Pirms vairākiem gadiem mana dzīve bija nožēlojama.
Es biju nogremdējis veiksmīgu biznesu, palicis bez darba un bez līdzekļiem, zaudējis jebkādu autoritāti gan savās, gan savu tuvinieku acīs. Manai dzīvei nebija mērķu. Cik nopelnīju, tik arī notriecu kopā ar draugiem. Reizēs, kad sievasmāte man stāstīja par Jēzu, es dzēru šņabi un smējos. Tomēr kaut kas tādās reizēs man lika aizdomāties. Jā, kaut kas visā tajā bija! Mana sieva bija uzņēmēja, mērķtiecīga, par sevi pārliecināta sieviete. Es turpretim biju neveiksminieks, turklāt vēl gļēvs un neuzņēmīgs. Viņa bija mans balsts un spēks. Godīgi sakot, tieši tāpēc es apprecēju Lindu. Varbūt blakus viņai arī es pacelšos savā dzīvē? Man ģimenē nebija nekāda noteikšana un autoritāte. Tā, pilnīgā padevībā es palīdu zem savas sievas tupeles un paklausīgi pildīju viņas rīkojumus. Kas man cits vēl atlika?

Reiz pa radio dzirdēju kādu mācītāju, kurš stāstīja savu dzīvesstāstu. Man bija sajūta, ka viņš runā tieši par mani. Es sapratu, ka man nepieciešams viņu satikt, lai izrunātos par visu no sirds. Sameklēju internetā šī cilvēka adresi, tomēr man nebija dūša, lai viņam piezvanītu un satiktos. Nākamie trīs mēneši pagāja kā murgs. Ar katru dienu arvien vairāk slīgu depresijā un jutos arvien sliktāk. Es skaidri zināju, ka man jāpiezvana šim mācītājam, tomēr mana neuzņēmība neļāva to izdarīt. Vilcinājos un turpināju stiept kaķi aiz astes, līdz kļuva tik neizturami, ka es salūzu Dieva priekšā. Teicu: „Viss, Dievs, es braucu pie viņa!”

Mūsu tikšanās ilga apmēram stundu. Gaidīju brīnumu, kas vienā rāvienā atrisinās visas manas problēmas, taču biju vīlies. Nebija noticis nekas pārdabisks. Domāju, kā ātrāk izbeigt šo sarunu un doties prom, lai nekad vairs ar šo vīru netiktos. Taču tad viņš sacīja: „Mēs šo sestdien atvērsim jaunu draudzi Rīgā. „Kristus Pasaulei”. Arī tu vari pievienoties!”

Pieņēmu šo uzaicinājumu pilnīgi bez jebkāda entuziasma. Līdz šim nekas, kas saucas „kristīgs”, man tā arī nebija palīdzējis. Teicu: „Paldies, nevajag.” Tomēr uz atklāšanas dievkalpojumu es aizgāju. Un tā arī paliku šeit līdz pat šai dienai!

Sākumā es turpināju gaidīt no Dieva brīnumu, ka notiks kāds klikšķis, un mana dzīve pati no sevis sakārtosies. Bet pārmaiņas nāca lēnām. Tieši šajā draudzē mani iemācīja veidot personīgas attiecības ar Dievu, ikdienas un disciplinēti lasot Bībeli un meklējot Viņu lūgšanā. Pamazām mana dzīve sāka sakārtoties. Pārtraucu lietot alkoholu, jo nu man bija kaut kas labāks – piepildīta dzīve Kristū. Regulāri apmeklēju draudzes dievkalpojumus un mājas grupas sapulces, pieņēmu un centos darīt visu, ko man mācīja. Lūgšanās, dievkalpojumos un mājas grupas sapulcēs smēlos spēku dzīvot tā, kā vēlas Dievs.

