nākamajā reizē izdarām labāk. Mēs redzam to, ka mums apkārt ir cilvēki, kurus mīlēt. Mēs esam kādus pazaudējuši, bet ir vēl citi cilvēki, kuriem kalpot un kurus mīlēt. Mēs mācāmies no tā visa. Mēs par to cīnāmies un nekad nepadodamies.

Tātad notika cīņa starp Saula armiju un filistiešiem. Notika tā, ka filistieši guva pārsvaru. Sauls bija spēcīgs vīrs, viņš bija spēcīgs līderis, bet toreiz viņš zaudēja. Viņš atstutēja savu zobenu pret zemi un krita uz tā. Ieroču nesējs, kas bija viņa palīgs, redzēdams, ka viņa kungs ir miris, arī metās uz zobena, un viņi abi mira šajā kaujas laukā. Izraēlieši bēga, un arī visi Saula dēli krita. Putekļi un asinis. Redzot, ka viņu armija ir sakauta, izraēliešie atkāpās no savas zemes, no savām teritorijām un atdeva tās filistiešiem jeb velnam. Šķita, ka visam ir beigas. Izraēlam bija savs ķēniņš, un nu viņa vairs nebija. Viņa dēli arī bija miruši. Izskatījās, ka iestāsies haoss un anarhija. Viņiem vairs nebija aizstāvja. Viņiem nebija atbildes. Manas svētrunas tēma ir „Netveramais skaistums”. VIENMĒR IR ATBILDE! VIENMĒR IR RISINĀJUMS!

“Tavs krāšņums, ak, Israēl, ir kritis tavos kalnos, ak, kā ir krituši varoņi! Tikai nepaudiet to Gātā, nesludiniet to kā prieka vēsti Aškalonas ielās, lai filistiešu meitas nepriecājas, lai neapgraizīto meitas negavilē!” (2.Samuēla 1:19-20)

Dāvids saka, ka tas vēl nav viss. Tās vēl nav beigas. Ja visam, šķiet, ir beigas, tad Dāvids apgalvo pretējo.

“Un tā krita tanī pašā dienā gan Sauls, gan viņa trīs dēli, gan viņa ieroču nesējs un visi viņa vīri. Kad Israēla vīri, kas dzīvoja Jezreēlas līdzenuma pilsētās un pilsētās pie Jordānas, redzēja, ka Israēla vīri metās bēgt un ka Sauls ar saviem dēliem bija kritis, tad tie pameta savas pilsētas un bēga; tad tajās ienāca filistieši un apmetās tur uz dzīvi. Kad nākamā dienā nāca filistieši, lai kritušos aplaupītu, un tie atrada Saulu un viņa trīs dēlus, kas visi bija krituši Gilboas pakalnos, tad tie viņam nocirta galvu, novilka viņam bruņas līdz ar ieročiem, un tie sūtīja uzvaras vēsti visapkārt pa visu savu zemi, pasludinādami to savu elku dievu namos un visai tautai. Un tie novietoja viņa ieročus Aštartes templī, bet viņa līķi tie pakāra pie mūra Bet-Šeanā.” (1.Samuēla 31:6-10)

Pēc tam, nākamajā dienā filistieši, atnākot uz kaujas lauku, aplaupīja kritušos. Viņi atrada ķēniņu, viņa dēlus, novilka bruņas, paņēma viņu ieročus, nocirta galvu un izkāra pie saviem pilsētas vārtiem. Visos elku tempļos, kur viņi kalpoja saviem dēmoniem, viņi izsludināja prieka vēsti, un visi filistieši līksmoja. Bet Dievs saka šodien: “Tā ir situācija, kura var būt katra cilvēka dzīvē.” Tas ir emocionāls stāvoklis vai reāls, faktisks stāvoklis, kurā var būt katrs. Dievs zina tavu situāciju. Dievs zina to, kādā punktā tu esi šodien, vai tu esi ticīgs vai neticīgs. Varbūt tev šķiet, ka nav izejas, vai tu domā, ka taviem dēliem vēl nav galvas noņemtas, tava galva arī ir uz plecem, vēl viss nav sabrucis… Draugs, tev ir sava situācija.

