Šodien ir brīnišķīga diena! To var pateikt ne tikai ar saviem, bet arī ar Bībeles vārdiem.
Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā! (Psalms 118:2)
Neatliksim līksmošanos uz rītdienu, darīsim to šodien. Rītdienai pašai pietiks savu rūpju. Neatliksim uz rītdienu to, ko var izdarīt šodien. Ne tikai svētdienā, sanākot kopā, bet katru dienu varam baudīt, cik Dievs ir labs. Pārdomājot, lasot Dieva vārdu ik dienas, varam Viņam pateikties. Šī ir tā diena, ko Dievs mums devis, strādāsim, baudīsim, rūpēsimies, lai mūsu darbības saskan ar Tavu vārdu, Kungs. Ir cilvēki, kuri nevar iegūt popularitāti, paveicot ko labu, bet cenšas to iegūt ar negatīvām darbībām. Piemēram, sērijveida slepkavas piesaista uzmanību vismaz šādā veidā. Kādam no viņiem noteikti pietrūka uzmanības. Viņi, izdarot nejēdzības, ierauga savu vārdu ziņu virsrakstos un tādejādi izbauda savu zvaigžņu stundu. Tāda persona ir arī Bībelē, Jaunajā Derībā – tas ir Jūda. Viņam bija briesmīgs gals. Tas liek domāt pirmkārt par sevi, par to, kādas ar manas attiecības ar Dievu un cilvēkiem. Pirmkārt mēs katrs atbildam par sevi. Jēzus brīdināja par Jūdas galu. Viņš teica:
Cilvēka Dēls gan aiziet tā, kā par Viņu ir rakstīts. Bet vai tam cilvēkam, kas Cilvēka Dēlu nodod! Šim cilvēkam būtu labāk, ka tas nemaz nebūtu dzimis. (Marka evaņģēlijs 14:21)
Evaņģēlijos varam lasīt, ka Jēzus par to runā vairākas reizes. Viņš to pieminēja arī, baudot Vakarēdienu.
To sacījis, Jēzus, garā satriekts, liecināja un sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos!” (Jāņa evaņģēlijs 13:21)
Jēzum bija smagi, par to domājot. Kā Viņš tika ar to galā? Es domāju, ka lūgšanās Ģetzemanes dārzā, kalnā, tuksnesī. Tās bija Jēzus personīgās attiecības ar Dievu, Viņš pārdomāja Dieva Vārdu, lūdza, slavēja, apliecināja, satikās ar Savu Debesu Tēvu. Tas bija Viņa spēks. Vai Bībelē nav arī citu personu, kas nodeva, atstāja Jēzu Viņa vissmagākajā brīdī? Arī Pēteris un citi mācekļi nodeva Jēzu pēc tam, kad Viņu arestēja. Tomēr pastāv kāda būtiska atšķirība starp Jūdu un pārējiem mācekļiem. Atšķirība ir tā, ka Jūdas nodevība bija apzināts lēmums, bet pārējie mācekļi to izdarīja sava nenobriedušā rakstura dēļ, nebija gatavi šādam notikumu pavērsienam, tā bija vājuma brīža izpausme. Kas ir Jūdas lielais grēks un kāpēc viņš nesaņēma piedošanu? Mēs zinām, ka katrs, kurš nāk pie Kristus, saņem piedošanu. Tā vietā, lai saņemtu piedošanu un turpinātu dzīvot jaunu dzīvi, Jūda izdarīja pašnāvību. Mela Gibsona filmā “Kristus ciešanas”, kas ir iespaidīgs mākslas darbs, ir redzams, kā Jūda jutās pēc nodevības. Viņš sev apkārt redzēja uzmācīgu bērnu baru, dēmonu apsēsts, viņš redzēja dažādus viepļus. Es domāju, ka kaut kas līdzīgs ar viņu patiesībā arī notika. Bija iemesls, kāpēc Pēteris un pārējie mācekļi saņēma piedošanu, bet Jūda to nesaņēma. Citi mācekļi arī neticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Tad, kad sievietes nāca un stāstīja par Jēzus augšāmcelšanos, mācekļiem tas šķita kā pasaka. Vai tu esi domājis par to, kādēļ Jūdam bija citādāks gals nekā mācekļiem? Jūda bija viens no divpadsmit, no savējiem. Tas vēl vairāk tev liek domāt nevis par savējiem, kuri sēž tev blakus, bet par sevi pašu, kādas ir tavas attiecības ar Dievu.
Izanalizēsim Jūdu un Jēzus attieksmi pret viņu, lai mēs saprastu, no kā mums vajadzētu izvairīties un ko vajadzētu vairāk praktizēt, lai neiekristu tādos pašos valgos, kā iekrita Jūda. Šādos slazdos nav grūti iekrist. Ar ko Jūda atšķīrās no pārējiem mācekļiem? Atkārtošu – viņi visi bija nodevēji. Pēteris Jēzum zvērēja, ka Viņa dēļ ir gatavs iet cietumā un nāvē.
Jēzus atbild: “Savu dzīvību tu par Mani atdosi? Patiesi, patiesi Es tev saku: vēl gailis nebūs dziedājis, kad tu Mani jau trīskārt būsi aizliedzis.” (Jāņa evaņģēlijs 13:38)
Tieši tā arī notika. Bībelē rakstīts, ka tad, kad Jēzus viņu uzlūkoja, Pēteris sāka raudāt. Tas noteikti tā varēja būt. Vai Jūda raudāja? Domāju, ka, jā. Tam, ka cilvēks raud, ir kāds ir iemesls. Šis iemesls parāda, kas ir cilvēka sirdī un kādā virzienā viņš dodas.
Tad Jūda, Viņa nodevējs, redzēdams, ka Viņš pazudināts, nožēloja to, atnesa atpakaļ trīsdesmit sudraba gabalus augstajiem priesteriem un vecajiem un sacīja: “Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis.” Bet tie sacīja: “Kas mums par daļu? Raugi tu pats!” Un viņš nometa sudraba gabalus Templī, aizgāja un pakārās. (Mateja evaņģēlijs 27:3-5)
Laika posmi, kuros tas notika, nav skaidri saprotami. Bībelē ir līdzīgi kā filmā, ka vienas stundas laikā var parādīt veselu cilvēka dzīvi vai pat notikumus vairāku paaudžu garumā. Bībelē nav datēts precīzi viss pa datumiem un dienām. Bet Jūda gribēja piedošanu, taču nesaņēma. Kur tad paliek tas, ka katrs, kurš nāk pie Kristus, var saņemt piedošanu? Mēs lasām Bībelē, ka ir dažādi grēki un ir nāves grēks, kurš netiks piedots. Nav tādu grēku, kurus nevar piedot. Kāpēc tad Bībelē ir tā rakstīts un kāpēc Jūda nesaņēma piedošanu? Uz to var atrast atbildi jau minētajā Rakstu vietā.