Tad mani iecēla kalpošanā par skaņu operatoru. Kalpošana draudzē bija ļoti svarīga, lai paturētu tās pozitīvās pārmaiņas, kuras es biju piedzīvojis. Kad grūtību brīžos gribējās padoties, tieši kalpošana noturēja mani pie Dieva. Lai cik arī grūti nebūtu, turpināju būt uzticams mazās lietās, kuras man bija uzticētas, darīt tā, kā ir pareizi, bieži vien pat neredzot tūlītēju risinājumu. Līdz šim allaž biju pievīlis cilvēkus, kuri man uzticējās. Tagad vairs negribēju pievilt ne cilvēkus, ne Dievu. Sapratu, ja tagad nekļūšu par vīru, tad tāds nekļūšu nekad.

Sapratu, ka man jākļūst par autoritāti ģimenē, jākļūst par īstu vīru un tēvu, kā to māca Dieva vārds. Sastapos ar pretestību no tuvinieku puses, jo kurš gan uzreiz spēj noticēt tik radikālām pārmaiņām cilvēkā, kā arī to, ka tiek lauzta ierastā kārtība, kas ir pastāvējusi gadiem? Mana sieva bija kategoriski pret to, ka eju Dieva ceļus, ka man parādās sava stāja un viedoklis, ka topu par vīrieti ar mugurkaulu, kurš nepaklausa viņas komandām. Starp mums sākās strīdi un nopietni konflikti. Mūsu ģimene bija uz šķiršanās robežas. Kādā reizē sapratu – vai nu strīda laikā nesavaldīšos un pacelšu roku pret sievu, vai arī man šī vieta ir jāatstāj. Kādas pāris nedēļas mitinājos savā darba vietā.

Tas bija laiks, kad arī es pats ļoti intensīvi lūdzu Dievu un gavēju. Par mani lūdza mājas grupa. Pateicoties draudzes atbalstam, es ne tikai izturēju pats, bet arī uzvarēju visus apstākļus un cilvēku naidu. Šo pāris nedēļu laikā, kuras nebiju mājās, mana sieva salūza Dieva priekšā un pieņēma manu autoritāti ģimenē tā, kā to māca Dieva vārds. Tā mana ģimene pakāpeniski tika atjaunota un dziedināta.

Tagad, atskatoties uz laiku, kuru esmu draudzē jau no tās pirmsākumiem, varu teikt, ka mana dzīve ir izmainījusies pilnībā. Tā ir diena pret nakti salīdzinājumā ar to, kas es biju pirms pieciem gadiem. Ja agrāk biju zaudētājs, tagad esmu uzvarētājs. Dievs ir pilnībā sakārtojis manu ģimeni, kura bija uz sabrukšanas robežas. Esmu ieņēmis vīra vietu ģimenē, kļuvis par autoritāti ar mugurkaulu. Man ir mērķi savai dzīvei. Tagad mēs kopā ar sievu kalpojam draudzē vienotībā, abi vadām mājas grupas un esam mācītāja komandā. Dievs ir svētījis mūs arī materiāli, un mums ir ģimenes uzņēmums. Esmu veiksmīgs savā profesijā, un mana dzīvesbiedre ir man lielisks palīgs. Mums ir trīs bērni, kuri aug dievbijībā un paklausībā. Tagad kalpoju citiem, kuri ienāk mūsu draudzē. Palīdzu viņiem pacelties kļūt par īstiem vīriem un izveidot attiecības ar Dievu.

Dievs ir brīnišķīgs! Viņš pilnībā izmainīja manu dzīvi. Tomēr pārmaiņas atnāca pakāpeniski, paliekot Dievā, paklausot Viņam, bieži vien izdarot grūtas izvēles un maksājot cenu. Taču tas ir to vērts!

Draugs, arī sekojot Kristum, neceri uz viegliem panākumiem. Taču, ja tu paliksi Dieva gribā, rezultāts neizpaliks. Tevi gaida uzvara! Pievienojies mums un esi uzvarētājs!

Arvja Kotina stāstīto pierakstīja Artūrs Danenbaums