Ja noliktu blakus Haraldu, kādu viņš sevi apraksta pirms pāris gadiem, un to, kādu mēs viņu tagad pazīstam draudzē,
tad tie būtu divi, pilnīgi atšķirīgi cilvēki. Kad intervijā jaunais puisis stāstīja par savu dzīvi, pirms viņš pieņēma Kristu, bija grūti noticēt, ka Haralds tiešām kādreiz ir bijis vardarbīgs un agresīvs huligāns, no kura baidījās pat policija. Šobrīd viņš ir mierīgs un lēnprātīgs puisis, kurš uzticami kalpo draudzē un kura dzīve ir izmainījusies līdz nepazīšanai. Lūk, Haralda liecība:

„Problēmas ar uzvedību sākās jau bērnībā. Tēvs pameta ģimeni, kad man bija tikai seši gadi. Jutos atstumts, nepilnvērtīgs un nevienam nevajadzīgs, tāpēc sāku sevi „apliecināt”. Divpadsmit gadu vecumā demonstrēju citiem savu fizisko pārākumu un drīz vien kļuvu nevaldāms. Huligānisms man bija veids, kā pašapliecināties, caur to es kompensēju mazvērtību un atstumtību.

Man bija nepārvarama vēlme kaut ko izdemolēt un iesist kādam pa seju. Parasti tas notika alkohola reibumā un beidzās ar laika pavadīšanu policijas iecirknī un vairākās atskurbtuvēs. Neskatoties uz to, ka tur bija dzelzs restes un īpašs aprīkojums, tas allaž tika salauzts. Kad biju iereibis, manī bija tāds spēks, ka varēju „iet cauri sienām”. Pat policisti baidījās ienākt pie manis izolatorā, lai savaldītu.

Esmu divreiz tiesāts un saņēmis nosacītu sodu par huligānismu un laupīšanu. Kādā reizē mūsu kompānijai pietrūka alkohola. Garām gāja kāds vīrs. Dzinos viņam pakaļ, lai atņemtu naudu, metu ar akmeni un izsitu kādai automašīnai stiklu. Vienreiz es biju nopircis samuraju zobena kopiju. Tieši tajā dienā satiku paziņas Purvciemā un nolēmām kārtīgi iedzert, bet pēc alkohola lietošanas mums izcēlās strīds un viņi gribēja man pārskaitīt zobus. Izvilku zobenu un teicu: „Kurš drosmīgāks, lai nāk pirmais!” Tobrīd jau kāds bija izsaucis policiju, taču ar parasto dežūrbrigādi nepietika. Nācās ņemt talkā divas vai trīs mašīnas ar „Alfa” specvienības vīriem un veikt brīdinājuma šāvienus manā virzienā. Tikai pēc tam es padevos un nometu zobenu. Toreiz lieta pret mani līdz tiesai pierādījumu trūkuma dēļ nenonāca, bet samuraju zobenu gan nācās atdot policijai.

Pirms diviem gadiem biju sapinies ar cilvēkiem no kriminālajām aprindām un daudz netrūka, lai pievienotos kādam noziedzīgajam grupējumam. Sava dzīvesveida dēļ zaudēju dzīvokli Āgenskalnā un arī labi apmaksātu darbu. Tad arī sāku domāt par to, ka man savā dzīvē un uzvedībā vajadzētu ko mainīt. Taču pēdējais piliens bija, kad man izjuka attiecības ar meiteni, ar kuru bijām kopā sešus gadus un kuru jau biju bildinājis. Tad es salūzu un nolēmu meklēt Dievu.

Mamma jau kādu laiku apmeklēja draudzi „Kristus Pasaulei”. Viņa daudz stāstīja par Dievu, Jēzu, lūdza par mani un aicināja uz draudzi. No sākuma es uz to skatījos skeptiski, tomēr pagājušā gada augustā piekritu atnākt viņai līdzi. Jau pirmajā reizē Dievs man pieskārās un zināju, ka šeit es noteikti atgriezīšos. Cilvēki nāca klāt, bija draudzīgi un tas mani ļoti aizkustināja. Sapratu, ka šī ir mana draudze un mana vieta. Pienāca klāt kāds puisis un uzaicināja pie sevis uz grupiņu. Pievienojoties mājas grupai, redzēju, ka šeit man ir atbalsts, aizlūgšanas un padoms.

Pagājušā gada augustā kādā no draudzes dievkalpojumiem pieņēmu Jēzu par savu Glābēju un Kungu. Kopš tās reizes, kad iznācu priekšā uz aizlūgšanu, alkohols, agresivitāte un huligāniskais dzīvesveids tika paņemti prom uzreiz kā ar roku. Manī bija pazudusi vēlme pēc alkohola un pašapliecināšanās kaujoties. Arī mans raksturs radikāli izmainījās. Sāku ikdienas lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Dieva vārdā arvien skaidrāk ieraudzīju, kādu Tas Kungs vēlas mani redzēt. Ja agrāk kāds atļāvās man ko aizrādīt, tad viņš tādās reizēs mierīgi varēja dabūt no manis pa seju. Tagad es pieņēmu lēmumu, ka turpmāk būšu lēnprātīgs un pacietīgs. Es lūdzu Dievu, lai Viņš man palīdz tādam kļūt un, sev par izbrīnu, es ieraudzīju, ka dzīvot pēc Dieva vārda nemaz nav tik grūti, bet tieši otrādi – tas mani pārveido. Visas domstarpības un konfliktus protu atrisināt mierīgā sarunu ceļā bez dūru vicināšanas. Ja agrāk bez krievu lamu vārdiem nespēju izteikt savu domu, tad tagad es varu viegli izteikties normālā latviešu valodā. Tā Dievs atbrīvoja mani arī no lamāšanās un neķītriem vārdiem.

Draudzes lūgšanu seminārā inkaunterā lūdza arī par manu atstumtības un mazvērtības problēmu, ar ko mocījos kopš bērnības. Es piedevu visiem, pirmkārt, jau savam tēvam par to, ka viņš bērnībā atstūma mani un aizgāja no ģimenes. Piedzīvojot Dieva mīlestību draudzē, es ieguvu sirdī mieru un apziņu, ka esmu vajadzīgs, vērtīgs un pieņemts. Tagad man vairs nav vajadzības tēlot varoni un „pierādīt” sevi antisociālā veidā. Es aktīvi kalpoju draudzē jau kopš pagājušā gada rudens, uzstādu skaņas un gaismas aparatūru un piedalos evaņģelizācijas braucienos pa Latviju.

Varu pateikties Dievam, ka Viņš mani ielika šajā draudzē un devis man lielisku grupas vadītāju un mācītāju! Slava Jēzum, ka mana dzīve ir izmainīta! Tagad esmu jauns cilvēks, jo Dievs mani ir darījis brīvu no kriminālās pagātnes un huligāniskām tieksmēm.

Tiem, kuri cieš no pašapziņas trūkuma, iesaku noteikti nemeklēt iespēju kā sevi pierādīt aplamā dzīvesveidā vai likuma pārkāpumos. Meklējiet Jēzu! Jo tikai Kristus spēj dot to piepildījumu, ko mēs ikviens meklējam un aizpildīt tukšumu tavā dzīvē!”

Haralda Bērziņa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums