Pacietība ir tā lieta, kas man trūkst. Tev varbūt nē, bet man trūkst. Tādā globālā mērogā, kad man trūkst pacietības, es valdos un šo pacietību kaut kur dabūju. Pretējā gadījumā es nevarētu būt tas, kas esmu šodien. Bez pacietības man nebūtu nekas, kas man ir šodien, un bez manas pacietības nebūtu draudzes „Kristus Pasaulei”. Pacietība ir ļoti svarīga rakstura īpašība un ne tikai rakstura īpašība, bet arī Gara auglis.
Lasot Mozus grāmatu un Jozua grāmatu, rodas iespaids, ka Dievs Izraēlu ieveda apsolītajā zemē, kur piens un medus tek, vienā dienā. Ja ne vienā dienā, tad varbūt nedēļas, mēneša laikā, augstākais viena gada laikā. Ja tu esi lasījis Bībeli, tad tev iespaids varētu būt līdzīgs. Tu lasi, ka viņi nonāk pie Jordānas – to šķērso, nonāk pie Jērikas – tur mūri grūst. Viņi iet un visādus ķēniņus mierīgi pakļauj, ieiet, uzceļ savas pilsētas un mierīgi tur dzīvo. Šķiet, tāds ātrs notikums, taču, kad sāc lasīt Soģu grāmatu, tad tur izskan šādi teksti: „Tādu un tādu pilsētu viņi nespēja pakļaut. Tādu un tādu valsti viņi nespēja iekarot. Tādu un tādu ķēniņu viņi nespēja sakaut. Tāda un tāda tauta palika dzīvot viņu vidū. Nevis tā kā Dievs bija pavēlējis, bet viņu vidū. Nebija pat jāpakļauj un jāiekaro, bet viņi palika dzīvot viņu vidū.” Lasot var ieraudzīt lielu uzskaitījumu tam, ko viņi nevarēja. Tiek piemetināti šādi teksti: „Bet tad, kad Izraēls pieauga skaitā un spēkā, viņi pakļāva to ķēniņu vai to valsti, bet neiekaroja to. Viņi maksāja nodevas, viņi kļuva par vasaļiem, bet neiekaroja.” Tad es uzmanīgāk pievērsos šīm Rakstu vietām, pārdomāju tās un sapratu, ka reāli apsolītās zemes iekarošanu, tādu pilnā mērā, varēja redzēt tikai Salamana laikā. Apsolītās zemes iekarošana nenotika vienā dienā, ne mēnesī, ne gadā, ne simts gados, bet pat vairāku simtu gadu garumā. No kā sastāv visa Soģu grāmata? Izraēls grēko, un Dievs nodod viņus svešām varām, notiek karš, okupācija, pēc tam tauta sauc pēc Dieva, paceļas Dieva iecelts līderis, atbrīvo Izraēlu un tā tas turpinās. Es tajā visā iedziļinājos un sapratu, ka, lai kaut ko sasniegtu, lai kaut ko reāli taustāmu ieraudzītu un jo lielāki ir mērķi un vīzija, vajadzīgs vairāk laika, un, lai šo laiku izturētu un izpildītu savu uzdevumu, ir NEPIECIEŠAMA PACIETĪBA!
Bībele ir pilna ar apsolījumiem, kas attiecas uz visām mūsu dzīves sfērām. Apsolījumi, kas konkrēti attiecas uz draudzi, uz mūsu garīgo pasauli, fizisko pasauli, emocionālo pasauli. Mēs tos neredzam piepildāmies vienā dienā, jo tas ir process! Draudzei nesen bija deviņu gadu jubileja. Ir cilvēki, kuri ir kopā ar mani no paša sākuma. Ir cilvēki, kuri nav no paša sākuma, bet ir vairākus gadus draudzē, bet viņi nekad nav nesuši ievērojamus augļus. Viņi lēnām aug, viņiem lēnām mainās dzīves, viņi ir izveidojuši personīgas attiecības ar Dievu, tomēr laiks ir pagājis un viņi nevada savas mājas grupiņas, joprojām viņi neved cilvēkus pie Dieva, joprojām nav nokārtoti jautājumi par finansēm, darbu. Varbūt kāds nav iemācījies pateikt nē, kur tas ir jāpasaka, vai pateikt jā, kur tas ir jāpasaka. Iet laiks, tu varbūt jau esi pieradis, ka šeit nekas nekad nemainīsies, bet paiet laiks – mēneši un pat gadi – un tu skaties, ka atskaitē pie šī cilvēka grupiņā ir cilvēki. Tā bija vienkārša ilustrācija.