Mūsu draudzes Edgars redzēja sapni, kas lika viņam aizdomāties, un es palūdzu viņam to pastāstīt, jo varbūt cilvēkiem šķiet, ka viņiem dzīvē nav smagu situāciju, kaut patiesībā ir. Edgars: “Esot šajā draudzē kopā ar Dievu, jau ļoti ilgu laiku ne no kā nebaidos. Esmu sācis lēkt no augstumiem, lēkt ūdenī un daudz ko citu, kas agrāk man bija ekstrēmas lietas. Varētu teikt, ka esmu pārvarējis baiļu sliekšņus sevī, bet pagājušajā nedēļā bija interesanta situācija. Naktī redzēju sapni. Parasti es neredzu tik spilgtus un konkrētus sapņus, bet šoreiz tāds bija. Kad pamodos, biju paniskās bailēs. Pēc tam ar šīm bailēm atkal aizmigu. Sapnis bija bez asinīm, bez vardarbības. Sapnī viss bija ideāli. Bija daudz naudas, notika rosība, viss veicās, apkārt bija smaidīgi cilvēki, un no šāda sapņa es pārbijos, un normāli nevarēju dzīvot pusotru dienu, nespējot nekur atrast savu vietu. Sapnī atrados kādā māju kvartālā, apkārt valdīja rosība un normāla cilvēku ikdiena. Braucot pa šo vietu, mašīnas bremzes pārstāja darboties un es ietriecos vārtrūmes žogā, un sabuktēju mašīnu. Izkāpu ārā un mēģināju salabot vārtus. Ejot atpakaļ uz mašīnu, redzēju, ka tā jau atrodas servisā un meistari pie tās strādā. Nobrīnījos vien par to, cik labi cilvēki, kas, neko neprasot, paņēma mašīnu un sāka remontēt. Paskatoties otrreiz, redzēju, ka mašīnai jau tiek mainīta turbīna. Nodomāju: “Kas par to maksās? Kas to lūdza darīt?” Viss šķita ļoti dīvaini, bet lai nu tā būtu… Pēkšņi piebrauca mana sieva ar otru mašīnu. Viņai kabatas bija pilnas ar naudas paciņām. Tas jau, protams, labi, samaksājām servisā par mašīnu un braucām tālāk. Apbraucu apkārt kvartālam, taču visu laiku atgriezos tajā pašā vietā, kur biju. Sāka šķist aizdomīgi, ka nevar tikt no turienes ārā. Ieraugot vēl citu ceļu, braucu pa to. Iebraucu dūņās, kuras sniedzās līdz pat mašīnas slieksnim. Spiedu vairāk uz gāzes pedāli, un mašīna brauca kā tanks pa šīm dūņām. Nereāla situācija. Viss izdevās, cilvēki priecīgi, smaidīgi, bet es sapratu, ka kaut kur ir jābrauc. Braucu atkal pa citu ceļu, un no otras puses atkal iebraucu kvartālā, kurā atrados sākumā. Es sāku saprast, ka netieku no tā visa ārā. Kļuva aizdomīgi. Nolēmu, ka iešu cauri kafejnīcai kopā ar sievu un vienkārši iesim caur mājām ārā no šī kvartāla, ja citādāk nevar. Ejot cauri koridoriem, nonācām atkal sākuma punktā. Redzēju, ka apkārt viss ir labi, naudas daudz, viss izdodas, mašīna servisā, otra mašīna brauc tik labi, kā nekad iepriekš, viss ir ideāli, taču iekšēji mani pārņēma paniskas bailes par to, ka tā ir mana dzīve, kurā netieku ārā no kaut kādas rutīnas, un ka tas arī nemaz nav iespējams. Redzēju, ka apkārtējie, smaidošie cilvēki negrib, lai es tieku ārā no šī kvartāla. Man nebija konkrēta mērķa, uz kurieni braukt, varbūt tāpēc tas tā bija. Es vienkārši fiziski netiku ārā no šī rajona, lai ko es arī darītu. Pamodos ar šīm bailēm par to, ka netieku ārā, lai gan apstākļi tur bija labi. Es sāku saprast un ieraudzīt savu dzīvi. Jā, manā dzīvē viss ir labi, nauda, protams, varētu būt vairāk, taču ikdiena ir normāla, kā normālam cilvēkam. Tajā pašā laikā kā kristietis es saprotu, ka tā nav. Vienmēr ir jābūt izaugsmei. Vienmēr ir kaut kas jādara, jāmācās, jāiet uz priekšu. Mācītājs sen atpakaļ stāstīja piemēru par pudeles mešanu. Par to, kas notiek, kad tu to uzmet gaisā. Ir viens punkts, kurā pudele paliek uz vietas ļoti īsu mirkli. Bet tā tur nestāv, jo krīt lejā. Es to jūtu savā dzīvē, ka ir jānotiek izaugsmei un izlaušanās punktam. Šajā sapnī tas nebija iespējams. Es redzēju, ka stāvu uz vietas un ārā netieku. Ar visiem šiem labumiem mani, kam bail vairs, šķiet, nav ne no kā, pārņēma paniskas bailes no ikdienas. Es vēl šobrīd lūdzu Dievu par to, kāds varētu būt risinājums manai ikdienai, taču es saprotu, ka stāvēt uz vietas nedrīkst. Manuprāt, šis sapnis ir no Dieva. Iepriekš es nebiju redzējis sapņus no Dieva, taču tagad man ir iekšēja pārliecība, ka to man rādīja Viņš.” Es varu vairāk pat neko nepaskaidrot, taču tajā visā ir kas netverams. Kam to vajag, tas satvers. Runa bija par to, ka Dievs zina, vai tu maksā cenu, lai ietu uz priekšu, vai stāvi uz vietas, vai krīti. Viņš zina tavas sāpes un emocionālos pārdzīvojumus. Viņš zina to, kas notiek tavā prātā un dzīvē. Ne visiem tas ir labākais variants, ko Dievs gribētu redzēt tavā dzīvē vai ko tu pats gribētu redzēt savā dzīvē.

