Tu esi pavisam pareizā vietā.
Par to es esmu pilnībā pārliecināts. Bet svētrunas tēma ir “Pareiza pozīcija”, nevis „Pareiza vieta”. Nav šaubu, ka mēs esam pareizā vietā. Tā ir Dieva griba. Dieva vārdā ir teikts: “Neatstājiet savas sapulces.” Nolasīšu kādu Rakstu vietu no Bībeles, no Sālamana pamācībām. Šajā nodaļā ir vairākas Rakstu vietas ar līdzīgu domu.
“Kā klibam nevarīgas kājas, tā muļķa mutē gudrības vārdi.” (Sālamana pamācības 26:7)
Ja palasīsi citas Rakstu vietas šajā nodaļā, tad redzēsi, ka tās tiešām ir līdzīgas. Tātad saskaņā ar šo Rakstu vietu, ja tu padomā un saproti to pareizi – tā kā tur ir rakstīts, tad vienus un tos pašus vārdus, vienu un to pašu mācību vai faktu var teikt dažādi cilvēki, bet viena mutē šie vārdi ir spēcīgi, bet cits cilvēks saka precīzi to pašu, bet viņam tas nedarbojas – viņu nedzird, neuzklausa, viņa vārdi nav spēcīgi. Mēs zinām, ka tad, kad Jēzus runāja, cilvēki, tajā skaitā farizeji, brīnījās, kas tā ir par jaunu mācību ar spēku, jo Viņa vārdi bija vareni. Kad Jēzus runāja, cilvēki klausījās. Un kad Jēzus sinagogā dziedināja cilvēku ar sakaltušu roku, kas notika sabatā, tad tur klātesošie farizeji un tā laika ticīgie vēroja Viņu, vai Viņš sabatā dziedinās. Jūdu likumi, kas jūdiem ir arī vēl šobrīd, paredz, ka nedrīkst dziedināt sabatā. Viņi vēroja Jēzu, lai varētu Viņu apsūdzēt sabata pārkāpšanā. Jēzus par spīti visiem tiem, kas to gaidīja, darīja to, kas ir pareizs. Viņš izsauca priekšā slimo un teica, lai viņš izstiepj roku, un slimais tika dziedināts. Tālāk ir rakstīts, ka šie cilvēki sinagogā – farizeji saskaitās līdz ārprātam. Tātad reakcija uz Jēzus vārdiem un darbiem bija divējāda. Cilvēki klausījās Jēzu, un šie vārdi viņiem nebija vienaldzīgi – vai nu tie tracināja, vai tika pieņemti. Protams bija arī vienaldzīgie, kuri nedzirdēja, jo viņiem bija „aizbāztas ausis”. Bībelē ir teikts, ka Viņa vārdi bija vareni, un tas ir saistīts ar Jēzus personību. Tos pašus vārdus runāja Jēzus, tos pašus vārdus var runāt arī kāds cits, bet tam nav efekta.
Priestera Skevas septiņi dēli uzdrošinājās piesaukt Jēzus vārdus, darīt tāpat kā Pāvils, kurš izdzina ļaunus garus, un rezultātā viņiem kailiem bija jābēg, ļauno garu sakautiem. Tas ir rakstīts Apustuļu darbos. Jēzus vārdus lietoja Pāvils un tos pašus Jēzus vārdus lietoja priestera dēli, kuri nepazina Jēzu personīgi. Viņi lietoja tos pašus vārdus, bet viņiem bija jābēg no ļaunajiem gariem, kuri izrādījās spēcīgāki par viņiem. Viņi bija septiņi priesteri, turpretī Pāvils bija viens pats, kad teica: “Celies un staigā!”, un cilvēks cēlās un staigāja. Kāda atšķirība starp Pāvilu un šiem priestera dēliem? Viņu personība.
Kad priekšā liecinot uzstājas cilvēki, varbūt pat ne simtprocentīgi visos gadījumos tu to pamanīsi, bet man acis un ausis ir ietrenētas, un es dzirdu, kaut ko jūtu un man ir izveidojusies intuīcija, un es neklausos tik daudz vārdos, kā pašā personībā. Varbūt kāds šeit runā ļoti labus vārdus. Reizēm šeit ir ļoti spēcīgas liecības. Cilvēks ir atbraucis, piemēram, no inkauntera un stāsta, ka Dievs atbrīvoja no tā un šitā, un es redzu, ka tā ir liecība, par kuru būtu jāraksta avīzēs. Paši vārdi, ko cilvēks runā, ir spēcīgi, bet es sēžu un man ir garlaicīgi. Tas tāpēc, ka es redzu viņa personību – ka tas, ko viņš runā, nesaskan ar viņa iekšējo cilvēku. Es jūtu, ka ir distance, atstarpe starp to, kas viņš patiesībā ir, un to, ko viņš runā. Dieva Vārdā ir teikts: „Ne visi, kas saka: „Kungs! Kungs!” ieies debesu valstībā.” Ne tik daudz liela nozīme ir vārdiem, cik daudz pašai personībai – tam, kāds cilvēks pats patiesībā ir iekšēji. Tu sāc nojaust, par ko es runāju? Ir svarīga pati personība. Protams, personības vārdi atbildīs viņa iekšējam cilvēkam. Taču tiem cilvēkiem, kuri nav šādas personības, viņu vārdi neatbildīs viņu iekšējam cilvēkam.
Čārlzs Finnejs bija amerikāņu evaņģēlists, kurš vairs nav šeit starp mums, bet gaida mūs debesīs. Ir pagājuši ļoti daudzi gadi, kopš viņš kalpoja šeit virs zemes. Par viņu raksta, ka viņš ieradās kādā fabrikā un vienkārši paskatījās un pateica dažus vārdus sievietēm, kuras strādāja pie fabrikas iekārtām. Viņš vienkārši uzrunāja viņas, bet šīs sievietes sāka raudāt. Finnejs viņām neko nepārmeta, vien izteica dažus vārdus. Rezultātā šī grēku nožēla pārmetās uz visiem fabrikas strādniekiem. Fabrikas īpašnieks pārtrauca darbu, un uz pāris nedēļām šajā fabrikā notika dievkalpojumi. Cits atnāktu uz šo fabriku un sludinātu evaņģēliju – kliegtu, lektu, rādītu trikus un dažādus uzskates līdzekļus, ierastos ar milzīgu slavēšanas grupu, bet visam viņa darbam nebūtu nekāda efekta. Taču Čarlzs Finnejs atnāca pateica dažus vārdus, paskatījās un viss notika. Atšķirība ir personībā. Šī cilvēka personībā ir kaut kas tāds, kas nav cita cilvēka personībā. Un par nožēlu jāsaka, ka daudzi cilvēki vispār nav personības. Viņu vārdi nesaskan ar to, kas viņi patiesībā ir. Viņi paši nezina, kas viņi ir, kāpēc dzīvo, no kurienes viņi ir un uz kurieni iet.
Tātad „kā nevarīgas kājas klibajam, tā gudrība muļķa mutē”. Tieši tāpat ir ar dziedāšanu. Dzied viens, dzied otrs vai trešais; tas viens var nodziedāt šķībāk, bet es, viņā klausoties, kaut ko redzu un sajūtu, piedzīvoju. Es redzu, ka viņš dzied no sirds, nevis vienkārši dzied dziesmu. Esi kaut ko tādu pamanījis sarunās pie cilvēkiem vai varbūt pats sevī? Ir ļoti liela atšķirība, kā viens cilvēks to pasaka un kā otrs.
No kurienes veidojas spēcīgas personības, piemēram, tādas kā Čārlzs Finnejs, kuram pat daudz nav jārunā? Reizēm ir gadījumi, kad nav daudz jārunā. Zini, kā atšķiras šādi cilvēki? Viņi atšķiras ar skatu punktu jeb pozīciju, kurā viņi atrodas. Tu šodien esi pareizā vietā šeit, dievkalpojumā, kur sludina, slavē, šeit ir Dieva Vārds, brāļi un māsas, draugi. Tas viss ir pareizi, un tu esi pareizā vietā. Tomēr tikai tas vien, ka tu esi pareizā vietā, nedara tevi par personību. Tas vien, ka tu sēdi šeit starp kristiešiem, nenozīmē, ka tu esi kristietis. Šādu salīdzinājumu ir daudz un par dažādām lietām – govīm, cūkām, fermām. Piemēram, vai tu māki maut tā kā govs? Tas, ka tu to proti, nenozīmē, ka tu esi govs. Un tas, ka tu proti gudri runāt, nenorāda uz to, ka tu esi gudrs. Es neesmu pret izglītību, bet tas, ka tev ir augstākā izglītība, vēl nenorāda, ka tu tiešām esi gudrs. Mana pieredze pat rāda pretējo – jo augstāka cilvēkam izglītība, jo viņš iekšēji muļķāks. Es domāju tādus, kas ir bijuši kādās īpašās skolās. Ļoti grūti ir tikt vaļā no tā visa, kas ielikts galvā.
Pozīcija, skatu punkts – tas ir veids, kā tu skaties uz problēmām, pats uz sevi un cilvēkiem. Par vienu un to pašu lietu var runāt no dažādām pozīcijām. Vienu un to pašu lietu tu vari darīt dažādi. Un mana vēlme un Dieva griba ir, ka tu esi pareizā pozīcijā, pareizā skatu punktā. Ne vienkārši pareizā vietā – šeit dievkalpojumā, bet, ka tev ir pareizs sirds stāvoklis. Varbūt tu jūti, ka tev šodien ir pareizais sirds stāvoklis, īpaši pēc slavēšanas, bet vakar tu to nejuti? Mēs šodien dzirdējām, kā cilvēki liecina, ka ikdienā ir grūti. Mēs atbraucam no inkauntera un mums ir jādzīvo ikdienā, kur ir daudz pasaulīgu domu, pasaulīgi izteicieni un pasaulīgi cilvēki, dažādas problēmas. Tev ir jācīnās un tu vairs nejūti, ka esi pareizā vietā. Draugs, pareiza pozīcija nav sajūtas! Es tik bieži dzirdu par sajūtām. Tas ir sprediķis, kas būtu jārunā vēl un vēl. Par sajūtām mums būtu jārunā vēl un vēl. Tu saki: „Es jūtu, ka esmu brīvs! Es jūtu, ka viss mainīsies, un man ir jābrauc uz inkaunteru. Es jūtu, ka jāatnāk uz dievkalpojumu. Es jūtu, ka jāšķiras no sievas. Es jūtu, ka kaimiņš man ir apnicis un vajadzētu par viņu pasūdzēties kādām inspekcijām. Es jūtu, ka vairs negribu dzīvot, un man šī dzīve ir apriebusies! Es jūtu, ka labākais veids, kā padarīt galu ir „cilpa”! Es jūtu!” Draugs, nav svarīgi, ko tu jūti un nav svarīgi, ko es jūtu. Svarīga ir tava personība, tavs iekšējais sirds stāvoklis un lēmums. Svarīgs ir tavs lēmums un pozīcija, no kuras tu skaties uz visām lietām, nevis no tā, ko tu jūti, bet no tā, ko saka Dieva Vārds, no tā, kas tu esi Jēzū Kristū. Vai tu zini, kas tu esi Jēzū Kristū? Tu esi cits cilvēks – jauns cilvēks, pārradīts cilvēks, jaunpiedzimis cilvēks! Ja esi pieņēmis Jēzu par savu Glābēju, tu esi jaunpiedzimis, jauns, nomazgāts, šķīstīts, tīrs! Un tu vairs nevadies no „es jūtu” vai „es nejūtu”, vai „mana tante un ome teica”, vai skolā tā mācīja, bet tu vadies no tā, kas tu esi savā personībā. Sadarbībā ar Svēto Garu, kas tevī mājo, tu vadies no Dieva Vārda, jo Svētais Gars nekad nav pretrunā ar Dieva Vārdu.
Varbūt tu nejūti to, ko pats gribi just, bet esi gatavs vadīties no Svētā Gara. Tu jūti, ka Viņš grib, lai uzraksti sūdzību par kaimiņu vai tu jūti, ka tavs laiks virs zemes ir beidzies. Svētais Gars nekad nav pretrunā ar Dieva Vārdu! Tev vajadzētu just tikai to, kas ir rakstīts Dieva Vārdā. Tev sava personība ir jāveido saskaņā ar Dieva gribu, ar jauno cilvēku, kas tu esi. Personību tevī veido Svētais Gars, kas mājo tevī, tad nu dzīvo saskaņā ar Viņu, saskaņā ar sevi, savu jauno cilvēku, kas tu esi! Un, ja tu vēl nezini, kas tu esi, pajautā savam līderim, bet vēl labāk lasi Dieva vārdu katru dienu. Ja tu nelasi Dieva vārdu, tev visu mūžu būs „es jūtu” vai „es nejūtu”. Lasi Dieva vārdu, iepazīsti to un iepazīsti sevi caur to. Tu zini, ka caur Dieva vārdu var iepazīt arī sevi? Ne tikai Dievu, bet arī sevi. Tikko mēs dziedājām: „Tevi vēl vairāk vēlos iepazīt Dievs!” Lūk, mūsu dzīves jēga un moto – vairāk iepazīt Dievu, iepazīt arī sevi, attīstīt savu personību. Tad tev nevajadzēs daudz skaidrot un runāt, just un domāt vai nedomāt. Visu izteiks tava personība.
Viens no maniem mīļākajiem teicieniem ir „Iedod bomzim miljonu, pēc nedēļas viņš atkal būs bomzis. Atņem miljonāram miljonus, un viņš pēc kāda laika atkal būs miljonārs.” Tas tāpēc, ka tāda ir viņa personība. Un nav svarīgi apstākļi, kādi viņam ir apkārt. Nav svarīgi, vai viņš kaut ko no sākuma ir izteicis nepareizi, bet svarīgi ir, kas viņš ir. Es nevaru tagad tik smalki parādīt, kāda personība izskatās visā pilnībā – nevaru to attēlot. Es domāju, ka Svētais Gars pats uz tevi runā un atklāj tev lietas par tavu paša personību un to, ko es tagad runāju. Dievs ir labs!
Lūk, mums tikko bija kāzas – pagājušajā nedēļā apprecējās Daniels un Monta. Viņi nerāvās taisīt lielus svētkus, taisīt lielu mielastu. Viņi nerāvās pat apprecēties. Kāzās Daniels teica: „Tad, kad man bija sešpadsmit gadi, mēs atnācām uz šo draudzi un mums ļoti gribējās precēties. Mēs gājām pie mācītāja un teicām, ka gribam precēties. Bet mācītājs teica, ka esam vēl maziņi, lai precētos.” Viņiem ar to pietika. Viņi, ejot savās mājas grupiņās, lasot Dieva vārdu, veidoja savas personības. Šie jaunieši no tā, ka viņiem tobrīd vajadzēja apprecēties, pārslēdzās uz savām personībām. Viens izdomāja, ka viņam vispirms jātiek uz savām kājām, kaut gan nebija tikai tā, ka viņš pats to izdomāja, bet tas tika runāts no kanceles un reizēm vēl kāds piekodināja, ka ir jāattīsta pašam savs biznesiņš. Tieši tāpat arī par Montiņu. Pagāja divi gadi un bija tāda sajūta, ka viņi laikam ir aizmirsuši, ka viņi kādreiz precēsies. Tad, kad Montiņa man gāja garām, un es viņai jautāju, kad viņi precēsies, jo mājās jau biju par to domājis, tad Montiņa bija pārsteigta, ka tik ātri jau. Divus gadus atpakaļ viņi par to domāja, bet, nu, vairs nedomā. Viens ceļ biznesus, bet otram ir tīri labi ģimenē, kur mamma par viņu gādā un viss ir kārtībā. Galu galā es redzēju, ka tās ir zināmas bailes stāties laulībā. Viņi ir personības. Mielastam, romantikai nav nekādas nozīmes, ja nav iekšējs lēmums, ar skaidru galvu un prātu pieņemts lēmums: „Es būšu vīrs, un es būšu sieva, un no šī skatu punkta es mīlēšu un rūpēšos par otru līdz mūža galam.” Romantikai un sajūtām ir ļoti maza nozīme. Tu beidzot vari to saprast? Tas ir skatu punkts, no kura tu skaties uz vienu un to pašu lietu. Vieni precas tikai aiz sajūtām, nedomājot ar galvu, bet citi precas ar galvu, pārdomājot un salīdzinot to ar savu jauno cilvēku, Dieva vārdu, Svēto Garu – ko Viņš saka. Tātad ne kāzām ir nozīme, ne tam, cik skaista kleita, cik skaisti dekorējumi vai kādi ir jūsu vecāki, bet nozīme ir personībai. Divas personības, kuri saka „Jā!” un viņu „jā” ir „jā” un „nē” ir „nē”. Izvēlējies otru pusīti? Tad esiet kopā līdz mūža galam, saskaņā ar Dieva gribu! Lūk, personība un skatu punkts uz vienu un to pašu lietu, vadoties no sajūtām un vadoties no savas personības.
Tieši tāpat ir visās dzīves lietās. Ja cilvēks nespēj pats būt personība un domāt, tad viņš zaudē to, par ko es runāju – tu runā, bet taviem vārdiem nav spēks, tu saki kaut ko cilvēkiem, bet taviem vārdiem netic.
Mēs bijām inkaunterā. Viesu nama saimniece tā „prot” saimniekot, tā „māk” apieties ar ciemiņiem, pateikt labus vārdus, ka mums ļoti gribās tur atgriezties. Viss, protams, ir otrādi – viņa māk pateikt mīļus vārdus par naudu, par mācītājiem, citiem līderiem, kaut ko pateikt un aprunāt. Viņai ir pelēka seja, jo viņa daudz lieto alkoholu. Lūk, Latvijas bizness, kura dēļ ir paņemti kredīti un nauda no kaut kādiem Eiropas fondiem. Un tāds cilvēks tur saimnieko un domā tikai par to, kā piesaistīt jaunus klientus. Viņas personība ir aizlieta ar alkoholu un ne tikai alkoholu – arī nepiedošanu, naidu un citām lietām. Cilvēks jau gados, bet viņā ir iekšā tik daudz negantības. Gribēju pateikt, ka apkalpošanas līmenis ir zems, un tur arī tas rodas – kad cilvēku „jā” nav „jā” un „nē” nav „nē”, viņi nav personības vai arī ir ārkārtīgi vājas personības. No tādām sabojātām personībām, bieži vien pat no bezpersoniskiem cilvēkiem, formējās ģimenes, organizācijas, pilsētas, valsts.
Kā ir bērnudārzos un skolās – vai trūkst audzinātājas un skolotājas? Kā ir ar sociālajiem darbiniekiem? Viņu arī trūkst, vai ne? Ja viņiem pietrūkst šo resursu, tad ko viņi patiesībā pieņem darbā? Liela daļa darbinieku ir bezpersoniski cilvēki. Es nesaku, ka tādi ir visi. Ir svarīgi būt pareizajā pozīcijā, skatīties uz dzīvi un lietām no pareizā skatu punkta. Vai tu saproti to, ka tad, kad esi kalna vienā pusē un otrs ir kalna otrā pusē, tad jūs skatāties uz vienu un to pašu kalnu, uz vienu un to pašu vietu, bet no dažādām pusēm, vai ne? Skaties uz sevi, kas tu esi Jēzū Kristū. Un tu esi pārradīts, jauns radījums – tāpēc attiecīgi rīkojies!
Bībelē 2. Samuēla grāmatā, 11. nodaļā ir stāstīts par Dāvidu. Kad viņa kara biedri, ar kuriem viņš vienmēr bija kopā devies kaujās, devās kārtējā kaujā, Dāvids palika savā pilī un garlaikojās. Viņš pastaigājās pa jumtu, jo viņam nebija ko darīt. Viņš nebija kaujas laukā, bet bija atslābis un pastaigājās. Un viņa galvu aizņēma domas ne par to, ko viņi dara kara laukā, bet viņa domas bija pilnīgi citur. Dāvida acis piesaistīja kāda sieviete – Batseba. Dāvids iekāroja viņu, aicināja pie sevis un gulēja ar viņu. Viņš izdarīja grēku, kā rezultātā bērns, kurš piedzima no Batsebas, nomira. Rezultātā faktiski Dāvids nogalināja Batsebas vīru, pavēlot karaspēka vadītājam novietot Batsebas vīru Ūriju karaspēka pirmajās rindās, kur ir visbīstamāk. Vēlāk viņa paša ģimenē viņa paša bērni mantoja viņa grēka sekas. Dāvids nožēloja savu grēku, un Dievs viņam piedeva, bet sekas jau palika. Atceries – par visām lietām, kuras mēs darām arī kā kristieši un kļūdāmies, sekas ir un būs. Arī pirmslaulību attiecības – tu domā, ka pirms laulībām sagrēkosi, pēc tam nožēlosi un viss būs kārtībā? Tam būs sekas! Jebkurā gadījumā sekas paliek. Kā minimums tavā prātā tas viss paliek. Labāk iztikt bez tā visa. Tas pats ir arī par bērnu audzināšanu. Varbūt tu domā, ka jāļauj bērniem iepazīt grēks, jo gan jau viņš pats pēc tam to sapratīs, piedzims no augšas, pats izlems un kalpos Dievam?! Bet vai tu zini, cik daudz problēmas var būt šiem bērniem gan psihiski, gan fiziski visu to lietu dēļ, kuras tu kā vecāks esi pieļāvis viņa dzīvē? Kaut arī viņš pēc tam piedzimst no augšas, no sekām izvairīties nav iespējams.
Dievs piedeva Dāvidam, bet tam bija sekas. Viņa dēls Amnons izvaroja savu māsu Tamāru. Dāvida dēls Absaloms greizsirdīgs un dusmīgs par to, ko brālis izdarīja, nogalināja viņu. Tātad meita tika izvarota, Amnons tika nogalināts, bet tas vēl nav viss. Absaloms sacēlās pret savu tēvu. Izraēlā notika valsts apvērsums – pilsoņu karš, kurā pats Absaloms zaudēja dzīvību, kur Dāvids arī izskatījās kā prātu zaudējis. Viņam bija vienalga par visu armiju un Izraēlu, lai tikai viņa dēliņš ir dzīvs! Tas viss notika piedota grēka dēļ. Un kādēļ dzima šis grēks? Jo Dāvids tajā laikā, kad viņam vajadzēja atrasties kara laukā, mierīgi pastaigājās pa savas pils jumtu, garlaikojās un bija fiziski un garīgi atslābis.Tas ir apmēram tā, ja pie mums kāds skatās filmas, TV, bubina, atpūšas un neko nedara, un nedomā par pareizām lietām. Dāvids bija atslābis, tā vietā, lai viņa pareizā pozīcija būtu kara laukā. Mums ar tevi pareizā pozīcija ir nepārtraukti būt kara stāvoklī. Āmen! mēs nevaram atslābt ne uz mirkli. Es nesaku, ka nevar paskatīties kādu filmu, bet visam ir mērs un savs laiks. Iedomājies, ka tev no rīta ir lūgšana, bet tu vakarā noskatījies interesantu seriālu un vēlies turpināt skatīties to arī no rīta, un tikai pēc tam lūgt Dievu. Ja tev tā ir, tad tā ir nopietna problēma. Nopietna garīga problēma.
Būt pareizā laikā un pareizā vietā. Mums nepārtraukti ir jābūt modriem. Bībelē ir rakstīts: „Turi prātā Jēzu Kristu!”
Visam, ko tu dari, tev ir vajadzīgs akcepts no Dieva. Dieva valstībā nav birokrātijas. Tev atbilde nebūs jāgaida mēnesi, kā tas ir mūsu valsts iestādēs. Tu to dabūsi uzreiz, ja tu nepārtraukti domā un paturi prātā Jēzu Kristu. Katrreiz, kad tev vajag kaut ko ātri izlemt, tev ir ātri jāapspriežas ar Dievu, vai tā ir pareizi vai nē. Rīkojies saskaņā ar Svēto Garu, kas mājo tevī, esi personība! Tu vēlies būt personība? Tāda personība, ar kuru citi cilvēki rēķinās? Ar kuru rēķinās velns, garīgā pasaule, ar kuru rēķinās Dievs. Dievs nevar ar tevi rēķināties, ja tu „nedraudzējies ar savu galvu”. Dievs nevar tev uzticēt kaut ko nopietnu, ja tu nekļūsti par personību.
Tā ir pareizā pozīcija, kas veido tavu personību. Skaties uz lietām caur Dieva vārdu, caur Dieva vārda prizmu. Klausies Svētajā Garā, jo Svētais Gars nekad nerunā pretēji Dieva vārdam. Un nevajag izkropļot Dieva vārdu, tas ir tāds, kāds tas ir, tur ir tāda domā, kāda tur ir, un tur nav nekādas citas domas. Un nevajag Bībelē meklēt visādus abstraktus tulkojumus. Studē Bībeli, dari to regulāri, lūdz Dievu. Nekad neatstāj lūgšanas, un tā būs pareiza pozīcija.
Ukrainas armijā ir dažādi militāri formējumi un dažādas frakcijas, un viens no nīstākajiem formējumiem ir „Labējais sektors”, kuru vada Dmitrijs Jarošs. Krievijas propaganda visu ir stipri uzpūtusi, jo, ja kaut kas slikts ir noticis, tad vainīgs noteikti būs „Labējais sektors”. Es lasīju rakstu par Dmitriju Jarošu, kurš šobrīd ir pasludināts Interpola meklēšanā. Raksta autori jautāja viņa domas par to, ka viņš ir izsludināts meklēšanā, uz ko viņš atbildēja: „Tā kā esmu kristietis, es nelamāšos. Bet, ja viņi grib mani atrast, lai nāk un meklē mani starp mīnmetēju ugunīm, jo es esmu tur, pirmajās rindās!” Lūk, viņš ir pirmajās rindās un cīnās par savu dzimteni, par Ukrainas sievietēm un bērniem, un visas šīs zemes nākotni, un viņš uzskata sevi par kristieti. Tātad, kur katram bērnam, kristietim ir vieta un pozīcija? Karalauka priekšējās rindās. Es negribu teikt, ka mēs tagad vāksim bataljonu un sūtīsim tos uz Ukrainu, nē, to mēs nedarīsim. Mums pietiek pašiem savu cīņu. Pirmkārt, mums pietiek savu garīgo cīņu ar savu prātu un ar savu miesu. Garīgās cīņas lūgšanās, kā arī par cilvēkiem, kuri iet pazušana un kurus mēs vēlamies glābt.
Esi priekšējās pozīcijās, esi kalpošanā! Neatstāj savu kalpošanu grupiņā, lai cik nenozīmīga vai nozīmīga tā būtu. Es gribu atklāt tev vienu noslēpumu, varbūt tev tas nepatiks. Tas ir fakts: ja tev līdz šim nav atbildīga pienākuma draudzē, tu esi bezpersonisks cilvēks, neuzticams cilvēks. Jo kalpotāji visās draudzēs visā pasaulē vienmēr trūkst, viņu nekad nav par daudz. Mūsu draudzē kalpotāji tiešām ir daudz. Jo mums ir Dieva vadība caur 12, viss ir balstīts uz līderiem. Un tik un tā trūkst, – dažreiz nav neviens cilvēks, kuram varētu uzticēt elementārus pienākumus. Jo viņš neatnāks laikā, nokavēs, neizdarīs. Cilvēki ir neuzticami. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka neuzticamam cilvēkam nav kārtībā kaut kas ar personību. Viņa „jā” nav „jā”. No kā vadās neuzticams cilvēks? Gribās gulēt? Pēc sajūtām, pēc miesas, jo gribās pagulēt. Tu pateici: „Jā!”, tātad „Jā!”, kļūsti par personību un izpildi savus pienākumus. Izdari to, ko tu esi apsolījis.
Tas ir tāpat kā ar vecākiem – klauniem. Es laikam jau vairākas reizes esmu jums to stāstījis. Tie ir tādi vecāki, kuri visu laiku bērnam sola kādu sodu, bet neizpilda to. Piemēram, pludmalē aizrāda bērnam, sakot: „Ja tu tā darīsi, tad tūlīt iesi mājās”, bet bērns zina, ka tā ir tukša runāšana, un turpina darīt nedarbus, un vecāki turpina aizrādīt, pavadot visu dienu līdz vakaram pludmalē, pretēji savam teiktajam. Vai arī: „Es vairs neņemšu tevi līdzi!”. Un simts procenti, ka nākamajā dienā tas bērns tur būs, neskatoties uz vecāku draudiem. Tādi vecāki izaudzina bērnus par vājām personībām.
Esi pareizā pozīcijā! Skaties uz lietām no pareizā punkta. Un tad tu izlauzīsies un kaut ko sasniegsi, un kaut kas būsi.
„Saņēmis kumosu, Jūda steigšus izgāja ārā; un bija nakts.” (Jāņa evaņģēlijs 13:30)
Tur bija Jēzus, Viņa komanda un Jūda. Viņi baudīja Vakarēdienu, – tā ir sadraudzība ar savu grupu. Vakarēdienā paņēmis savu kumosu, Jūda izgāja laukā un nopelnīja 30 sudraba gabalus par to, ka nodeva Jēzu. Jūda kļuva par nodevēju. Kad Jūda kļuva par nodevēju? Kad pameta savu vietu. Tavas mājas grupiņas cilvēkiem ir sadraudzība, neformālais pasākums, un tu tur neesi? Tavai grupiņai ir kāds izbraukums vai pasākums, un tevis tur nav? Tā nav pareizā pozīcija, tas ir skats uz šo lietu no nepareizās puses. Tas neveidos tavu personību, tas nelīdzinās tevi Dievam. Tas neatrisinās tavas problēmas, tas tikai padziļinās tās.
Iedomājies, ir dievkalpojums, kas sākas vienpadsmitos, bet tu ierodies pusdivpadsmitos! Es nesaku, ka kādreiz katram gadās nokavēt, bet, ja tev gadās regulāri ierasties ar kavēšanu, tā nav pareiza pozīcija, tas nav pareizs skata punkts un nav pareiza rīcība. Jo Jūda nodeva tieši tad, kad pameta sadraudzības pasākumu. Viņš visu bija saplānojis, – dabūja savu kumosu un izskrēja laukā. Tātad beidzas dievkalpojums, un tev steidzīgi ir jāpazūd, ka tikai kāds tev neuzdotu kādu neērtu jautājumu? Tu vēlāk atnāc un ātrāk aizej? Kavēšana nav laba lieta. Un uzdod sev jautājumu, kāpēc tu nāc vēlāk un ātrāk ej prom? Piemēram, Jūdam bija cita sadraudzība, viņam bija zināmas attiecības izveidojušās ar farizejiem, kuri vēlējās Jēzu nogalināt. Jo viņš devās tieši pie viņiem. Iedomājies – viņam ir sadraudzība kopā ar mācekļiem, tur ir Jēzus, bet viņš dodas pie farizejiem uz sadraudzību, un dabū vēl naudu par to!