Jūda nožēloja savu izdarīto, bet nesaņēma piedošanu. Reizēm pat žēl paliek šādu cilvēku. Tomēr vajadzēja domāt pirms darīja. Kaut kas ir jāmaina savā galvā un sirdī. Jūdam nebija laika izmainīt to, kas ir sirdī, bet ar prātu un gribu varēja pieņemt pareizus lēmumus. Atnesot atpakaļ naudu, parādīja, ka patiešām nožēlo. Es atceros, ka tad, kad piedzimu no augšienes, es gāju izlīdzināties ar cilvēkiem, pret kuriem biju grēkojis. Ja biju naudu parādā, atgriezu to, ja biju izdarījis pārkāpumus valsts priekšā, gāju atzīties. Tas nenācās viegli, nevarēju izdarīt visu uzreiz, bija nedaudz jāpieaug ticībā, lai zināšanas būtu ne tikai prātā, bet arī sirdī. Tomēr attiecīgā brīdī es izaugu un izdarīju to līdzīgi kā Pēteris. Sākotnēji viņš nodeva Jēzu, bet pēc tam bija spējīgs paveikt varonīgas lietas. Jēzus redzēja šo vēlmi. Jūda nāca pēc piedošanas pie priesteriem un atnesa atpakaļ naudu. Tas liecina, ka Jūdas nožēla bija patiesa. Vai tiešām tas bija tāds grēks, kuru Jēzus nevarēja piedot? Nē, tādu grēku nav. Viņš atzina savu grēku, atzina, ka Kristus ir bezvainīgs, bet galvā bija kaut kas sajucis. Viņam nebija jāiet pēc piedošanas pie cilvēkiem, bet gan pie Kristus. Pie tam, pie kādiem cilvēkiem. Lūk, tā arī ir visa atšķirība. Pie kā tu meklē piedošanu, kur tā ir atrodama? Pēc kā tu vadies savā dzīvē – pēc tā, ko cilvēki par tevi teiks un domās, vai pēc tā, ko Dievs par tevi domās? Lūk, atšķirība starp tiem mācekļiem, kuri saņēma piedošanu, un starp Jūdu. Priesteri Jūdu izsmēja, teica, ka viņiem gar to nav nekādas daļas, jo bija manipulējuši ar Jūdu. Viss, ko viņiem vajadzēja, bija nodevējs no Jēzus cilvēkiem, lai būtu vieglāk Viņu sagūstīt. Jūda palīdzēja izdarīt šo netīro darbu naktī, lai neceltos nemieri. Pie cilvēkiem nav piedošanas. Varbūt esi staigājis pakaļ kādam cilvēkam un jautājis: “Tu piedosi man? Tu piedosi man?” Tā ir liela problēma. Tev nav jāiet pie cilvēka, bet pirmkārt jāpiedod pašam. Nāc pēc piedošanas pie Dieva un tad izlīgsti ar cilvēkiem. Svarīgi ir tas, ka esi saņēmis piedošanu no Dieva, un tas, ko Dievs par tevi domā.
Bībelē varam lasīt, ka Jūda vienmēr meklēja godu no cilvēkiem. Jau ilgāku laiku es studēju psiholoģiju un līdz ar to daudz labāk izprotu Bībeli. Saprotu, kāpēc Jūda rīkojās tieši tā. Jūda par trīsdesmit sudraba gabaliem nopirka tīrumu, un tieši šajā tīrumā pakārās. Viņš bija mantkārīgs un savu dzīvi beidza tieši tajā vietā, par kuru bija sapņojis. Nav grēks, ja ir svarīga nauda, kā arī tas, ja gribi labi izskatīties cilvēku acīs, bet visam ir sava robeža. Pirmkārt jārūpējas, lai patiktu Dievam, un pēc tam – cilvēkiem. Mums var būt dažādi sapņi, bet, ja savus sapņus nesalīdzinām ar Dievu, bet ar citiem cilvēkiem, tad var sapīties pats savā sapnī kā Jūda. Pirmajā draudzē viņš bija kasieris un saimniecības daļas vadītājs. Viņš bija atbildīgs par naudu, par iepirkumiem svētkos, kā sadalīt naudu misijas braucieniem, par palīdzību trūkumcietējiem. Bībelē skaidri rakstīts, ka Jūda piesavinājās daļu iemaksu. Viņš bija korumpēts ierēdnis, ņēma to, ko pats nebija nopelnījis. Tā bija Dieva nauda kopējiem mērķiem, un viņš nebija tiesīgs to ņemt sev – tā bija zagšana. Bet tas ceļš, kas ved uz to, neatbilst Dieva prātam. Lūk, Jūda ir gatavs! Mēs domājam: “Lūk, Jūda, vidū uz pusēm pārsprādzis, guļ.”
Tas, ieguvis tīrumu par netaisnības algu un uz vaiga nokritis, ir vidū pārsprādzis, un visas viņa iekšas izgāzušās. Tas kļuva zināms visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem, tādēļ arī šis tīrums viņu valodā nosaukts Hakeldama, tas ir, asins tīrums. (Apustuļu darbi 1:18-19)
Briesmīgi vārdi par viņu ir rakstīti. To tīrumu nosauca par “Asins tīrumu” – Hakeldama. Kāpēc? Nu tāpēc ka to uzskatīja par asins naudu. Par to, ka tā ir asins nauda sakarā ar Jēzus nāvi, par to ir skaidrs. Jūda pats bija miris uz tā lauka, tur ir tādi briesmīgi vārdi. Kad mēs visu to lasām, mums liekas, tas jau nav par mums. Bet kāpēc tas ir Bībelē? Acīmredzot tāpēc, lai mēs no tā tomēr kaut ko mācītos. Apustuļu darbu pirmajā nodaļā, sākot ar četrpadsmito pantu, ir teikts:
Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem. Tanīs dienās Pēteris, piecēlies brāļu vidū – tur bija kopā ap simts divdesmit cilvēku, sacīja: “Brāļi, bija jāpiepildās rakstiem, ko Svētais Gars runājis ar Dāvida muti par Jūdu, kurš bija vedis Jēzus gūstītājus. Jo tas bija pieskaitīts mums un saņēmis to pašu kalpošanu.” (Apustuļu darbi 1:14-16)
Viņi meslus meta, jo vajadzēja iecelt divpadsmito apustuli.