Lūk, situācija ar Saulu. Situācija ir tāda, ka viss ir pazaudēts, visam ir beigas. Man ir laba ziņa! Dāvids, kurš dzīvoja vienā laikā ar ķēniņu Saulu, ieņēma viņa vietu un kļuva par ķēniņu, un viņam bija ļoti ciešas personīgās attiecības ar Dievu. Dāvids bija cilvēks, kurš gāja cauri grūtībām, un, izejot cauri katrām grūtībām un problēmām, viņš kaut ko mācījās no tām un kļuva vēl stiprāks. Viņš bija tas, kurš redzēja šo skaistumu attiecībās ar Dievu un grūtībās visapkārt, un uzvarēja. Tās ir situācijas, kurām tu šodien ej cauri, mācies no tām un arī tu vari uzvarēt līdz galam jebkurā dzīves sfērā. Filistieši un dēmonu armijas gavilēja, jo domāja, ka ir uzvarējušas. Varbūt par tevi velns smejas, ka esi iekritis, grēko. Kad es biju bez Dieva, manā dzīvē bjia moments, kad es aptracis skrēju no punkta A uz punktu B gaišā dienas laikā. Es reāli dzirdēju, kā ļaunie gari par mani smejas un ņirgājas. Kad cilvēkam ir īpaši dziļi, emocionāli pārdzīvojumi, viņš reizēm var dzirdēt to, ko parastā situācijā nevar dzirdēt. Tāpat, kad skan īpaši emocionāla mūzika, tu vari sajust un piedzīvot to, ko nevari bez mūzikas. Es skrēju uz mammas māju, jo zināju, ka viņa tic Dievam. Zināju, ka tur ir vienīgais glābiņš. Es skrēju, un tajā pašā laikā balss man teica: “Ja tu skrien uz to māju, tad nogalini viņu.” Man bija smaga situācija. Tev ir sava situācija, labāka vai sliktāka, vai tāda kā Edgaram, kad nekas tavā dzīvē uz priekšu nevirzās. Tu vienkārši dzīvo savā komfortā normālu dzīvi. Tā nav Dievam tīkama dzīve. Tā nav tāda dzīve, kura tev pašam tīk. Svētais Gars nepārtraukti uz tavu sirdsapziņu runā – ir jāiet uz priekšu un jāuzvar! Kaut kas aiz sevis šajā dzīvē ir jāatstāj! Kaut kas ir jāizdara un aiz sevis jāatstāj cilvēki, kuri ir uzcelti un nostiprināti. Mums aiz sevis Latvija ir jāatstāj labāka, nekā tā ir šodien! To sauc par mīlestību pret Dievu un cilvēkiem. “Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.”

