Ar alkoholu Ilonai saistās daudzas nepatīkamas atmiņas. Pat tagad kad ir pagājis ilgs laiks, kopš pēdējo reizi lietots alkohols, Ilona nelabprāt atceras savas dzīves periodu, kurā mocījās ar šo atkarību. Kā saka liecības autore: „Viss sākās pavisam nevainīgi ar glāzi šampanieša, taču beidzās ar nogurdinošu cīņu par brīvību divpadsmit gadu garumā.” Kā atzīst pati Ilona, liela loma šajā uzvarā ir bijusi tieši Dievam.

“Daudzi cilvēki ar alkoholu sāk aizrauties pusaudžu gados, bet es atkarīga kļuvu pieaugušā vecumā. Pirmās nopietnākās iedzeršanas bija ar draudzenēm, ar kurām kopā darbojos mākslinieciskās pašdarbības pulciņā. Tajā laikā pat iedomāties nevarēju, cik daudz nepatikšanu vēlāk sagādās alkohols.

Manā dzīvē pienāca smags brīdis, kad emocionāli bija ļoti grūti. Aizvien biežāk sāka parādīties konflikti ģimenē, kam sekoja šķiršanās no vīra. Tas lika man justies nomāktai un mazvērtīgai. Skatījos uz citu cilvēku dzīvēm un salīdzināju ar savējo. Nevarēju saprast, ko esmu darījusi nepareizi un kur pieļāvusi kļūdas. Kāpēc citiem ir ģimenes, bet man nav? Vainas apziņa par neveiksmi laulībā vienkārši dzina izmisumā. Tas iespaidoja arī manu pašvērtējumu, šķita, ka apkārt visas sievietes ir skaistas un foršas, bet es apaļīga, nedroša un nevarīga. Lai kaut kā aizmirstos no pārdzīvojumiem, mēdzu iedzert alkoholu, kas uz mirkli ļāva nedomāt par esošajām problēmām un lika visam izskatīties rožaināk. Taču alkohola lietošanai bija sava tumšā puse. Nevainīga iedzeršana pārtapa par nopietnu atkarību un skaidrs bija, ka tas situāciju neuzlaboja, toties pie esošajām problēmām pievienojās vēl jaunas, kas saistītas ar alkoholu. Dzerot esmu daudz darījusi pāri savai mammai un meitai, kurām bija jāpacieš mana klātbūtne un nākamajā dienā jānoskatās kā raudu un mokos ar sliktu dūšu, vemšanu un galvassāpēm. Arī emocionāli jutos vēl drausmīgāk, pievienojās vainas apziņa un pašpārmetumi, ka esmu atkal dzērusi, kaut simtiem reižu jau biju apņēmusies vairs to nedarīt. Centos arī meklēt palīdzību un pāris reizes biju aizgājusi uz anonīmo alkoholiķu sapulcēm, taču man lielas grūtības sagādāja izteikt frāzi “esmu alkoholiķe”, jo uzskatīju, ka cilvēks ir tas, ko viņš par sevi apliecina. Man gribējās aizmirst notikušo, būt vienreiz par visām reizēm brīvai un dzīvot normālu dzīvi. Šīs pārrunas man nedeva spēku cīnīties ar alkoholu, un es vairs nevēlējos turpināt. Bija jāmeklē cits risinājums, kā varētu tikt ar sevi galā, un dziļi sirdī sapratu, ka Tas varētu būt Dievs.

