Šodienas tēma ir “Nodošanās”. Bībelē vārds ‘nodošanās’ ir sinonīms vārdam ‘svētīšanās’. Citam labāk patīk teikt: “Es svētos,” citam: “Es nododos.” Ir trīs sfēras, kurās Dievs vēlas, lai mēs pilnībā nododamies:

1. Personīgas attiecības ar Viņu.

Dieva griba ir, ka tas nav mūsu hobijs, bet dzīves un eksistences pamatu pamats. Nevis tikai tad, kad mums ir labs garastāvoklis vai tas ir izdevīgi, bet tā ir mūsu dzīves jēga.

2. Morālās īpašības.

Pēc tam, kad esam pieņēmuši Jēzu, pildām desmit baušļus, kas ir Dieva griba, atklāta jau Vecajā Derībā un paaugstināta Jaunajā Derībā. Tā ir savas dzīves nodošana Dieva rokās, nevis tikai tad, kad ir ērti, bet ikdienā – savā sirdī, domāšanas veidā un darbos.

3. Kalpošana.

“Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” (Mateja 28:19) Dieva prāts ir nodošanās kalpošanai Viņam, un kalpot Dievam nozīmē kalpot cilvēkiem Jēzus Kristus Vārdā.

Šī ir kā svētā trīsvienība – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tās ir lietas, kuras viena bez otras nestrādā. Ja tu neesi nodevies personīgām attiecībām ar Dievu, tu nespēsi nodoties morāli un kalpošanai, ja tu neesi nodevies kalpošanai, tu nespēsi nodoties morālai dzīvei. Ja tev nav morālo īpašību – tu neturi desmit baušļus, tev būs grūti kalpot. Tas viss ir cieši saistīts. Skaidrojošā vārdnīca vārdu ‘nodošanās’ skaidro kā intensīvu, arī aizrautīgu nodarbošanos ar kaut ko, veltot tam savu laiku un pat dzīvi. Reizēm Dievs runā ar cilvēku nožēlot grēkus, viņš iznāk priekšā pieņemt Jēzu un skaita lūgšanu, bet pienāk nākamā svētdienā, un šis cilvēks atkal ir priekšā un lūdz lūgšanu. Es esmu redzējis cilvēkus, kuri ir nākuši priekšā piecas, sešas reizes. Varbūt tā patiesi ir pirmā emocionālā sastapšanās ar Dievu, bet kaut kādā brīdī tas jau ir par daudz. Es pieņēmu Jēzu cietuma kamerā, un Dievs vienā mirklī ienāca manā sirdī un izmainīja mani. Es sastapos ar Viņu, nodevu savu dzīvi Viņam, un Dievs skaidri man pateica: “Mārci, tagad tu būsi Mans kalps,” un iedeva pamatu turpmākai dzīvei – personīgas attiecības ar Viņu jeb Bībele un lūgšana, kā arī kalpošana un draudze. Pēc šī piedzīvojuma es ierados soda izciešanas vietā, kur bija arī kapela un ticīgie, un tur kāds vīrs no manis dzirdēja, ka vēlos apmeklēt baznīcu, un ar visu varu vēlējās, lai es eju kopā ar viņu uz kapelu un skaitu grēku nožēlas lūgšanu. Es iekšēji tam pretojos, jo vienu reizi jau biju pieņēmis Jēzu Kristu. Kāpēc tev vēlreiz ir jāpieņem Jēzus, kuru tu vienreiz jau esi pieņēmis? Ja tu esi pieņēmis Jēzu, tu zini, Kurš ir tavs Glābējs! Ja tu esi nodevies Dievam, tu to zini.Es esmu Jēzu pieņēmis divreiz, taču jaunpiedzimšana notika vienreiz.