Velns smejas par tevi. Varbūt tu to dzirdi, varbūt nē, bet viņš smejas tev sejā un ar rupjiem un riebīgiem vārdiem noniecina tevi. Man ir laba ziņa! Ķēniņš Dāvids ieņēma Saula vietu, un filistiešu prieks pārvērtās skumjās, jo Dāvids uzcēla Izraēlu. Dāvids cēlās kā ķēniņš ar ciešām attiecībām ar Dievu un pakļāva filistiešus. Viņš tos izdzina no Izraēla zemes. Dāvids sagatavoja ceļu, lai uzceltu Dievam templi. Viņa dēls Salamans kļuva par bagātāko un gudrāko ķēniņu zemes virsū, kāds nekad nav bijis un nebūs. Dāvids, lauva no Jūdas cilts, kurš nekad nevienam negriež ceļu un atpakaļ negriežas. Tas ir vārds no Dieva tev šodien, 2017. gada 24. decembrī! Ja velns par tevi smejas, tad velti, jo viņš nezina to, ka tu esi Dāvids no Jūdas cilts. Viņš nezina to, ka tu kļūsti par to, kas pieķeras Dievam ar ciešām attiecībām ar Viņu. Tu esi tas, kas pakļaus un sakaus ienaidniekus un atpakaļ negriezīsies! Apliecini to sev! Tavas skumjas tiks vērstas priekā! Ieraugi netveramo skaistumu sev apkārt! Ieraugi šajās grūtībās, kurās tu esi šodien, pozitīvo. Ieraugi kaut dažus pozitīvus punktus. Neskaties uz negatīvo. Neskaties vienkārši uz problēmu, skaties uz risinājumu! Izeja ir no katras bedres! No katras bezizejas ir vismaz trīs izejas.

