Indra ir dzīvespriecīga un sirsnīga jauna sieviete, kura mīl Dievu, kalpo draudzē, vada nelielu uzņēmumu un ir laimīgi precējusies. Tomēr ne vienmēr viņas dzīvē viss ir gājis tik gludi. Pirms Indra iepazina Dievu, jaunā sieviete ilgus gadus bija bezcerīgi cīnījusies ar smagu atstumtības sajūtu.

Kaut ārēji varētu šķist, ka Indras dzīve bez Dieva brīžiem bija spožuma pilna, viņa pati par sevi saka: „Mana dzīve bija briesmīga un nožēlojama. Viss sākās jau agrā bērnībā, kad vecāki dažādu iemeslu dēļ nevarēja man veltīt pietiekami daudz uzmanības un bieži atstāja mājās vienu pašu. Mamma regulāri sāka dzīvot Rīgā, citreiz pat uz nedēļu atstājot mani ar tēvu lauku mājās divatā. Es šo atšķirtību ļoti pārdzīvoju, jo neizsakāmi ilgojos pēc viņas mīlestības. Atceros gadījumus, kad sameklēju mammas drēbes, lai tikai sajustu viņas smaržu, kas radīja ilūziju, ka viņa ir tepat tuvumā. Vēlāk vecāki izvēlējās mani ievietot bērnudārzā, kur bija jāpavada visa nedēļa. Es ļoti vēlējos mājās, jo tur jutos vientuļa un nevienam nevajadzīga. Vienreiz pat meloju, ka man ļoti sāp vēders, lai tikai panāktu, ka vecāki atbrauktu man pakaļ un paņemtu sev līdzi. Par izdarīto mājās no tēva dabūju pērienu, tāpat kā daudzreiz par citiem izdarītiem niekiem. Rezultātā es no viņa baidījos un ar laiku rūgtums un nepatika kļuva tik lieli, ka pārauga naidā.”

Pienāca diena, kad māte ar tēvu pēc lieliem skandāliem izšķīrās, un meitenei bija jāizvēlas, pie kura no vecākiem turpmāk dzīvot. Kaut Indra izvēlējās palikt kopā ar tēvu lauku mājās, bieži viņa tika atstāta viena pati. Savukārt mamma no Indras dzīves pazuda gandrīz pavisam. Vecāku mīlestības un uzmanības trūkums meitenē bija radījis smagu atstumtību, kas atstāja paliekošas sekas uz visu viņas turpmāko dzīvi. “Tagad, atskatoties uz savu pagātni saprotu, ka biju pazaudējusi sajūtu, kad kāds patiesi mani mīl. Pēc visiem pārdzīvojumiem biju ieguvusi tik dziļas dvēseles traumas, ka vispār neilgojos pēc mīlestības. Mana uztvere par to bija pilnībā izkropļota. Labi jutos vien brīžos, kad mocījos ar emocionālām sāpēm vai ilgojos pēc kaut kā nesasniedzama. Tāds stāvoklis man bija pašsaprotams un pierasts jau kopš bērnības. Varētu pat teikt, ka ciest sāpes kļuva man par atkarību.” Tā nu meitene ar savu uzvedību centās provocēt apkārtējos cilvēkus, lai tie viņu sāpinātu vai darītu pāri. Skolā tas izpaudās Indras nejaukajā uzvedībā, iedomībā un uzkrītošajā ģērbšanās stilā, kas viņu krasi atšķīra no pārējiem vienaudžiem.

“Pusaudžu vecumā sāku veidot attiecības ar puišiem. Vēlāk sapņoju, ka varētu atrast kādu bagātu vīrieti, kurš spētu atrisināt visas manas problēmas un dotu arī emocionālu piepildījumu. Šī iemesla dēļ biju gatava darīt jebko un daudz pūļu ieguldīju, lai labi izskatītos. Divreiz dienā gāju uz sporta zāli, ievēroju stingru diētu un lietoju notievēšanas tabletes. Nedēļas kulminācija bija piektdienas vakars, kad devos uz kārtējo ballīti, lai „nocopētu” pēc iespējas bagātāku „džeku”.” Reiz Indrai izdevās iepazīties ar puisi no aģentūras „Mis Latvija”, kurš īsti nevēlējās draudzēties, iekams viņa nepiekrita piedalīties aģentūras rīkotajā skaistumkonkursā. Taču, kaut arī viņai izdevās iegūt apbalvojumus, puisis vienalga Indru pameta. Līdzīgi – kāda cita vīrieša dēļ viņa iestājās augstskolā, bet arī tas nepalīdzēja attiecības saglabāt. Jaunajai sievietei bija daudz gadījuma rakstura sakaru, jo savas milzīgās atstumtības dēļ vienīgais brīdis, kad viņa jutās vērtīga un pieņemta, bija intīmas tuvības brīdis. Ikvienas neveiksmīgas attiecības vēl vairāk pastiprināja viņas atstumtības sajūtu.

Pēc ilgstošiem meklējumiem pienāca diena, kad Indras sapnis piepildījās. Viņa satika savu ideālo vīrieti, kurš bija turīgs, izskatīgs, sabiedrisks, pret viņu ļoti labs un dāsns. Sākās Indras vieglā dzīve. Tagad viņai vairs naudas netrūka, neparko nebija jāsatraucas un atbildība nebija jāuzņemas. Vienīgais sievietes pienākums – labi izskatīties. Tomēr izveidot veiksmīgas attiecības ar nedziedinātu dvēseli nav iespējams. Sakropļotā izpratne par mīlestību drīz vien lika par sevi manīt. Pat brīžos, kad viss bija kārtībā, Indra nemitīgi meklēja iemeslu, lai nokaitinātu draugu un saņemtu pārmetumus. Turklāt iegūto laimi Indra nespēja novērtēt un attiecībās nevēlējās ieguldīt nedz laiku, nedz uzmanību. Tāpēc ilgi nebija jāgaida, līdz iegūtais sapnis pilnībā sabruka, jo puisis viņu pameta. Indra ieslīga smagā depresijā ar histērijas lēkmēm un negulētām naktīm. Vēlāk to nomainīja apātija un pilnīgs prieka trūkums. Laikam ejot, sastaptie vīrieši vairs nebija tik turīgi un apstākļi tik spoži. Tā vietā, lai no rītiem pamostos dārgu viesnīcu numuros, arvien biežāk Indra mēdza pamosties netīros dzīvokļos, alkohola un narkotiku dēļ neatceroties, kā tur nokļuvusi. Viņa vairs nespēja priecāties, jo izjukušās attiecības un daudzie vīrieši bija notrulinājuši viņas dvēseli. Indrai bija tikai 27 gadi, un viņa zināja, ka, turpinot līdzšinējo dzīvesveidu, vienu dienu viņa nonāks uz Čaka ielas. Pienāca brīdis, kad pēc kārtējām izjukušajām attiecībām viņa savā bezcerībā kliedza: „Vai tiešām tas ir viss, kas šai dzīvē var notikt? Ja tā, tad gribu nokrist un nekad vairs necelties!”

Tieši šajā laikā Indra satika kādu cilvēku, kurš jaunajai sievietei stāstīja par Jēzu un uzaicināja uz draudzi. Aizejot uz dievkalpojumu, Indra pieņēma Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju. Tā sākās viņas ticības dzīve un ceļš uz brīvību no atstumtības. Lielas pārmaiņas viņa piedzīvoja pēc draudzes „Kristus Pasaulei” semināra – inkauntera apmeklēšanas. Šis pasākums Indrai bija ļoti emocionāls. Viņa spēcīgi piedzīvoja Dieva klātbūtni un Viņa mīlestību. “Tur pavadītajās trīs dienās es ļoti daudz raudāju. Savu dzīvi ieraudzīju no pilnīgi cita skatupunkta. Es sapratu, kāpēc tēvs mani bija atstūmis un bieži pēris, jo pats nebija saņēmis mīlestību. Tas deva man spēku pieņemt lēmumu piedot viņam un aizmirst visus pārdarījumus, kuru dēļ biju viņu ienīdusi. Vislielākā uzvara bija, kad atgriežoties mājās, es varēju tēti apskaut un samīļot.” Indra bija piedzīvojusi un izbaudījusi Dieva mīlestību un tagad to spēja parādīt arī savam tētim. Tikai tagad, pateicoties Dievam, Indra mācās, ko nozīmē patiesa mīlestība. Laikam ejot, viņa ir atbrīvojusies no vēlmes dzīvot nepiepildītās ilgās un dvēseliskās sāpēs. Turklāt beidzot sieviete ir ieguvusi brīvību no gadiem ieilgušā apātiskā stāvokļa, kas sākās pēc šķiršanās no “sapņu” vīrieša. Indra šodien ir laimīgi apprecējusies: „Mūsu savstarpējās attiecības ļoti atšķiras no tām, kādas esmu piedzīvojusi, pirms iepazinu Dievu. Līdz brīdim, kamēr apprecējāmies, mēs nesatikāmies un mūsu pirmā sadošanās rokās, pirmais skūpsts bija tikai pie altāra. To gan dažkārt bija grūti pieņemt apkārtējiem cilvēkiem, taču ir liels gandarījums, ka visu esam spējuši izdarīt pareizi, – kā to vēlas Dievs. Tās lietas, ko daudzi piedzīvo ārpus laulības, mēs varam baudīt laulībā un sniegt otram labāko, zinot, ka neviens no mums neapgriezīsies un neaizies, jo Dievs māca uzņemties atbildību par ģimeni pilnā mērā.”

Uzvarēt atstumtības sekas Indrai palīdz regulāras, tuvas attiecības ar Dievu, ko viņa vērtē augstāk par visu. Turklāt tagad jaunā sieviete veiksmīgi kalpo draudzē “Kristus Pasaulei” un palīdz citiem cilvēkiem piedzīvot Dieva mīlestību un sākt dzīvot pilnvērtīgi.

Indra apliecina: „Mana dzīve ir mainījusies tikai, pateicoties Dievam, mācītājam un šai draudzei. Es piekrītu mācītāja vārdiem – es esmu pasaulē laimīgākais cilvēks. Ar Dievu ir tik labi! Daudzi baidās iepazīt Jēzu, jo šķiet, ka viņi visu zaudēs, bet patiesībā Dievs dziedinās, atjaunos un svētīs. Ja Dievs varēja dziedināt mani no atstumtības, atjaunot manu savainoto dvēseli un vēl svētīt mani ar brīnišķīgu vīru, es gribu ikvienu iedrošināt – Viņš arī tev var dot jaunu dzīvi!”

Indras Cinkmanes liecību pierakstīja Kristīne Krūkliņa