Draugs, labs nāk ar gaidīšanu, un nekas nenotiek vienā dienā! Mēs augam, attīstāmies, un tas nenotiek vienā dienā. Ja tu esi “simtgadīgs” kristietis un esi salasījies grāmatas, saklausījies dažādus stāstus par vasarsvētku notikumiem, par Svētā Gara izliešanos, kur ir bijušas milzīgas masas ar cilvēkiem, gandrīz vienā dienā Svētais Gars nonācis pie tūkstošiem cilvēku, un tas vairs nekad nebeigsies, bet tas viss ir ļoti tālu no patiesības. Tas ir līdzīgi kā Bībelē Mozus, Jozua un soģi, bet patiesība ir cita – nekāda atmoda nenotiek vienā dienā. Nekāda draudzes izaugsme nenotiek vienā dienā. NEVIENS CILVĒKS NEIZAUG PAR SPĒCĪGU PERSONĪBU VIENĀ DIENĀ!!! Neviens cilvēks, kurš dažas dienas vai pusgadu ir draudzē, nevar būt spēcīga personība, jo viņš vēl ir bērns. Neatkarīgi no tā, ka, iespējams, viņš jau ir sācis vadīt savu mājas grupiņu. Tāds cilvēks nekad nebūs tā nobriedis, kā tas cilvēks, kurš varbūt nevada grupiņu, bet ar Dievu ir jau piecus gadus, jo tas ir svarīgs faktors. Protams, nav liela jēga no šī cilvēka, ja viņš neiet uz līderību, neved cilvēkus pie Dieva, jo tas beigu beigās labi nebeigsies. Jo tu ilgāk esi draudzē, jo tu esi vairāk audzis, jo tev vairāk ir priekšrocību. Tāpat ir ar bērniem, kuri ir auguši kristīgās ģimenēs. Tā ir liela privilēģija bērniem, kuri aug kristīgās ģimenēs. Ja es būtu audzis kristīgā ģimenē, ja mans tētis būtu bijis mācījās, nevis dzērājs elektriķis, tad noteikti mēs šodien nesēdētu šeit, Elizabetes ielā 2, mēs sēdētu Arēnā Rīga. Jo es nevaru dabūt to pieredzi, zināšanas un briedumu, kāds man būtu, ja es būtu bijis ar Dievu ilgāku laiku. Esmu ar Dievu no 2000. gada, un kopš tā brīža ir pagājuši jau septiņpadsmit gadi. Ja es būtu bijis ar Dievu no bērnības, tad man šodien būtu četrdesmit sešu gadu pieredzes, brieduma stāžs. Man būtu cits vēriens, cita vīzija, cits darbības veids. Es šeit citādāk runātu, citādāk mācītu, un jūs nesēdētu šādā līmenī, bet jūs būtu vairāk nobrieduši. Piemēram, tādā gadījumā draudzes māsa Luīze nevadītu desmit grupiņas, kā viņa vada tagad, bet vadītu simtu desmit grupiņas. Jautājums ir par to, kādus augļus tu spēj nest. Ja mēs par baigo biznesmeni uzskatām cilvēku, kam nedaudz kaut kas ir iesākts, naudiņa ir sākusi ripot, tajā gadījumā mēs to par biznesmeni neuzskatītu, mēs tikai miljonārus uzskatītu par biznesmeņiem. Nevis miljonārus ticībā, bet reāli darbībā. Attiecīgi mums nebūtu jādomā par telpām tūkstošiem cilvēku, bet miljoniem cilvēku.
Tas viss ir laika jautājums. Cik mēs spējam vadīt savu dzīvi, cik mēs spējam nobriest. Apsolījumi pie mūsu izaugsmes, visa Dieva griba pie manis, pie draudzes, pie Latvijas – tas nevar notikt vienā dienā! Tam visam ir vajadzīga pacietība. Kas notiek, ja mēs to nesaprotam? Tad, kad cilvēks nāk pie Dieva, ja tu to nesaproti un neiemāci viņam, ja nav šāda sprediķa kā šodien, kas ar viņu notiek? Cilvēks atnāk pie Dieva un vēlas, lai Dievs viņu dziedina, atbrīvo, piemēram, no narkotikām, ģimenes problēmām, no slimībām, un viņš gaida lielo brīnumu, bet tas nenotiek, tad cilvēks iet projām vīlies. Ja par tevi aizlūdz un tev šķiet, ka ir dziedināšana no problēmām, bet, aizejot mājās vai paejot pāris dienām, tu esi tas pats vecais cilvēks. Cilvēki aizbrauc uz inkaunteru un sagaida debesu brīnumus, vēlas tagad un tūlīt un domā, ka viss mainīsies, bet realitāte ir tāda, ka nekas nemainās. No inkauntera atbraucot, realitāte ir tāda, ka pa lielam nekas nemainās, kamēr tu pats neizmainies. Inkaunters notiek tikai trīs dienas. Kā var viss mainīties trīs dienās? Tu vari piedzimt no augšas, tu vari saņemt kādu atbrīvošanu, bet tev atbrīvošana ir jānotur un JĀMĀCĀS DOMĀT CITĀDĀK! Citādāk domāt nevar iemācīties vienā dienā, ne trijās dienās, pat ne pusgada laikā. Pat pusgads ir par maz, lai nobriestu un spētu domāt pareizi. Domāšana vispār ir tāda sfēra, kur ir vajadzīgs ilgāks laika posms, lai iemācītos pareizi domāt, lai nelaistu iekšā domas, kuras nav no Dieva, kuras nevajag domāt. Tu pieņem un domā tikai tādas domas, kas ir pareizas, un tam visam ir vajadzīgs laiks.
Lai šo laika faktoru izturētu, lai apsolīto zemi iekarotu, lai sasniegtu rezultātus un redzētu izmaiņas, ir vajadzīga pacietība. Šī svētruna šodien ir par pacietību, lai mēs saprastu, ka mums ir jāiet tālāk, neskatoties uz to, ko mēs šobrīd redzam. Tu esi pusgadu draudzē, tu pusgadu lūdz Dievu un neredzi piepildāmies tos lielos sapņus un mērķus, un tas nav nekas nenormāls, ka tu tos šobrīd vēl neredzi, bet svarīgi ir būt pacietīgam un turpināt lūgt, turpināt būt savā grupā, turpināt pildīt savus pienākumus, turpināt lasīt attiecīgas grāmatas, attiecīgi augt un trenēties darīt pareizas lietas, iet lēnām uz priekšu, var arī ātrāk. Galvenais – VIRZĪTIES TIKAI UZ PRIEKŠU! Pacietīgi. Esi pacietīgs! Turpini virzīties uz priekšu.
Šodien ir 5. marts – pavasaris. Redzēju kādu smuku BMW, un man likās, ka šim BMW bija uzliktas vasaras riepas un diski. Man arī riepu servisā stāv M sērijas smuki diski ar platām riepām, un es gaidu to brīdi, kad varēšu tos uzlikt. Tas ir mans auto, un man patīk savs auto, un man patīk, ka manam auto ir smuki diski ar jaunām riepām. Es gribu ātrāk uzlikt vasaras riepas ar diskiem. Jo siltāks ārā paliek, jo vairāk iedomājos, ka varētu uzlikt, bet tad man nāk atmiņā kāds notikums, kad reiz es marta beigās vai arī aprīļa sākumā uzliku mašīnai vasaras riepas ar diskiem. Notika tā, ka mēs bijām Rīgā un sākās putenis, un sasniga kārtīgs sniegs. Vispār normālā gaitā no Rīgas līdz Siguldai var aizbraukt piecdesmit līdz sešdesmit minūtēs. Toreiz mēs braucām mājās apmēram divas ar pusi stundas, ar 30 – 40 kilometriem stundā. Pēc tam es biju tā noguris, nosvīdis un domāju, ka vairs nekad nelikšu martā vasaras riepas tikai tāpēc, ka gribas ātrāk uzlikt, lai būtu smukāka mašīnīte. Mašīna ar vasaras riepām pa sniegu nav vadāma. Ceļa posmā Rīga – Sigulda ir lielā vienvirziena šoseja. Tur bija jābaidās, lai pāri vienvirziena šosejai un pāri visai zālei nepārlidotu uz otru pusi. Ja tu gribi normāli vadīt savu dzīvi, ir vajadzīga pacietība. Ja tu nesagaidi īsto brīdi un liec vasaras riepas, tas var beigties ne tikai ar nelielu starpgadījumu, bet tas var beigties arī letāli. Bez pacietības mēs nevaram tālu aizbraukt.
„Jo jums vajag pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu.” (Ebrejiem 10:36)
Kādu apsolījumu? Visus apsolījumus – debesis, mūžīgā dzīvība, Dieva tuvums, finansiāla pietiekamība, veselība, auglība visās sfērās, grupiņa, pie Dieva atvesti cilvēki, draudzes izaugsme. Lai iemantotu apsolījumus, ir vajadzīga pacietība. Nesen iznāca mana grāmata „Personīgas attiecības ar Dievu”. Visi, kas lasa šo grāmatu, sniedz labas atsauksmes. Pie šīs grāmatas mēs sākām strādāt pirms vairāk nekā gada. Indra bija atbildīgā. Kad viņa sāka rakstīt, viņa kādu teksta daļu ar palīgiem uztaisīja un sūtīja man, lai es izlasu un kaut ko izmainu. Viņa kaut ko uztaisīja un sūtīja man, lai es izdaru pārējo darbu, bet uzdevums bija tāds, ka viņa pati uzraksta un man atsūta pašās beigās, lai es vienu reizi varētu izlasīt. Pagāja laiks un pienāca brīdis, kad viss bija gatavs, un viņa man atsūtīja gatavo tekstu, un pagāja kāds mēnesis, kad es pieķēros un to izlasīju. Pēc tam bija kārtējās korekcijas, un tas viss tika sūtīts man atpakaļ, tad atkal koriģēts un pēc tam es atkal pārlasīju. Lai uzrakstītu grāmatu, ir vajadzīga liela pacietība. Ja godīgi, bez visiem šiem cilvēkiem, kas piedalījās grāmatas tapšanā, es nebūtu šo grāmatu uzrakstījis, jo man nav pacietības tik sīki katru dienu kaut ko rakstīt un koriģēt. Es varu vienu reizi tēmu sagatavot un vienu reizi to norunāt, vairāk no manis nevajag prasīt.
Ja tava vīzija un mērķi ir tādi, kurus tu pats vari sasniegt, tad tie nav mērķi no Dieva. Tā ir ļoti šaura, sīka domāšana un sekla dzīve. Ja tu gribi kaut ko reālu, tad tev ir vajadzīga cilvēku palīdzība, kas tevi papildina. Lai šādi palīgi tev būtu, ir nepieciešama liela pacietība. Lai nostiprinātu cilvēkus, lai palīdzētu viņiem izaugt, lai būtu ar viņiem kopā, dotu padomus, ir vajadzīga ļoti liela pacietība. Tie, kas vada grupas, saka, ka tikai tad, kad viņi sāka vadīt mājas grupiņu un sāka rūpēties par cilvēkiem, viņi sāka saprast sevi pašu. Tikai tad viņi sāka augt. Tikai tad, kad sāka kalpot cilvēkiem. Kāpēc tikai tad? Viens no iemesliem ir tāds, ka, vadot grupiņu, tu sāc mācīties pacietību. Mīlestība prasa pacietību! Mīlestība nevar būt nepacietīga.
„Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.” (1. Korintiešiem 13:4 )
Mīlestība ir lēnprātīga, nevis nepacietīga. Šajā Rakstu vietā nav rakstīts, ka mīlestība ir nepacietīga, strauja. Tā ir pacietīga. Mīlestība panes visu, jo tā ir pacietīga.
„Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā.” (Psalms 103:8 )
Kāds ir Dievs? Pacietīgs un bagāts žēlastībā. Viena no Dieva īpašībām ir pacietība. Par Dievu ir teikts, ka Viņš ir pacietīgs. Viņš ir pati pacietība. Ja Dievs ir pacietīgs un tāda ir Viņa rakstura īpašība, un, ja es gribu līdzināties Viņam, tad arī man no Dieva ir jāmācās pacietība. Būt pacietīgam!
Septiņpadsmitajā martā paliek septiņpadsmit gadi, kopš es piedzimu no augšienes, kopš es iepazinu Jēzu kā savu Glābēju. Es atskatos atpakaļ un redzu, ka daudzās lietās esmu bijis nepacietīgs. Es no savas puses apbrīnoju Dievu, cik ļoti Viņš ar mani ir bijis pacietīgs. Es ieraugu, ka esmu gribējis to un šo, bet Dievs ir bijis mierīgs, mīlējis un bijis pacietīgs ar mani, un ļāvis man darboties, skriet. Kā vējš skrien, kā miets atduras. Pēc tam kaut ko vajag pamācīties. Dievs ar tevi ir bijis ļoti pacietīgs. Vispār pats fakts, ka tu dzīvo un neesi vēl nomiris, norāda uz Dieva žēlastību un pacietību.
„Atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību.” (2. Pētera 1:6)
Te ir runa par kristieša rakstura īpašībām. Dievbijība ir saistīta ar pacietību. Ja es gribu bīties Dievu, tad man ir jāmācās būt pacietīgam. Man ir jāturpina iet, strādāt, sapņot, spraust mērķus, stratēģiski izplānot plānus, tos rediģēt un iet uz priekšu. Iet uz priekšu arī tad, kad es neredzu tūlītējas izmaiņas. Izmaiņas būs, tās jau notiek. Tikai tāpēc, ka tu neredzi šobrīd visu uzreiz, nepadodies. Ābrahāms nomira un neredzēja mūsu draudzi. Mozus nomira un arī mūsu draudzi neredzēja. Neredzēt, nepiedzīvot mūsu draudzi viņiem visiem ir zaudējums. Viņi visi neredzēja savu galamērķi. Ne Dāvids, ne Jēzus, ne Pēteris, ne Pāvils neredzēja piepildāmies savu vīziju. Tagad gan viņi sēž debesīs un smaida: „Re, kur mūsu draudze „Kristus Pasaulei”. Mēs pacietīgi gājām.” Jēzum bija tikai divpadsmit mācekļi, un, kad Viņu sita pie krusta, tad vispār visi aizbēga. Viņi ar pacietību to panāca. Ar pacietību iemanto apsolījumus. Dievbijība ir saistīta ar pacietību. Ja gribi būt dievbijīgs, tad tev nāksies būt pacietīgam.
„Kas ir pacietīgs, tas ir arī gudrs, bet, kas ir nepacietīgs, parāda savu negudrību.” (Salamana pamācības 14:29)
Pacietīgs cilvēks ir gudrs cilvēks. Augstākā izglītība nav augstākā gudrība. Augstākā gudrība ir būt pacietīgam. Respektīvi, augstākā izglītība nav augstākā gudrība, bet bijība Dieva priekšā un pacietība.