Ja tu esi nodevies kalpošanai, tu to zini. Ja tu esi nodevies attiecībām ar Dievu, tu to zini. Ja tu savu dzīvi esi nolicis pie Viņa kājām, tu to zini. Tajā pašā laikā Dievs ik pa laikam tev atgādina, kas reiz jau ir noticis, un aicina nodoties. Svētais Gars uzrāda kādas tavas dzīves sfēras, kurās tu esi padevies vai sācis padoties, lai tu spēj atkārtoti nodoties. Tev nevajag divas reizes pieņemt Jēzu, bet tu vari atkārtoti Viņam nodoties. Ja tu esi kaut ko pazaudējis, tu atkal vari to atgūt. Otrs skaidrojums no vārdnīcas: ‘nodoties’ – pilnībā ļauties. Kāpēc tu varbūt nevari slavēšanas laikā piedzīvot Dievu? Tāpēc, ka tu neesi nodevies, tev ir simts dažādas blakus domas. Ja tu sekotu līdzi vārdiem, iedziļinātos tajā, kā vada slavēšanu un pielūgsmi, un tai nodotos, tu piedzīvotu Dievu. Es neticu, ka uz zemes ir tāds cilvēks, kas nevar piedzīvot Svēto Garu. Katrs to piedzīvo citādāk – viens raud, otrs smejas, trešais saprot. Dieva piedzīvošana ir nodošanās jautājums. Tā ir ļaušanās psihiskam stāvoklim un domām no un par Dievu.

Trešais skaidrojums vārdam ‘nodoties’ – pilnībā ļauties netikumam, vājībai vai grēkam. Šeit derēs vārds ‘apsēsts’. Cilvēks joprojām var būt ar Dievu, bet viņš vienkārši grēko jeb ir kādas lietas, par kurām Dievs runā, ka būtu jāmaina, bet viņš to nedara un necīnās, un ar laiku grēks pieaug spēkā, līdz cilvēks iekrīt pilnīgā bezdievībā ar pilnīgu atteikšanos no Jēzus Kristus. Ja cilvēks nododas grēkam, viņš var nonākt pilnīgā velna varā.

“Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” (Mateja 7:21-23)

Vai mēs neesam Jēzus Vārdā nākošas lietas sludinājuši? Vai mēs Jēzus Vārdā neesam velnus izdzinuši? Vai mēs Jēzus Vārdā neesam inkaunterā kalpojuši? Vai mēs neesam kalpojuši slavēšanas grupā? Vai mēs neesam bijuši kārtības kalpošanā? Vai mēs neesam stāstījuši cilvēkiem par Jēzu Kristu? Vai mēs Jēzus Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? “Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; ejiet nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” Iegaumē – ne vārdiem ir nozīme, bet darbiem. Vai tu esi nodevies Dievam? Vai tajā dienā Jēzus tev teiks: “Nāc, ieej mana Tēva priekā,” vai arī: “Ej nost no Manis, nolādētais”? Tas ir atkarīgs no tā, ko tu šodien izvēlies. Ja tev šodien nav nodošanās, tie ir kā putni, kas taisa ligzdu tavā prātā jeb tās ir dažādas domas, kas nav dievišķas. Bez nodošanās pretdievīgas domas pieaug spēkā un nostiprinās, tā paiet gadi, un tās aizved tevi no Kristus. Nevis vārdi dod rezultātu, bet darbi. Pietiek runāt, ir laiks strādāt! Ja tu esi svēts, ir laiks to parādīt darbos. Ja tu esi Dieva kalps, ir laiks to parādīt darbos. Ja tu piederi Kristum, ir laiks to demonstrēt. Tātad ne vārdi nes rezultātu, bet darbi.

“Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: dēls, ej un strādā šodien manā vīnadārzā. Un tas atbildēja un sacīja: jā, kungs! Bet viņš negāja. Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: es negribu. Pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja. Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?” Tie saka: “Pēdējais.” Tad Jēzus saka tiem: “Patiesi Es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs.” (Mateja 21:28-31)

Jēzus māca līdzību par diviem dēliem. Un Dievs aicina tevi – pietiek runāt, ir laiks darīt! Attiecības ar Dievu – ir laiks darīt. Baušļi – ir laiks tos pildīt. Kalpošana cilvēkiem – ir laiks to darīt. Otrs dēls teica: “Negribu.” Pirmais teica: “Jā, tūlīt, Tēvs!” Ir divi dažādi cilvēki. Un tomēr tas, kurš teica, ka negrib, aizgāja uz lauka un strādāja. Tas, kurš teica jā, tomēr neaizgāja uz lauka un nestrādāja. Jēzus uzdod jautājumu: “Kurš no abiem ir attaisnots? Kurš ir glābts? Kuram būs rezultāts?” Un tālāk Viņš saka: “Patiesi Es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs.” Kuri ir šie “jūs”? Tie, kuri apliecina, runā, bet nedara. Ja tu pazīsti Jēzu, tu nododies Viņam. “Esiet svēti kā Es esmu svēts,” saka Tas Kungs. “Nenododiet savus locekļus grēkam, bet nododiet tos patiesībai. Jo līdz ar Kristu jūs esat miruši grēkam un līdz ar Viņu augšāmcēlušies jaunai dzīvei. Jo, kas miris, ir ticis vaļā no grēcīgās dabas. Jo lielāks ir tas, kas ir tevī, nekā tas, kas ir pasaulē.” Tu vari negrēkot! Kopā ar Kristu tu esi nomiris grēkam, un Pāvils saka, lai mēs tā domājam par sevi. Tu esi nomiris un augšāmcēlies jaunai un svētai dzīvei. Tu esi morāli tīrs, kalpojošs. Jā, nepilnīgs, taču nodevies.

“Un Viņš redzēja vīģes koku ceļmalā, piegāja klāt un neatrada uz tā nekā kā tikai lapas vien un sacīja: “Uz tevis augļi nemūžam vairs lai neaug.” Un vīģes koks tūdaļ nokalta.” (Mateja 21:19)

Tas notika sešas dienas pirms Pasā svētkiem jeb latviešu tautā tā saucamajām Lieldienām. Jēzus no Betānijas devās uz Jeruzālemi, un ceļā Viņam sagribējās ēst, un Jēzus iztālēm ieraudzīja vīģes koku, kuram bija lapas. Ja vīģes kokam ir lapas, tad tur ir jābūt arī augļiem, jo šiem kokiem augļi parādās jau pirms lapām. Ja pirms lapām nav augļu, tad tur arī nekad nebūs augļu. Vēl nebija vīģu laiks, taču bija jābūt zīmei, ka tur būs augļi. Bet Jēzus piegāja pie šī koka un neatrada augļus. Šī Rakstu vieta ļoti nepatīk ticīgajiem, kuri saka, ka Jēzus ir tikai mīlestība, jo šajā gadījumā Viņš nolād. Jā, Jēzus ir mīlestība, taču, kad Viņš neatrod augļus, Viņš saka: “Lai uz tevi nekad mūžā vairs neaugtu augļi!” Paldies Dievam, ka tas nebija cilvēks, ko Viņš nolādēja, bet gan koks. Tajā pat laikā – kāpēc Viņš to darīja? Tas ir domāts mums, man un tev, par piemēru. Katrā draudzē Viņš nāk un skatās augļus – vai ir šeit cilvēki, kas meklē Dievu regulāri, vai ir šeit cilvēki, kas nodevušies morāli, vai ir šeit cilvēki, kuri ir nodevušies kalpošanai? Vai ir draudžu vadītāji, kas kalpo tā, ka viņu draudzes aug? Ja tu esi grupiņas vadītājs, parādi augļus, ka tu tiešām esi nodevies grupu vadīšanai! Mācītāj, parādi augļus – ka tiešām tava draudze aug ne tikai garīgi, bet arī skaitliski. Cik gadus var Jēzus staigāt tev garām un redzēt, ka nav augļu? Un tu vari dziedāt: “Neej garām, mīļais Jēzu,” bet varbūt šāda lūgšana nav laba, jo, kad Jēzus nāk un skatās, ka tev visu laiku nav augļu, Viņš var arī tev pateikt kā šim vīģes kokam!

“Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mateja 7:21)

Šos vārdus Viņš teica, pirmkārt, par jūdiem, par Izraēlu. Tie bija pirmie cilvēki, pie kuriem Viņš vispār nāca un teica, ka Viņš ir jaunais Izraēls, jaunā draudze.

Rakstu vieta, kas tagad būs, ir pati pirmā, ko es sapratu, kad lasīju Bībeli. Tas bija pēc tam, kad biju sastrādājis tik daudz nepatikšanas, ka man draudēja cietumsods no sešiem līdz divpadsmit gadiem. Tas bija Valmieras cietuma izolatora kopā ar citiem bandītiem, un es sapratu, ka negribu divpadsmit gadus pavadīt cietumā, tāpēc lūdzu Dievu: “Dievs, lūdzu, dod man sešus gadus, tad es pēc iznākšanas kalpošu Tev! Bet, ja izdarīsi tā, ka tikai četrus gadus man jābūt cietumā, tad vispār pilnībā visu Tev nodošu!” Un tā bija manas sirds lūgšana. Toreiz notika liels brīnums, jo man neiedeva ne divpadsmit, ne sešus, ne četrus gadus, mani pilnībā atbrīvoja. Tomēr tā vietā, lai es ietu uz draudzi un lasītu Bībeli, ko biju apsolījis, es turpināju savu dzīvesveidu. Un tomēr šī Rakstu vieta bija pati pirmā mana rema kā narkomānam un dzērājam, kurš ir iedzīts stūrī un sācis vienkārši lasīt Bībeli.

 “Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis, sacīdams: saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas.” Bet Jānis valkāja kamieļu spalvas drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem, viņa barība bija siseņi un kameņu medus. Tad pie viņa izgāja Jeruzāleme un visa Jūdeja, un viss Jordānas apgabals un tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus. Bet, redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: “Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus. BET CIRVIS KOKIEM JAU PIE SAKNES PIELIKTS; UN IKVIENS KOKS, KAS NENES LABUS AUGĻUS, TOP NOCIRSTS UN IEMESTS UGUNĪ.”” (Mateja 3:1-10)

Mana pirmā rema bija tieši desmitais pants. Es ļoti precīzi atceros, kā tobrīd jutos, un pat atceros, kādi cilvēki man bija apkārt. Tajā brīdī es lasīju un konkrēti sapratu, ka esmu tas koks, kuram jānes pienācīgi atgriešanās augļi, citādāk nonākšu ellē. Tajā brīdī gan man vajadzēja vēl atgriezties un nožēlot grēkus. Pagāja vairāki mēneši, līdz es patiesi atgriezos pie Dieva. Dievs šo saka KATRAM, kurš ir izsūdzējis savus grēkus. Dievs to saka TEV! Tu nevēlies dzirdēt kritiku, tavai miesai nav vēlme mainīt kādus dzīves apstākļus, komfortu, bet tu arī zini, ka nav nekādas pozitīvas izmaiņas bez cenas, ko pats nesamaksā.

Jānis Kristītājs saka:

“Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni. Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.” (Mateja 3:11-12)

Es esmu cilvēks, es tev sludinu Dieva vārdu, bet, Kas stāv aiz šiem vārdiem, ir daudz spēcīgāks. Viņam ir vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu un pelavas iemetīs neizdzēšamā ugunī. Meklējiet To Kungu, kamēr vēl ir laiks, nododieties Viņam, kamēr vēl ir laiks, strādājiet, kamēr vēl ir gaisma, kamēr vēl var strādāt, jo nāk laiki, kad tu vairs nevarēsi darīt. Nāk laiks, kad tu vairs nevarēsi nodoties. Latvija, atgriezies no grēkiem, jo cirvis ir jau pie saknes pielikts, bet vēl ir laiks! Tomēr neviens nezina to stundu un dienu, kad Viņš nāks. Un es zinu, ka tie, kas šo lasa, dzird Dieva balsi, un es zina, ka tu nodosies! Es zinu, ka draudzes nodosies, un es pravietoju, ka pār Latviju nāks milzīgi grēku nožēlas plūdi, un tie sāksies pie Dieva nama, pie draudzēm sāksies plaši, dziļi grēku plūdi. Ne tādi plūdi, ka sāksim grēkot, bet tieši pretēji – ka mēs visi atteiksimies no grēkiem un sāksies nodošanās. Pār mūsu mājas grupiņām nāks nodošanās. Cilvēki, kas pirmo reizi nāks pār tavu mājas slieksni, sajutīs grēku nožēlu. Cilvēki, ienākot jebkurā Latvijas draudzē, sajutīs spēcīgu Svētā Gara klātbūtni un vēlmi pieņemt Viņu kā savu vienīgo Kungu un Glābēju. Nāk laiks, kad Dievs patiesi svētīs Latviju, bet šim pravietojumam ir nosacījums – MUMS IR JĀNODODAS, lai mēs ne tikai runātu par atmodu, bet reāli darītu Dieva prātu. Nodoties nozīmē intensīvi darīt Dieva gribu, intensīvi kalpot, intensīvi lūgt un intensīvi darīt. Nedomā tikai par sevi un savu ģimeni, bet domā arī par savu tautu un draudzi! Nedomā tikai par sevi! Un tas, ko Dieva ir darījis kādās lielākās vai mazākās atmodās Latvijā, būs nesalīdzināmi mazāks par to, kas nāks. Tas, kas nāks, būs kaut kas neizmērojami lielāks un plašāks. Es neticu savai tautai, kas izmirst! Es ticu Dievam un tam, ka mēs nododamies Viņam. Kad mēs nododamies Viņam, tad Viņš dara.

Svētais Gars, es lūdzu pēc Tavas darbības! Pēc Tavas darbības mūsu vidū, pēc Tavas darbības draudžu vidū, pēc Tavas darbības mūsu tautā un zemē, un pēc tam arī citās tautās!

Mūsu dievkalpojumu zālē ir tikai viena no visām Latvijas draudzēm, un tā piepildīsies nemanot. Pavisam drīz tu attapsies, ka uz dievkalpojumu jānāk ātrāk, lai ieņemtu pašas labākās vietas. Aizmugurē vairs nebūs brīvās ejas, un priekšā vairs nebūs brīvā vieta, kur aizlūgt. Būs atkal jāstrādā un jānojauc aizmugurējā siena. Tas viss notiks tikai tad, kad tu patiesi nodosies un vedīsi cilvēkus pie Kristus. Padomā, ja tu vadi savu mājas grupiņu un tā ilgstoši neaug, vai tu tiešām esi svētījies Dievam? Esi godīgs pret sevi par to – vai esi svētījies Dievam? Ja tu dziedi un pēc gada vai diviem tavā dziedāšanā nav nekādas izmaiņas, vai tu esi tiešām svētījies Viņam? Ja tu dzīvo grēcīgu dzīvu un tev nav nekādas izmaiņas, vai tad tu esi svētījies Viņam? Ja tev ir neregulāras attiecības ar Viņu, vai tad tu esi svētījies Viņam? Ja tevi ir jāpierunā atnākt uz grupiņu un tev ir svarīgākas lietas par to, tad vai tu esi svētījies Viņam?

Jēzus bieži ciemojās pie Martas, Marijas un Lācara – tie bija Jēzus draugi, pie kuriem Jēzus mīlēja vairāk uzturēties. Vai Jēzus mīl uzturēties tavā mājas grupā? Vai Jēzus mīl uzturēties tavā klātbūtnē? No kā ir atkarīgs, kur Jēzus mīl uzturēties? Vai Jēzus ir tavā laivā, kuru nekādas vētras, nekādi viļņi, ne vēji nespēj ietekmēt? Vai Jēzus guļ tavā laivā? Kādu Jēzus ciemošanās reizi Marta apkalpoja galdu. Viņa no sirds darīja visu, lai Jēzum būtu labi, bet Marija sēdēja pie Jēzus kājām. Sēdēt pie Jēzus kājām nenozīmēja burtiski sēdēt, bet gan gulēt uz sāna atspiežoties, kā to dara austrumnieki. Viņi šādi gulēja, un mierīgi kāds varēja piesēsties pie kāda cita. Bet Marta apkalpoja tos un viņai kremta, ka Marija skatās Jēzum acīs un klausās Viņa vārdos, bet viņai pašai jākalpo! Un vienā brīdī viņai mērs bija pilns, tāpēc viņa gāja pie Jēzus un teica: “Tu neko nesaki, ka es te viena pati kalpoju un mana māsa nē?” Viņa neuzdrošinājās saukt Mariju, ja Jēzus bija atļāvis viņai tur sēdēt. Un Jēzus teica: “Marta, Marta, tu zūdies par daudz lietām, bet tikai vienas lietas mums vajag, un šī daļa Marijai netika atņemta!”

“Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: “Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz.” Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” (Lūkas 10:40-41)

Tās ir personīgas attiecības ar Dievu! Nododies tam, esi pie Jēzus kājām! Esi pie Jēzus kājām!

Kur Jēzum patīk uzturēties? Tur, kur ir tie, kas sēž pie Viņa kājām un klausās Viņa Vārdos! Tie, kas vienmēr ir laipni un gaida Viņu ciemos! Nevis tur, kur cilvēki domā par to, vai Jēzus nāks garām un atradīs pie viņiem augļus. Nē! Ja tu esi regulārās attiecībās ar Dievu, tu nebaidīsies un nedomāsi, vai Jēzus atradīs tev augļus. Tu zini, ka tu ej pie Viņa un ka tu mīli un dari Viņa gribu mīlestībā pret Viņu!