Hērods bija Izraēla ķēniņš laikā, kad Dieva tauta atradās zem romiešu okupācijas. Kad viņš uzzināja, ka ir piedzimis konkurents, Jēzus Kristus, viņš izsūtīja savus karavīrus uz Bētlemi nogalināt visus zīdaiņus. Es iedomājos šo skatu, kad ziņnesis atnāk paziņot faktu, ka visi bērni ir nogalināti, un Hērods, dzīvodams komfortā, pašpārliecinātībā un paranojā, sēž un glauda savu resno vēderu kā runcis, domā un saka: “Redzi, es visu zinu iepriekš, vienmēr uzvaru un nevienam ceļu negriežu.” Viņš domāja, ka problēma ir atrisināta, bet nezināja to, ka viņa jautrība tiks vērsta skumjās, jo Jēzus starp šiem nogalinātajiem bērniem nebija. Viņa vecāki bija saņēmuši norādījumus no Dieva pārcelties uz Ēģipti. Lai kāda arī nebija mana dzīve ar visām problēmām un grūtībām, viss šis izsmiekls bija prelūdija manai uzvarai. Un atslēga ir šāda: ieraugi pozitīvo grūtībās un pieķeries Dievam, personīgām attiecībām ar Viņu! Sauls bija cilvēks, kurš nebija pieķēries Dievam, bet Dāvids bija. Sauls bija cilvēks, kurš nemācījās no kļūdām un problēmām, Dāvids mācījās. Es gribu, lai šodien tevī nomirst Sauls un piedzimst Dāvids. Dāvids, kurš uzvar. Draugi, Jēzus Kristus nāk no Dāvida saknes. Jēzu Kristu Bībelē sauc par Dāvida dēlu. Jēzus, Dāvida dēls, kurš nav iznīcināms un nav apturams, tas, kas ir tevī, ir stiprāks par to, kas ir pasaulē. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kurš tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Vai tu tam tici? Ja jā, tu esi UZVARĒTĀJS! Tev nav neatrisināmu problēmu, lai arī cik ļoti kāds ņirgātos par tevi, tas ir veltīgi, jo pēdējais vārds vienmēr pieder tev. Tas ir Vārds no Dieva, no Svētā Gara, ko Viņš šodien tev dod.

“Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Romiešiem 8:28 )

Tiem, kas mīl Dievu, VISAS lietas nāk par labu. Lai cik dziļi tu nebūtu nolaidies, viss sliktais, kas šodien ir tavā dzīvē, nav Dieva sūtīts. Viņš nekad nesūta slimības, laulības šķiršanu vai nekontrolējamas emocijas. Tas nav Dievs, tā nav Viņa griba, Viņš nesūta nāvi. Ieraugi visās lietās pozitīvo, ‘izlauz’ mācību no katras situācijas un nākamajā reizē esi gudrāks, kļūsti stiprāks. Tas ir netveramais skaistums. Atceries, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.

“Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: “Redzi, visu Es daru jaunu.” Tad Viņš teica: “Raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesi.” (Atklāsmes grāmata 21:5)

Tikko tu saņēmi ne tikai kristīgu mācību, bet arī informāciju, kuru katrs normāls psihologs tev teiktu – iemācies atrast pozitīvo negatīvajā. Tomēr ir kāds faktors – tas, ko cilvēks var izmainīt, un tas, ko nevar. Ir situācijas, kurās ar cilvēka spēku ir par maz. Piemēram, cilvēks pats sevi nevar izglābt un nogādāt Debesīs, to spēj tikai ticība uz Kristu. Tikai Viņš var dot tev jaunu dzīvi vai pārradīt jaunā cilvēkā. Redzi, daudzus gadus atpakaļ es apmeklēju narkologu. Teicu, ka gribu kļūt brīvs no narkotikām un alkohola, un viņš uzreiz uzzīmēja staru ar diviem punktiem un teica – šeit tu sāki lietot alkoholu un šeit tu esi tagad. Bet posmā no otrā punkta līdz taisnes beigām tu vairs nekad nebūsi vesels. Tātad to saka psihologs, narkologs, ārsts, un tam ir zinātnisks pamatojums. Viņš tieši tā teica: tu vairs nekad nebūsi vesels, bet šobrīd tev ir iespēja kļūt par anonīmo alkoholiķi, dzert zāles un ārstēties. Zinātne atzīst, ka ir lietas, no kurām cilvēks nevar kļūt pilnīgi brīvs, vienīgais variants ir apstāties un turēties, domājot: “Vai, kā gribās, bet nevar!” Taču brīdī, kad Dievs maina cilvēka sirdi, rada visu jaunu, viss, kas ir bijis, ir pagājis, un viss ir tapis jauns. Tas ir brīnums no Dieva – Kristus nomira, augšāmcēlās, un ikviens, kas Viņam tic, tiek pārradīts jaunā cilvēkā no iekšienes, un vairs nav jāturās ‘vai, kā gribās, bet nevar’, jo vairs nav iekšējas vēlmes to darīt! Tāda vēlme nemaz neeksistē, jo, ko Dievs dara brīvu, tas ir patiesi brīvs!