Tas, ieguvis tīrumu par netaisnības algu un uz vaiga nokritis, ir vidū pārsprādzis, un visas viņa iekšas izgāzušās. (Apustuļu darbi 1:18)
Kāds sakars, ja cilvēks ir pakāries, kāpēc viņa iekšas ir izgāzušās, un kāpēc viņš nokrita uz vaiga? Es nedomāju, ka tas ir absolūti precīzi, bet, iespējams, to varētu salīdzināt ar, piemēram, kādreizējo Maskačku, kur kaut kādā nostūra mājā, kas jau ir uz nost jaukšanu, kur normāli cilvēki vairs nedzīvo, bet ir narkomāni un dzērāji, noteikti var pusgadu līķis nogulēt un par to neviens pat nezinās. Un beigu beigās smaka varbūt būs tik pārmērīga, ka tomēr kaut kādā veidā pievērsīs uzmanību, un iznesīs ārā visu to, kas tur būs palicis. Tā ka “Asins tīrums” tādā veidā arī varēja būt. Nu kurš gribētu iet uz tā nodevēja tīrumu? Ja viņš uz sava tīruma pakārās, tad tā arī varētu būt, ka pēc ilgāka laika viņu atrada uzpūtušos un jau pārsprāgušu. Mierīgi varēja būt arī tā. Lūk, tev “Asins tīrums”, pretīgi, vai ne? Kādas pretīgas lietas es stāstu, bet es stāstu to, kas tur ir rakstīts. Tas ir rakstīts Dieva vārdā Apustuļu darbos.
Tas kļuva zināms visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem, tādēļ arī šis tīrums viņu valodā nosaukts Hakeldama, tas ir, asins tīrums. (Apustuļu darbi 1:19)
Un Apustulis Pēteris saka:
Jo psalmu grāmatā ir rakstīts: viņa māja lai paliek par postažu, lai neviens tur nedzīvo; un lai cits dabū viņa uzrauga pilnvaras. (Apustuļu darbi 1:20)
Uzrauga pilnvaras un viņa apustuļa vietu ieņēma cits. Matiju izlozēja, vienu no tiem cilvēkiem, kas visu laiku bieži bija kopā ar viņiem jau no paša sākuma. “Māja lai paliek par postažu”, – tu padomā, ne tikai Jūda, bet arī viņa tuvākie. Māja, nams, tīrums – viss ir postaža. Acīmredzot, viņš bija šāda tipa cilvēks. Nu kā tad viņš savus bērnus audzināja? Es nezinu par viņa bērniem, jo Bībelē nekas nav rakstīts par to. “Lai māja, nams paliek par postažu,” iespējams, ka šī slimība bija arī viņa namā, ģimenē. Iespējams, kāds lāsts, un viss tikai tāpēc, ka cilvēks salīdzina sevi ar cilvēkiem, nevis ar Dievu. Viss tikai tāpēc, ka godu un aplausus grib tikai no cilvēkiem, bet nevis no Dieva. Nav slikti, ka uzslavē cilvēku, tas ir labi, tas ir jādara, bet, ja tas kļūst svarīgāk nekā Dieva griba, Dieva prāts konkrētos jautājumos, tad tas ir tas pats sindroms, kas bija šim cilvēkam, kurš tik slikti pabeidza. Cik ļoti svarīgi mums tomēr ir vienmēr domāt, lūgt un apliecināt, lai tas būtu ne tikai prāta līmenī, bet sirds, ieradumu līmenī, ka mēs rīkojamies saskaņā ar Dieva gribu, nevis kā cilvēki. Un Jēzus Kristus kā mācītājs, kā Dievs, kā Dieva Dēls absolūti nebija viņa apziņā. Kad Marija spitālīgā Sīmaņa namā svaidīja Jēzu ar eļļu, tā bija dārga eļļa. Citās rakstvietās raksta, ka mācekļi arī tur bubināja par eļļu, bet Jūda ir izcelts, jo viņš teica:
Bet viens no Viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk Viņu nodeva, sacīja: “Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?” (Jāņa evaņģēlijs 12:4-5)
Viņam bija šausmīgi žēl, ka Jēzum, viņa skolotājam, izrāda tādu godu un vēl finansiāli, kāpēc viņu tā apdāvināja, kāpēc tik nevajadzīgi izlēja eļļu uz Viņa galvas? Kāpēc nav nabagiem viss izdalīts? Bet te ir reāls skolotājs, reāls cilvēks, kurš patiešām Dieva gribu, Dieva prātu un svētību nes tev un valstij. Lūk, tāda bija Jūdas domāšana. Droši vien viņš gribēja būt Jēzus vietā. Es domāju, iespējams, ka viņš sapņoja arī kaut ko tamlīdzīgu. Varbūt viņš gribēja būt Pētera vietā, bet viņam bija problēmas ar autoritātēm. Ir viena rakstvieta, kas to pierāda. Tur ir rakstīts, ka tajā naktī, kad Jēzu gūstīja, tad Jūda ieradās gūstītāju priekšgalā. Tā bija Jūdas zvaigžņu stunda – viņš beidzot ir priekšgalā! Nu tie laimes hormoni cilvēkiem ir vienādi. Cilvēks rīkojas pareizi vai nepareizi, šie laimes hormoni izdalās jebkurā brīdī. Tā bija īsa zvaigžņu stunda. Tas bija tāds brīdis, kad Jūda varēja noskūpstīt Jēzu. Iedomājies? Viņš atnāca gūstītāju priekšgalā ar lāpām gūstīt Jēzu Kristu. Viņš bija pateicis, viņi bija vienojušies: “Tas, ko es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstiet.” Viņi Viņu neatpazina, kurš ir jāsagūsta. Un Jūda teica: “Tas, ko es skūpstīšu.” Jēzus līdz pēdējam brīdim pret Jūdu izturējās kā pret draugu. Vienā no evaņģēlijiem tā rakstīts: “Ko tad tu te dari, draugs?” Citā: “Tu, Jūda, skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu?”
Un, Viņam vēl runājot, redzi, nāca pulks ļaužu, un viens no tiem divpadsmit, Jūda vārdā, gāja viņu priekšgalā un tuvojās Jēzum, lai Viņu skūpstītu. Bet Jēzus viņam sacīja: “Jūda, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu?” (Lūkas evaņģēlijs 22:47-48)
Tādas pretējas Jēzus replikas. Kā tur īsti ir bijis, nezinu. Viņš turēja viņu Savā komandā. Jēzus turēja viņu sev blakus joprojām, viņam joprojām bija cerība, nākot pie Viņa, nevis pie augstajiem priesteriem. Bet ja mēs psiholoģiju nedaudz saliekam kopā, tad laimes hormons, serotonīns, ir nozīmības hormons, kas cilvēka organismā izdalās tad, kad viņš sajūtas nozīmīgs un pieņemts, kaut arī viņš nāk ar gūstītājiem. “Redz, es būšu tagad ar tiem augstajiem priesteriem, es būšu tajā reliģiskajā elitē, kas sadarbojas ar Romas varām,” Jūda domāja: “Arī es kaut kad tur būšu un iešu priekšgalā.” Izdalās serotonīns un viņš jūtas laimīgs tajā brīdī. Tāpat arī viņš skūpsta Jēzu. Tas nozīmē, ka joprojām liek domāt par sevi, ka viņš joprojām mācekļu acīs arī ir savējais. Divkārša serotonīna deva. Tajā brīdī viņš jutās diezgan labi. Iekšējā balss viņam noteikti runāja: nepareizi, slikti. Varbūt viņš kaut kā cerēja: “Varbūt viss nebūs tik slikti, tomēr es darīšu tālāk, kā es domāju. Nu kurš tad to Jēzu aizsniegs, Viņu taču neviens nearestēs un tamlīdzīgi.” Bet arestēja. Gan jau iekšējā balss viņu visu laiku brīdināja. Gan jau tas kortizols viņa iekšienē arī izstrādājās. Kortizols ir tas spiediens, tā kā nedaudz stresa hormons. Un tas viss smuki gāja kopā – viņš sajutās nozīmīgs cilvēku acīs. Bet, mīļie draugi, jo tik ļoti Dievs ir pasauli mīlējis, ka devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvi, un Viņš pie krusta tika atstumts, lai tu tiktu pieņemts.
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Kad Jēzus pie krusta karājās, tad Viņš sauca: “Ēli, Ēli zabahtani.”
Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī: “Ēli, Ēli, lamā zabahtani?” Tas ir: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mateja evaņģēlijs 27:46)
Tātad Viņš izcieta ne tikai reālas, fiziskas mokas, bet arī garīgu un emocionālu atstumtību: “Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstūmis!” Viņš tika atstumts ne tikai no saviem cilvēkiem, bet īstenībā arī no Saviem mācekļiem. Viņš tika atstumts arī no Dieva Tēva. Kāpēc? Lai tu būtu pieņemts. Caur Viņa upuri, caur Viņa asinīm tu tiec pieņemts. Grēka barjera, šī siena, kas mūs šķīra no Dieva tuvuma, tā tika noārdīta brīdī, kad Jēzus mira. Bībelē rakstīts, ka templī priekškars pārplīsa pušu.
Bet Jēzus stiprā balsī iekliedzās un nomira. Un priekškars Templī pārplīsa divos gabalos no augšas līdz zemei. (Marka evaņģēlijs 15:37-38)
Ieeja uz svēto vietu tika atvērta praktiski visiem. Mums katram ir pieeja debesīm, mums katram ir pieeja Tēvam. Tu esi pieņemts, gribēts! Un, lūk, ir milzīga atšķirība starp cilvēkiem, kuri tic Dievam un kuri netic Dievam. Milzīga atšķirība! Tie, kas netic, arī tad, kad viņi ievēro pareizus principus, arī viņi ir svētīti un labi, tīri laimīgi dzīvo, bet tur paliek vēl mūžīgās dzīvības jautājums. Tas ir viens. Un otrs, tomēr cilvēks, kurš tic, viņš ir drošs, jo vienmēr ir pieņemts. Viņš vienmēr ir pieņemts arī tad, ja cilvēki viņu atstumj. Un vēl vairāk Jēzus saka: “Mani nepieņēma un arī jūs nepieņems!” Viņš arī pabrīdina: “Arī jūs nepieņems.” Vēl Viņš saka arī tā: “Mani pieņēma un arī jūs pieņems,” būs dažādi. Tas jau nav tikai kristiešiem, bet visiem cilvēkiem. Jau sākot ar ģimenēm un pēc tam skolā, jau tur ir atstumtība. Kad tevi izslēdz no sava loka un tamlīdzīgi, arī tur ir atstumtība. Tāpēc cilvēkam, kurš ir ticīgs, kurš zina, ka Tēvs viņu ir pieņēmis, viņš viennozīmīgi to labāk visu pārdzīvos.
Es lasīju Dostojevska grāmatu un publicēju viņa citātu: “Ja tu esi devies ceļā uz mērķi un apstājies, lai mētātu akmeņus uz katru suni, kas uz tevi rej, tad tu nekad nenonāksi līdz mērķim.” Tu nevari apstāties pie katra suņa, kurš rej uz tevi. Tev vispār pie viņiem nav jāapstājas. Tu esi pieņemts un gribēts, un nav svarīgi, kā cilvēki tevi pieņem. Tas jau nenozīmē, ka tev nav jārūpējas par attiecībām ar cilvēkiem. Tas nenozīmē, ka tev nav jāpiedod – tev ir jāpiedod. Ne jau tu esi tas, kurš ies un teiks: “Piedod man, piedod man.” Ne jau tev ir jāprasa, lai tev kāds piedod. Tev ir jāpiedod cilvēkiem, tev ir jābūt dzīvei piedošanā. Dzīve piedošanā! Šis princips ir ārkārtīgi svarīgs, un tiem cilvēkiem, kas zina, ka Kristus viņiem ir piedevis un tas dzīvo viņu sirdīs, tas cilvēks ir glābts. Viņam ir mūžīga dzīvība, Kristus viņu ir pieņēmis, un viņš ir Dieva mīlestībā. Viņš noteikti dzīvē iet cauri tādām pašām grūtībām kā citi. Visi iet cauri dažādām grūtībām, bet viņš pastāv grūtībās un tikai norūdās, jo ticīgiem visas lietas nāk par labu.
Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. (Romiešiem vēstule 8:28)
Arī neticīgajam visas lietas nāk par labu, ja viņš kaut ko mācās no tā, ko ir piedzīvojis. Bet vissvarīgākā lieta, kas ir jāmācās – būt Dieva pieņemtam –, saprast to un arī dzīvot tā. Nemeklē godu no cilvēkiem, meklē godu Dieva priekšā.
Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklēdami godu, kas nāk no vienīgā Dieva? (Jāņa evaņģēlijs 5:44)
Jūdas nāve bija šausmīga. Un kāpēc Bībelē tas vispār ir? Jēzus runā par kādu vietu, kur būs zobu trīcēšana, kur nebūs ūdens, kur ir liesma. Tur ir dažādi tie vārdi.
Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana. (Mateja evaņģēlijs 8:12)
Viņš runā par mūžīgu pazušanu. Tā kā šeit var savilkt paralēles, ne tikai, ko var maksāt šeit, virs zemes, līdzināšanās cilvēkiem, nevis Dievam. Pirmām kārtām tu vari līdzināties cilvēkiem, bet tikai tad, ja tava līdzināšanās atbilst Dieva prātam, veselīgai Bībeles mācībai. Nevis kaut ko no Bībeles paņem, izrauj rakstvietu un laimīgs staigā, un saka – tā ir Dieva griba, Dieva prāts. Tu zini, cik Bībelē daudz ir izdomātu pasaku? Tu zini, cik daudz tur ir pasaku iekšā? Tāpēc jau ir svarīgi veselīgi skatīties. Bībeli neticīgie arī sauc par jūdu pasakām, bet tur tās ir, daudz kas tika pielikts. Vairāk nekā pirms 100 gadiem bija lielā Sinode, kurā noteica Bībeles kanonu, bija tik daudz viltus mācību, pasaku, leģendu, bija kritēriji, pēc kuriem vērtēja, kuras 66 grāmatas atstāt Bībelē un kuras nē. Katoļiem un pareizticīgajiem ir visa pilna Bībele vēl ar apokrifiem.
Bībele nav kaut kādu instrukciju grāmata, to lasot, tu pats vari saprast un spriest, kāds ir pats Dievs, un ir 10 baušļi, ja nav bauslības, tad nav arī Dieva vairs – 10 baušļi ir pats pamats. Bausli – mīli savu tuvāko kā sevi pašu – arī var pārprast, “man patīk sevi šaustīt”, mīli sevi kā pašu, tev arī tas ir jādara, katrs caur savu prizmu. Cits nēsā lakatiņus Dievam, un Viņš to pieņem. Pāvils saka, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi, tikai tas, ko cilvēks uzskata, kas tas ir nešķīsts. Par dienām, sabatiem, gaļu – viens ēd, otrs nē. Romiešiem vēstulē tas ir rakstīts, kur Pāvils par grēku saka, ka ir lietas, kas nav grēks, bet ja tu domā, ka tas ir grēks un dari to, tas tev ir grēks. Iedomājies, ēst gaļu nav grēks patiesībā, bet, ja tu domā, ka mūsu Dievam nepatīk, ka tu ēd gaļu, bet cilvēku spiediena rezultātā ēd to, tad tu grēko. Es tā ļoti strupi vienā virzienā gan neteiktu, ka būs tā, bet tur ir sava doma, cilvēks jau domā tajā brīdī, ka grēko pret Dievu, patiesībā, tas nav grēks, bet viņš domā, ka ir grēks. Ir draudzes, kur sievietes nēsā lakatiņus, laikam precēta nēsāja lakatiņus, neprecēta nē. Noņem nost, tu esi grēcinieks, bet ja cilvēks tic, ka viņš bez lakatiņa grēko un to noņem nost, tad viņš grēko. Saproti, kur tā doma? Nav jau viss tik vienkāršs, arī Dieva vārdā ir ļoti daudz dažādu rakstvietu, un tu palasi komentārus, pastudē, tas ir pielikts, piedomāts, lai kaut ko padarītu skaistāku, lai dramatizētu. Es negribu izšaubīt tavu ticību, bet gan mācīt Bībeli lasīt veselīgi un kontekstā, piemēram, ja tu paņemsi lielo Bībeli, brūno ar komentāriem, šie komentāri ir neitrāli, tie nepasaka vienas konfesijas mācību, vēsturiski ar zinātnisku pieeju paskaidro, kas tur ir rakstīts. Tur var lasīt, ka runas izplatījās, ka Jēzus mācekļi ir Viņu nozaguši. Augstie priesteri teica, ka tas viltnieks dzīves laikā augšāmcelsies. Es domāju, ka farizeji neticēja, bet viņi arī nāca svētkos pie Pilāta, kaut vai viņi tā parasti nedarīja, tur ir ļoti daudz jautājumu. Pilāts saka: ņemiet sargus un sargājiet to kapu un pēkšņi, tik ļoti tic, ka sargā to kapu, arī šis fakts nav vēsturiski jāuztver kā absolūtā patiesība, ka bija tieši tā, varbūt bija savādāk, ir divi tūkstoši gadu pagājuši, caur dažādām mutvārdu liecībām tas ir nonācis pie mums, kā tur bija, kā nebija, bet pati jēga ir skaidra, ka kaps ir tukšs un Jēzus ir augšāmcēlies. Ir daudz detaļu, uz kurām mēs uzkaramies, kuras dienas ir svarīgākas un kuras nē, ko ēst un ko nē, slavēšanas formas kādas ir: gulēt zemē, raudāt, smieties. Es esmu bijis draudzē, kur visiem jāraud, ja tu neraudi, tu neesi īstais. Es nedomāju, ka slikti tas ir. Es sludināju sprediķi Igaunijā “Ar Dievu viss ir iespējams”, aicināju cilvēkus pie altāra, viņi nāk priekšā un visi raud, nodomāju, nu gan te spēcīgi Dievs darbojas šodien, izrādās nē, viņiem tur tāda mācība, ka jāraud un viss. Un ja viņš tam tic, tas viņam tie ieskaitīts, viņš to dara Dievam.
Mēs nevaram ļoti burtiski uz visu skatīties, ne jau šādos jautājumos, kāda diena, nediena vai kas, bet svarīga ir tava paša ticība, salīdzini sevi ar Viņu, nevis ar cilvēkiem, ja tu sevi salīdzini ar cilvēkiem, tikai tad, ja viņš dara tā, kā Dievam ir patīkami, jebkurā gadījumā tu esi unikāls un nevari jebkuru cilvēku kopēt precīzi visā, tu esi unikāls un viens tāds, tev pat ir unikāls pirkstu nospiedums. Es nezinu, kā tu, bet es savā bankā darījumus veicu ar pirkstu nospiedumu. Tas nozīmē, ka tavs pirkstu nospiedums ir unikāls, katrs ir unikāls, bet realizēt sevi un pilnvērtīgi nodzīvot patiešām var tikai tad, ja sevi salīdzina ar Dievu, nevis ar cilvēkiem. Ja godu meklē pirmkārt Dieva, nevis cilvēku priekšā. Nav slikti, ka ir gods un cieņa cilvēku priekšā, bet ir robeža, ja tev tas kļūst svarīgāks par Dieva gribu. Tā notika Jūdam, Jūda ir jau tāds lamuvārds: ak tu, Jūda tāds! – esi dzirdējis? No paaudzes paaudzē viņa vārds ir kļuvis par lamuvārdu. Tas kļuva zināms visā Jeruzalemē, bet vai jeruzalemieši, izraēlieši kaut ko mācījās? Tas kļuva zināms, kāds liktenis bija šim cilvēkam, bet vai viņi mācījās? Nē, 70. gadā visu templi nonesa romiešu karspēks tieši tā, kā Jēzus teica: akmens uz akmens šeit nepaliks, jo jūs esat mīlējuši godu vairāk no cilvēkiem, jūs esat kā nobaltēti kapi, staigājat pa nobaltētiem kapiem, bet nezina, kāda tā kaulu netīrība apakšā, jūs šķīstat bļodas ārpusi, lai cilvēku priekšā labi izskatās, jūs viesībās ieņemat pirmās vietas, lai cilvēku priekšā labi izskatītos, bet šķīstiet bļodas iekšpusi pa priekšu un tad no ārienes būs arī smuks un labs. Jo neviens, jau sveci iededzinājis, neliek zem gultas, bet lukturī, lai tas cilvēkiem tiek redzams, sveci tu vari iededzināt sirdī, kad tu salīdzini sevi ar Dievu, kad kop savas personīgās attiecības ar Dievu.
Šodien tu esi unikālā vietā, kas ilgstoši nāk, jau dzīvo kā pasakā. Kas iet arī kādā kolektīvā, kur cilvēki dažreiz nodod un zaimo, un viss ir slikti, bet tev ir šī vieta, kur atnāc un viss ir citādi, kur nav perfektu cilvēku, bet tomēr Jēzus Kristus ir glābšanas šķirsts. Tā ir vieta, kur vari atnākt un sakārtot attiecības ar Viņu un savu dzīvi, ir brīnišķīgi būt draudzē, dzīvā draudzē, tas ir nepieciešams šajā samaitātajā pasaulē. Kā Bībele saka: jūs esat apmainījuši Dieva tēlu pret dzīvnieku tēliem, rāpuļiem līdzīgiem tēliem – Pāvila vārdi tie ir. Kad Mozus uzkāpa kalnā, pavadīja lūgšanā 40 dienas un nokāpa lejā, neliels laiks bija pagājis, tauta jau zelta teļu pielūdza. Viņam māja lai paliek par postažu un neviens tur nedzīvo – briesmīgi. Pēdējā vakarēdienā viņi sēdēja un baudīja, Jēzus teica, ka tās ir Viņa asinis, Jaunās Derības asinis, kas tiek izlietas, maize ir Viņa miesa, kas tiek par viņiem lauzta, un Jēzum kārtējo reizi izspruka: “Viens no jums šeit ir riebīgs, viens mani nodos, kaut tāds nebūtu piedzimis.” Un mācekļi – taču nu es?
Bet Jūda, kas Viņu nodeva, atbildēja un sacīja: “Taču ne es, rabi?” Viņš saka uz to: “Tu to teici.” (Mateja evaņģēlijs 26:25)
Mācekļi skatījās viens uz otru un domāja, kurš tas ir? Jēzus teica: tas, kurš ar Mani mērc bļodā maizi eļļā vai vīnā, lūk, tas arī to izdarīs. Es domāju, ka viņi līdz pēdējam brīdim neko nesaprata. Viņš naktī izgāja, lai Jēzu nodotu. Cik svarīgi Jūdam bija saglabāt savu prestižu un godu cilvēku priekšā, kad viņš ir mācekļu vidū – taču ne es? –, kad priesteru vidū – tas esmu es! Viņam bija svarīgi atzinība kaut kādā prestižā vidē, lai būtu serotonīna deva. Un tad tas jautājums ir: kā mēs uzvedamies, esot draudzē, pie mācītāja, grupiņā un darba vietā, ģimenē kā mēs uzvedamies? Pirmkārt man pašam, šo lasot, jādomā par sevi, vai manī nav kādas liekulības, kaut kas no šīs te slimības, kas bija Jūdam. Es pieļauju, ka viņš mēģināja tam noticēt, ka viņš tas nav. Kā Pāvils saka – tas taču neesmu es, bet manī mītošais grēks, viss nav tik traki, mēs mākam sevi apstrādāt. Tie ir Jūdas vārdi, kad viņš gāja pie augstajiem priesteriem: “Ko jūs man dosiet, ja es Viņu nodošu?” Kārtējais aprēķins, kas sola viņam kādu statusu, kā varēs uzlabot savu sociālo statusu cilvēku acīs? Ko jūs man dosiet? Tā vietā, lai domātu, ko es varu Dievam dot, kas Dievam ir patīkami. Līdz pēdējam brīdim Jēzum ar savu nodevēju bija tuvas attiecības.
Un tūdaļ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: “Esi sveicināts, rabi,” – un skūpstīja Viņu. Bet Jēzus tam sacīja: “Draugs, kāpēc tu esi šeit?” Tad tie piegāja pie Jēzus, pielika Tam rokas un To saņēma. (Mateja evaņģēlijs 26:49-50)
Un, Viņam vēl runājot, redzi, nāca pulks ļaužu, un viens no tiem divpadsmit, Jūda vārdā, gāja viņu priekšgalā un tuvojās Jēzum, lai Viņu skūpstītu. Bet Jēzus viņam sacīja: “Jūda, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu?” (Lūkas evaņģēlijs 22:47-48)
Viņš gāja viņu priekšgalā, Jūdas zvaigžņu stunda. Kāds teiks, lūk, mans sapņu darbs, sapņu attiecības. Kas ir tavi sapņi? Balstās uz tavām bērnības traumām, cilvēkam vajag saprast, ka līdz galam viņš normāls nav, vajag izprast, kāpēc jūtas tā vai šādi, bez Viņa mēs vispār sevi nevaram izprast, jo nav orientiera, nav kompasa bez Viņa vadības. Varbūt pēkšņi atnāks man teikums galvā un tā būs Dieva griba, vai sapnī nosapņos, nē, veselīga Bībeles mācība, ko tu liec sirdī un galvā ik dienas.
Un tas nogāja un apspriedās ar augstajiem priesteriem un virsniekiem, kā Viņu tiem nodot. (Lūkas evaņģēlijs 22:4)
Beidzot viņš bija augstākās sabiedrības cilvēks. Meklē Viņu un Viņa vaigu un visas pārējās lietas tiks pieliktas, un nebūt nav tā, ka tas, kas cilvēku acīs ir prestižs un mums šķiet, ka tas ir kaut kas svarīgs, tas tā nebūt var nebūt, jo Jēzus saka:
Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:33)
Kā to saprast? Ne jau to, ka tu vienkārši lūgsi Dievu un tev visu nobērs no debesīm. Tas nozīmē, ka tev svarīgāki ir Dieva principi un caur tiem tad arī pārējās lietas tev ir, bet tās tev nav svarīgākas. Tās vienkārši nav svarīgākas, bet tev ir. Tās tev nevar nebūt, ja tu dzīvo Dieva gribā, tāds cilvēks nevar būt nelaimīgs. Var slikti justies kaut kādos atsevišķos brīžos. Es jau vienu brīdi gribēju mainīt savas domas par izdegšanu, esmu jau 24 gadus ar Jēzu, dzirdu, ka viens izdedzis, otram vajag gadu atvaļinājumu, jo arī izdedzis, un tas vēl ir izdedzis un tas ir sadedzis, un man kaut kā tas viss neiet iekšā. Un, kad es te laiku atpakaļ tāds gurdens paliku, es sāku domāt, ka varbūt tā ir taisnība par to izdegšanu, varbūt es izdegu? Nē, izrādījās, ka es vienkārši biju smagi slims, tāpēc man vairs nestrādāja ne galva, ne kas cits, knapi staigāju. Man vairs nepatika pat slavēšana, nekas vairs nepatika. Un tā bija elementāra lieta, ka kliboja fiziskā veselība, tā nebija nekāda izdegšana, tas nebija ne no mana darba, ne stresa, ne no kā, vienkārši parastas lietas. Tāpēc dzenies pēc Dieva valstības, un pārējās lietas tev tiek pieliktas, un dzīvo laimīgs. Jo laimīgs ir tas, kurš domā par sevi, ka ir laimīgs. Tas, ka esi Dieva gribā, ir pats labākais katram cilvēkam.
Un sestajā pantā varam redzēt, ka Jūda piekrita, kad viņam apsolīja naudu, un tad viņš sāka meklēt izdevību, lai Viņu nodotu, ļaudīm nezinot.
Un viņš piekrita un sāka meklēt izdevību, lai Viņu tiem nodotu, ļaudīm nezinot. (Lūkas evaņģēlijs 22:6)
Vispirms sirdī atnāk doma par to, ko tu varētu tā kā izdarīt ārpus Dieva gribas, un tiklīdz tas ir tavā sirdī, tu jau sāc redzēt izdevības, tev tās pašķiras, pat pievelkas, nosēžas attiecīgi cilvēki blakus, jo tu viņus pievelc, un tava seja jau parāda, ka tevī iekšā nav labi, un tādu pašu arī tu pievelc sev klāt, abi varat vēl paraudāt, lai izdalās oksitocīns, cits citu varat pieņemt un visa pasaule ir vainīga pie visa. Bet Jūdas gals nebija tāds jautrs. Un vēl dažas nianses.
Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot. (Jāņa evaņģēlijs 13:2)
Te ir nedaudz citi vārdi par šo notikumu. Jānis saka, ka Jūdam bija saikne ar nelabo.
[..] “Patiesi, patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos!” (Jāņa evaņģēlijs 13:21)
Un tālāk ir vēl briesmīgāki vārdi.
Jēzus atbild: “Tas ir tas, kam Es, kumosu iemērcis, to došu.” Un, kumosu iemērcis, Viņš to ņem un dod Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam. Un pēc šī kumosa tanī iegāja sātans. [..] (Jāņa evaņģēlijs 13:26-27)
Iedomājies, vakarēdiena laikā. Mums reizi mēnesī ir vakarēdiens, un vakarēdiena laikā ienāk cilvēkā sātans, te tā rakstīts. Mums nav tā ļoti burtiski tas jāuztver, ka tieši tajā brīdī tas notika. Jānis tā uzskatīja, ka tajā brīdī tas notika, iespējams, ka tā arī tas bija. Ir kaut kāds brīdis, kad cilvēks sāk apsmadzeņot, ka varbūt nav tik briesmīgi, kādās mazās lietās rīkošos, kā tie cilvēki grib, nevis kāds ir Dieva prāts. Vienā maziņā gadījumā, tad seko otrs, tad trešais mazais gadījums, tas viss krājās un drosme aug. Un kad sātans iegāja? Jūda jau bija runājis ar priesteriem, bija jau nolēmis, un sātans iegāja kaut kādā vienā brīdī un faktiski tad jau tas ir neatgriezeniski, tad jau viņš vairs nav paša vadīts, nevada savu dzīvi, bet jau sātans jeb dēmoni vada viņa dzīvi. Nav jau svarīga vide, kur tu esi, bet kas notiek tavā galvā un kurā brīdī tu kļūsti apsēsts. Par Jūdu jau ir visādas versijas, kas un kā viņam bija, bet viņš noteikti bija demonizēts. Vai viņam nebija vairs cerības? Es domāju, ka viņam bija cerība, bet vajadzēja nākt pie Kristus, nevis pie augstajiem priesteriem, pie kuriem nav piedošanas.
Saņēmis kumosu, Jūda steigšus izgāja ārā; un bija nakts. (Jāņa evaņģēlijs 13:30)
Un velns piešķīra viņam zvaigžņu stundu, viņš gāja visu priekšgalā, bet tas diemžēl bija tikai īsu brīdi. Par Jūdu pietiks. Un tā labā ziņa, kas ir rakstīta Bībelē.
Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. (Lūkas evaņģēlijs 6:37)
Vai šeit Jēzus saka: “Ejiet un sakiet, lai tev piedod?” Vai Viņš saka, lai jūs piedodat? “Vai tu man piedosi?” Kāda tam ir nozīme, vai tev piedos? Nu, protams, labāk piedot, bet būtiskākā nozīme ir tam, vai tu pats piedod.
Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen. (Mateja evaņģēlijs 6:9-13)
Dievs piedod mums, un mēs piedodam citiem. Mēs neejam lūgties, lai mums kāds piedod, mēs vispirms paši piedodam.
Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos. (Mateja evaņģēlijs 6:14-15)
Un Jūda neietilpa šajā kategorijā. Dievs viņam nevarēja piedot, jo viņš pie Dieva nenāca prasīt piedošanu. Bet mums pašiem ir svarīgi, ka mēs dzīvojam piedošanā, ka domājam, vai mūsu dzīves saskan ar Viņa prātu.
Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa Vārdā dabū grēku piedošanu. (Apustuļu darbi 10:43)
Jēzū Kristū ir piedošana.
Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības. (Efeziešiem vēstule 1:7)
No Viņa mums ir piedošana. Šeit nav runa par cilvēku piedošanu. Bībelē vispār nav teikts par cilvēku piedošanu, centrā ir Viņa piedošana un žēlastība, un Jēzus to ļoti uzsver. Līdzībā par kalpu, kurš nepiedeva, Viņš ļoti stingri saka, ka šis kalps nonāca pazušanā, kur ir zobu trīcēšana, galējā tumsība. Kāpēc? Jo viņam piedeva, bet viņš nepiedeva.
Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit. (Mateja evaņģēlijs 18:23-35)
Viņam piedeva milzīgi nesamaksājamu summu, un, kad viņam ķēniņš piedeva, viņš atrada savu parādnieku, satvēra to un draudēja pārdot verdzībā, draudēja ar cietumu, lai atdod viņam salīdzinoši nelielo parādu. Un, kad ķēniņš to uzzināja, viņu iemeta galējā tumsībā. Un par ko Jēzus runā? Par kalpu, kurš nepiedeva.
Kurā mums dota pestīšana, grēku piedošana. (Kolosiešiem vēstule 1:14)
Viņā ir grēku piedošana, ne cilvēkos. Un pats noslēgums – ja tev ir piedots, tad Bībele saka darīt vienu svarīgu lietu.
Un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes (Lūkas evaņģēlijs 24:47)
Tev būs sludināt grēku piedošanu visām tautām. Tev nebūs vispirms sludināt labklājību, bet būs sludināt piedošanu. Jēzū ir piedošana. Jēzū Kristū, kurš ir miris un augšāmcēlies, kurš bija atstumts, lai tu būtu pieņemts. Un Bībeles pamatu pamats ir Viņa upuris, Viņa nāve un augšāmcelšanās. Bībeles pamats ir piedošana, un, ja Dievs mums ir piedevis, mums ir jāpiedod. Cilvēks, kurš nepiedod, kļūst kā Jūda. Agri vai vēlu viņš iekšēji tiek kropļots, iekšēji tiek ēsts, un viņš pats to sev nodara, un ar laiku tas jau kļūst redzams un tam var būt dažādas sekas. Bet tās briesmīgākās sekas jau ir mūžībā. Mēs žēlastībā esam glābti, un, ja mums ir piedots, arī mēs piedodam. Un atcerēsimies, ka viss nav tik ļoti briesmīgi, jo arī Pēteris bija šāds tāds it nekāds, bet viņš nāca pie Dieva, Pēteris gribēja un strādāja pie sevis, viņš arī kaut ko nevarēja. Un Dievs neprasa no tevis to, ko nevari, bet Viņš prasa to, ko tu vari izdarīt šodien. Un Viņš prasa tev šodien augt un stiprināties ticībā, lai tu varētu izdarīt to, kas ir jāizdara, kas ir pareizi un labākais priekš tevis, taviem bērniem, taviem draugiem.
Es pārskatīju savus iepriekšējos sprediķus par piedošanu un vienā no tiem bija ilustrācija no avīzes publikācijas par kādu sievieti, kura bija izsūtīta, un viņas teiktais bija tāds: “To, ko viņi mums nodarīja, to es nemūžam nepiedošu!” To var arī redzēt, visa tā paaudze, kuri ir cietuši Padomju Savienības laikā un kuri nespēj piedot, bet es nesaku, ka ir jāaizmirst, ka mums šodien nav jārīkojas, nesaku, ka nav jāsaņem arī kaut kur atmaksa kādiem atslēgas cilvēkiem, lai tas vairs neatkārtotos, nesaku, ka nav jāaizstāv sava Tēvzeme, tas ir kaut kas pavisam cits, bet ir runa par tavu sirds stāvokli. Ir tik daudz sarūgtinātu cilvēku. Nepiedošana ir ļoti smags grēks, tāpēc ir jādzīvo piedošanā. Pārdomā kārtīgi, kā ir ar tavām attiecībām ar Dievu un kā ir ar cilvēkiem. Vai tu esi piedevis? Kā tu jūties pret citiem cilvēkiem, viņus satiekot? Tev nav jājūtas uzreiz kā debesīs, bet varbūt kaut kur nedaudz ir jāpiestrādā, lai sirds attieksme būtu labāka. Kolektīva nepiedošana paralizē visas valsts attīstību. Es lasu daudz grāmatu, arī ebreju autoru grāmatas, kuri raksta par tiem, kuri ir pārdzīvojuši Aušvicas koncentrācijas nometni, viņi neviens nepiedod, un nav tā, ka viņi slikti dzīvo, bet viņi tā arī saka, ka nemūžam nepiedos. Un tā viņiem ir liela problēma, tas kādā brīdī līdīs ārā, un ir arī mūžības jautājums. Ja tu nepiedod, Dievs tev nepiedod. Sen lasīju grāmatu, kurā aprakstīts, ka Korija ten Būma (Corrie ten Boom), kura bija kādā koncentrācijas nometnē izaugusi, viņai bija naids pret tiem uzraugiem, un, protams, ka tur var būt naids un viņas māsa laikam šajā nometnē aizgāja bojā, un tā māsa mācīja viņai piedot, viņa pati aizgāja bojā, bet viņa iemācījās piedot. Un Korijas ten Būmas pārbaudījuma stunda bija pēc kara, kādā konferencē pie viņas pienāca kāds cilvēks, kurš teica, ka esot bijis viņas uzraugs, un viņa varēja normāli pret viņu izturēties un normāli viņu pieņemt – lūk, tā ir piedošana. Tev nav ar šo cilvēku, kam tu piedod, jāiet bučoties un tamlīdzīgi, bet tavai sirdij ir jābūt tīrai. Salīdzini sevi ar Dievu, tur pietiek, ar ko strādāt. Tev pietiek, ko strādāt ar sevi, kur nu vēl ar citiem, ir daudz materiālu un daudz darba, kur vēl domāt, ko citi ir nodarījuši. Lai viņi dara, ko viņi grib, tu dari savu, esi neredzīgs un kurls pret to visu, un viss būs labi! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Nodevība un piedošana” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