„Piesargies, ka tu nepieslienies kādam ļaunam darījumam, jo tas tev vairāk patīk nekā pacietība.” (Ījaba 36:21)
Ļauns darījums vairāk patīk nekā pacietība. Respektīvi, pacietības trūkums, agri vai vēlu, tevi pamudinās, spiedīs tevi noslēgt negodīgus līgumus. Ja arī ne negodīgus, tad tev neizdevīgus līgumus. Tu pieņemsi sev un citiem neizdevīgus lēmumus. Kā arī tas tevi spiedīs izdarīt pat noziegumus. Tas spiedīs izdarīt pat likuma pārkāpumus. Katrā ziņā morālus pārkāpumus pret sevi un citiem. Kāpēc ir tā, ka Latvijā viss ir tik slikti? Tas viss ir saistīts ar lielu nepacietību, kas piemīt mūsu valdībai. Valdībai piemīt liela nepacietība. Kas ir valdība, tie esam arī mēs, jo tie ir mūsu ievēlēti cilvēki. Mūsu tautai piemīt ļoti liela nepacietība. Tieši finansiāli, jo visu gribam uzreiz. Mēs Latvijā gribam to un to, tāpēc ņemam starptautiskus aizdevumus. Tur apakšā ir dažādi noteikumi. Viņi valda pār mums. Iebraucot Rīgā var redzēt nelielus debesu skrāpīšus – tās visas ir bankas. Bankas valda, nauda valda. Tāpēc, ka mēs gribam visu uzreiz. Es gribu mašīnu tagad, māju tagad, suni tagad. Pēc tam ar visu to suni, bez mājas, ir jādzīvo pie mammas. Parastais stāsts. Uztaisa bērnus, paņem suņus, visu uztaisa un pēc tam aiziet. Virsū nāk bankas, parādi, draudi, bet tu līdz pensijai dzīvo pie mammas. Gan valsts mērogā, gan individuāli šī problēma ir nepacietības dēļ, jo mēs gribam visu uzreiz. Tā ir kredītpaaudze. Paši cilvēki ir vainīgi, jo grib kaut ko tagad un uzreiz. Nevar paciesties. Tu nevari ņemt tagad to, ko tu nevari atļauties. Arī mašīnu tu nevari pirkt, ja tu nevari nopirkt tādas piecas. Tu gribi to mašīnu, māju, dzīvokli tagad, bet, ja tu nevari to tagad atļauties vai būs jāsavelk līdz pēdējai naudiņai, tad tev ir jāīrē istabiņa pie radiniekiem vai kur citur, vai pat pusistabiņa, bet tā, lai tev sanāk naudiņa un nav jāņem nekādi kredīti. Paņemot kredītu, tu zaudē savu brīvību! Tiklīdz cilvēkam ir kredīts, kuru viņam ir grūti atdod, viņš ir zaudējis savu neatkarību. Oficiāli verdzība ir aizliegta, bet reāli tā turpinās – tā ir modernā verdzība. Tā strādā uz cilvēka nepacietību, to, ka viņš grib visu tagad. Dievs ir labs un pacietīgs ar mums nepacietīgajiem.
Jongi Čo par sevi raksta, ka tad, kad viņš gribēja paņemt kredītu draudzes ēku celtniecībai, viņš gandrīz izdarīja pašnāvību. Es domāju, ka nevajag ņemt kredītu draudzes izbūvei. Ja mums nav naudas, tad mums nav naudas. Ja mums ir tik naudas, tad ejam uz turieni, kur mums nauda atļauj. Ja mums nauda atļauj iet labākās telpās, tad mēs ejam. Bet ja neatļauj, tad sapulcējamies kaut uz ielas. Labāk ir dzīvot mežā, bet brīvam, nekā pilsētā un komfortā darīt to, ko valsts iekārtas uzspiež. Kad Latvija zaudēja neatkarību, tad meža brāļi samuka mežā. Labāk nomirt aukstumā un mežā, bet brīvam, nekā vergot komunistiem. Tāda ir mana filozofija. Tu esi radīts brīvībai! Nepacietība iedzen verdzībā. Nepacietība tev liek slēgt neizdevīgus darījumus, pieņemt tev neizdevīgus lēmumus, kā arī spiež izdarīt pārkāpumus, arī pret Dievu. Kredīts var tevi mierīgi aizvest projām no draudzes. Tu brīnies, kāpēc šeit ir noteikums, ka draudzē savā starpā nevar taisīt biznesu? Noteikums neaizdot naudu. Šīs lietas cilvēkus pat saved naidā. Cilvēki vairs nerunā, nenāk uz draudzi un pat aiziet no Dieva. Interesanti, ka tad, kad esi kaut ko paņēmis uz kredīta un ir pagājis kāds laiks, kredīts vēl ir, procenti ir uzauguši, bet tā lieta tevi vairs neinteresē. Nomaksā kredītu un vairs nekad neņem.
„Dusmīgais cilvēks parasti uzsāk rāšanos, pacietīgais turpretī izlīdzina nesaskaņas.” (Salamana pamācības 15:18 )
Pacietīgais nav tas, kas vienmēr rājas. Jebkāda veida konfliktiem visbiežāk apakšā būs nepacietība. Ģimenes konfliktos, ģimenes “zāģu” pamatā būs nepacietība. „Es gribu no tā vīra tūdaļ un to, ko es gribu, jo es laulību biju iztēlojusies citādāk. Aizved mani tur, pagaidi te, nopērc man to, braucam tur, dari to.” Pacietīgā liks mieru savam vīram. Tāpat arī pacietīgais liks mieru savai sievai un nepieprasīs to, ko viņa nevēlas. Tātad ģimenes konfliktam pamatā ir nepacietība. Dievbijība ir saistīta ar pacietību.
“Pacietīgais ir labāks nekā stiprais, un, kas ir kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaro pilsētas.” (Salamana pamācības 16:32)
Nekādas cīņas mākslas nedarīs tevi stiprāku par pacietīgo. Morāli pacietīgais cilvēks būs stiprāks par tevi. Nekādas zināšanas, nekāda nauda, nedz arī tehnoloģijas, armija vai pārākums neatsver pacietību. Tieši tāpat kā fizisks, intelektuāls vai vārdu spēks to nedara. Tikai pacietīgais ir stiprāks par tiem visiem, un tikai tāpēc, ka viņš ir pacietīgs.
’’Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību.’’ (Lūkas 8:15)
Augļus var nest tikai ar pacietību, un labajā zemē sētā sēkla ir tikai tā, kas ir ar pacietību sēta – pacietīgi dara to, ko saprot no Dieva. Nav iespējams būt auglīgam un sasniegt vērā ņemamus rezultātus gan pie sevis, gan citiem bez pacietības.
“Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā (..)” (2. Korintiešiem 6:4)
Pāvils saka, ka viņš ir pacietīgs. Gan Pāvilam, gan viņa palīgiem kalpošanas darbā ir pacietība. Lūk, iemesls, kāpēc par viņu runā vēl šodien. Dieva kalpi ir pacietīgi. Arī tie pacietīgie, kuri nav Dieva cilvēki, var sasniegt daudz vairāk nekā nepacietīgie. Džons Maksvels stāsta par sevi, ka viņš skolā iemīlēja kādu meiteni Margaretu, kuru ļoti gribēja apprecēt un kopā mierīgi dzīvot. Taču viņam bija mērķis būt mācītājam, tāpēc, lai gūtu panākumus un būtu stabila virzība uz priekšu, viņš nevarēja uzreiz precēties, jo bija jāpabeidz koledža, kas aizņem četrus gadus. Abi nolēma gaidīt šos četrus gadus. Arī mūsu draudzē kāds laiks ir jāpagaida līdz laulībām. Tie, kuri ir nepacietīgi un grēko jau pirms laulības, nekur dzīvē tālu netiks. Džons ar Margaretu nevienu dienu nenožēloja to, ka viņi šos četrus gadus gaidīja. Patiesībā tas nav nemaz tik ilgs laiks, cik varbūt šķiet. Arī laulībā pacietība ir ļoti svarīga un nepieciešama īpašība. Dieva kalpu īpašība ir pacietība. Lūk, iemesls, kāpēc Maksvela grāmatas ir iespiestas miljonos eksemplāru. Viņš ir pasaules mēroga līderu motivators. Viņš motivē ne tikai kristiešus, bet jebkura ranga biznesa līderus. Viņš bija mācītājs 26 gadus, un viņš sāka ar savu ģimeni. Šo gadu laikā viņš uzcēla spēcīgu, bagātu draudzi ar līderiem. Pēc šiem gadiem viņš saprata, ka, ja viņš neatstās draudzi, tad neaugs tālāk, tāpēc, atstājot aiz sevis jaunu līderi, viņš draudzi atstāja un kļuva par to, kas viņš ir šodien.
Ja tu gribi iegūt ko labāku, tev kaut kas labs ir jāatstāj. Mēs visi esam kaut kādā komfortā – ar saviem sasniegumiem, kas dod dažādas privilēģijas, finanses, bet, ja mēs gribam kaut ko vairāk, tad no iepriekšējā ir jāatsakās. Tas, kas bija vakar, vairs nebūs. Ja gribi kaut ko vairāk, atstāj to, kas tev ir šodien. Par piemēru var ņemt mūsu draudzes telpas. Ja mēs vēlamies labākas, ietilpīgākas telpas, tad ir jāatsakās no līdzšinējām. Es nezinu nevienu tikpat labu telpu Rīgā, kā būtu tik laba akustika mūzikas atskaņošanai kā šeit, Elizabetes ielā 2. Pēc tam, kad pagājušajā dievkalpojumā parādīju draudzei, uz kādu ēku mēs pārcelsimies, iestājās liels klusums. Vairāki sāka šaubīties par to, vai uz tādu ēku cilvēki vēlēsies nākt, vai visiem būs vietas. Ēka ir pašā Rīgas vidū, ietilpināt varēs līdz 1000 cilvēku, būs lielāka skatuve un galu galā tas būs mūsu nams. Ja mēs to gribam, ir vajadzīga pacietība. Sākumā, kad ievāksimies šajā ēkā, tur būs vienkārši uzcelta skatuve, apgaismojums, nopirkti krēsli un gar sienām izlīmētas plēves. Sienas līdz galam vēl nebūs izbūvētas, tās tiks vienkārši aizklātas. Tādā ēkā mēs arī iesim, un sākumā vēl kārtīgi strādāsim. Tam visam būs vajadzīga pacietība. Svētdienā mēs noturēsim dievkalpojumus. Dievkalpojums beidzas, plēves no sienām nost, pāri skatuvei, pāri krēsliem, un sākas remontdarbi, un tā dienu no dienas. Cik savāksim tam ziedojumus, tik arī iztērēsim, pērkot materiālus sienu krāsošanai, kabinetu izveidei, bērnistabai utt. Ja gribam ko labāku, tad no kaut kā laba ir jāatsakās. Tam visam būs vajadzīga pacietība, jo pašiem vien būs jāstrādā, lai to labo ieraudzītu. Rezultātā mums būs ļoti labas, plašas un skaistas telpas.
“Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” (Galatiešiem 5:22)
Viens no deviņiem Svētā Gara augļiem ir pacietība.
“Bet Viņš Savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem.” (Kolosiešiem 1:11)
Pacietību dod Dievs, taču tā ir jāiegūst. Ja tu domā, kā to iegūt, tad tālāk seko arī atbilde.
“Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības.” (1. Timotejam 6:11)
Pacietību var iemācīties. Kad piekopju personīgās attiecības ar Dievu, es lūdzu arī par pacietību. Arī tu tā dari! Seko sev līdzi, kad nevari kaut ko sagaidīt un gribi uzreiz. Nomierinies, karsti lūdz Dievu, trenējies un esi pacietīgs! Tu visu vari iegūt! Arī Pāvils saka: “Dzenies pēc tā, lūdz Dievu, un Viņš tev iedos.”
“(…) ka jūs netopat kūtri, bet sekojat tiem, kas ar ticību un pacietību iemanto apsolījumus.” (Ebrejiem 6:12)
Pacietību var mācīties no cilvēkiem, kuri ir pacietīgi. Arī no mācītāja tu vari mācīties, ja redzi, ka viņš nes augļus un ir pacietīgs. Piemēram, man nav neviena kredīta. Ja es kaut ko nevaru atļauties nopirkt uzreiz, tad arī to nevaru un nepērku.
“Esiet pacietīgi, brāļi, līdz Tā Kunga atnākšanai. Raugi, zemkopis gaida dārgo zemes augli, pacietīgi uz to cerēdams, līdz tas dabū agro un vēlo lietu.” (Jēkaba 5:7)
Kad tu iesēj sēklu, ir muļķīgi gaidīt, ka nākamajā dienā tā izaugs, un, kad neizaug, tad atmest visam ar roku. Zemkopis pacietīgi gaida. Viņš strādā, izravē nezāles, seko līdzi, aplaista. Kad parādās pirmā sēklā, tā uzreiz nenes augļus. Ir vajadzīga pacietība, lai sagaidītu augļus. Tikai pacietīgais aizies līdz galam.
“Tāpēc, ka tu esi turējis Manu pacietības mācību, Es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā, kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes.” (Atklāsme grāmata 3:10)
Pacietīgos Dievs īpaši sargā un svētī.
“(…) jo Viņš piedod visus agrāk, dievišķās pacietības laikā, nodarītos grēkus, lai tagadējā laikmetā parādītu Savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum.” (Romiešiem 3:26)
“(…) kas kādreiz bija nepaklausīgi, kad Dieva pacietība nogaidīja Noas dienās, kad taisīja šķirstu, kurā izglābās nedaudzas, proti, astoņas, dvēseles cauri ūdenim.” (1. Pētera 3:20)
Tu esi šeit tāpēc, ka Dievs ir bijis pacietīgs. Es 2000. gadā satikos ar Jēzu Kristu. Tas bija brīnums, ka līdz tam es vispār izdzīvoju. Es pilnīgi mierīgi varēju nomirt. Tā, lūk, ir dievišķā pacietība. Tas, ka cilvēkam grēkojot, nenāk uzreiz sods, nenozīmē, ka Dievs ir akceptējis viņa grēkus un dzīvi. Dievs ir pacietīgs ar tevi, taču šis pacietības laiks ir ierobežots. Kaut kādā brīdī mēs visi reiz mirsim, un tad būs tiesa. Tieši tāpēc tev jāsaprot, ka šī dievišķā pacietība ir dota tavai glābšanai.
“Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās.” (2. Pētera 3:9)
Ir svarīgi nepārtraukti strādāt, virzoties uz priekšu arī tad, ja neredzi rezultātus.
Ganna: Dieva vārds saka, ka Tā Kunga priekšā un tuvumā ir prieks. Noteikti arī tavā dzīvē ir bijis tā, ka tu esi staigājis bēdīgs, bet, ieejot Dieva klātbūtnē, kļuvi priecīgs. Tāpēc ir tik svarīgi meklēt Dieva vaigu un būt Viņa klātbūtnē. Es domāju, ka šī sprediķa tēma “Pacietība” noder ikvienam. Viena no Dieva īpašībām ir tā, ka Viņš ir pacietīgs, un, ja Viņš ir pacietīgs, tad noteikti arī mēs vēlamies būt pacietīgi. Bieži vien mūsos ir kāds “dīdītājs”, kad gribas dabūt visu uzreiz, un tā ir tā lielā problēma, ka mums ir jāiemācās būt pacietīgiem. Kā mācītājs teica: ‘’Dievs dod šo pacietību, bet mums pašiem pēc tās ir jātiecas un jācenšas iegūt.’’ Kur šo īpašību mēs varam iegūt? Ejot Dieva priekšā un lūdzot! Varbūt tu jau lūdz, bet pienāk nākamā situācija, kad ir jābūt pacietīgam, un tu tāds atkal vairs neesi. Tādās situācijās atkal ir jāiet pie Dieva un jālūdz par šo pacietību. Tev vajag pacietību, jo tā ir Gara auglis. Ikvienam Dieva cilvēkam jābūt pacietīgam, un, ja viņš vēl tāds nav, tad vismaz pēc tā ir jādzenas, pieliekot tam savas pūles. Mēs taču gribam būt patiesi un īsti Dieva kalpi! Visiem cilvēkiem ir nepieciešama pacietība jebkurā dzīves jomā. Lai ko viņš darītu, pienāks brīdis, kad šī pacietība būs nepieciešama, piemēram, mācoties kādu jaunu prasmi. Tieši tāpēc daudzi cilvēki savās dzīvēs neko nesasniedz – jo viņi nav pacietīgi. Šie cilvēki pamēģina vienu, otru, trešo profesiju, un viņiem nekas nesanāk, jo viņi nepaliek tajā konkrētajā jomā līdz galam. Tev ir jābūt pacietīgam!
Tagad, pavasarī, ļoti daudz cilvēku sarosās uz sportošanu, un arī tur ir vajadzīga pacietība. Parasti jauni puiši izdomā, ka grib kārtīgi uzaudzēt muskuļus, saskatās You Tube klipiņus, iedvesmojas no citiem sportistiem un arī nolemj par tādiem kļūt. Viņi sāk uzreiz kārtīgi trenēties, lieto proteīnus un domā, ka gaidītās izmaiņas jau būs pirmajā nedēļā. Paiet nedēļa un viņi ir vīlušies, ka nekas nav izmainījies. Savukārt tie puiši, kuri ir pacietīgi un strādā līdz galam, izveido savu ķermeni tādu, kādu ir vēlējušies. Tas pats arī attiecas uz meitenēm, kuras vasarā grib būt slaidas un sauļoties pludmalē. Tam visam ir jāpieliek liela piepūle. Jādomā par pareizu uzturu, aktīvu dzīvesveidu un jābūt arī pacietīgai. Tāpēc es tevi aicinu – esi pacietīgs visās jomās, arī Dieva lietās! Tāpat kā ārējais, arī iekšējais cilvēks ir jāveido. Nevar gaidīt, ka tas notiks vienā dienā. Ja tu domā, ka, atnākot pie Dieva, tev uzreiz viss būs, tad ir jāmaina domāšana. Viss ir jādara soli pa solītim kopā ar Dievu, ejot pie Viņa lūgšanās, kā arī dodoties uz draudzi un mājas grupiņu, kur visi kopā mācās cits ar citu sadzīvot un būt pacietīgiem. Ja tevi šobrīd grupiņā kāds kaitina, tas ir labs iemesls tam, lai tu iemācītos būt pacietīgs. Tāpat arī laikā, kad draudze pārcelsies uz jaunajām telpām, kopā strādājot, ikvienam būs nepieciešama pacietība. Tas būs labs veids kā vienam otru labāk iepazīt un saliedēties. Lai mēs dabūtu ko labāku, ir jāatsakās no kaut kā laba šeit, šodien – no šīm labajām telpām. Droši vien tu jau redzi, ka brīvu vietu šeit gandrīz vairs nav. Kas būtu, ja mēs nolemtu šeit tomēr palikt, lai tikai pašiem būtu labi? Ļoti daudz cilvēku aizietu uz elli, jo šeit viņiem vienkārši nebūtu vietas. Bet mēs vēlamies, lai arvien vairāk cilvēku iepazītu Jēzu un nāktu uz draudzi. Lai tas notiktu, mums ir jāatstāj šīs telpas un jāpāriet uz lielākām. Lūk, šīs lielākās telpas arī prasīs no mums piepūli, lai tās būtu tiešām labas un skaistas. Es ticu, ka mēs būsim pacietīgi un darbosimies Dieva lietās un darbā. Dievs noteikti palīdzēs! Augstākā gudrība Dieva priekšā ir bijība un pacietība. Mēs katrs esam radīts brīvībai, arī tu! Lai mēs dzīvotu brīvībā, ir vajadzīga pacietība. Ja tu turpināsi iet ar Dievu, tev viss izdosies un būs rezultāti.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pacietība” pierakstīja Inguna Kazāka un Marta Līdeka, un pacietīgi rediģēja Ieva Našeniece