“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2.Korintiešiem 2:17)

Kas bijis, ir pagājis. Katram cilvēkam ir paredzēts vienreiz dzīvot un vienreiz mirt, pēc tam ir tiesa. Vieta, kurā nonāksim pēc nāves, ir atkarīga no tā, vai mēs ticam Kristum, nevis no tā, vai mēs labi un pareizi dzīvojam, jo bez Viņa tas nav iespējams. Tikai tad, kad esmu Viņā, viss ir skaisti. Ieklausies manā sirdī caur šiem vārdiem, tas ir netverams skaistums, kas pieejams ikkatram – jauns sākums, jēga dzīvei, pilnvērtīgi nodzīvots mūžs un pēc šīs dzīves – mūžīgā dzīvība. Dievs ir labs! Šī draudze ir brīnums, un mēs esam viena no lielākajām augošajām draudzēm Latvijā. Es nerunāju par to, kas ir baznīcu sarakstos, jo, ja mēs ņemtu vērā to statistiku, tad iznāktu, ka Latvijā ir mazāk iedzīvotāju nekā baznīcu sarakstos. Vai man ir kāda īpaša teoloģiskā izglītība? Vai mans tēvs vai vectēvs bija lieli mācītāji un apustuļi? Vai mums ir kāda finansiāla palīdzība no Amerikas? Nē, draugs, mums ir tikai viens bijušais dzērājs, narkomāns un slikts cilvēks, kurš Kristus spēkā ir pārradīts par jaunu cilvēku. Tagad esmu labāks, un viss, kas man ir – ciešas attiecības ar Viņu. Viņš ir Tas, kurš mani izmaina, jo es vienkārši lasu Bībeli, lūdzu, sarunājos ar Viņu un cenšos darīt to, ko Viņš grib. Es pats saviem spēkiem neatmetu narkotikas. Man pašam bija tikai tik daudz spēka, lai savāktu visas narkotikas un ar tām saistītos piederumus, ieliktu maisā un aiznestu uz miskasti. Vai zini, ko es darīju pēc astoņām stundām? Atkal gāju uz miskasti celt to visu ārā.

2000. gadā es Rīgā sagaidīju jauno gadu, es ļoti labi atceros, kā sniegpārslas krita sejā un kāds bija salūts. Visu laiku teicu, ka no jaunā gada sākšu jaunu dzīvi, un es kvēli ticēju, ka tā arī būs. Tomēr pēc trim stundām es atkal stāvēju rindā pie vietas, kur tirgo narkotikas, un tā tas turpinājās, līdz es satiku Kristu. Man bija sava situācija, bet tev šobrīd ir savējā, un Dievam tai ir risinājums, Jēzum ir plāns katra cilvēka dzīvei! Šī draudze ir brīnums, un tu arī esi brīnums, un viss, kas caur tevi notiks, visi cilvēki, kuri pacelsies, būs brīnums! Lai aptvertu neaptveramo skaistumu sev apkārt, atceries divas lietas: personīgas attiecības ar Dievu un grūtībās ieraudzīt pozitīvo, izmantot iespējas, uzvarēt, mācīties, norūdīties un priecāties par to visu, jo tikai tā var augt un kaut ko sasniegt.Nepaliec savā komfortā, savā problēmā, jo ienaidnieku ņirgāšanās ir tikai ilūzija, jo ir piedzimis jauns cilvēks – Dāvids! Ir piedzimis Kristus! Un Viņš ir piedzimis tevī, tāpēc viss, kas bijis, ir pagājis. Tu esi jauns cilvēks un tev ir jauna dzīve. Es domāju, ka brīnišķīgs, brīnišķīgs, brīnišķīgs ir Dievs! Viņš tevi cels, un, ja tu Viņam pieķersies, tad nekādas grūtības tev nenāks par ļaunu.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Netveramais skaistums” pierakstīja un rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija