Tēma – “Nodošanās”. Ēdenes dārzā, kad cilvēks krita grēkā, Dievam bija savi noteikumi, lai cilvēks paliktu tādā stāvoklī, kādā bija radīts. Cilvēks pārkāpa šos noteikumus un zaudēja paradīzi. Tāpat, lai paliktu tajā stāvoklī, kurā mēs esam, caur Kristu atgriežoties pie Dieva, ir savi noteikumi. Lai mēs varētu turpināt augt, mums ir vajadzīga nodošanās. Nodošanās ir pilna cenas maksāšana par to, lai iepazītu Dievu un darītu Viņa gribu. Visam ir sava cena. Tu nevari aiziet uz veikalu un prasīt, lai tev kaut ko iedod bez maksas. Ja arī tev vienu reizi kaut ko bez maksas iedos, tas citā reizē, visticamāk, nedos.
Nenododiet arī savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi pašus Dievam kā tādi, kas no mirušiem kļuvuši dzīvi, un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam. (Romiešiem vēstule 6:13)
Tātad nodot sevi pašu Dievam – tā ir nodošanās un cenas maksāšana.
“Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.” (Jāņa evaņģēlijs 14:21)
Jēzus saka, ka paklausība Dievam jeb nodošanās ir saistīta ar mīlestību pret Dievu. Pilnas cenas maksāšana ir mīlestības izpausme. 4. Mozus grāmatā 14. nodaļā no 3. līdz 30. pantam ir aprakstīts, ka Izraēls kurnēja pret Mozu, kurš izveda viņus no verdzības Ēģiptes zemē. Tiklīdz viņi saskārās ar pirmajām grūtībām, viņi sāka kurnēt: “Kāpēc tu mūs vedi uz šo zemi? Vai lai mums liktu krist no zobena? Kādēļ mūsu sievām un mazajiem bērniem būs jākrīt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāk griezties atpakaļ verdzībā Ēģiptē?” Viņi paši savās acīs likās kā siseņi. Tā bija mazvērtība un nevēlēšanās maksāt cenu. Iemantot apsolījumus bez mūsu līdzdalības nav iespējams. Nodoties Dievam un maksāt cenu ir nepieciešams, lai iemantotu Bībelē rakstītos apsolījumus. Ir ļoti daudz apsolījumu, sākot ar tādiem kā mūžīgā dzīvība, dziedināšana, labklājība un daudz, daudz citu. Lai to visu iemantotu, paturētu un progresētu, ir nepieciešams maksāt cenu. Pēc iziešanas no Ēģiptes Izraēls nokļuva tuksnesī un apsolītā zeme bija jāiekaro. Tie, kas baiļu un neticības dēļ negāja uz apsolījumiem, izmira tuksnesī. No divpadsmit izlūkiem, kuri tika izsūtīti izlūkot apsolīto zemi, vēlāk desmit no viņiem nomira piepešā nāvē. Kālebs un Jozua palika dzīvi, jo bija gatavi maksāt cenu. Tātad no cenas maksāšanas ir atkarīgs faktiski viss. Tas ir iemesls, kādēļ ir jānododas.
Tad nu, mani mīļie brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki Tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs Tā Kunga lietās nav veltīgs. (1. Korintiešiem vēstule 15:58)
Pāvils šajā Rakstu vietā saka, ka ir kļūt pilnīgākiem, pastāvīgākiem, nodoties un maksāt cenu Tā Kunga darbā, ir Dieva griba. Jānododas Dievam ir tāpēc, ka tā ir Dieva griba un citādāk mēs nevaram iemantot Viņa apsolījumus, ieskaitot mūžīgo dzīvību. Tas, ka tu esi pieņēmis Kristus upuri un esi glābts, negarantē mūžīgo dzīvību, ja neturpini maksāt cenu ikdienā. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka glābšanu nevar pazaudēt, bet to mierīgi var pazaudēt, ja neturpina maksāt cenu. Rezultāta nevar būt, ja nepārkāpsi sev pāri. Nav svarīgi, cik labi tev izdosies. Svarīgi ir izdarīt maksimumu šodien. Nekad nebūs ideāls rezultāts. Mums ir vīzija par Dieva svētītu Latviju. Mēs nezinām, cik tālu tiksim mūsu dzīves laikā šīs vīzijas virzienā, bet zinām, ka ir jāizdara maksimums šodien, jo mēs jau dzīvojam no šīs vīzijas. Ābrahāms, Īzaks, Jēkabs bija Dieva svētīti. Kāpēc? Viņi taču neiemantoja apsolīto zemi, viņi klīda kā svešinieki, nopirka sev mazus zemes pleķīšus, kur tikt apglabātiem. Tur klīda un tika apglabāti Ābrahāms ar Sāru, Īzaks ar Rebeku, Jēkabs, Lea. Viņiem piederēja tikai maza kapa vietiņa, bet kāpēc viņi tieši tur tika apglabāti? Tāpēc, ka bija vīzija par šo zemi. Atceries, kā filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” Mirtatnte teica, ka kapa vietiņu grib novēlēt Ērikam. Pilsēta viņiem nepiederēja, bet bija vismaz pleķītis apglabāšanai. Arī Jāzeps pirms nāves teica, lai neaizmirst paņemt līdzi viņa kaulus, kad izies no Ēģiptes uz apsolīto zemi. Pagāja pēc tam vēl vairāki simti gadi, bet jau tad Jāzeps zināja, kas notiks, ka Dievs izvedīs viņus no Ēģiptes. Tādēļ viņš nodrošinājās, lai viņa mūmija netiktu tad atstāta. Kad Mozus izveda Izraēlu no Ēģiptes, viņš paņēma līdz Jāzepa kaulus. Jāzeps aizceļoja uz apsolīto zeme. Tā viņam nepiederēja, dzīvam esot, bet visi šie cilvēki bija Dieva svētīti. Lūk, kur ir svētība: kad mēs esam vīzijā, Dieva redzējumā, uz mums ir Viņa svētība. Par to ir jāmaksā katram sava cena, lai būtu ceļā uz debesīm, ceļā uz Dieva svētītu Latviju.
Kāpēc ir jānododas un jāmaksā cena?
1. Tas, kas ir iekšā, jādabū ārā. Tas nozīmē, ka tu esi jaunpiedzimis un jauns radījums.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
Saskaņā ar to, kas tu esi, tev tas jādabū ārā.
Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos. (Romiešiem vēstule 8:11)
Dzīvas miesas – tas nozīmē atjaunotu domāšanu, visā tavā dzīvē, miesā viss būs jauns. Tas, kas tev ir iekšā, tev ir jāapgūst, prāts jāatjauno un jāpieskaņojas tam, kas tu esi. Caur Kristus upuri cilvēks ir atgriezts tajā vietā, kurā bija pirms grēkā krišanas. Cilvēks ir trīsdaļīgs.
Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caurcaurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 5:23)
Nodošanās ir vajadzīga, lai to, kas ir garā, dabūtu dvēselē un arī pie miesas. Garā tu kā jauns cilvēks, Jēzus Gara pārradīts, tu esi savienots ar Viņu un tam jākļūst redzamam. Dvēsele arī ir trīsdaļīga – griba, prāts, emocijas. Lai arī tava griba, prāts un emocijas tiek pieskaņots tam, kas esi garā. Tu esi vesels, dziedināts, stiprs, spēcīgs, bagāts, tev pieder mūžīgā dzīvība. Lūk, tāds tu esi. Tev jāizmaina sava domāšana, lai gars dvēsele un miesa ir saskaņoti. Gars atdzimst, tad pieskaņojas dvēsele un pēc tam arī miesa.
2. Lai neatkristu no Dieva.
Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu. (Ebrejiem vēstule 12:14)
Viņš šeit nesaka, ka tie, kuri pieņēmuši Jēzu, redzēs Dievu. Nē, viņš saka, ka tie, kuri dzīsies pēc svētas dzīves, Viņu redzēs. Varbūt, ka tu nespēsi ideāli dzīvot, bet dzīsies pēc tā, maksāsi cenu, lai mainītu savu raksturu.
Pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti, lai neviens nebūtu netikls un zemisks kā Ēsavs, kas savu pirmdzimtību ir pārdevis par vienu ēdienu. (Ebrejiem vēstule 12:15-16)
Tātad – var arī atkrist. Lai tas nenotiktu, ir jāmaksā cena. Viens virsnieks stāstīja par situāciju frontē un teica, ka nevar uzvarēt aizstāvoties. To zina katrs līderis, tas ir kara princips. Ja tu tikai aizstāvēsies, neuzvarēsi. Lai uzvarētu, ir jāuzbrūk. Bez uzbrukuma nevar uzvarēt karu. Grupiņas nevar izdzīvot un augt bez uzbrukuma, sakot: “Mēs aizstāvamies, augam garīgi.” Tas nav iespējams. Saglabājot to, kas ir, mēs nevaram izdzīvot. Varbūt kāds puika šeit ir spēlējis videospēli “World of tanks”? Tur ir vispārīgs princips, ka tev ir jāuzbrūk, citādi nevari uzvarēt. Aizstāvība ir viens, bet jābūt arī uzbrukumam. Tādēļ ir jānododas, lai neatkristu. Lai neatkristu un iemantotu apsolījumus, ir jānododas.
Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem. (Ebrejiem vēstule 10:26)
Ja mēs nemaksājam cenu un nemaināmies, tad var pienākt kāds punkts, kad Kristus upuris vairs nedarbojas tavā dzīvē. Teorētiski tas ir iespējams, tādēļ jānododas un jāmaksā cena.
Kā nodoties?
Nav nekādas īpašas metodes.
1. Ir jālasa Bībele. Lasot Bībeli, rodas vēlme nodoties. Bez tā nebūs vēlme nodoties.
2. Lūgšanas. Arī lūgšanas ir tikpat svarīgas. Kopā tas ir personīgas attiecības ar Dievu
3. Draudze. Jādomā, kas ir svarīgāk – Bībele, lūgšana vai draudze? Protams, ka Dieva Vārds ir visa pamats, bet priekš cilvēka svarīgāk tomēr ir būt draudzē. Ar piebildi, ka šajā draudzē māca, ka personīgas attiecības ar Dievu ir prioritāte. Tīri cilvēciski draudze tomēr ir svarīgāka, jo, esot draudzē, cilvēks spēj lasīt Bībeli, būt disciplinēts, mainīties un nodoties. Draudzei ir liels spēks.
4. Kalpošana. Tas ir, kad tu plānoti, disciplinēti nododies un kaut ko dari draudzē.
Tieši šīs lietas veido pamatu, tieši šī ir nodošanās – Bībele, lūgšana un draudze – un tikai pēc tam ir runa par svētu dzīvi. Vienā dienā tu nevari izmainīt savu sociālo mantojumu, savu raksturu, bet tu vari katru dienu sākt lasīt Bībeli un vari būt katrā dievkalpojumā. Nestāsti pasakas, ka nevari atnākt uz dievkalpojumu. Jā, tas, ka tu nevari ātri tikt vaļā no kādas atkarības, ir saprotams, bet, ja nevari atvilkties uz dievkalpojumu, tad tā ir kārtīga problēma. Viss sākas ar šīm pamatlietām un pēc tam seko svēta dzīve un citas lietas. Arī kalpot var katrs, kaut vai kādu papīrīti pacelt. Katrs var atrast sev pienākumu grupiņā vai draudzē. Rakstura un iekšējās izmaiņas ir cita lieta. Mēdz teikt: “Tev jādzīvo svēta dzīve, citādi būsi ellē iekšā!” Tu jau nevari to svēto dzīvi nodzīvot, ja tev klibo draudzes apmeklējumi, lūgšana, Bībele, ja neesi uzņēmies kalpošanu. Kādi domā, ka nevar kalpot, kamēr cilvēks vēl nav izmainījies. Tieši tāpēc vajag kalpot, kaut ko darīt, lai mainītos. Tieši kalpojot notiek iekšējās izmaiņas. Lūk, kā nodoties.
“Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa evaņģēlijs 8:32)
Jālasa, jāstudē Bībele, jāmācās Bībeles un līderu skolā. Ko mēs tagad darām? Mācamies stundu tēmu un nododamies. Mēs atzīstam patiesību un šī patiesība dara mūs brīvus.
Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu. (1. Jāņa vēstule 1:1)
Bībele ir dzīvības vārds, dzīvais Dievs, caur Dieva Vārdu mēs mācāmies par Dievu un saskaramies tieši ar Viņu, mēs nododamies.
Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt. (Lūkas evaņģēlijs 18:1)
“Tiem būs lūgt Dievu”, tātad ir jālūdz Dievs, lai nodotos, jāapmeklē draudzes dievkalpojumi un mājas grupiņas.
Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi. (Apustuļu darbi 2:46)
Pa mājām lauza maizi un templī sapulcējās kopējā dievkalpojumā, tas ir veids, kā mēs nododamies.
Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, [..] tu tiksi izglābts. (Romiešiem vēstule 10:9)
Tas nozīmē, ka tu apliecini, tu kalpo, tu liecini un uzņemies pienākumus savā draudzē. Un pēdējais punkts.
Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā. (1. Pētera vēstule 1:15)
“Topiet svēti,” tāpēc es teikšu šādi: ir jācenšas dzīvot svētu dzīvi. Un šo vārdu “svēts” var papildināt ar visu to spektru, ko Bībele mums māca, kādus Dievs vēlas mūs redzēt. Mums ir ideāls, pēc kā tiekties, un uz to ir jātiecas katram. Ir jāmaksā cena, bet, kā jau minēju, ideāla rezultāta nav. Mēs esam tik dažādi. Gan draudzē, gan ārpus draudzes cilvēki ir tik dažādi, katram šīs dzīves problēmas un stiprās un vājās puses ir tik dažādas. Pielīdzināt vienu cilvēku otram nebūtu gluži pareizi. Mēs varam tiekties pēc ideāla – Bībeles standarta, bet visā šajā dažādībā katram ir savas stiprās, bet nav neviena ideāla. Mēs tikai cenšamies un tiecamies pēc ideāla un to sauc par nodošanos.
Bet ir jāņem vērā, ka:
Kas Viņa baušļus tur, tas paliek Viņā un Viņš tanī, bet no tā mēs noskārstam, ka Viņš paliek mūsos, proti, no Gara, ko Viņš mums ir devis. (1. Jāņa vēstule 3:24)
Kas Viņa baušļus tur, tas paliek Viņā. Tā ļoti radikāli Jānis saka. Baušļus neturi – viss, gatavs, baušļus turi – viss kārtībā. Bet Bībeles konteksts runā par tuvošanos ideālam.
Mācītāja Mārča Jencīša sludināto Bībeles skolas 12. tēmu “Nodošanās” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