Nekad neej ārā no kristīgās sadraudzības! Nekad nepamet mājas grupiņu, nekad vairs neuzdrošinies kavēt mājas grupiņu, nekad nekavē dievkalpojumu un pēc tā neskrien steidzīgi prom, uzkavējies un aprunājies ar draudzes locekļiem. Padraudzējies ar cilvēkiem, iepazīsties ar kādu, parunājies. Tie, kuri brauc no apkārtējām pilsētām, – plānojiet savu laiku tā, lai nav jāskrien dievkalpojuma vidū prom. Lai kaut nedaudz laiciņu pavadīt šeit un padraudzēties ar saviem draudzes cilvēkiem. Ja tas ir iespējams, domā par šīm lietām. Tās nav tik nenozīmīgas, kā tev šķiet. Dievam ir pilnīgi citas domas par šo situāciju. Jo, kas notika ar Jūdu? Pirmkārt, Jūda palika par Jūdu, kaut kādā brīdī tas viss sākās. Viņš nodeva Jēzu Kristu, un rezultāts tam bija tāds, ka viņš pakārās, izdarīja pašnāvību.
Tātad, atstāt kristīgo sadraudzību, ir garīga pašnāvība. Pareizā vieta un pareizā pozīcija ir draudzē un mājas grupiņā. Un septembrī sāksies Bībeles skola. Es jau teicu par Dieva vārdu; kā tu vari rīkoties pēc Dieva vārda un kļūt par personību, ja nestudē Bībeli, dzīvā Dieva vārdu? Es gaidu visus septembrī skolā, bet es neraudāšu, ja tu neatnāksi, varbūt pat nepamanīšu, jo varbūt tu jau tāpat neesi redzams, atrodies man neredzamā stāvoklī. Mēs neesam no šīs pasaules. Dieva vārds saka, ka mēs esam tikai piedzīvotāji uz šīs zemes. No mēness mēs asī neesam, bet no Dieva gan, piedzimuši no Dieva.
Man patika anekdote, kuru mana sieva izstāstīja inkaunterā. Kāds cilvēks skatās dievkalpojumus internetā, tieši tāpat, kā, iespējams, tagad tu. Un tad tevi aicina klātienē uz draudzi, bet tu saki, ka būsi klātienē internetā. Un Dievs atsūta šim cilvēkam ziņu: „Tad, kad Es ņemšu Savējos pie Sevis uz debesīm, Es tev atsūtīšu ierakstu!”
„Bet Jēzus sešas dienas pirms Pashā nogāja uz Betāniju, kur bija Lācars, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem. Tur tie Viņam taisīja mielastu. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar Viņu sēdēja pie galda. Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju. Bet viens no Viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk Viņu nodeva, sacīja: “Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?” Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas. Tad Jēzus sacīja: “Laid viņu, to viņa manai bēru dienai ir pataupījusi! Jo nabagi vienmēr ir pie jums, bet Es neesmu vienumēr.””(Jāņa Evaņģēlijs 12:1-8)
Lācara namā bija Lācars, Marta un Marija, radi, viņi gatavoja mielastu Jēzum. Un Marija ļoti dārgu eļļu izlēja uz Jēzus kājām un ar matiem tās žāvēja. Un Jūda pacēla savu balsi, protestēja pret Jēzu, ka Viņš to pieņem, un pret Mariju, ka viņa atļāvās to darīt. „Kāpēc šī eļļa nav pārdota un nauda nav izdalīta nabagiem?” prasīja Jūda. Un tālāk ir piebilde, ka viņš to teica ne tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet gan tāpēc, ka viņš bija mantkārīgs. Jūdas vārdi absolūti nesaskanēja ar viņa iekšējo būtību. Tātad viņam bija sakropļota personība.
Kā Marija skatījās uz šo svaidīšanas procesu? Kā citi skatījās, kā Jēzus skatījās un kā Jūda skatījās? Zini kā Jūda skatījās? Zini kā Jūda skatītos uz Dieva vadību caur divpadsmit? Viņš teiktu, ka tas ir tīkla mārketings. Ko Marija teiktu? Tā ir mīlestības izpausme, tas ir veids, kā Jēzus mīl cilvēkus! Uz vienu un to pašu lietu var skatīties no dažādiem skatu leņķiem. Skaties saskaņā ar Svēto Garu, kurš mājo tevī, saskaņā ar Dieva Vārdu.
Mozus izsūtīja 12 izlūkus, starp viņiem bija Jozua un Kālebs, izlūkot Apsolīto zemi, kuru Dievs pavēlēja Israēlam ieņemt. Tad nu viņi izlūkoja šo zemi un atgriezās atpakaļ pie Mozus un pie tautas. Un tad te var redzēt, ko viņi tur redzēja. Desmit no viņiem redzēja milzīgu, stipru tautu ar labu un auglīgu zemi, bet viņi uzskatīja, ka viņiem nebūs pa spēkam pieveikt šo lielo un spēcīgo tautu, jo viņiem ir stipras un nocietinātas pilsētas. Bet Jozua un Kālebs teica: „Klusēt! Mēs iesim un ieņemsim, Dievs ir ar mums!”
Viena un tā pati pilsēta, viena un tā pati zeme, it kā vienādi cilvēki, viens uzdevums, bet skatījumi dažādi, – divi redzēja citādāk nekā lielākā daļa. Rezultātā tie divi, kuri redzēja pareizi, izdzīvoja, bet pārējie nomira pēkšņā nāvē. Visi tie cilvēki, kuri tika ietekmēti viņu baiļu dēļ, negāja un neieņēma šo zemi, četrdesmit gadu laikā tuksnesī izmirstot. Bet Jozua un Kālebs pārdzīvoja viņus visus un iegāja Apsolītajā zemē. Kāpēc? Jo viņi bija pareizajā vietā, pareizā pozīcijā un ar pareizu skatu punktu. Viņi bija personības, un pārējie bija nīkuļi. Pārējie vadījās pēc savām bailēm. Bailes ir normāla izjūta, bet nevadies pēc bailēm, vadies no Dieva vārda! Ej un paņem to, jo Dievs ir ar tevi!
Atšķirība starp šiem cilvēkiem ir skatu punkts, no kura viņi skatījās uz problēmu. Atšķirība starp uzvaru un zaudējumu ir atkarīga no tava skatu punkta.
„Laiku beigās notiks, ka Tā Kunga nama kalns stāvēs jo stingri savos pamatos un pacelsies pāri visiem kalniem un pakalniem un pie tā saplūdīs visas tautas.” (Jesajas grāmata 2:2)
Tā Kunga nams esam mēs. Un Dieva Vārds saka, ka kopš tā brīža, kad tika izliets Jēzus Jēra Upuris, no tā brīža, kad notika Jēzus nāve un augšāmcelšanās, no tā brīža sākot, tie cilvēki, kuri būs atzinuši Jēzu par savu Kungu kā Tā Kunga nams, šis kalns stāvēs jo stingri savos pamatos, mēs būsim stipra rakstura cilvēki. Un šis stiprais raksturs veidojas no mūsu ticības Dievam, pateicoties Jēzus upurim, bez kā tas nav iespējams.
Nenāk pie tevis cilvēki, nevari uzcelt grupiņu? Kad tu pacelsies pāri kalniem, pacelsies pāri mazvērtībai, pacelsies pāri savām sajūtām, pacelsies pāri savai miesai, nostāsies pareizajā vietā, no kuras tu pareizi redzi un pareizi vari rīkoties? Pacelies pāri! Ir rakstu vieta, kur rakstīts, ka tava jaunība atjaunosies kā ērglis. Nu labi, es pieņemu, ka līdz šim tu vēl nebiji iemācījies lidot, tur, inkaunterā, pie tās telpas, kur mēs bijām, bezdelīgas bija salipinājušas savas ligzdas, no kurām bija redzamas mazas galviņas ar knābjiem vaļā, lidot putnēni vēl nemācēja, mācēja tikai prasīt ēst, bet viņi aug un viņi iemācīsies lidot un viņi lidos. Tu varbūt nebiji izaudzis, bet mēs varam pieņemt lēmumu, ka no šīs dienas mēs varam kļūt pilngadīgi. Paceļamies pāri, pāri tam, ko jūtam!
Es zinu, ka es nevaru pateikt precīzu formulu, bet es zinu, kas es esmu un ko es gribu jums nodot, un es domāju, ka tie vārdi nebūs galvenie šobrīd, bet Gars, ko es nodošu tev. Es gribu, lai tu pacelies pāri un lido! Vienkārši neskaties ne uz ko, lido! Viss ko mēs redzam ir – šķērslis, tur ir bezizeja, tur nevar iet, tur man nav baigā sajūta, bailes, kurām es netieku pāri, bet pacelies augšā, izslej spārnus un lido!
Pirms evaņģelizācijām, kuras es sāku pa visu Latviju, vairākas reizes pa Igauniju, Ukrainu, es biju zaļš gurķis, kādus divus vai trīs gadus ar Dievu. Viss, ko es zināju, bija – tikai Jēzus piepilda, Jēzus dziedina, Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies! Viss, ko es zināju, bija Bībele, lūgšana un draudze. Es katrā dievkalpojumā visiem liku atkārtot: „ Bībele, lūgšana, draudze.” Un es saku tev – neatstāj to! Kā tas viss sākās. Es kādā brīdī nolēmu, ka pacelšos pāri un vienkārši darīšu to. Es vienkārši apsēdos un sāku meklēt telefonu grāmatā kultūras namu telefona numurus. Es vienkārši to darīju. Piezvanīju un teicu, ka man vajag telpas tādā un tādā datumā. Būs dievkalpojums, lūgsim par slimiem cilvēkiem. Apzvanīju visus kultūras namus, sieva man palīdzēja. Visur dabūjām telpas. Pēc tam pasūtīju bukletus, un tad zvanīju citām draudzēm. Kā notiek pacelšanās? Lidmašīna arī paceļas un lido. Atstāj to, kas tevi tur pie zemes, un pacelies tam visam pāri, pāri pār kalniem, lido! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska un Daila Lielbārde