Pirms vairāk kā divdesmit gadiem biju apmeklējusi draudzi, un atcerējos, ka pēc tam jutos mierīgāka un varēju normāli aizmigt, taču dievkalpojumi sakrita ar pašdarbības pulciņa pasākuma laikiem un, protams, es izvēlējos tos. Vēlāk gāju uz tradicionālo baznīcu, tur nokristījos, apmeklēju Alfas kursu, bet kaut kā pietrūka. Es aizvien nebiju personīgi iepazinusi Dievu, un līdz ar to brīnums izpalika, un ik pa laikam turpināju dzert. Kādā reizē internetā noskatījos draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu. Sākumā šausminājos, jo dažas lietas šķita pilnīgi nepieņemamas, taču pati svētrunas tēma ļoti uzrunāja, un es izlēmu, ka turpināšu klausīties sprediķu ierakstus, bet uz baznīcu vairs neiešu. Izdomāju, ka tā vietā es varētu neklātienē mācīties Bībeles skolā un ar to man būs pietiekami. Šķita, tas būs vislabākais veids, kā tuvoties Dievam, un man pat nekur nebūs jābrauc. Izvēlējos viena sēdēt mājās un piedāvājumam apmeklēt tuvākajā pilsētā mājas grupiņu atteicu. Taču vēlāk sapratu, ka tas tomēr nav pareizi, jo nekas manā dzīvē nemainījās. Nāca vēl lielāks posts un es grimu atkarības purvā. Tikai tad kad palika pavisam slikti, sapratu, ka man ir jārīkojas un jāaizbrauc uz mājas grupu. Nevaru teikt, ka tur uzreiz patika, jo kā izrādījās to apmeklē man pazīstami cilvēki, un tas neļāva atraisīties. Taču grupas vadītāja bija ļoti atsaucīga un veltīja man daudz laika, lai palīdzētu iejusties mājas grupiņā un atbalstīja manus centienus meklēt Dievu.

Pamazām sāku veidot personīgas attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot, kas mainīja manas domas par sevi un dzīvi kopumā. Pateicoties Jēzum Kristum, esmu tikusi galā ar nepiedošanu sev un apkārtējiem cilvēkiem, ar ko biju mocījusies tik daudzus gadus. Tas palīdzēja atbrīvoties no nepanesamās vainas apziņas par izjukušo laulību. Es vairs netirdu sevi ar nebeidzamiem jautājumiem, kur esmu kļūdījusies un vairs necenšos salīdzināt citu cilvēku dzīvi ar savējo. Arī pašvērtējums ir audzis, un es nejūtos mazvērtīgāka un sliktāka par citiem. Tagad man vairs nav nepieciešams lietot alkoholu, lai tiktu galā ar emocionālajiem pārdzīvojumiem, jo Dievs man dod Savu mieru un prieku. Veikalā varu paiet garām alkohola plauktiem uz tiem neatskatoties, viss tas ir kļuvis vienaldzīgs un man vairs nav ar sevi nepārtraukti jācīnās. Esmu brīva no šīs atkarības un jūtos ļoti atvieglota, ka meitai un mammai nav jāmokās ar mani. Ievēroju, ka kopā ar Dievu vairs tik ļoti nepārdzīvoju par neveiksmēm vai negatīvām lietām, ar ko saskaros ikdienā. Personīgas attiecības ar Dievu, dod spēku tikt galā ar visām problēmām un tās nespēj mani izsist no līdzsvara. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka tuvojoties Dievam, svarīgi ir visi aspekti, – gan Bībeles lasīšana un lūgšana, gan dievkalpojuma un mājas grupiņas apmeklēšana, tāpat arī sadraudzība ar citiem kristiešiem. Manuprāt, vienam pašam uzvaru izcīnīt ir gandrīz neiespējami. Apmeklējot mājas grupiņu, man beidzot man ir parādījušies mērķi, kurus vēlos piepildīt. Tāpat cenšos palīdzēt un kalpot citiem cilvēkiem, lai arī viņi iepazītu Dievu.

Ikvienam, kurš mokās ar kādām atkarībām, iesaku pieņemt Jēzu kā savu Glābēju un paļauties uz Viņu, jo tikai Dievs spēj izmainīt cilvēka iekšējo pasauli, vēlmes un dot piepildījumu. Kopā ar Dievu esmu brīva un laimīga!”

Ilonas Apines liecību pierakstīja Līga Paņina