Otro reizi, kad Jēzus ciemojās pie Martas un Marijas, un Lācara pirms Lieldienām, kā tu domā, kur bija Marija? Tu varbūt domā, ka Jēzus ar Mariju tikai vienu reizi sēdēja? Nē, viņa vienmēr izmantoja izdevību, un atkal Marija bija pie Jēzus kājām. Viņa ņēma nardu eļļu, kas bija pats dārgākais, kas viņai bija, un, citu acīm nevajadzīgi, izlēja to uz Jēzus kājām, un ar matiem žāvēja tās. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu namu, kur tie sēdēja. Vērtība šai eļļai bija vienāda ar normāla strādnieka gada algu. Tā bija ļoti vērtīga, no Indijas iegūta, no kāda speciāla auga saknēm gatavota. Un mati ir sievietes lepnums, bet viņa lietoja tos salvešu vietā. Jūda, tajā pašā laikā pie sevis kurnēja. Viņš nebija nodevies Dievam. Viņš nesaprata, ko dara šī sieviete. Kas ir garīgam kopīgs ar pasaulīgo? Tie, kas nav nodevušies, nesaprot tos, kas ir nodevušies. Jūda publiski mācekļu un cilvēku klātbūtnē teica: “Kāpēc šī eļļa netika pārdota un nauda izdalīta nabagiem?” Tā Jūda domāja, ka Marijai bija jārīkojas ar savu īpašumu. Tomēr Jūda pats nodeva Jēzu par trīsdesmit denārijiem, bet Marijas eļļa maksāja trīs simts denāriju, kas ir desmit reizes vairāk. Kāda smieklīga cena ir mūsu sīkie grēki, kāda smieklīga cena ir mūsu mazais komforts, mūsu šaurā domāšana, mūsu trīsdesmit sudraba gabali! Un Jēzus teica: “Lieciet viņu mierā, Viņa mani bērēm svaidījusi!”

“Bet Jēzus sacīja: “Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu mokāt? Tā labu darbu pie Manis ir darījusi. Šī ir darījusi, ko spējusi: tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi bērēm.” (Marka 14:6;8 )

Tajā laikā uz bērēm tērēja milzīgas summas, lietoja smaržīgas zāles, dažādas balzameļļas. Es pat nezinu vai Marija saprata tā visa nozīmi? Viņa vienkārši pielūdza Dievu. Es gribu, ka ES ESMU tāds kā Marija! Es gribu, ka TU ESI tāds kā Marija, kas uz katru nepilnību desmit reizes vairāk pielūdz Dievu un uz katru kaut kādu neizdošanos desmit reizes vairāk nododas! Tā, lai šī eļļas smarža piepilda namu, lai piepilda Latviju, jo mēs esam Dieva saldā smarža cilvēkiem, viens otram un Dievam! Kāpēc Jēzus mīlēja uzturēties Marijas un Martas namā? Jo tur vienmēr bija kāds pie Viņa kājām un vienmēr bija kāds, kas rūpējas par Viņa tehniskajām vajadzībām. Šis bija nams, kur bija viens cilvēks, kas vienmēr klausījās Viņa Vārdos un otrs cilvēks, kurš vienmēr kalpoja. Un Dievs grib, ka tu esi gan Marta, gan Marija, kas nodevušās Viņam!

 “Es Jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (Lūkas 10:19)

Tam, ka vari staigāt pāri čūskām un skorpioniem, ir nosacījums – NODOŠANĀS! Ābrahāms bija cilvēks, kurš pilnībā nodevās Dievam. Viņš nebija perfekts, viņš nebija ideāls, bet viņš bija nodevies. Un reiz Dievs uzrunāja Ābrahāmu: “Ābrahām, Ābrahām!” Un viņš atbildēja: “Jā, Kungs, te es esmu!” Lūk, kāda īpašība ir cilvēkiem, kuri ir nodevušies – viņi dzird Dieva balsi un saka: ”Jā, Kungs, te es esmu!” Dievs teica: “Ņem savu dēlu, vienīgo dēlu Īzāku un ej uz Morija kalnu, un pienes viņu tur man par upuri.”

Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: “Ābrahām!” Un tas atbildēja: “Te es esmu.” Tad Viņš teica: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.” (1. Mozus 22:1-2)

Tajā laikā pienest savu pirmdzimto dēlu par upuri nebija nekas īpašs. Dievs nekad neprasa neko tādu, bet šajā gadījumā notika tieši tā. Ābrahāms jau rīta agrumā posās ceļam. Viņš ņēma līdzi divus savus kalpus un savu dēlu, malku, nazi un uguni un devās uz Morija zemi. Un Dievs teica, lai viņš iet uz to vietu, kur Viņš norādīs.

Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm. Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: “Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums.” Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: “Mans tēvs!” Un viņš sacīja: “Te es esmu, mans bērns.” Tas sacīja: “Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?” Ābrahāms sacīja: “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.” Un abi soļoja viens otram līdzās. Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: “Ābrahām! Ābrahām!” Bet tas sacīja: “Te es esmu.” Un viņš sacīja: “Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad.” Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos, un Ābrahāms piegāja klāt, paņēma aunu un nolika to par dedzināmo upuri sava dēla vietā. Un Ābrahāms nosauca šīs vietas vārdu: Jahve-jire. Tā vēl šodien mēdz teikt: uz kalna Dievs izredz. Tad Dieva eņģelis sauca Ābrahāmu otrreiz no debesīm [..]” (1. Mozus 22:3-15)

Kur mēs ejam? Mēs nododamies un ejam tur, kur Dievs rāda. Kur mēs kā draudze ejam? Tur, kur mums Dievs rāda. Vienotībā!

Iedomājies, ka Īzāks nesa malku, ar kuru viņu pašu svilinās. Ābrahāmam bija nazis un uguns rokās, viņš atstāja savus ēzeļus un savus kalpus un devās uz šo vietu. Un Īzaks teica: “Tēti, tēti, rekur malka, rekur nazis, rekur uguns, bet kur upuris?” Bet Ābrahāms atbildēja: “Gan jau Dievs izvēlēsies upuri.” Viņam laikam bija klusa cerība, ka Dievs vēl iejauksies un viņu tikai pārbauda. Jebkurā gadījumā viņš bija gatavs to izdarīt. Kad kaut ko darām, mums ir jābūt gataviem maksāt visu, bet Dievs parasti neliek maksāt visu. Viņš ņēma savu dēlu, kurš labprātīgi ļāvās, uzlika to uz altāra, atvēzējās ar nazi un pēkšņi atkal dzirdēja balsi: ”Ābrahām, Ābrahām, nedari to! Tagad es zinu, ka tu esi nodevies Dievam. Es tevi tikai pārbaudīju.” Un pēkšņi viņš redzēja, aunu, kas viegli ieķēries krūmājā. Un tā Bībelē rādas Dieva vārds Jehova Jire, kas nozīmē, – Tas Kungs izredz. Tas Kungs izredzēja upuri, Viņš nepaņēma viņa Īzāku, bet tika upurēts auns, Viņš viņu tikai pārbaudīja.

“Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.” (1. Mozus 22:16-18 )

Mēs esam šeit šodien tāpēc, ka viņš paklausīja Dieva balsij. Caur Ābrahāmu nāk Kristus un šī ticība viņam. Kad Dievs tevi svētīdams svētīs un vairodams vairos? Kad tu pienesīsi pašu dārgāko. Kad tu paņemsi savu nardes eļļu un izliesi uz Jēzus kājām. Kad tu paņemsi savu Īzāku un atdosi to Kristum. Nav rakstīts par to, vai Jēzus Marijai atdeva vairākas eļļas pudeles vietā. Par Īzāku ir rakstīts, ka atdeva to atpakaļ Ābrahāmam un aizvietoja ar citu upuri.

Kāpēc Dievs tevi nesvētī, kāpēc tev kaut kas neaug un neiet? Nav Īzāks un nav sava eļļa. Kāpēc tev viss notiek? Tev ir savs Īzāks un sava dārgākā eļļa. Es aicinu pārmeklēt sevi. Kristus upuris garantē, ka tu esi svēts un nevainojams Dieva priekšā. Bet Dievs saka: “Esi svēts, kā ES ESMU svēts!” Dievs prasa tavu nodošanos un prasa to mīlestībā. Tāds ir mūsu Dievs.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Nodošanās” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija